Domas
06.01.2014

Par to, kas būs pēc tam

Komentē
0
Saglabā

2007. gadā uzņemtās amerikāņu filmas "Es esmu leģenda" iesākumā šķiet, ka visā pasaulē pēc kādas globālas kataklizmas izdzīvojis vairs tikai viens cilvēks, Vila Smita tēlotais varonis. Vientulību viņam palīdz kliedēt uzticams suns, bet ikdiena ir kļuvusi par reglamentētu rutīnu – lielu tiesu tās aizņem pārtikas un dažādu citu rezervju gādāšana. Par neatņemamu viņa dzīves sastāvdaļu kļuvusi arī savdabīga televizora skatīšanās. Protams, nekādas televīzijas vairs nav, nekas netiek raidīts nedz pa vadiem, nedz no satelītiem, un tāpēc atliek izlīdzēties ar filmu ierakstiem. Filmas šis izdzīvojušais vientuļnieks jau noskatījies tik daudz reižu, ka no galvas pilnībā apguvis aktieru runāto tekstu. Līdz ar to televīzijas skatīšanās ir kļuvusi par zināmu tradīciju un arī par sarunāšanās vingrinājumu.

Līdzīgi scenāriji un sižeti ļaužu fantāziju un prātu nodarbina atkal un atkal. Un laikam nebūs nekāds pārspīlējums uzskatīt, ka pasaule, kurā tu kādudien attopies kā pēdējais vai viens no pēdējiem dzīvajiem cilvēkiem, mūs satrauc un intriģē ne mazāk kā tā, kas sāksies tūliņ pēc mūsu nāves brīža.

Izgudrotie vai nosapņotie šāda sižeta pavērsiena izraisītāji mēdz būt visdažādākie – ekoloģiskas kataklizmas, ārpuszemes būtņu uzbrukumi, pamošanās no dziļa miega, nonākšana uz vientuļas salas, pašu cilvēku zinātniski eksperimenti vai militāri konflikti, neuzveicami vīrusi, dzīvie miroņi, ģenētiskas vainas un kas tikai vēl ne. Taču iznākums allaž ir viens – cilvēks ir pamests, nonācis, ja tā var sacīt, Ādama ādā, un Dievs pat vēl nav vīžojis radīt Ievu. Cilvēkiem nākas atskārst, ka visa civilizācijas nākotne gulstas uz viņu pleciem. Ja cilvēks palicis pilnīgi viens, civilizācija ies bojā līdz ar pēdējo viņa elpas vilcienu. Te vairs nav jēgas satraukties par savas mantas, bērnu, draugu, muzeju krājumu un daudz dažādu citu mums svarīgu lietu likteni nākotnē. Nāve vairs nav tikai indivīda bojāeja, tas patiesi būs pēdējais punkts, aiz kura nekā cita – vismaz mūsu, cilvēku izpratnē – vairs nebūs. Šī tēma nav sveša arī latviešu literatūrā, piemēram – Gundegas Repšes garstāstā "Stigma".

Atcerieties, "Stigmā" bariņam Latvijas kultūrtūristu mājupceļš no teātra izrādes izvērtās par ekspedīciju cauri vēl pirms mirkļa apdzīvotajai, bet tagad neizskaidrojamā kārtā pilnīgi pamestajai Eiropai. Viņi gan bija vismaz deviņi, tātad kaut vai teorētiski varētu iztēloties, ka rūpes par civilizācijas nākotni kaut vai daži no vientuļajiem ceļotājiem uztvertu pietiekami nopietni un atbildīgi, lai steigšus rūpētos par pēcnācējiem.

Lai gan, kā liecina izmirušo dzīvo radību vēsture, reizēm pat ar simtiem un tūkstošiem vienas sugas īpatņu ir par maz un tikai dažu gadu desmitu laikā no viņiem pāri var palikt tikai atmiņas un dabas muzejos atrodami izbāzeņi. Un arī tā vēl ir zināma veiksme, jo vismaz ir bijis kāds, kas viņus atceras vai pieprot taksidermista arodu.

"Kolektīvā pēcnāves dzīve" ir parādība, kas vairākās grāmatā "Nāve un dzīve pēc tās" publicētās esejās nodarbinājusi amerikāņu filozofu Semjuelu Šefleru, un, kā noprotams, viņš ir pārliecināts, ka pakaļpalicēju un nākamo paaudžu izdzīvošanas un dzīves izredzes mūs iespaido krietni vien vairāk nekā cerība vai pārliecība par hipotētisku "individuālo pēcnāves dzīvi".

Šeflers piedāvājis iztēloties un salīdzināt divus pasaules gala scenārijus. Vienā mums nāktu zināms, ka pēc noteikta gadu skaita – teiksim, gadiem 30 – Zemē ietrieksies un visu pīšļos satrieks asteroīds. Otrā cilvēki zaudētu spēju radīt pēcnācējus, cits pēc cita novecotu, aizietu mūžībā, un tā līdz pat pašam pēdējam īpatnim. Abu scenāriju atšķirību nav grūti pamanīt. Gadījumā ar asteroīdu lielu tiesu pārdzīvojumu izraisītu raizes par dzīvi palikušo iespējamajām ciešanām kataklizmas brīdī. Vecāka gadagājuma ļaudīm būtu skaidrs, ka līdz sadursmes brīdim viņi var arī nenodzīvot, toties to būs spiesti pieredzēt viņu bērni, mazbērni vai mazmazbērni. Neauglības scenārijā jaunākā paaudze pieredzēs visu par sevi vecāko novecošanu un nāvi, līdz beigu galā paši būs kļuvuši par pēdējiem uz Zemes mītošajiem vecīšiem.

Tomēr Šefleru interesē kas cits. Viņš uzskata, ka scenārijs, kurā nebūtu jāraizējas par mūsu pēcnācēju vai nākamo paaudžu likteni, cilvēkiem spētu nodarīt krietni vien lielāku postu nekā tas, pēc kura mēs atlikušos 30 gadus dzīvotu vienās vienīgās bailēs un raizēs. Jeb, kā tas bija noformulēts Šeflera grāmatai veltītā apskatā laikrakstā "The New York Review of Books": "Tas, ka starp dzīvajiem vairs nebūs neviena no tiem, ko mīlam, mums ir mazāk nozīmīgi nekā tas, ka vairs nebūs mums pilnīgi svešu un ar mums nesaistītu cilvēku. Vai, mēģinot to noformulēt nedaudz saulaināk, tādu cilvēku eksistence, kuri mums nav pazīstami un mīļi, ir nozīmīgāka par mūsu pašu izdzīvošanu un par mums zināmo un mīlamo cilvēku izdzīvošanu."

Lai arī šis apgalvojums pirmajā mirklī varbūt šķiet absurds, kolektīvās pēcnāves dzīves ideja tomēr mudina aizdomāties. Pēc Šeflera ieskatiem apziņa, ka pēc mums uz planētas neviens cilvēks vairs nedzīvos, "pēc tam kaut vai ūdens plūdi" un "pēdējais dzīvais nodzēsīs gaismu", dramatiski samazina vērtību it visam, ar ko nu mēs nodarbojamies šeit un tagad.

Var teikt, ka vērtību vai, atvainojiet, jēgu mūsu dzīves lielā mērā iemanto tieši tāpēc, ka tajās daudz kas sācies vēl krietni pirms mūsu piedzimšanas, un būs arī lietas, kas turpināsies vēl pēc mūsu nāves. Tā, piemēram, atceļot "kolektīvās pēcnāves dzīves" izredzes, farmaceitiem zustu jēga izstrādāt zāles pret pagaidām nedziedināmām slimībām, vairs nebūtu lielas nozīmes raizēties par izglītības kvalitāti skolās un augstskolās, bērnus varētu neaudzināt vispār, noziedzniekus ķert un sodīt būtu lieka līdzekļu un laika šķērdēšana, pat nodokļus nebūtu vairs lielas nepieciešamības iekasēt, bet kaut kādām mākslinieciskām jeb radošām izpausmēm savas atlikušās dienas tērētu varbūt vienīgi tie, kam rūp desmit vai cik nu tur minūtes slavas.

Vispārinātākā līmenī Šeflers šo domu noformulējis, rakstīdams par tradīcijām un to nozīmi: "Tradīcijas ir cilvēku piekoptas darbības ar mērķi saglabāt to, kā vērtība pārsniedz viena indivīda vai paaudzes dzīves ilgumu. Tie ir sadarbības projekti vairāku paaudžu garumā, kurus cilvēki sākuši tāpēc, ka tādējādi tiek apmierināta dziļāka vēlme saglabāt to, kas vērtīgs. Iekļaujoties kādā tradīcijā, tiek meklēts apliecinājums tam, ka vērtīgais laika gaitā tiks saglabāts. Tiecoties laika gaitā saglabāt to, kas tiek uzskatīts par vērtīgu, samazinās nozīme, ar kādu tiek apveltīta katra individuālā nāve."

Viena gada beigas un jauna sākums parasti liek aizdomāties par to, kas bijis un kas mūs vēl tikai sagaida. Tas ir brīdis, kad tradicionāli sev un citiem tiek doti solījumi, izdomātas kaut kādas apņemšanās, nosprausti mērķi un pārlūkots tas, kas pēdēja gada laikā vai nu izdevies, vai arī ne. Nu, jūs jau zināt – no pirmajām janvāra dienām sākšu sportot, mazāk dzeršu šo, vairāk ēdīšu to, "ka" vietā vairs nekad neteikšu "kad", nebūšu egoists un pesimists, neļaušos kārdinājumiem un piedošu visu ļauno u.tml.

Bet varbūt šis ir īstais brīdis, lai aizmirstu par šīm apņēmībām un solījumiem, no kuriem tāpat lielākā daļa tiks pārcelti vēl uz vienu gadu, un prātīgāk būtu apcerēt mūsu "kolektīvo pēcnāves dzīvi". Ja nu tomēr ir kas tāds, ko varētu apņemties darīt vai nedarīt un kas varbūt nekādā veidā tieši neiespaidotu mūsu labklājību, veselību, garastāvokli uzreiz, bet izrādītos noderīgs tikai jau pēc mūsu nāves un, iespējams, pat tādiem cilvēkiem, kas mūs nekad nav pazinuši un nespēs mums nedz ko paprasīt, nedz "paldies" pasacīt?

Brīdi pirms gadumijas ziņu lapas vēstīja: "Gandrīz puse Latvijas iedzīvotāju jeb 46 % respondentu uzskata, ka cilvēki par daudz paļaujas uz zinātni un par maz uz ticību, atklāj "Eurobarometer 79" aptaujas rezultāti." Ticībai visam kam nav nekādas vainas, un esmu pārliecināts, ka ir jomas, kurās ticība varbūt pat "darbojas" krietni vien labāk par zinātni, ja vien paliekam pie šāda primitīva pretnostatījuma. Viena no šādām jomām neapšaubāmi ir individuālā pēcnāves dzīve, kurai parasti vai nu tici, vai netici. Taču kolektīvajai pēcnāves dzīvei un cilvēkiem, kas te varbūt dzīvos vairākas paaudzes pēc mums, ar mūsu ticību vien būs par maz.

Rudenī laukos sastapāmies ar arboristu. Viņš novērtēja divu lielu ozolu veselības stāvokli un secināja, ka vienam no tiem varētu būt 250 gadu vai pat vēl vairāk. Katrā ziņā tā mūža ilgums krietni pārsniedz trīs cilvēku paaudzes. Tika spriests par sausajiem zariem, kas jāizzāģē, un secināts, ka nekādas nopietnas vainas kokiem nepiemīt, tomēr, iespējams, viena žuburus derētu savilkt ar īpašu jostu, lai kāda vētra ozolu nepārplēš uz pusēm. Un nav grūti iztēloties, ka arī pēc vairākām paaudzēm pie ozoliem nāks kaut kādi cilvēki un, iespējams, mūs pat nepieminēs, taču kaut kādā ziņā mēs tur, kuplo zaru paēnā, tomēr vēl arvien būsim.

Starp citu, arī Gundegas Repšes apokaliptiskais stāsts, ja atceraties, beidzās ar cerības iespējamību – vientuļie ceļotāji sniegā pie mājas pamanīja svešas pēdas. Lai jums labs jaunais un arī visi nākamie gadi.

Tēmas

Pauls Bankovskis

Pauls Bankovskis ir rakstnieks un publicists, vairāku romānu un stāstu krājumu autors. Šobrīd raksta romānu par pasaules vēsturi no ļoti tālā nākotnē dzīvojošu cilvēku skatu punkta, vaļasbrīžos nodarb...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!