"Dažādi ir Māras veidoli," komponists Andris Dzenītis raksta 16. janvāra Gewandhausorchester Leipzig koncerta programmiņā. "Māru varam sastapt ik solī it visur, kur redzam, dzirdam, ožam, taustām, jūtam. Piedzimšanas un miršanas lēmēja, pasaules viela un matērija, telpa, taustāmība un zūdamība. Ūdens un gaiss. Pierasojušas pļavas un trūdi. Noslēpums. Enerģija, kas pārtop matērijā un pēcāk to iznīcina. Sākums un beigas." Koncerts notika Liepājas koncertzālē "Lielais dzintars", pie diriģenta pults bija Andris Nelsons. Andra Dzenīša jaundarbs "Māra" pirmatskaņots tika 4. oktobrī Leipcigā, un tas bijis Gewandhausorchester un Bostonas simfoniskā orķestra pasūtinājums. Gewandhausorchester mūziķi Liepājā spēlēja ar patiesu aizrautību, un zem Nelsona zižļa skaņās patiesi sakustējās ūdens un gaiss, pierasojušas pļavas un trūdi. Dzenīša opusam sekoja Pētera Čaikovska Lizas ariozo no "Pīķa dāmas" un Tatjanas vēstules skats no "Jevgeņija Oņegina" izjustā Kristīnes Opolais interpretācijā. Starp abiem vokālajiem skaņdarbiem orķestris ielīksmoja publiku ar polonēzi no "Jevgeņija Oņegina", bet koncertu beidza ar trauksmaino Gustava Mālera Pirmo simfoniju.
###
Tas sākās tālajā 1981. gadā, to zinu precīzi tāpēc, ka tajā gadā sāka iznākt "Latvijas padomju enciklopēdija" (LPE). Jau pirmais tās sējums man kļuva par universālu zināšanu iemiesojumu, un es to lappusi pēc lappuses, brīžiem pakavēdamies pie kāda no šķirkļiem, izšķirstīju pat vairākas reizes pēc kārtas. Droši vien beigu beigās var uzskatīt, ka es to izlasīju pilnībā. Pēc tam nāca turpmākie sējumi, un tiem bija līdzīgs liktenis. Tagad Vikipēdijā lasāms, ka enciklopēdijā esot bijis ap 60 000 šķirkļu, 20 000 krāsainu un melnbaltu ilustrāciju un vairāk nekā 600 karšu. Protams daļa šķirkļu bija ideoloģiskas nodevas, un tomēr lielais vairākums zināšanu nebija nekādas viltus ziņas, tās bija īstas – Arhimēda skrūve jebkuros politiskajos apstākļos ir tikai Arhimēda skrūve. Katra nākamā enciklopēdijas sējuma gaidīšanu atceros kā mazus svētkus, jo zaļos sējumus uztvēru kā dāvanu, un tie pilnīgi noteikti nepiepulcējās tām grāmatām, kas manā īpašumā bija, bet tā arī palika neatšķirtas un nelasītas.
Japāņiem šādām nopirktām, bet nelasītām grāmatām ir pat īpašs vārds – tsundoku. Nasims Nikolass Talebs savā bestsellerā "Melnais gulbis" runā par "antibibliotēkām" jeb bibliotēkām, kurās neizlasītu grāmatu ir vairāk nekā izlasīto, taču šādas "antibibliotēkas" lielākoties ir mūsu visu grāmatu krājumi – daudz uzskatāmāk par mūsu zināšanu tās iemieso mūsu nezināšanas patiesos apjomus un nemitīgi atgādina to, cik svarīgi ir uzturēt sevī zinātkāri. "Cilvēks, kurš pārstājis paplašināt savu personīgo bibliotēku, varētu būt sasniedzis punktu, kurā viņš uzskata, ka zina visu, kas nepieciešams, un tas, ko viņš nezina, neko daudz viņam nevar kaitēt," nesen laikrakstā "The New York Times" publicētā esejā rakstīja Kevins Mims. "Viņš ir pazaudējis vēlmi intelektuāli paaugties." Talebs uzskata, ka personīgajā bibliotēkā "jābūt tik daudz nezināmā, cik vien jūsu finanšu līdzekļi, kredītu procenti un patlaban saspringtais nekustamā īpašuma tirgus pieļauj. Jo vecāks jūs kļūsiet, jo grāmatu un zināšanu kļūs vairāk, un pieaugošais neizlasīto grāmatu krājums draudīgi lūkosies uz jums no jūsu plauktiem. Jo ir tiesa, ka, jo vairāk jūs zināt, jo garākas kļūst neizlasīto grāmatu rindas."
###
Izdevumā "Public Books" nesen bija publicēta Kīrana Setijas eseja, kas bija veltīta trim grāmatām par bezdarbību jeb dīkdienību. Viena bija Masačūsetas Tehnoloģiju institūta profesora Alana Laitmana "Cildinājums nosistam laikam" ("In Praise of Wasting Time"), otra – filozofa Braiana O'Konora "Dīkdienība. Filozofiska eseja" ("Idleness: A Philosophical Essay") un trešā – esejistes Patrīcijas Hemplas atmiņu grāmata "Māksla notrallināt dienu" ("The Art of the Wasted Day").
"Kad 19. gadsimtā tika izgudrots telegrāfs, informāciju kļuva iespējams noraidīt ar aptuvenu ātrumu četri biti sekundē. Ap 1985. gadu, kas bija publiskā interneta sākums, ātrums jau sasniedza tūkstoti bitus sekundē. Mūsdienās šis ātrums ir jau miljons bitu sekundē," savā grāmatā raksta Laitmans. Mēs principā esam nepārtraukti pieejami, lai kur arī atrastos: mums var nosūtīt ziņas, elektroniskā pasta vēstules, mums var piešķirt birkas. "Pasaule mūsdienās ir ātrāka, reglamentētāka, fragmentārāka, nepacietīgāka, skaļāka, savienotāka, publiskāka," raksta Laitmans un norāda, ka cilvēkiem pietrūkst laika, kurā viņi no šīs pasaules atslēgtos. Šī iemesla dēļ jauni cilvēki, pēc viņa domām, vairāk cieš no stresa, ir pakļauti depresijas riskam, ir mazāk radoši, krietni vien vientuļāki, lai gan nekad nav pilnīgi vieni. Viss mūsu laiks ir sadalīts efektivitātes rūtiņās. Laikā no 1995. līdz 2005. gadam 32 pasaules pilsētās kājāmgājēju pārvietošanās ātrums esot pieaudzis par 10 procentiem.
###
Vairāki astronomi nonākuši pie atskārtas, ka citplanētiešus mums līdz šim nav izdevies atrast nevis tāpēc, ka tādu nav, bet gan tāpēc, ka neesam tos meklējuši pietiekami rūpīgi. Trīs Pensilvānijas štata universitātes astronomi Džeisona Raita vadībā pagājušajā mēnesī interneta rakstu krātuvē "arXiv" publicētā rakstā analizējuši līdzšinējos centienus atrast ārpuszemes civilizācijas un secinājuši, ka līdz šim to meklējumiem veltīts pārāk maz pūļu. Šāds viedoklis sakrīt ar citas astronomes – Džilas Tarteras – sacīto, ka gadiem ilgie citplanētiešu meklējumi atgādinājuši okeāna ūdens smalstīšanu ar glāzi, cerot tādējādi pārliecināties, ka okeānā mājo zivis.
Raits ar kolēģiem savā pētījumā ņēma vērā deviņus mainīgus lielumus, sākot ar iespējamo attālumu līdz citplanētiešu apdzīvotām planētām un teleskopu jutīgumu un beidzot ar uztveramo elektromagnētiskā spektra diapazonu un šajā darbā ieguldīto laiku. Iegūtie rezultāti ļāvuši secināt, ka "ūdens smalstīšana" līdz šim notikusi ne gluži ar glāzi, bet drīzāk ar vannu un pārliecībai, ka nekādu citplanētiešu nav, vismaz pagaidām nav ne mazākā pamata.
###
Laikrakstā "The New York Times" nesen bija publicēta intervija ar pazīstamo japāņu rakstnieku Haruki Murakami. Intervijas iegansts bija Murakami jaunākais romāns "Nogalināt komandatori". Uz jautājumu, kā dzimusi romāna ideja, Murakami atbild: "Es nezinu. Es to izzvejoju kaut kur no savas apziņas dziļumiem. Piepeši man radās vēlme uzrakstīt pirmās pāris rindkopas. Man nebija ne mazākās jausmas, kam jānotiek tālāk. Pēc tam es to ieliku rakstāmgalda atvilktnē, un viss, kas man atlika, bija gaidīšana. [..] Tad kādudien man radās doma, kā tas būtu jāraksta, sāku rakstīt un turpināju. Tu sagaidi īsto brīdi, un tas pats atnāks. Tev jābūt pārliecībai, ka radīsies ideja. Un man šāda pārliecība piemīt, jo rakstu jau gandrīz 40 gadus un zinu, kā tas jādara."
###
Žurnālā "Fast Company" apkopoti trīs izplatītākie mīti par mūsu atmiņu. Apkopojuma pamatā ir grāmatas "Atceries to! Satiktos cilvēkus, visas savas paroles, kur noliktas atslēgas un visu pārējo, ko tu mēdz aizmirst" autora un četrkāršā ASV atmiņas čempionāta uzvarētāja Nelsona Delisa ieteikumi. Pirmais maldīgais pieņēmums ir priekšstats, ka slikta atmiņa ir kaut kas, ar ko būtu neglābjami jāsamierinās. Atmiņa neesot kaut kas statisks un akmenī iekalts, bet gan dinamisks process, kuru ir iespējams kontrolēt un trenēt. Atšķirība starp atcerēšanos un aizmiršanu tāpēc nav sekmīga vai nesekmīga satura "izvilkšana" no smadzenēm, bet gan sistemātiska pieeja satura noglabāšanā, lai pēc tam to būtu iespējams atkal atcerēties jeb atrast. Otrs pieņēmums ir priekšstats, ka atcerēšanās pamatā ir spēja savas atmiņas vizualizēt. Vizuālās sajūtas ir tikai viens no jutekļu veidiem, un apziņā tveramus tēlus var izraisīt arī visas pārējās maņas – dzirde, oža, garša. Un trešais mānīgais priekšstats ir pieņēmums, ka smadzenēm ir galīgs un ierobežots informācijas uzglabāšanas tilpums. Deliss raksta, ka atmiņas čempionātu pirmsākumos ticis uzskatīts, ka cilvēka spēju robeža ir secīgu 20 ciparu rindas iegaumēšana, taču pašreizējais čempionāta rezultāts jau krietni pārsniedz 450. "Tā [smadzeņu ietilpība] ir tuvu miljonam gigabaitu," apgalvo Deliss. "Ja jums būtu filmu atskaņotājs ar šādu ietilpību, tajā būtu iespējams uzglabāt 3 miljonus stundu garus TV seriālus, un tos varētu skatīties 342 gadus."
###
Gandrīz vienlaikus ar ziņām par pensionāri, kuras mazdārziņā policija nopostījusi kaņepāju audzi, pasaules presē parādījās ziņa, ka Kanādā legalizēta marihuānas lietošana ne vien medicīniskiem mērķiem, bet arī, tā teikt, rekreācijas nolūkos. Džastina Trudo valdības pieņemtais liberālais lēmums ir nobeigums procesam, kas bija sācies vēl tālajā 1972. gadā, kad valdība bija saņēmusi pirmos ieteikumus par populārās augu izcelsmes narkotikas dekriminalizāciju. Medicīniskiem mērķiem saskaņā ar Kanādas augstākās tiesas lēmumu marihuānu varēja izmantot jau kopš 2000. gada. Pēc UNICEF datiem 2013. gadā marihuānu bija nomēģinājuši 28% jauniešu vecumā no 11 līdz 15 gadiem, un šie dati Kanādai ļauj ierindoties attīstīto valstu priekšgalā. Turpmāk marihuānu Kanādā legāli drīkstēs iegādāties no 18 gadiem, un jau sākusi uzplaukt kaņepju audzēšanas industrija. Legalizēta arī kaņepju eļļas lietošana un marihuānas kaņepju audzēšana mājas apstākļos – gan ne vairāk par četriem stādiem vienā mājsaimniecībā.
0