Proza
19.10.2018

Par suņiem

Komentē
1
Saglabā

Kad biju mazs, mūsu pagalmā dzīvoja puisītis Edgars un viņam piederēja nenosakāmas šķirnes suns. Tas bija brūns kā aizpērnējā lapa, lunkans un garens kā ūdele, bet viņa raksturā varēja sajust aktīvas mizantropijas notis. Kad Edgars izskrēja no mājas, viņš skaļā balsī brīdināja visus bērneļus par parādīšanos rampas gaismā. Kā traktors, kas dodas atpakaļgaitā, vienīgi nevis pīkstot, bet gan cenšoties pārkliegt savu suni. Tas bija kodīgs kustonis, viņš katrā ziņā gribēja degustēt cilvēku ikrus un rēja vienā riešanā. Bērni pajuka kur kurais kā lauskas no pudeles, kas piepeši nokrīt uz asfalta. Ap suņa īpašnieku izveidojās buferzona, saite vienmēr bija nostiepta taisnā līnijā, un tādā veidā Edgars devās pastaigās. Suņa ķermenis stiepās jebkura sveša objekta virzienā, izslējis krūti kā vikingu kuģis. Ja puisītim kāds atklāti nepatika, un tā atgadījās regulāri, viņš tam mēdza mest ar savu suni. Šķita, ka dzīvais ierocis ikreiz apzinājās šādu pavērsienu, sagrupējās un pirms ekstātiskā metiena rēja vēl spalgāk. Es nezinu, kāds ir Edgara turpmākais liktenis, varētu būt, ka viņam arī kāds uzmeta suni, tikai lielāku. Iespējams arī, ka viņš uztrenēja roku muskuļus no nepārtrauktās saites vilkšanas un tagad piedalās armrestlinga sacensībās. Un uzvar, jo uzvarētāja gars viņam piemita.

Netālu no manis dzīvoja vīrs, vārdā Vladimirs, kurš savulaik bija notiesāts par mazgadīgo pavešanu netiklībā, bet neviens tomēr neliedza ar viņu draudzēties. Viņam arī bija suns, gudrs un melns kā tuša. Trijatā mēs devāmies pastaigās, un reiz suns piepeši iekodās man rokā. Vladimirs apjucis skaidroja, ka tas esot sajaucis roku ar nūju. Iespējams, suņi uztver cilvēkus kā Buratino, kā izgatavotus no koka un graužamus, tā es nospriedu. Skumju mākts, nespēju aptvert, kādēļ gudrs, melns suns izvēlējās tieši manu roku par koku. Vēlāk Vladimirs bija spiests suni iemidzināt slimības dēļ, bet tad arī pats sasirga ar zarnu kaiti, ko, devies pie ārsta, spēja raksturot, tikai saņemoties un iedziļinoties neierastās izjūtās: "Dakter, man ir sajūta, ka dirsā kāds skrubina ar kapeiciņu." Tā arī teica "kapeiciņu", kaut Padomju Savienība bija sabrukusi, tāpat kā melnā suņa biogrāfija.

Draugam Valdim, tieši pretēji, bija balts suns, kurš vizuāli atgādināja mīkstu rotaļlietu. Viņam pat lāgā nevarēja redzēt acis, tās bija paslēptas vilnas dziļumā kā piesūkušās ērces. Ar Valdi mēs mēdzām doties agros gājienos uz upi, lai vērotu saullēktu. Saule gan Valdi neinteresēja nemaz, un viņš ņēma līdzi makšķeri, lai izmantotu laiku lietderīgi. Mosties agri Valdim nepatika, tādēļ biju spiests viņu uzpirkt ar cigarešu paciņu. Reizēm viņš mēdza nogulēt norunāto tikšanos, tad paciņu aiz vilšanās nodedzināju. Taču iet viņu modināt man pārsvarā nebija drosmes tieši baltā suņa dēļ. Valdis mitinājās daudzdzīvokļu mājā, dzīvoklis atradās gaiteņa galā. Vajadzēja lavīties un visu laiku būt modram. Ja suns jau bija izlaists ārā, viņš pamanīja nācēju un nekavējoties metās virsū, izplūdis vienā apdullinošā sērijveida rējienā. Viņam nebija dārgs Valda miegs, tikai vēlme kādu aprīt dominēja tā ļaunajā prātā. Vairākas reizes man izdevās veikli aizcirst durvis viņa deguna priekšā, tad suns bezpalīdzīgi cirta nagus durvīs kā samurajs izšķirošo tanto savās iekšās un viņa žokļi klabēja, kožot gaisu. Šo iebiedēšanu varēja izturēt. Ja Valdis bija klāt, tad viņš ar kāju piespieda suni pie sienas, kur satrakotais dzīvnieks sitās kā tirgus karpa maisā, bet pa to laiku ciemiņš varēja gar citu sienu ieslīdēt dzīvoklī. Suni varēja arī iestumt un izolēt virtuvē, tad viņam nekas cits neatlika kā neauglīgi plosīties starp polietilēna galdautu un ziepju trauku ar vecām ģitāras mediatoru formas ziepju plāksnītēm. Suni ārpus dzīvokļa pa gabalu varēja dzirdēt pēc naskās nagu skrapstoņas pret betona grīdu – tā man bija bēgšanas vēstnesis. Tomēr vēl niknāks bija Valža suņa radinieks, kurš dzīvoja otrajā stāvā. Ārēji viņi bija vienādi, bet otrais bija sakodis pat visus savus saimniekus, tik nepateicīgs tas bija. Viņu sauca par Pūciņu, un tas ikvienā iedvesa paniskas bailes kā inkvizīcija ķeceros.

Ja bija jābrauc ar riteni, no kādas sētmales bieži vien izskrēja suns un dzinās pakaļ. Ar laiku mēs jau atpazinām vajāšanas neprāta pārņemtos radījumus, devām viņiem neklātienes iesaukas un pārzinājām galopa stilu. Mēs nevēlējāmies, lai suņi mūs saplosa dzīvus kā agrīnos kristiešus Nerona laikos, un centāmies aizstāvēties. Tikko suns bija identificēts kā bīstams, mēs ar Valdi operatīvi nolēcām no velosipēdiem un centāmies trāpīt ienaidniekam ar akmeni. Īpaši veiksmīgās reizēs akmens nobūkšķēja pret korpusu un invazīvais krancis kaukdams metās lapās. Te gan jāpiebilst, ka suņi pārsvarā neguva nekādu mācību un pēc diennakts bija sagatavojušies akmeņiem ar jaunu mazohistisku sparu. Viņu saimnieku taktika mudināja domāt, ka agri vai vēlu nāksies mest ar akmeni arī viņiem, jo arī tie dzinās pakaļ, kliedza un draudīgi māja ar dūrēm, nevis aizdomājās par cēloni un sekām.

Reiz iepazinos ar vienu meiteni, kurai bija suns, vārdā Putins. Ar to viņai nepietika, meitene izdomāja paņemt sev vēl vienu, jādomā, lai trenētu abas rokas simetriski kā musketieris ar diviem rapieriem. Lūdzoši izstiepis rokas pret debesīm, zvērēju, ka turēt mikrodzīvoklī divus tik lielus organismus ir saimnieka gara slimības simptoms, bet viņai patika haoss. Pastaigas ar diviem suņiem atgādināja senu soda veidu, kad cilvēku piesien pie diviem zirgiem un liek tiem skriet katram savā virzienā. Šajā pastaigās bija novērojams arī vecu, satrunējušu kaulu un grumšļu patēriņš: visu minēto suņi ierāva sevī kā putekļu sūcējs aiz dīvāna aizmirstu zeķi. Vēlāk tie laizīja meitenes seju un viņa bija sajūsmā. Dzīvoklī varēja ienākt, tikai šķērsojot suņu jūru, kas mutuļoja kā ap "Medūzas" plostu. Aukai par spīti lēnām iestūmies dzīvoklī, es tiku viscaur apsmērēts un apskrāpēts ar suņu nelokāmajām ekstremitātēm. Kad gribēju pieliekties, lai atsietu vaļā šņores, mani vairākas reizes ritmiski iepļaukāja aste, kas atgādināja gumijas steku. Tad iekāpu urīna peļķē, jo iemācīt jaunam sunim nečurāt telpās varēja tikai pakāpeniski, pēc gada vai diviem. Tovakar es dzēru šņabi, bet meitene palūdza atstāt vienu glāzīti, to viņai vajadzēja matu maskai. Suņi uzmācīgi observēja maltīti, un tas lika teju aizrīties, bet meitene par to mīklaini ķiķināja. Abu dzīvnieku acu zīlītes bija piekaltas dakšiņas trajektorijai: tā transportēja puņķaini valgu marinētu sēni no šķīvja līdz mutei. Vienbrīd abi suņi bija saķērušies vienotā murskulī kā žurku ķēniņš, kas gandrīz apgāza galdu, velti iztukšodams glāžu saturu. Tēlodami nožēlu par notikušo nepiedodamo izšķērdību, abi momentāni pazuda no redzesloka. Palika tikai matu maskai domātais šņabis, ko es arī izdzēru, rūgti un dziļi nopūšoties par cilvēces neizdibināmajiem likteņiem, bet tomēr pārbaudījis, vai glāzē jau nav kāda suņu spalva.

Arī pie kaimiņu onkuļa dzīvoja vairāki suņi. Sākumā bija maziņš, kuru turēja pie ķēdes, un tas iemanījās kādam iekost pat šādā ierobežotā stāvoklī, jo visu mūžu uz to obsesīvi tiecās. Tad parādījās lielais suns, kuru saimnieks kucēna stadijā nevienam neļāva glaudīt, lai tas izaug aizdomīgs pret svešiniekiem. Onkulis izgatavoja tam būdu un voljēru. Būdas izgatavošanas procesā viņš gan nejauši nogrieza sev pirkstu, toties būda sanāca liela un skaista. Ja kāds atnāca ciemos, suns voljērā lēca un rēja visu vizītes laiku. Lai tiktu dārzā, bija jāspraucas voljēram garām, un suns sāka lēkt proporcionāli ātrāk un riet skaļāk, ja kāds tam tuvojās. Visīsākā attāluma punktā dzīvnieks aizelsās un fontanēja ar siekalām, cerot cilvēku no sākuma samitrināt un tad norīt veselu kā valis planktonā iemaldījušos jungu pēc kuģa bojāejas. Onkulis aizveda suni ārpasaules pastaigā tikai divas reizes tā niknajā mūžā, aptinis siksnu sev ap roku līdz pat padusei. Tad viņš bezpalīdzīgi atzina pastaigas par pārlieku draudīgām un neparocīgām, suns bija nolemts Cerbera sūtībai. Tad tas, protams, nomira, tā arī nevienu neaprijis. Piemēram, Nikolajs Pirmais, uzzinot par Ļermontova nāvi, savulaik secināja: "Sunim suņa nāve!" No tā izriet, ka dzejnieku viņš uzskatīja par suni un tieši divkauju – par pašsaprotamu dzīvnieka nāves cēloni.

Nesen biju devies ciemos, un pēkšņi no telpu dzīlēm izskrēja divi lieli suņi, kuri mani apostīja, lai turpmāk atpazītu un nejauši nesakostu. Tad namatēvs paskaidroja: "Es negribēju tevi satraukt, tāpēc nepabrīdināju. Jo tas lielākais suns tiešām vienam bija ieķēries dibenā. Toties sakostais vēlāk kļuva par gada labāko aktieri." Es par gada aktieri nekļuvu, suns tomēr neiekoda, bet tas, piemēram, grauza akmeņus. Acīmredzot vēlējās, lai tie virzās augšup pa karjeras kāpnēm, jo tikai ripojošs akmens neapsūno.

Reiz kāds suns mani teju notrieca no kājām, skriedams pakaļ saimnieka mestajam zaram, un ne mirkli nejutās vainīgs par to. Ar joni tas ieskrēja manī no aizmugures, paguvu vien nospriest, ka kaut kas liels vēlas manu nāvi. Paskatījos un viņu un no sirds nosodīju šo hiperaktīvo un nejūtīgo būtni. Kādā ziemā es piepeši nokritu uz ielas un, par brīnumu, paliku dzīvs. Līdz tam man vienmēr bija šķitis, ka saplīsīšu kā vāze, ja neviļus sanāks zaudēt līdzsvaru. Un garām ejošs suns pieskrēja klāt un priecājās, ka esmu nokritis. Neviens mani nepārliecinās, ka viņš gavilēja, jo paliku dzīvs. Savukārt bērnībā man klāt pieskrēja klaiņojošs suns un sāka laizīt zābaku. Pēc brīža tas iepiņķējās ar zobu šņorē un par to sadusmojās. Viņš rāva kāju sev līdzi, rūca un centās atsvabināties. Drudžaini ieķēros kokā, no asarām man aizmiglojās skatiens, un minūtes desmit ar suni nezināmu iemeslu dēļ akrobātiski mijiedarbojāmies. Pēc tam suns aizskrēja prom, bet es lēnām gāju pa aleju un domāju par dzīvi, kurai šī epizode šķitusi nepieciešama.

Kāds paziņa reiz strādāja Anglijā par bukletu kurjeru. Ik dienas viņam bija jāiesviež pastkastēs jeb durvju spraugās simtiem neizturami raibu koku nāvju liecību. Suņi, kuri bija ieslēgti mājās, pie katras izdevības mēģināja nogaršot kurjera miesu. Viendien tas notika tik spēji, ka paziņa kodienu noturēja par strāvas sitienu, bet tad vēroja, kā asinis pil no pirkstiem uz bukletiem. Kopš tās dienas viņš pamatoti sapīka un ikreiz centās atraut roku no durvīm, pirms zobu lamatas aizcērtas, atriebjoties par spamu. Reiz, nonācis pie mājas ar žogu un suni otrpus tā, paziņa nenoturējās un sāka suni kaitināt, realizējot savu naivo priekšstatu par geštaltterapiju. Suns aktīvi iesaistījās abpusējā terapeitiskā dusmu izgāšanā arī pēc tam, kad žogs pēkšņi beidzās un abi attapās esam nobrieduši fiziskam kontaktam. Kurjers paklausīja instinktiem un metās bēgt lejup pa kalna nogāzi. Suns skrējienā viņam iekoda vietā, kuru rāda tikai aptiekāram, un nabags ievēlās grāvī, izbārstījis no somas atlaižu bukletus kā žurkas mēri. Tā nu viņš tur gulēja, juzdamies nevietā un iztukšots, turklāt smogā tīts.

Suņu saimniekiem nekādā veidā nav iespējams paskaidrot, ka noteikums vest dzīvnieku pie saites attiecas uz viņiem, jo tas ir pretrunā ar viņu svētajiem rakstiem. Noliktavā, kur izsniedz suņus, viņiem tā arī pārliecinoši piekodina: "Uz jūsu mīluli tas nekādā gadījumā neattiecas." Un, ja kāds nodara sunim pāri vai tikai šķietami nodara, viņi uzreiz piesauc karmu un bumerangu, linča tiesu un vēzi, kā arī lieto daudz izsaukuma zīmju, ja vien var. Viena sieviete pat pieļāva, ka uzpurņi jāuzliek cilvēkiem, ne suņiem. Esmu sastapis vienu izdzīvojušu kinologu, viņš demonstrēja rētas, ko atstājuši audzināmie, caurumu galvaskausā (uz to gan neskatījos, jo novērsos) un apgalvoja, ka, ņemot vērā savu pieredzi, tagad jau viņš varētu atkauties no jebkāda izmēra suņa. Tad viņš konstatēja, ka man ir dažādu krāsu zeķes, un tā bija patiesība. Bet vēl es pazinu cilvēku, kuram piederēja rotveilers, kurš bija masīvs un tumšs kā koncertflīģelis, tikai uz četrām kājām. Kad iestājās krēsla, saimnieks laida suni joņot savā vaļā pa mikrorajonu un apgalvoja, ka pret cilvēkiem tas esot iecietīgs. Tomēr pret saviem ciltsbrāļiem rotveilers gan bija nepielūdzams un bargs, tāpēc nejauša tantiņa ar pūdeli uz īsu brīdi varēja nodrošināt to ar pārtiku. Tad kāds suni nez kāpēc noindēja.

Suņi patoloģiski atgādina bērnus pēc vairākiem parametriem. Tie rotaļājas, tie kož, tie jāmāca kakāt pareizās vietās un vispār jāaudzina, tie ir līdzīgi saimniekiem, reizēm tie ir bīstami gan sev, gan citiem, patversme ir viņu baby box, tie skrien līdz nelabumam un barā aktīvi plūcas, tos var atstāt ieslēgtus mašīnā (tad kāds obligāti izsauc policiju). Ja tos pamet uz ielas pavisam, tie apvienojas kāšos un zog pārtiku, vismaz tā rādīja pa televizoru.

Kad cilvēkam parādās suns vai bērns, viņš nospriež, ka tas visus interesē. Ja viņa suns dodas apostīt svešinieku, apostītais no tā gūst vērā ņemamu baudu, jo viņš alkst kontakta. Bez tā viņš naktīs nevar aizmigt, stundām aplūko tapešu rakstus un klusi sten tahtā. Varbūt viņš ir izgājis no mājas padomāt par melno caurumu dabu, bet atduras pret slapju degunu, zem kura ir asi ilkņi. Reizēm suņi apzināti iebaksta degunus cilvēkiem tieši dzimumorgānos, arī ar to jārēķinās. Suns var vienbrīd mēģināt iekost, bet tad atnest potenciālajam upurim sakošļātu spēļmantiņu – tik nesecīgs, akls pret kontekstiem viņš ir. Kopš vilku laikiem situācija ir tikai pasliktinājusies. Tad vismaz tie tikai retumis nokoda pa vārgam briedulēnam, bet pārsvarā tālā biezoknī gleznaini kauca uz Mēnesi. Nereti suņu saimnieki sāk uzskatīt tos par saviem bērniem, saukt nevis par kucēm, bet par meitenītēm, un tālāk šai deviācijā gan es iedziļināties nespēju, jo pēc dabas esmu jūtīgs cilvēks. Piedevām suņi visu laiku grib radīt pēcnācējus, bet viņiem to darīt pārsvarā neļauj, izņemot gadījumus, kad saimnieks izvēlējies suņu VIP sutenera arodu. Vēl dažs labs tiem ļauj mēģināt apaugļot savu kāju. Tāpat suņi cenšas izvārtīties svešos izkārnījumos, bet kurš gan viņu vietā to negribētu! Šādas rīcības rezultātā viņi no suņiem uz siena kaudzes pārtop par suņiem uz sūdu kaudzes.

Nesen biju suņu izstādē. Izrādījās, suņi nesaprot, ka tā ir izstāde, kur viņus vērtē, tie, protams, uzvedas, kā ierasts. Lai piespiestu viņus skriet, saimnieki skrien blakus, lecot no ciņa uz cini kā purvā sīpoliņu doņiem pāri. Viņi ieskā savus suņus ar speciālām ķemmītēm, glabā suņu uzkodas īpašās somiņās. Viņu sarunas atgādina mammu dialogus pie smilšu kastes, kamēr bērni taisa no smiltīm pīrādziņus, ko apklāj ar ceļtekas lapu, kā arī aprok dzeltena stikla lausku. Bet suņi kā parasti mēdz viens otram iekost. Tad visi stāv un skatās, kā tas notiek, kamēr daži cenšas dzīvniekus izšķirt. Šķita, ka lielāku suņu īpašnieki uzskata sevi par svarīgākiem nekā mazu suņu saimnieki. Tur bija arī daudz atkritumu tvertņu, jo visi nepārtraukti nokārtojās, kur pagadās, un saimnieki ar ierastu žestu ievīstīja blakusproduktus maisiņos kā kāpostu tīteņus. Telpās arī nebija mēbeļu, jo tās daži suņi uztver kā ēdamo. Es nodomāju, ka telpa piepildīta ar lieliem skeletiem, kas ir visu cilvēku pamatā, kuri atveduši šurp mazus skeletus, jo tie, savukārt, ir suņu pamatā, te tie visi pašorganizējušies un pulsē. Beigu beigās uzvarētāja īpašniekam izsniedza vieglu metāla izstrādājumu, ko pasūtīja pie meistara ar melniem nagiem, kurš zina, kur var nopirkt lietotu plašu atskaņotāja adatu un uzasināt šķēres. Dažus suņus diskvalificē, ko viņi arī nesaprot, tāpēc to pašvērtējums allaž paliek nemainīgs. Tiesa, uz pasaules tomēr eksistē lietas, kuras viņus spēj ietekmēt. Piemēram, uguņošana.

Pastāv vēl arī zirgi, tie ir milzīgi dažādu krāsu neprognozējami dzīvnieki ar metāla nagiem. Kādreiz tos izmantoja, lai artu zemi, jo viņi tam piekrita. Atsevišķiem cilvēkiem rodas nepārvarama vēlme uz zirgiem jāt. Burtiski uzkāpt mugurā un pārvietoties, bieži vien uz jūru. Vēlme atsevišķos gadījumos saasinās līdz apsēstībai – iemācīt zirgam lēkt pāri kokam vai izpildīt noteiktu soļu sērijas. Arī gulties zemē, jo bez tā nevar dzīvot. Lai panāktu, ka zirgs parādes laikā tur asti paceltu un vispār būtu mundrs kā jaunības dienās, viņa dibenu senatnē mēdza ieziest ar ingveru, tabaku vai iebāzt tur dzīvu zuti, angļu mēlē to sauca "gingering", taču mūsdienās šī tradīcija izmirst. Ja zirgam dod poti, tas aiz sašutuma var pat salauzt staļļa jumtu, piemēram. Zirgs var pēkšņi uzkrist cilvēkam, kāds man stāstīja par interneta forumu, kurā pulcējas cietušie un dalās ar traumu aprakstiem. Es runāju ar vienu meiteni un centos viņu apgaismot šajā jautājumā, bet tā spītīgi ignorēja patiesību, lai gan sarunas beigās tomēr atzina: "Arī mūsu stallī vienai sievietei zirgs izkoda gabalu gaļas." Vienai citai – skalpa fragmentu. Ja zirgu vardarbīgums kādreiz tiek atzīts vismaz teorētiski, tad parasti ar piebildēm, ka iekodušais nebija kastrēts vai ka cilvēki paši bija vainīgi. Tas ir gandrīz kā ar izvarošanu, kurā mēdz vainot pašus upurus. Suņu gadījumā tas skan kā "laikam jums bija kaķa smaka", "labam cilvēkam suns nekož", "viņš tā nekad nav darījis" vai "nevajadzēja skriet". Pastāv pat grāmata ar nosaukumu "Cilvēkam vajag suni", un šāda tipa izdevumus izplata arī daudzas sektas.

Rvīns Varde

Rvīns Varde ir šifrētājs un fotogrāfs, reizēm prozaiķis. Brīvajā laikā saista daba.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
1

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!