Sabiedrība
05.11.2019

Par stukaču vainu domājot. 2. daļa

Komentē
6

Raksta pirmā daļa lasāma šeit.

Vaina līdzīga seno romiešu dievam Janusam, dievam ar divām sejām, no kurām katra raugās uz savu pusi. Arī vaina atklājas no diviem skatu punktiem – paša vaininieka un ārpusnieka redzes loka: kāds var atzīt savu vainu un kāds var tikt vainots. Dažkārt šie redzes viedokļi sakrīt, dažkārt – ne. Iepriekš rakstīju par tiem, kas atzina vai neatzina savu vainu sadarbībā ar PSRS Valsts drošības komiteju (VDK). Šoreiz par to, kam un kā spriest par stukaču vainu.

Šajā kontinentā senākā tradīcija vainas interpretācijā neapšaubāmi pieder kristietībai, kuras centrālais vēstījums par cilvēka dabu atvedināts no Ievas un Ādama grēkā krišanas paradīzes dārzā, baudot aizliegto augli, un no idejas par šī pirmatnējā grēka pārmantojamību nākamajās paaudzēs. Vaina ir sekulārajai pasaulei piederīga – cilvēks ir vainīgs, rīkojoties pretēji sabiedrībā un kultūrā pastāvošajām normām, – grēkojis, neievērojot Dieva nolikto kārtību. Bet, ņemot vērā, ka visām normām – gan dabas likumiem, gan cilvēku kopdzīvē īstenojamajiem principiem – ir viena sākotne – Dievs –, vainas un grēka jēdzieni saplūst. Būt vainīgam nozīmē arī būt grēkojušam.

Ikviens Ādama un Ievas pēcnācējs ir grēcīga būtne vispirms jau tādēļ, ka Ādama un Ievas grēks ievainojis cilvēka dievišķo dabu, paverot ceļu jauniem Dieva noliktās kārtības pārkāpumiem, jauniem grēkiem. Taču Dievs arī sūtījis cilvēku pasaulē savu viendzimušo dēlu, kurš ar nāvi pie krusta devis iespēju izpirkt visu cilvēku grēkus. Kristietība savā būtībā ir stāsts par cilvēkam doto iespēju nožēlot grēkus un tapt pestītam.

Cilvēka situācija saskaņā ar šo doktrīnu ir traģiska: pasaulē pastāvošā kārtība ir Dieva noliktā kārtība, taču Dieva nodoms, radot pasauli, cilvēka prātam paliek neizdibināms. Tomēr Dievs nav pametis savu radījumu neziņā, viņš devis tam spēju atšķirt labu no ļauna, proti, atšķirt to, kas atbilst Dieva noliktajiem morāles principiem, no tā, kas uzskatāms par grēku, – Dievs cilvēkam devis sirdsapziņu. Tādēļ, ja tic Dievam, kura visu redzošajam skatienam nepaliek apslēpts nekas – nedz sīkās blēdības, nedz negantās domas –, un zina, ka pēc nāves neizbēgami gaida sods par pastrādāto, neatliek nekas cits, kā vien attīstīt sevī spēju būt neatkarīgam no līdzcilvēku slavināšanas un pelšanas un uzraudzīt pašam sevi, klausot savai sirdsapziņai. Lai negrēkotu, izvairītos no Dieva soda un glābtu sevi no nonākšanas ellē, jāiespēj sevi disciplinēt un būt autonomam savos spriedumos. Sirdsapziņa ir tā, kas kristietībā dara indivīdu par autonomu morāles subjektu. Vienlaikus šī īpašā cilvēka spēja pašam izvērtēt savu rīcību, klausot vien savai iekšējai pārliecībai, ir iracionāla un visai kurla pret prāta nereti uzstājīgajiem argumentiem.

Grēka apziņa kristietībā izaug no attiecībām ar Dievu, nevis no attiecībām ar citiem cilvēkiem. Grēcinieks savus grēkus atzīst Dieva priekšā, un arī grēku atlaišana un galīgā piedošana ir visužēlīgā Dieva rokā. Tādējādi pastāv liela iespēja, ka nodarījums, kas atzīts Dieva priekšā, līdzcilvēkiem paliek nezināms. Grēksūdzes un grēku nožēlas mērķis ir grēcinieka atgriešana, Dieva noliktās kārtības atjaunošana. Grēka izpratne šajā gadījumā koncentrēta ne tik daudz uz pašu rīcību, cik uz rīcības motīvu. Arī domas var būt grēcīgas. Tādēļ Dievam daudz svarīgāk ir ielūkoties cilvēka dvēselē nekā izvērtēt rīcības sekas, kuras var iestiepties tālum tālu gan laikā, gan telpā. Vai tad būtu taisnīgi kādu sodīt par sekām, kuras, lai arī nav apslēptas Dieva visu redzošajam skatam, pats darītājs nav spējīgs pat iztēloties?

Izšķirošā nozīme šai gadījumā ir rīcības motīvam, jo būtu dīvaini, ja taisnīgais Dievs sodītu par sekām, kuras cilvēks nemaz nav vēlējies. (Tādu ekstru kā sodu par nodarījumiem aiz neuzmanības var atļauties tikai mūsdienu krimināllikums.) Tādējādi nepieciešamība spriest taisnīgu tiesu liek sašaurināt grēka izpratni, par grēku atzīstot vien apzinātu un ar ļaunu nolūku veiktu darbību. Lai gan kristietība cilvēku nemitīgi izbīda no komforta zonas, liekot apzināties savu grēcīgumu, vienlaikus tā piedāvā glābiņu. No visām vainas nolīdzināšanas taktikām – soda, kaitējuma atlīdzināšanas, izraidīšanas, piedošanas – kristietība priekšplānā izvirza piedošanu. Kristus ar savu mocekļa nāvi izcīnījis piedošanu par visu grēkiem. Filmā "Lustrum" Lidija Doroņina-Lasmane saka: "Žēlastība vienmēr lielāka par katru grēku."

Kristietībai kā reliģijai un tās iedibinātajām un sekulārajā sabiedrībā pārņemtajām praksēm šodienas Latvijas sabiedrībā ir būtiska nozīme. Attiecībā uz VDK ziņotāju vainas atzīšanu šīs prakses nosaka to, ka uzmanības centrā ir pāridarītāji, nevis upuri, un atzīšanās lielākoties ir motīvu izklāsts, bet rīcības seku izvērtējums nenotiek. Veidojas aina, kura fiksē totalitāras organizācijas pastāvēšanu un cilvēkus, kuri, pretrunīgu motīvu vadīti, balstīja šo organizāciju. Arī publiska vainas atzīšana nav kristīgajā tradīcijā iedibināta prakse, tādēļ neizbrīna fakts, ka uz Dombura uzaicinājumu "Delfi TV" publiski paust savu stāstu par sadarbošanos ar VDK aģentu kartotēkā atrodamie aprobežojas ar visai aptuvenām rakstiskām atbildēm. Jautājums par to, vai saruna par VDK ziņotāju vainu tiks balstīta kristīgajā tradīcijā, galīgo spriedumu atstājot Dieva ziņā, ir jautājums arī par to, vai šī saruna tiks izmantota, lai nostiprinātu mūsu turpmākajai kopā būšanai nozīmīgus principus. Bet tad šai sarunai acīmredzot jāmeklē cits ietvars.

Nedaudz atšķirīgu ietvaru sarunai par morāli vispār un vainu tai skaitā Eiropas ideju vēsturē piedāvā apgaismība. Pie tam runa te ne tik daudz par jaunu, no kristīgās atšķirīgu morāli, cik par citu leģitimitātes avotu. Dieva vietu morāles normu leģitimitātes pamatojumā apgaismības ideju kontekstā pamazām ieņem indivīda racionāli spriest spējīgais prāts. Konfliktējošu reliģisku pārliecību caurstrāvotie ilgstošie kari 17. gs. lika apjaust, ka sekošana Dieva aicinājumam pārāk bieži ved pie asiņainiem konfliktiem. Prasība ievērot morāles normas, kuras nav iespējams racionāli pamatot, šādas pieredzes kontekstā šķiet neprātīga, mudinot domāt, ka morālei nepieciešams stingrāks pamats par Dieva vārdu, kuru iespējams dažādi interpretēt. Laikmetā, kad zinātnes un tehnikas sasniegumi likuši noticēt cilvēka prāta spējām, arī tiesības lemt par labo un ļauno tiek uzticētas apgaismotam, no maldiem un aizspriedumiem atbrīvotam prātam. Prāta lēmums par to, kas ir labs un kas ļauns, vairs nav intuīcijas vadīts, bet gan racionāli apsvērts. Frīdrihs Šillers pat ir pārliecināts, ka morāle, kura nesaraujami saistīta ar iespēju brīvi izdarīt savu izvēli, ienāk cilvēku dzīvē, pateicoties grēkā krišanai: tikai baudījuši augli no ļauna un laba atzīšanas koka, Ādams un Ieva iemanto spēju patstāvīgi spriest par to, kas ir labs.

Morāle jaunās ideoloģijas ieskatā vairs nav savienojama ar aklu paļaušanos uz autoritātēm – pat tad, ja šī autoritāte ir Dievs. Morāles principus indivīds akceptē nevis bailēs no soda, bet gan tādēļ, ka atzīst tos par racionāliem. Apgaismības ideāls ir autonoma persona, kas savos spriedumos akli nepieņem citu viedokļus. Arī šodien bažās par populisma popularitāti, pieaugot aizvien plašākām iespējām manipulēt ar sabiedrisko domu, tiek pausta vajadzība pēc šādiem kritiski domājošiem pilsoņiem kā demokrātijas garanta. Patstāvīgi spriest spējīga persona neapšaubāmi ir būtisks kultūras sasniegums, kurā savu ieguldījumu devušas arī kristietībā sakņotās prakses, tai skaitā grēksūdze, kas mudina patiesību noskaidrot sarunu ceļā arī tad, ja šī saruna ir monologs.

Tomēr morāles izpratnes sakarā būtiska ir arī apgaismībā valdošā pārliecība par universālu, visiem cilvēkiem piemītošu dabu, kurai piederīgs arī kritiski domājošs prāts, kas spējīgs atklāt gan vispārējus dabas likumus, gan formulēt universālas morāles normas. Apgaismība, tāpat kā kristietība, ir pārliecināta par morāles normu universālo raksturu, atšķirība tikai apstāklī, ka kristīgā morāle nosaka konkrētus aizliegumus, bet apgaismība cenšas formulēt abstraktus morāles principus, kuru spilgtākais piemērs ir Kanta kategoriskais imperatīvs: "Rīkojies pēc tā (maksimas), kuru tu vēlētos, lai tas būtu universāls (vispārējs) likums." Kanta kategoriskais imperatīvs kā universāls princips var tikt piemērots ikvienai rīcībai, abstrahējoties no situācijas, kurā šī rīcība veikta, un no subjekta kā rīcības aģenta. Tas vēršas pie abstrakta rīcības subjekta, neņemot vērā konkrētā indivīda pašizpratni, viņa priekšstatus par savu vietu un lomu konkrētā situācijā. Morāle apgaismības sludināto pamatpieņēmumu ietvarā kļūst augstākā mērā bezpersoniska; lai sekotu morāles normām, jāaizmirst par personiskajām interesēm (tikumiskai rīcībai nepieciešams būt nesavtīgai), kā arī par citu cilvēku attieksmi (nedz centieni gūt atzinību, nedz bailes no nopēluma nedrīkst derēt kā motīvs tikumiskai rīcībai). Tikumiskai rīcībai nav jābūt kā atbildei uz apkārtējo gaidām vai bailēm no soda, bet gan iekšējās pārliecības motivētai. Taču vienlaikus jāatzīst, ka šī autonomā persona ir izolēta no sabiedrības. Tas ir indivīds, kurš sevī iemieso abstrakto cilvēka dabu un saglabā to nevainīgu, palikdams laikmeta gara neskarts.

Izvērtēt čekas ziņotāju vainu, liekot lietā abstraktu morāles principu olekti, ir samērā vienkārši un, galvenais, to var izdarīt nepārprotami un skaidri – biji stukačs, tātad nelietis un esi vainojams kolaboracionismā, sadarbībā ar okupācijas varu. Arī stukačs šai gadījumā kļūst par abstrakciju, indivīdu ārpus konkrēta laika un ārpus konkrētas situācijas. Bet, ja tā, tad var arī atļauties teikt, ka ziņotājus izmanto visu valstu drošības dienesti un ir vienalga, vai ziņot VDK vai Latvijas Valsts drošības dienestam. Kā abstrakcija stukačs bezkaislīgi vienādo Valdi Atālu, kurš piekrita sadarboties, izciešot cietumsodu Tālajos Ziemeļos par bandītismu (politieslodzīto jau Padomju Savienībā nebija), un Mārci Auziņu, kuram sadarbība bruģēja ceļu zinātnieka karjerai un, jā, arī zinātnes attīstībai Latvijā. Sekošana abstraktiem morāles principiem ved prom no reālās dzīves un tās pretrunām, pa ceļam kaut kur sētmalē pametot jautājumu par taisnīgumu un sāpi par cilvēku likteņiem.

20. gadsimtā piedzīvotās asinspirtis pamatīgi iedragājušas paļāvību racionāli domājošam prātam. Ņemot vērā 2. pasaules kara, holokausta un deportāciju pieredzi, šķiet, ka vairs nedrīkstam uzticēties racionāli domājoša indivīda lēmumiem par labo un ļauno, – doma par nepieciešamību cilvēku dzimuma uzlabošanas vārdā atbrīvoties no mazvērtīgiem eksemplāriem izklausās gana racionāli. Problēmas sagādā arī individuālās vainas noteikšana. Pastāvot stingrai darba dalīšanai, 20. gadsimtā cilvēku iznīcināšanā savu mazo artavu masveida slepkavībās devuši tik daudzi, ka vairs nav iespējams runāt par katra individuālo vainu. Atbildot uz sajūtu, ka ir bezjēdzīgi mēģināt noteikt katra individuālo vainu procesos, kuros milzum daudz iesaistīto, Karls Jasperss 1946. gadā sarakstītajā darbā "Jautājums par vainu" nāk klajā ar jēdzienu "kolektīvā vaina". Tiesa gan, izdalot vainas dažādās dimensijas – kriminālo, politisko, morālo un metafizisko –, viņš konsekventi uzstāj, ka morālā aspektā vaina attiecināma tikai un vienīgi uz atsevišķu indivīdu. Viņa ieskatā būtu bezjēdzīgi "tautu kā kopumu apsūdzēt morāli" [1]. Tomēr šī Jaspersa piebilde darba publicēšanas laikā īsti sadzirdēta netiek, un jautājums par vācu tautas vainu divu pasaules karu izraisīšanā turpmākajās desmitgadēs ieņem stabilu vietu publiskajā diskursā. Lai nu kā, kolektīvās vainas jēdziens, uz kuru Hanna Ārente savulaik atsaukusies īsi un kodolīgi – "ja visi vainīgi, neviens nav vainīgs" [2]–, aizēno individuālo atbildību un individuālo vainu.

Binārā struktūra, kurā indivīds tiek pretnostatīts kolektīvam, vainas izvērtējumā pieļauj sava veida pingpongu – atsevišķais indivīds nav vainīgs sabiedrības, režīma pastrādātajos noziegumos, bet sabiedrība kopumā nav vainojama, jo vaininieks vienmēr ir konkrēta persona vai personas. Populārākie mūsu platuma grādos: Ļeņins, Staļins, Hitlers. Šādas bināras struktūras ietvaros vaina neierobežoti tiek pārnesta no indivīda uz kolektīvu un otrādi, vainas smagumam strauji izplēnot. Skatot sabiedrību kā atsevišķajam indivīdam pāri stāvošu struktūru vai arī gluži pretēji – katru atsevišķo tās locekli kā autonomu vienību, paveras iespēja vainu "atmazgāt". VDK ziņotāju sakarā tas ir mūžsenais jautājums: kas pirmais – vista vai ola – represīva organizācija totalitārā iekārtā, ar kuru nevar nesadarboties, nepakļaujot sevi un savus tuviniekus dzīvības briesmām, vai cilvēku zemiskums, kas tiek izmantots varas interesēs?

Lai turpinātu jēgpilnu sarunu par indivīda vainu nevis abstrakti, bet gan ņemot vērā sociālo kontekstu, acīmredzot nepieciešams atrast veidu, kā definēt indivīda un sabiedrības saistību, atstājot indivīdam, iespējams, ierobežotas, bet tomēr brīvas izvēles iespējas. Noderīgs šajā sakarā šķiet aģentu tīklu teorijas piedāvājums, saskaņā ar kuru nepastāv nedz neatkarīgi subjektīvu motīvu vadīti aģenti, nedz tīras kolektīvas struktūras. (Bruno Latūra, šīs teorijas redzamākā pārstāvja, izpratnē sociālajās darbībās ar vienlīdzīgām tiesībām piedalās gan ar apziņu apveltīti subjekti, gan nedzīvi priekšmeti, tamdēļ arī, runājot par sociālām darbībām, izvēlēts lietot terminu "aģenti" citkārt lietoto "aktors" vai "rīcības subjekts" vietā [3].)

Ikviena rīcība šādā izpratnē izriet no virknes iepriekš veiktu darbību, vienlaikus paverot ceļu vēl citām darbībām. Tā uzbrucēja rīcība, kurš paņēmis rokās šaujamo un ieradies savā bijušajā skolā vai darbavietā, lai nogalinātu tos, kas viņam patrāpījušies pa ceļam, un beigtu savu dzīvi pašnāvībā, izriet no virknes citām un citu aģentu veiktām darbībām. Un ierocis uzbrucēja rokās, Latūra ieskatā, tikpat lielā mērā iesaistīts šajā vardarbības aktā kā skolotāji un bijušie klases biedri, tāpēc uzskatāms par darbības aģentu. Vainīgs cilvēku nāvē, protams, ir pats šāvējs, taču vainas aspektā gribot negribot jājautā par citu līdzvainīgumu, to cilvēku vainu, kuru nevērības dēļ ierocis nokļuvis šāvēja rokās, to, kuri aizstāv brīvu ieroču tirdzniecību, to, kuri atstūma un aizvainoja. Tam, cik tālejošas un sazarotas var būt šīs darbību virtenes, savulaik pievērsa uzmanību ASV Kolumbainas vidusskolā notikušā slaktiņa izpētei veltītā Maikla Mūra filma "Boulings Kolumbainai".

Aģentu tīkla teorija ļauj uz vainu palūkoties no diviem aspektiem: vaina kā sabiedrībā pastāvošo normu pārkāpums un vaina, kas izriet no pastarpināti saistītu darbību un procesu virknes [4]. Tāpēc ir pamats vainu graduēt, runāt par atšķirīgām vainas pakāpēm; nevainīgu skolēnu slepkavas vaina pēc sava mēroga atšķiras no tās personas vainas, kuras nevērīguma dēļ ierocis nonācis slepkavas rokās.

Atgriežoties pie VDK ziņotājiem – viņu vaina nav reducējama tikai uz ciešanām un pāridarījumiem, kas iestājās kā sekas viņu ziņojumiem, lai gan arī tas neapšaubāmi ir no svara. Daudzos gadījumos būs gandrīz neiespējami sasaistīt konkrētu cilvēku dzīves gājumu ar VDK rīcībā bijušo un izmantoto informāciju. Kāpēc vienus publicēja, bet citus ne, kāpēc vieni tika virzīti pa karjeras kāpnēm, bet citi ne, kāpēc vieniem piešķīra apbalvojumus un goda nosaukumus komplektā ar tiem atbilstošām privilēģijām, bet citi palika nenovērtēti? Arī atbildes uz šiem jautājumiem, visticamāk, slēpjas daudzu faktoru savijuma veidotā tīklojumā, kuru atšķetināt cerību maz. Un tomēr: ziņotāju vaina izriet no sadarbošanās fakta kā tāda – arī tajā gadījumā, ja savos ziņojumos tie, pašu vārdiem runājot, gvelzuši tukšus niekus, vazājot čekistus aiz deguna. Viņu iesaistīšanās šajā "spēlītē" ļāva "spēlītei" turpināties, radot apdraudējumu citiem, liekot citiem justies apdraudētiem un nebrīviem, zinot, ka "spēlīte" turpinās. Pat nebūdami tieši vainīgi, tie, kas darbojās un sadarbojās ar VDK, ir netieši vainīgi.

Protams, ziņotāji ar savu grēku nastu nav vientuļi. Viņi bija tikai daļa no tīklojuma, kurā sava nozīme gan kompartijai, kura noteica VDK darbības ģenerāllīniju, gan tiem, kas vērsās pret upuriem, nebūdami nedz VDK darbinieki, nedz ziņotāji. Tie bija ārsti, kas noteica diagnozes un ārstēja psihiatriskajās slimnīcās ievietotos "pretpadomju elementus", tie bija vadītāji, kuri atbrīvoja no darba vai nepieņēma darbā. Tādēļ sarunai par stukaču un visu citu tieši un netieši iesaistīto vainu būtu jābūt ne tikai sarunai par konkrētiem nodarījumiem, bet arīdzan sarunai par tiem principiem, uz kuriem balstījās tīklojums "padomju sabiedrība", un par padomju cilvēka ikdienas dzīvi. Un tā nebūs viegla saruna.

[1] Jaspers K. Die Schuldfrage. Heidelberg, 1946, S. 39.

[2] Arendt H. Responsibility and Judgment. New York: Schoken, 2003, P. 295.

[3] Tuvāk skat.: B. Latour. Reassembling the Social: An Introduction to Actor-Network-Theory, New York: Oxford University Press, 2005.

[4] Rauer V. Zentrierte und difundierte Schuld// Vom Umgang mit Schuld: Eine multidisciplinäre Annäherung. Frankfurt am Main: Campus Verlag, 2016, S. 309.

Ilze Fedosejeva

Ilze Fedosejeva ir filozofijas doktore, docente. Darbošanās par un ap filozofiju joprojām liek uz pasauli raudzīties filozofiski, ko mēģinu iemācīt arī studentiem. Vislabāk domājas par kolektīvo atmiņ

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
6

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!