Čekas maisu atvēršana un dokumentu publiskošana uzjundījusi daudz sāpīgu jautājumu, arī to, vai varam uzticēties bijušajiem ziņotājiem un vai šodien pieņemama viņu atrašanās pietiekami augstos amatos. Pagaidām PSRS Valsts drošības komitejai (VDK) veltītās sarunas joprojām gravitē ap pašu bēdīgi slaveno institūciju – runā par to, kas bija VDK, kā tā darbojās, kāda bija tās saistība ar citām padomju varas institūcijām, nomaļus atstājot jautājumus par VDK iesaistīto personu vainu. Arī portāla "Delfi" projektam "Maisi vaļā", ļaujot aiz konkrētiem ziņojumiem saskatīt konkrētus ziņotājus un potenciālos upurus, nav izdevies kļūt par platformu plašākai diskusijai par to, kā tajā vai citā gadījumā vērtēt pašu sadarbošanās faktu. Tomēr saruna par vainu šķiet nepieciešama pagātnes mantojuma pārvarēšanas sastāvdaļa, jo vairāk tāpēc, ka vainas fenomens aptver vairākus iesaistītos. Pirmkārt, jau upurus, kuri cietuši, kuru gods un pašapziņa ievainoti, nerunājot par fiziskām ciešanām un morāliem pazemojumiem, un kuri var būt gan gatavi piedot, gan alkt pēc taisnīga soda. Otrkārt, pašus pāridarītājus, kuri var gan noliegt savu vainu, gan atzīt, nožēlot un lūgt pēc piedošanas. Un, treškārt, sabiedrību kopumā, kurai vainas noskaidrošana ļauj stabilizēt noteiktas vērtības un pārliecības, kā arī likt lietā noteiktas prakses – atriebību, kaitējuma atlīdzināšanu, sodu, piedošanu –, lai normalizētu gan upuru, gan pāridarītāju situāciju. Sarunās par vainu vienmēr pastāv divi skatu punkti: atzīšanās savā nodarījumā un kāda atzīšana par vainīgu. Dažkārt šie viedokļi sakrīt, dažkārt – ne. Bet vispirms par gatavību atzīt savu vainu.
Vairojoties runām par un ap Valsts drošības komiteju, tautā sauktu par čeku, kā arī par čekas maisos minētajām personām, iezīmējas vairākas dīvainas tendences. Čeka tiek uzlūkota kā varena un represīva organizācija, taču tie, kas atzinušies, ka sadarbojušies ar to, lielākoties apgalvo, ka viņi neko ļaunu nav darījuši. Mārcis Auziņš savā atzīšanās rakstā skaidri norāda, ka tā nav grēksūdze [1]; viņš ir un paliek bez grēka, proti, bez vainas. Šķiet, ka Laimonis Purs, vēl viens no tiem, kas atzinuši sadarbību ar Valsts drošības komiteju, savos memuāros iekļāvis atmiņas par darbošanos VDK aģenta statusā vairāk tādēļ, lai pievērstu lasītāju un jo īpaši pircēju uzmanību savam gara darbam, pašam autoram sevi redzot upura, nevis vaininieka lomā. Jānis Rokpelnis savu kļūšanu par aģentu skaidro ar vēlēšanos izpētīt čeku no iekšpuses, lai vēlāk to atmaskotu. Intervijās, mēģinot dot novērtējumu savai rīcībai, viņš piebilst, ka noteicošais lēmumā sadarboties taču ir motīvs. Juris Taškovs, VDK aģents ar vairāk nekā desmit gadu ilgu ziņotāja pieredzi, kurš kā Vides aizsardzības kluba aktīvists nodeva čekai visus kluba biedrus, intervijā uz jautājumu "Vai jūtaties vienīgs?" atbild: "Man bija sajūta, ka nevienam nekas nenotiks." [2] Vēlāk piebilstot: "Reāli ļaunumu esmu izdarījis tikai tam cilvēkam, par kuru ziņoju, ka viņš rādīs pornogrāfisko filmu." [3] Ziņotāji apliecina, ka vervētājiem par viņiem bijusi savākta apjomīga informācija, bet viņi paši stāstījuši vien nebūtiskus niekus. Lai mēģinātu saprast, kā iespējams atzīt sadarbošanos ar represīvu organizāciju, uzskatot, ka nevienam neko ļaunu neesi nodarījis, neliela liriska atkāpe.
Krievijā visnotaļ populārās un arī Latvijā labi pazīstamās detektīvromānu autores Aleksandras Mariņinas 2001. gadā sarakstītais romāns "Tas, kurš zina" (latviski izdots 2005. gadā) vēsta par galvenās varones Natālijas Voronovas dzīves ceļu pretī veiksmīgai karjerai un mīlestībai atbilstoši sieviešu romānos jo plaši izmantotajai shēmai: pozitīva varone, pārvarot šķēršļus un grūtības, romāna beigās iemanto gan sabiedrības atzinību, gan laimi personiskajā dzīvē, tas ir, patriarhālajai tradīcijai atbilstošu vīrišķības iemiesojumu sev blakus. Pie viena no šķēršļiem pieder senaizmirsts fakts – studiju laikā varone bijusi čekas ziņotāja. Bailes, ka sadarbība ar čeku var apdraudēt viņas turpmāko karjeru, varonei rodas tūkstošgades sākumā, kad kā čekas ziņotāja tiek atmaskota Kazimira Prunskiene. Bažas, ka čekas darbinieku un aģentu nosodījums varētu līdzīgi Āfrikas cūku mērim pārmesties arī uz Krieviju, kādu brīdi ne pa jokam satrauc Natāliju. Tomēr romāna autore lasītāju pārliecina, ka varones sirdsapziņa ir tīra, liekot vienam no personāžiem teikt šādus mierinājuma vārdus: "Iedomājies, ka tevi pie sevis uzaicinātu VDK cilvēki un vaicātu, vai tu mīli Dzimteni un vai esi gatavs palīdzēt tās interešu aizstāvībā. Piekrist nozīmē kļūt par ziņu pienesēju. Ja atsacīsies, tas nozīmēs atzīšanos, ka tu Dzimteni ne pārāk mīli, un tam var sekot zināmi pasākumi." [4] Morāle te skaidra un nepārprotama – ja dzimtene prasa, tad kļūt par ziņotāju nav nekāds grēks, jo vismaz Natālija nespēj iedomāties, ka var pienākt laiki, kad "morāle kļūs cita un tas, ko es daru, no partijai un valstij vajadzīga darba pārvērtīsies par kaut ko apkaunojošu, riebīgu un muļķīgu" [5].
Kaut nedaudz pārzinot 20. gadsimta vēsturi, doma, ka kalpošana dzimtenei, partijai, tautai – nevajadzīgo izsvītrot – varētu attaisnot arī morāli apšaubāmas un pat noziedzīgas darbības, šķiet nepieņemama un pat bīstama, liekot meklēt citus kritērijus, kas ļautu nošķirt morāli akceptējamu rīcību no morāli nepieņemamas. Varētu mēģināt piemērot tā saukto morāles zelta likumu [6], kurš nosaka – izturies pret citiem tā, kā tu gribētu, lai viņi izturas pret tevi, bet, formulēts kā aizliegums, skan šādi – nedari otram to, ko tu negribētu, lai dara tev! No šāda skatu punkta viss kļūst it kā viegli izvērtējams – neviens taču negribētu, ka par viņu tiek ziņots represīvām institūcijām, kurām piešķirtas tiesības uzraudzīt un sodīt, tai skaitā VDK. Tomēr atsevišķos gadījumos šī likuma piemērošana var radīt apmulsumu; ēnu ekonomikas darbonim pilnīgi noteikti negribētos, lai par krāpšanos ar nodokļiem tiktu ziņots Valsts ieņēmumu dienestam. Iznāk, ka ikviens, lietojot mūsdienu terminoloģiju, trauksmes cēlājs rīkojas pretēji morāles zelta likumā noteiktajam standartam.
Vācu klasiskās filozofijas dižgars Imanuēls Kants uzskatīja, ka nav pieļaujams morāles pamatus balstīt uz subjektīvu patiku vai nepatiku; gluži pretēji: tiem jābūt universāliem un absolūtiem. Morāles princips, pazīstams arī kā Kanta kategoriskais imperatīvs, kurš atbilst šiem uzstādījumiem, formulēts šādi: "Rīkojies pēc tā principa (maksimas), kuru tu vēlētos, lai tas būtu universāls (vispārējs) likums." Šādi formulētais morāles pamatlikums mūsu gadījumā ļauj teikt, ka ziņošana par citiem tāpat vien kā vispārējs likums nav pieņemama, bet ziņošana par likumpārkāpumiem ir pieņemama kā kategoriskajam imperatīvam atbilstoša.
Viss būtu labi, ja šajā brīdī atmiņā neataustu padomju propagandas radītais mīts par zēnu mocekli Pavļiku Morozovu [7]. Par varoni viņš kļuva, atmaskojot savu tēvu, kurš pretojās kolektivizācijai un palīdzēja izsūtītajiem kulakiem ar viltotiem dokumentiem, un tā neapšaubāmi kvalificējama kā pretlikumīga rīcība. Denunciācijas rezultātā tēvs tika notiesāts, bet Pavļiku kopā ar jaunāko brāli, saskaņā ar leģendu, nogalinājuši ciema ļaundari (lasi – padomju varas ienaidnieki). Skatot Pavļika rīcību kategoriskā imperatīva gaismā, tā šķietami nav pretrunā ar to, jo atbilst principam – viens likums, viena taisnība visiem, lai gan vienlaikus nepamet sajūta, ka Pavļika veikums vairāk izskatās pēc nodevības, nevis pēc varonības.
Pavļika gadījums vērš uzmanību uz divām ne mazsvarīgām lietām. Pirmkārt, uz to, cik grūti vai pat gandrīz neiespējami reliģijā un filozofijā formulētos abstraktos un vispārīgos morāles principus pielietot, izvērtējot konkrētu rīcību. Vai kategoriskais imperatīvs pieprasa, lai ziņots tiktu par visiem likumpārkāpumiem, arī par tiem, kas veikti, citus glābjot vai tiem palīdzot? Vai ir morāli nosūdzēt arī savus tuvākos? Vai tikumība liek ignorēt mīlestības, draudzības un pateicības jūtas? Bet, ja pieļaujam izņēmumus, kategoriskais imperatīvs vairs nav kategorisks, tātad nav arī pietiekami drošs pamats tikumiskai rīcībai un šādas rīcības izvērtēšanai. Un vēl: kas bija tie izsūtītie kulaki, kuriem Pavļika tēvs centās palīdzēt, tiesa, nelikumīgā veidā? Padomju varas ienaidnieki, par ko pārliecināts Pavļiks, vai uzsāktās kolektivizācijas upuri? Lai spriestu par Pavļika Morozova varoņdarba patieso dabu, nākas likt lietā visai plašu morāles normu un vērtību klāstu, balstīties uz noteiktām zināšanām un fona pārliecībām, piemēram, pārliecību, ka izsūtītie kulaki bija padomju varas ienaidnieki. Mēģinot izvērtēt konkrētu cilvēka rīcību konkrētā vēsturiskā situācijā, morāle drīzāk darbojas kā normu, vērtību un dažādu fona pārliecību, nevis kā universālu, abstraktu principu kopums.
To, cik būtiski fona pārliecība ietekmē tās vai citas rīcības vērtējumu, uzskatāmi demonstrēja nesenais gadījums tepat Latvijā ar angļu valodas vidusskolas eksāmena uzdevumu nopludināšanu: skolotāja bija padalījusies ar eksāmena uzdevumu vēl pirms eksāmena, bet noplūde tika atklāta, pateicoties skolniekam, kurš neklusēja par notikušo. Arī šajā gadījumā sociālajos tīklos netrūka to, kas nosodīja "mazo nodevēju", jo skolotāja taču gribēja labu. Acīm redzot, ne tikai studentu, kuri nesaskata neko nosodāmu no citiem pirktu studiju darbu izmantošanā, bet arī citu sabiedrības locekļu vērtību hierarhijā godīgam un taisnīgam rezultātu novērtējumam nav diez ko liela vērtība. Visticamāk tādēļ, ka nav pārliecības, ka godīga konkurence nodrošinās arī veiksmīgu karjeru; pazīšanās un ietekmīgu cilvēku atbalsts šķiet svarīgāks par godīgi nopelnītām atzīmēm diplomā.
Morāles saistība ar sabiedrību un laikmetu daudziem nepalika apslēpta. Nedz filozofi, nedz teologi, nedz etnogrāfi nevarēja neredzēt, ka dažādās tautās un dažādās kultūrās valda krasi atšķirīgi tikumi, taču pārliecība par cilvēces progresīvu attīstību lika bez liekas šaubīšanās ilgstoši piekrist apgalvojumam par augstākām un zemākām attīstības stadijām arī morālē. Tā sakot, morāle, tāpat kā matemātika, visiem viena, tikai, kamēr vieni jau apguvuši augstāko matemātiku un kļuvuši par cieņpilniem goda vīriem, citi rēķina uz pirkstiem un nodarbojas ar asinsatriebību.
Filozofijā no priekšstata, ka visiem dota viena universāla morāle, pirmais atsakās visu vērtību pārvērtētājs Fridrihs Nīče, savā darbā "Viņpus laba un ļauna" norādot, ka morāles izcelšanās var būt saistīta ar krasi atšķirīgām jūtām – gan ar labvēlību un tiekšanos pēc izcilības, gan ar bezpalīdzību, naidu un vēlmi ierobežot citus. No atšķirīgā emocionālā pamata izaug arī atšķirīga morāle – viena kungu, otra vergu morāle. Ārpus filozofijas ideja par morāļu daudzskaitlīgumu atdzimst kultūras antropologu Margaretas Mīdas un Rūtas Benediktas darbos 20. gs. vidū līdz ar centieniem veidot kultūru tipoloģiju. Vainas apziņas ciešo saistību ar kultūru iezīmē Rūta Benedikta 1946. gadā publicētajā darbā "Krizantēma un zobens", kas tapa Otrā pasaules kara laikā kā ASV Militārās informācijas dienesta pasūtījums, amerikāņu bruņotajiem spēkiem sastopoties ar viņiem neizprotamo japāņu cīnītāju drosmi un nežēlību. Iedziļināšanās japāņu kultūras savdabībā ar mērķi izskaidrot japāņu un amerikāņu karavīru atšķirīgo uzvedību kara apstākļos noveda Rūtu Benediktu pie japāņu un kristīgās kultūras pretnostatījuma, pirmajai dodot apzīmējumu "kauna kultūra", otrajai – "vainas kultūra" [8].
Benediktas piedāvātais kultūru iedalījums kauna un vainas kultūrās laika gaitā saņēmis gana daudz pamatotas kritikas, un šodien čekas ziņotāju sakarā nevajadzētu steigt izdarīt secinājumus, piemēram, ka vaina netiek atzīta tikai tādēļ, ka tā šodienas kultūrā īsti neiederas. Gluži pretēji: ir pētnieki, kas norāda uz vainas diskursa paplašināšanos 21. gs. sākumā. [9] Tomēr Benediktas pētījums šķiet būtisks citā aspektā – tas pārliecinoši parāda, ka, pirmkārt, morāles normas sakņojas kultūrā tās visplašākajā nozīmē un, otrkārt, mums ir pamats runāt nevis par vienu abstraktu morāli, bet gan par dažādiem kultūrā sakņotiem morāles kopumiem ar savu iekšējo hierarhiju, kas gan nenozīmē morāles relatīvisma sludināšanu. (Saruna par to, kā morālē iespējama vienotība, saglabājoties daudzveidībai, aizvestu tālu pāri viena raksta robežām.) Tādēļ, domājot par to, kāpēc čekas ziņotāji neredz savu vainu, varbūt ir vērts ņemt vērā, ka principi, vērtības un fona pārliecība, uz kuru balstoties viņi savulaik izdarīja savu izvēli, atšķīrās no tiem principiem, ar kuriem dzīvojam šodien. Šo fonu veidoja gan priekšstati par atsevišķā indivīda dzīves un dzīvības vērtību, gan priekšstati par padomju varas leģitimitāti, priekšstati par čeku un tās darbības metodēm kolektīvajā atmiņā, attieksme pret likumpārkāpumiem, Latvijas valstiskuma atjaunošanas izredzes un vēl, un vēl… Tādēļ pieļauju, ka lēmums sadarboties, arī tad, ja tas bija vairāk vai mazāk brīvprātīgs, nemaz nerunājot par tiem, kas sadarbojās aiz pārliecības, likās attaisnojams, kā jau gadījumos, kad mērķis, vismaz šķietami, attaisno līdzekļus. Tie, kuri atzinuši sadarbošanās faktu, arī šodien lielākoties piedāvā skatījumu to dienu acīm – gribēja nofilmēt latviešu sportistu startus ārzemēs, dibināt kontaktus ar citu zemju zinātniekiem, atmaskot čekas darba metodes, saglabāt iespēju sludināt Dieva vārdu – pagātnei piederīgu skatījumu, kurā vainas atzīšanai vieta lielākoties neatrodas.
Tomēr divdesmit deviņos Latvijas neatkarības gados, šķiet, mainījusies gan morāles principu hierarhija, gan fona pārliecība, uz kuru tiek balstīts rīcības un, jā, arī pagātnei piederīgas rīcības novērtējums. Šķiet, ka Mariņina līdz ar savu varoni tomēr kļūdās – pavisam noteikti iespējams, ka rīcība, kas sākotnēji šķitusi pareiza vai vismaz attaisnojama, pēc laika izrādās morāli greiza. Tie, kas domāja par sevi kā par nevainīgiem, šodienas acīm raugoties, vairs tik nevainīgi nešķiet. Cienījamā profesora Mārča Auziņa piekrišana sadarboties ar VDK, kas pavēra viņam stažēšanās iespēju, reizē bija arī apņemšanās veikt zinātniski tehnisko izlūkošanu jeb, vienkāršāk sakot, zinātnisko spiegošanu Padomju Savienības interesēs. Jāņa Rokpeļņa piekrišana sadarboties, lai uzrakstītu atmaskojošu romānu, labi zinot, ka izdevējdarbība pakļauta cenzūrai, šodienas zināšanu kontekstā šķiet prātam neaptverams bērnišķīgs naivums. Vainas izvērtēšanai šodien šķiet par maz uz to lūkoties vien no pagātnes skatu punkta, pagātnes pārvarēšana iespējama, vien balstoties šodienas vērtībās un pārliecībā. VDK darbības restaurēšana nenoliedzami ļauj labāk saprast, kā un kāpēc cilvēki kļuva par čekas ziņotājiem, taču piedot, šķiet, var vien tiem, ar kuriem kopīga pārliecība un vērtību sistēma, tiem, kuri uz savu rīcību spēj paraudzīties šodienas acīm.
[1] Auziņš, M. Maniem draugiem un kolēģiem, kam tiesības zināt. (https://marcisauzins.files.wordpress.com/2018/12/Marcis.pdf. Skatīts 11.05.2019.)
[2] VDK man bija Dieva vietā. Sanitas Jembergas saruna ar bijušo Valsts drošības komitejas sevišķi svarīgo aģentu Juri Taškovu.// Rīgas Laiks, 2018. g. decembris, 13. lpp.
[3] Turpat, 14. lpp.
[4] Mariņina, A. Tas, kurš zina. Rīga: Tapals, 2005, 501. lpp.
[5] Turpat, 714. lpp.
[6] Kristietībā morāles zelta likuma formulējums atrodams Mateja evaņģēlijā "Visu, ko jūs vēlaties. lai cilvēki darītu, dariet jūs viņiem." Mateja evaņģēlijs 7:12.
[7] Tuvāk par Pavļika Morozova mītu skat.: Дружников, Ю. Доносчик 001, или вознесение Павлика Морозова. (http://lib.ru/PROZA/DRUZHNIKOV/morozow.txt. Skatīts 11.05.2019.)
[8] Tuvāk skat. Benedikt, R. The Chrizantemum and the Sword: Patterns of Japannese Culture. Boston,New York: Mariner Books, 2005.
[9] Moos, T., Engerton, S. Versuch, die Freiheit zu reparieren: Praktiken des Umgangs mit Schuld in multidisziplinärer Perspektive// Vom Umgang mit Schuld: Eine multidisciplinäre Annäherung. Frankfurt am Main: Campus Verlag, 2016, S. 17.
4