Egila Levita publicitātes foto
 
Komentārs
09.09.2019

Par Skolotāju, golfa prasmēm un Latviju

Komentē
1
Saglabā

Pazīstamais un skandalozais (dažbrīd, šķiet, pašmērķīgi) slovēņu filozofs Slavojs Žižeks publiskās uzstāšanās reizēs labprāt stāsta anekdoti par Jēzu, kurš nolēmis atpūsties un uzspēlēt golfu. Sitiens neizdodas, bumbiņa iekrīt jūrā, bet Jēzum, protams, nav problēmu pa ūdens virsu aiziet tai pakaļ. Kamēr viņš gatavojas vēl vienam mēģinājumam, kāds no mācekļiem ieminas, ka ar tik sarežģītu situāciju tiktu galā vienīgi Taigers Vuds. Jēzus to neņem galvā, viņš sit vēlreiz, un bumbiņa atkal trāpa jūrā. Tā tas kādu brīdi turpinās, un notiekošajā noraugās amerikāņu tūristu grupa, kuri pārspriež redzamo:
"Ko tas puisis iedomājas – ka viņš ir Jēzus?!"
"Nē, viņš iedomājas, ka ir Taigers Vuds."

Šo stāstiņu atcerējos, vērojot, kā Egilam Levitam veicas salāgot dažādus skatījumus par to, kas viņam Valsts prezidenta postenī jādara. Proti, ir sabiedrības daļa, kas uzskata, ka prezidentam galvenokārt jābūt nevainojamam simbolam, garīgai autoritātei un nav jājaucas t. s. reālpolitikā, savukārt citus pretenzijas uz nācijas "Baltā tēva" statusu kaitina ("ko tas puisis iedomājas?") un viņi sagaida tiešu līdzdarbību politikā.

Aizvadītajā nedēļā, Saeimai uzsākot rudens sesiju, Levits īstenoja solīto jauninājumu – uzrunu parlamentam. Īstenojot distancēta vērtētāja un pamācītāja lomu, viņš, piemēram, pauda, ka "Saeimas Sēžu zāle ir centrālā vieta, kur top valsts politika un tiek pieņemti lēmumi, kas ietekmēs mūsu visu nākotni. [..] Raugoties uz Satversmē noteiktajām pilnvarām, politikas zinātnieki mūsu Saeimu atzīst par vienu no stiprākajiem parlamentiem pasaulē". Pirms sākam izteikt dažādas nievīgas piezīmes žanrā "no kāda koka Levits nokritis?!", atgādināšu, ka viņš runā par to, kā vajadzētu būt, viņš atgādina par parlamentārismu kā valsts politiskās iekārtas pamatu, un tas ir pareizi – neatkarīgi no Saeimas konkrētā sastāva. Tātad var teikt, ka ar "partijām pāri stāvoša" prezidenta lomu viņš vismaz pagaidām tiek galā.

Sarežģījumi rodas, kad Levits vēlas būt arī Taigers Vuds, atvainojos, amatpersona ar konkrētiem priekšlikumiem konkrētos jautājumos. Piemēram, gan uzrunā Saeimai, gan intervijā sabiedriskajai televīzijai aizvadītajā nedēļā viņš kā ļoti svarīgu jautājumu uzsver publiskā finansējuma palielināšanu politiskajām partijām. Šīs pozīcijas aizstāvju argumentu īsā versija – mazināšoties privāto sponsoru ietekme, Igaunijā un Lietuvā šāds finansējums jau ir devīgāks utt. Es negribētu izvērst tēmu par to, vai Igaunijā un Lietuvā politiskajā vidē ir mazāk skandālu. Atgādināšu, ka, jā, mazāku, tomēr zināmu finansiālu atbalstu politiskās partijas Latvijā saņem jau gandrīz desmit gadu. Un tad man ir jautājums: KAS KONKRĒTI Latvijas politisko partiju darbā ir uzlabojies, kopš tās saņem valsts finansējumu? Piedodiet, bet NEKAS. Tad kāda velna pēc finansējums vēl jāpalielina? Cerībā, ka tad nu gan šo organizāciju darbs uzlabosies? Šis nav īsti korekts paņēmiens no manas puses, bet es atļaušos apgalvot, ka partijām arvien būs jaunas atrunas un vēlmes. Ja pašiem politiķiem tik ļoti patīk apgalvot, ka politika ir tāds pats darbs, tāda pati profesija kā citas, tad es gribētu redzēt, kurā profesijā slikti strādājošs personāžs darba devējam var teikt – jā, šobrīd es strādāju pašvaki, bet, ja tu man maksāsi vairāk, tad es – iespējams! – strādāšu labāk. Precīzāk sakot, teikt jau viņš var, bet nedomāju, ka darba devējs piekāptos. Turklāt, manuprāt, politiķa finansiālais nodrošinājums pats par sevi vispār neko negarantē – atliek atcerēties regulāros ar politiķiem saistītos skandālus (t. sk. finansiālos) Itālijā, Francijā, Vācijā, Spānijā utt., kur šīs profesijas pārstāvji ir samērā labi pārtikuši. Ja cilvēks ir alkatīgs vai stulbs (var būt "divi vienā"), viņam vienmēr būs, kā saka, par maz.

Taisnības labad jāsaka, ka citas Levita pēdējā laikā nosauktās prioritātes ir krietni jēdzīgākas. Ekonomisko noziegumu apkarošana, mediju vides stiprināšana, augstākās izglītības un zinātnes sfēras sakārtošana. Tāpat jāsaka, ka arī mans noraidošais verbālais izvirdums partiju finansēšanas kontekstā nenozīmē, ka es apšaubu Levita labos nodomus. Jautājums ir par to, kā šie nodomi un priekšlikumi iegulstas Latvijas specifiskajos apstākļos un tiek izmantoti citu politisko spēlētāju manipulācijās.

Ja runājam par pēdējo aspektu, sabiedriskajā televīzijā notikušajā diskusijā par augstāko izglītību varēja pamanīt, ka pretēju viedokļu paudēji centās atsaukties uz Levitu kā tieši uz viņu pozīciju atbalstošu, respektīvi, Levita izteikumi tiek interpretēti dažādi. Ar to viņam jārēķinās arī turpmāk. Visvieglāk būtu rekomendēt izteikties skaidri un nepārprotami, tomēr problēma ir tā, ka prezidenta pirmā funkcija, "Baltais tēvs", paredz zināmu vispārinātu runāšanu par "pareizām lietām", jo viņš taču, redz, ir "visas tautas" prezidents. Tas nozīmē, ka Levitam ir jāspēj un jāgrib regulāri sekot līdzi viņa izteikumu rezonansei, nevis jāseko principam "es savu viedokli pateicu, un punkts".

Vēl sarežģītāks ir specifisko apstākļu aspekts. No vienas puses, formulējot vienkāršoti, ja šie specifiski apstākļi ir kaitīgi ilgtermiņā, tad kādēļ tie būtu jāņem vērā? Ja kādā valstī ir ilgstoši veidojušies aplami t. s. nerakstītie spēles noteikumi, tad rēķināties ar tiem, pieņemot kādus lēmumus, faktiski nozīmē tos leģitimizēt, situāciju iekonservēt. No šī viedokļa Levitam nevar pārmest Latvijas politikas īpatnību nezināšanu vai ignorēšanu, jo kādēļ viņam būtu šīs īpatnības, kā saka, jāņem galvā. No otras puses, ja mērķis ir labo ideju ne tikai formulēt, bet arī īstenot, ignorēt šo sasodīto vietējo specifiku arī nevar. Piemēram, iedomāsimies, ka Levits ar komandu noformulē patiešām labus priekšlikumus augstākās izglītības sistēmas reformai. Ir skaidrs, ka būs skeptiķi un pretinieki. Tāpat ir skaidrs, ka tas nav arguments, lai reformu nepiedāvātu. Cita lieta – lai cik neglaimojošs būtu priekšstats par šo grupu, tās reālā ietekme ir aukstasinīgi jānovērtē, jāsaprot korporatīvo attiecību pinumi, un, vēl svarīgāk, ir jāmeklē sabiedrotie, kuri, ļoti iespējams, arī ir nepatīkami personāži, bet, raugi, mana pretinieka pretinieks ir mans sabiedrotais.

Kopš Levits stājās Valsts prezidenta amatā, ir apritējuši divi mēneši. Tikai. Vai arī "jau". Prognozēju, ka līdz gada beigām būs skaidrāks priekšstats par to, kā viņš tiek galā ar amata neizbēgamajām pretrunām.

Māris Zanders

Māris Zanders ir ilggadējs politisko procesu komentētājs. Studējis vēsturi, pēdējos gados dīvainā kārtā pievērsies "life sciences". Ikdienas ieradumos prognozējams līdz nelabumam – ja devies ārpus Lat...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
1

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!