Par skaistumu un neglītumu

¹    Vai savu ķermeni uzskatām par daļu no mums pašiem vai arī piekrītam tiem filozofiem, kas to uzlūko par ko ārēju, tik un tā jāatzīst, ka ar mums tas saistīts pietiekami cieši, lai veidotos viena no tām divām radniecībām, par kurām esmu apgalvojis, ka tās ir nepieciešamas, lai varētu rasties lepnums un pazemojums. Tātad ikreiz, kad pirmajai radniecībai, kas saista nojēgumus, redzam pievienojamies otro, kas saista izjutumus, droši gaidāmas vienas vai otras no šīm jūtām, raugoties, vai izjutums ir patīkams vai nepatīkams. Bet jebkāds skaistums mums sagādā raksturīgu tīksmi un gandarījumu, turpretī neglītums rada nepatiku, lai arī kādā nesējā šī īpašība iemīt un lai to skatām dzīvā vai nedzīvā lietā. Tādēļ, ja skaistums vai neglītums piemīt mūsu pašu ķermenim, šai patikai vai nepatikai jāpārvēršas lepnumā vai pazemojumā, jo tādā gadījumā ir visi apstākļi, kas nepieciešami, lai notiktu pilnīga pāreja starp izjutumiem un starp nojēgumiem. Šīs pretējās sajūtas ir radniecīgas pretējām jūtām. Skaistums vai neglītums ir cieši radniecīgs mūsu patībai, kas ir abu jūtu priekšmets. Tādēļ nav brīnums, ka mūsu pašu skaistums kļūst par lepnuma priekšmetu, bet neglītums par pazemojuma priekšmetu.

²    Taču šīs mūsu ārējo un ķermenisko īpašību sekas ne tikai ir pierādījums sistēmai, ko es pašlaik izklāstu (jo tās liecina, ka šajā gadījumā jūtas rodas tikai tad, ja ir visi apstākļi, kurus esmu atzinis par nepieciešamiem), bet arī ir izmantojamas par spēcīgāku un pārliecinošāku argumentu. Ja aplūkosim visas hipotēzes, ko filozofija vai veselais saprāts radījuši, lai izskaidrotu atšķirību starp skaistumu un neglītumu, atklāsies, ka tās visas ir novedināmas uz vienu apgalvojumu, un proti: skaistums ir tāda daļu kārtība un veidojums, kam mūsu dabas pirmējā satversme vai arī paradums vai untums piešķīruši spēju sniegt dvēselei patiku un gandarījumu. Tā ir skaistuma raksturīgā pazīme, ar ko vienīgo tas atšķiras no neglītuma, kura dabiskā slieksme ir radīt nepatiku. Tādēļ patika un nepatika ir ne vien nepieciešamas skaistuma un neglītuma pavadones, bet arī pati to būtība. Un, tiešām, ja mēs uzskatām, ka liela daļa no skaistuma, kas mūs sajūsmina dzīvās būtnēs vai citās lietās, ir atvedināma no mūsu priekšstata par ērtumu un lietderību, mēs nešaubīdamies šim viedoklim piekritīsim. Vienā dzīvniekā skaista ir ķermeņa forma, kas piešķir spēku, citā – forma, kas liecina par veiklumu. Pils skaistumam iekšējais iekārtojums un ērtums nav mazāk svarīgi par ārējo veidolu un izskatu. Tāpat arhitektūras likumi prasa, lai kolonnas augša būtu slaidāka par pamatni, jo tāds veidols mūsos iedveš drošības nojēgumu, kas ir patīkams, turpretī otrādā forma mums liek izjust briesmas, kas ir nepatīkami. Ne tikvien no vērojuma, ka skaistumu, tāpat kā atjautību, nav iespējams definēt un par to tāpat var spriest tikai pēc gaumes vai izjūtas, bet arī no neskaitāmiem tādiem piemēriem, kādus nupat aplūkojām, mēs varam secināt, ka skaistums nav nekas cits kā forma, kas sagādā patiku, bet neglītums ir tāds daļu sakārtojums, kas iedveš nepatiku; un, tā kā tādējādi skaistuma un neglītuma būtība ir radīt patiku un nepatiku, tad jebkādas šo īpašību sekas jāatvedina no sajūtām; no tām jāatvedina arī lepnums un pazemojums, kas ir parastākās un iezīmīgākās no visām to sekām.

³    Šo argumentu es uzskatu par pareizu un izšķirīgu, taču, lai nupat izklāstītais prāta slēdziens iemantotu vēl lielāku svaru, uz brīdi pieņemsim, ka tas ir aplams, un palūkosimies, kas tur iznāks. Acīm redzams, ka tad, ja spēja radīt patiku un nepatiku nav skaistuma un neglītuma būtība, abas sajūtas vismaz nav šķiramas no šīm īpašībām un gandrīz pat nav atsevišķi aplūkojamas. Taču spēja radīt patiku ir vienīgais, kas dabiskajam skaistumam kopīgs ar tikumisko skaistumu (kas abi ir lepnuma cēloņi); un, tā kā kopīgas sekas vienmēr liek pieņemt, ka kopīgs ir arī cēlonis, skaidrs, ka abos gadījumos īstais un iedarbīgais jūtu cēlonis ir patika. Un vēlreiz: mūsu ķermeņa skaistums no ārēju un svešu lietu skaistuma pirmatnīgi atšķiras vienīgi ar to, ka pirmajam ir cieša radniecība ar mums, bet otrajam tādas nav. Tātad šī pirmatnīgā atšķirība varētu būt cēlonis visām pārējām to atšķirībām un, starp citu, arī to atšķirīgajai iedarbībai uz lepnuma jūtām, ko modina mūsu pašu skaistums, bet itin nemaz neskar svešu un ārēju lietu skaistums. Un, abus secinājumus saliekot kopā, redzam, ka no tiem veidojas iepriekš izklāstītā sistēma, kas apgalvo, ka lepnumu ar dabiskas pārejas starpniecību izraisa patika (kas ir tam radniecīgs jeb līdzīgs izjutums), kad tā saistīta ar radniecīgu priekšmetu, bet pazemojumu izraisa patikas pretmets. Tātad šķiet, ka šo sistēmu jau pietiekami apstiprinājusi pieredze, lai gan visus savus argumentus mēs vēl neesam izsmēluši.

⁴    Lepnumu modina ne vien ķermeņa skaistums, bet arī ķermeņa stiprums un spēks. Stiprums ir varas paveids, tādēļ vēlme izcelties ar stiprumu jāuzskata par zemāku tieksmes izcelties paveidu. Šā iemesla dēļ, izskaidrodami šīs jūtas, pietiekami varēsim izskaidrot arī nupat minēto parādību.

⁵    Par visām citām ķermeniskajām izpausmēm, ko mēdz augstu vērtēt, vispārīgi varam piebilst, ka viss, kas mūsos ir lietderīgs, skaists vai apbrīnojams, ir lepnuma priekšmets, bet viss tam pretējais ir pazemojuma priekšmets. Bet acīm redzams, ka visām lietām, kas ir lietderīgas, skaistas vai apbrīnojamas, kopīgs ir tikai un vienīgi tas, ka katra no tām rada arī kādu atsevišķu patiku. Tātad vienu un otru jūtu cēlonis acīmredzot ir patika kopā ar radniecību mūsu patībai.

⁶    Varētu gan vēl jautāt, vai tiešām skaistums nav nekas īsts un nekas cits kā tikai spēja radīt patiku, taču nav apstrīdams, ka izbrīns ir tikai patika, ko modina kas jauns, un tādēļ, patiesību sakot, tā ir nevis īpašība, kas iemīt jebkādā lietā, bet gan vienīgi jūtas jeb izjutums, kas iemīt dvēselē. Tātad lepnumam ar dabiskas pārejas starpniecību jārodas no šī izjutuma. Un tas rodas tik dabiski, ka itin viss pārsteidzošais, kas ir mūsos pašos vai mums pieder, vienlaikus ar pārsteigumu modina šīs otras jūtas. Tā, piemēram, mēs lielāmies ar apbrīnojamiem piedzīvojumiem, kas ar mums notikuši, ar izbēgšanām, kas mums izdevušās, un briesmām, kādās esam pabijuši. Tā arī rodas parasti meli, kur cilvēki bez kādas ieinteresētības, tikai aiz godkāres stāsta kaudzēm neparastu piedzīvojumu, kas vai nu ir viņu izdomas auglis vai arī, ja tie ir patiesi, nav nekādā sakarā ar viņiem pašiem. Viņu ražīgā izdoma viņiem sagādā dažādus piedzīvojumus, un, ja tāda talanta viņiem nav, viņi savas patmīlības apmierināšanai aizņemas piedzīvojumus, kas pieder citiem.

⁷    Šī parādība mums dod divus interesantus novērojumus, kuri, ja mēs tos vienu ar otru salīdzinām pēc pazīstamajiem likumiem, pēc kuriem spriežam par cēloni un sekām anatomijā, dabas filozofijā un citās zinātnēs, būs neapstrīdams arguments par labu iepriekš minētās divkāršās radniecības ietekmei. Viens no šiem novērojumiem ir tāds, ka lieta lepnumu modina tikai ar patikas starpniecību un ka īpašība, ar kuras palīdzību tā modina lepnumu, īstenībā nav nekas cits kā spēja radīt patiku. Otrs novērojums ir tāds, ka patika lepnumu rada ar to, ka notiek pāreja no nojēguma uz tam radniecīgu nojēgumu, jo, kad šo radniecību iznīcinām, jūtas tūlīt izzūd. Pārsteidzošs piedzīvojums, kurā paši esam iesaistījušies, ir mums radniecīgs un ar to rada lepnumu; turpretī citu cilvēku piedzīvojumi patiku var modināt, taču lepnumu nekad nemodinās, jo nav vajadzīgās nojēgumu radniecības. Kādus papildu pierādījumus gan vēl varētu vēlēties sistēmai, ko pašlaik izklāstu?

⁸    Attiecībā uz mūsu ķermeni pret šo sistēmu var būt tikai viens iebildums, un proti: lai arī nekas nav patīkamāks par veselību un nekas nav nepatīkamāks par slimumu, tomēr cilvēki nemēdz ne lepoties ar pirmo, ne just pazemojumu par otro. Taču tas ir viegli izskaidrojams, ja apdomājam otro un ceturto ierobežojumu, ko izvirzījām mūsu vispārīgajai sistēmai. Tajos aizrādījām, ka neviena lieta nemodinās ne lepnumu, ne pazemojumu, ja tai nebūs nekā mūsu patībai raksturīga, un arī ka ikvienam šo jūtu cēlonim jābūt kaut cik pastāvīgam un tā pastāvēšanas ilgumam kaut cik samērojamam ar mūsu patības, sava priekšmeta, pastāvēšanas ilgumu. Tā kā veselība un slimums visiem ir ļoti mainīgs stāvoklis un nav tāda cilvēka, kurš vienīgi vai neapšaubāmi atrastos tikai vienā vai otrā no tiem, tad šīs nejaušās laimes un nelaimes it kā ir no mums nošķirtas un mēs neuzskatām, ka tās būtu saistītas ar mūsu esību un esamību. Šā skaidrojuma patiesumu parāda tas, ka visos gadījumos, kur kāda slimība tik dziļi iesakņojas mūsu ķermeņa satversmē, ka mēs vairs neceram izveseļoties, tā uzreiz kļūst par pazemojuma priekšmetu; tas ir acīmredzams attiecībā uz sirmgalvjiem, kurus nekas tā nepazemo kā domas par savu vecumu un kaitēm. Cik ilgi vien iespējams, viņi cenšas slēpt savu aklumu un kurlumu, savu reimatismu un ģikti un šīs kaites vienmēr atzīst negribīgi un ar nepatiku. Jauni cilvēki gan nekaunas par katrām galvassāpēm vai saaukstēšanos, kas viņiem gadās, tomēr neviena lieta tik stipri negrauj cilvēka lepnumu un neiedveš sliktas domas par savu dabu kā tas, ka katru sava mūža brīdi mūs apdraud šādas kaites. Tas pietiekami pierāda, ka arī ķermeniska nepatika un slimums ir īsti pazemojuma cēloņi, lai gan, paraduši ikvienu lietu vairāk vērtēt salīdzinājumā nekā pēc lietas patiesās vērtības, mēs šīs nelaimes neņemam vērā (mēs taču redzam, ka tās mēdz atgadīties ikvienam) un priekšstatu par saviem nopelniem un raksturu veidojam no tām neatkarīgi.

⁹    Mēs kaunamies par tādām slimībām, kas satrauc citus un ir viņiem bīstamas vai nepatīkamas: par epilepsiju, jo tā mēdz šausmināt visus klātesošos; par kašķi, jo tas ir lipīgs; par skrofulozi, jo parasti tā pāriet bērnos. Spriezdami paši par sevi, cilvēki vienmēr ņem vērā arī citu izjūtas un attieksmes. Tas jau ir acīmredzami izpaudies dažos no iepriekš izklāstītajiem prāta slēdzieniem, un turpmāk tas izpaudīsies vēl acīmredzamāk un mēs to arī pilnīgāk izskaidrosim.

Deivids Hjūms. Traktāts par cilvēka dabu. II daļa. Par jūtām. Rīga: Liepnieks un Rītups, 2008. 97.–107.lpp.

Tulkojis Aldis Lauzis.