Proza
30.11.2012

Par sivēntiņu un jūru

Komentē
0
Saglabā

Jūra bija tāla tāpat kā debesu spīdekļi, kas naktīs mirdzināja savus apaļos vaigus un astes tik uzstājīgi, ka sivēntiņam bija grūti iemigt. Neviens lāgā nezināja, kur tā atrodas. Bija tikai nostāsti un minējumi. Dienās par jūru netika domāts, mežmalu pildīja pāri plūstoša dzīvība un gaiša saule, kas dāsni lēja savu rāmo gaismu pār sivēntiņu un citiem zvēriem. Bija skriešana, rotaļas, ogošana un sēņošana. Turpretī naktīs jau labu laiku kaut kas nedeva mieru. Kā kapara sīknauda tālumā žvadzēja vilcienu sastāvi, ūjināja pūces, aicinoši un vilinoši, un vēl – vēl bija kāda skaņa, kuru sivēntiņš nespēja pazīt un vārdā saukt, šalcoša, dunoša, reizēm dzirkstoši līksma, citreiz aijājoši maiga, bet dažkārt pat tāda, kas lika visam mazā dzīvnieciņa ķermenim nodrebēt neizskaidrojamā nemierā, bangojoša un traka. Vai tā bija kādas pilsētas, šosejas vai nakts zvēra balss, viņš nezināja. Mēļoja, ka tā esot jūra. "Bet kas ir jūra?" prātoja sivēntiņš, "kā tā izskatās un kā smaržo? Vai tā ir tālu no šejienes?" Tā viņš prātoja līdz iemiga.

Tad atkal ausa dienas sviesta gaišumā un maizes siltumā, vienkāršas un patīkamas – tādas, kurās jūra netika ne dzirdēta, ne par to kāds daudz atcerējās un runāja, ne satraucās. Pat sivēntiņš ne. Viņa noskaņojums aizvien bija jautrs, apaļie vaigi zibēja šur un tur – te viņš lēkšoja ar zaķa bērniem, te palīdzēja vāverei vākt riekstus, lai ziemas aukstumā tai netrūktu ēdamā, te klausījās kā sienāzis velk greizas čella skaņas. Sivēntiņš smējās un priecājās.

Tomēr, lai cik gaišas un jautras nebūtu dienas, pēc tām vienmēr nāca naktis ar pūču neizprotamo ūjināšanu un sikspārņu nedzirdamo, vien nojaušamo sīkšanu un tālumā nomanāmo, nesaprotamo parādību, kas vienlaikus iedvesa bailes un līksmu prieku. Varbūt to sauca par cerību, bet šajā apkaimē neviens lāgā nezināja paskaidrot, ko tas nozīmē. Ne jūru, ne cerību šejienieši vaigā nebija skatījuši, tās še bija mīklainas kā komētu zibsnīgās astes. Sivēntiņš jautāja sikspārņiem: "Vai jūra ir tālu?"

"Jūra," tie bez skaņas sacīja "ak, jūra ir tur tālumā, cauri mežam, pāri šosejai un sliedēm, kur vilcienu sastāvi žvadz gluži kā kapara nauda, un vēl aiz pilsētas, kurā ļaudis jau kādu laiku cieš badu, jo tintes upe ir izžuvusi."

"Kas tā par tintes upi?" sivēntiņš iestarpināja, jo, kas ir mežs un šoseja, un vilcieni un pilsēta, viņš nojauta, bet, kas bija bads un kas – tintes upe, viņš nezināja, tāpat kā nezināja, kas ir jūra un cerība.

"Ak, mēs nezinām, bet ļaudis tur, pilsētā, esot pārstājuši rakstīt un lasīt, tā mums vēsta baloži un melnās vārnas. Ļaudis kāpjot vilcienos, kuru sastāvi žvadz kā kapara sīknauda, un braucot projām."

Kad uzausa jauns rīts, sivēntiņš vairs nespēja ne sienāža greizajā čellā noklausīties, ne līdz ar vāveri meklēt riekstus. Viņš viens pats tupēja uz celma un domāja. Ceļš sivēntiņa domās jau ritinājās zem kājām kā noslēpums, kura atminēšanai nepietiek nedz ar sēdēšanu uz celma, nedz līksmu smiešanos kopā ar zaķiem, tāpēc drīz sivēntiņš nozuda. Viņa soļu ritms iekusa meža sūnzaļajā ņirbā un rosībā. Mežmalā vēl ilgi pēc tam plātīja ķepas un runāja, ka sivēntiņš izrādījies no tiem, kuriem jūra jāmeklē.

Mežā vīteroja putni košām astēm un skraidīja aļņi dūņaini skumjām, bet laipnām acīm, kas stāstīja reizē visu un neko. Dzeltenīgā klajumā, ko no visām pusēm ieskāva biezs zaru režģis, uz celma sēdēja rūķis un pret celma pamatni dauzīja pelnus ārā no pīpes, kaut ko dungodams sivēntiņam nesaprotamā valodā. Rūķi sivēntiņš vēl nekad nebija sastapis, tāpēc izbijās un, steigšus šķērsojis klajo vietu, iespruka atpakaļ biezoknī. Pret vakaru sivēntiņš iznāca otrā mežmalā. Te vairs zvēri neskraidīja, bet vietumis bija sakurti ugunskuri, un pie tiem sēdēja cilvēku bariņi, kas sivēntiņu pārsteidza, uz viņpuses mežmalu tie gandrīz nekad nenāca. Bet vēl savādākas viņam šķita ļaužu nodarbes, tie nedziedāja un līksmi nesakliedzās, bet gan kaut ko lasīja no lielākām grāmatām un pierakstīja mazās piezīmju grāmatiņās, pustumsā samieguši acis, līdzīgi ne vairs cilvēkiem, bet kādiem svešzemju mežoņiem, kuru sejas klātas ar ugunskuru mestajām ēnām varēja nozīmēt jebko un neko. Sivēntiņam uz brīdi sametās skumji, un viņš pat nesaprata, vai iemesls ir prombūtne no visa drošā un pazīstamā, vāveres, zaķu bērniem un sienāža, vai arī skumjas dveš šie cilvēki, kuri, kā sivēntiņam šķita, meklēja patvērumu, kā viņš meklēja jūru. Taču zvaigznes te bija tikpat tālas un reizē pazīstamas un mīļas kā viņpus meža, un vilcieni žvadzēja pavisam tuvu, no meža nāca sikspārņu nedzirdamā, tikai nojaušamā sīkšana un pūču kliedzieni, un vēl – jau pavisam tuvu bija dzirdama lielā un noslēpumainā radījuma elpa. Šonakt klusa, tomēr noteikta, likās, tā viņam čukstēja ausī: "Te es esmu." Visas šīs mīļās skaņas ieaijāja sivēntiņu miegā kā šūpuļdziesmas.

Tad uzausa rīts, pavisam citāds nekā ierasts, ne vairs sviesta gaišumā un maizes siltumā. Sivēntiņš pat tā kā izbijās no pelēkās dūmakas un smalkajām lietus lāsēm, bet pēc brīža lietus mitējās, dūmaka izklīda un rīta pelēkumā atklājās līdz šim nepazīta skaidrība, tūlīt atkal ieskanējās dunošā, aicinošā balss: "Te es esmu." Sivēntiņš cēlās, nopurināja miegu, pēkšņās izbailes un rasu un devās tālāk. Viņš nonāca pie liela krustojuma, kur ilgi vajadzēja gaidīt, kamēr sarkanas acs uzraudzībā pa ceļu traucās kravas furgoni un mazāki braucamrīki. Tad atvērās dzeltena, pēc tam zaļa acs, un sivēntiņš kopā ar dažiem cilvēkiem un izspūrušu lāci, kurš vienā pūkainajā ķepā nesa medus podu, bet otrā – krāsainu balonu saišķi, šķērsoja ceļu un pēc tam sliedes, līdz nonāca pilsētā.

Sikspārņi bija sīkuši patiesību naktī, kad sivēntiņš tiem prašņāja par jūru. Pilsētā valdīja īsts sajukums – tramvaji apstājušies uz sliedēm, ielu laternas nebija izslēgtas, kaut arī nu jau valdīja gaiša diena. Cilvēki, kaķi un suņi nervozi skraidīja šurpu turpu. Lielākoties viņi krāmēja mašīnu piekabēs lielus koferus, bet citi vienkārši sakliedzās, rēja, ņaudēja, rūca un čīkstēja. Sivēntiņu visu šī jezga satrauca un nomāca, apaļais purniņš savilkās sāpīgā grimasē, tomēr viņš nesaprata, kas te īsti bija noticis. Galvā ieskanējās kaut kas par izžuvušu tinti, bet arī to viņš nesaprata. Domas par tinti viņu mulsināja un nomāca vēl vairāk, tāpēc viņš steigšus devās cauri pilsētai un ārā no tās. Tiklīdz pēdējās pilsētas celtnes palika aiz muguras, dūre, kas kādu brīdi bija sažņaugusi sivēntiņa krūtis, palaida tās vaļā kā meža zvērs pārāk sīku medījumu, un sivēntiņš atplauka smaidā. Priekšā stiepās plats ceļš, un vietā, kur tas meta aicinošu līkumu, kaut kas šalca līdzīgi kā mežs un tomēr citādi. Sivēntiņam šķita, ka viņš redz svešo, lielo radījumu mājam viņam ar dūmakaini zilu ķepu, un viņš palēkdamies metās skriet.

Rasa Kļaviņa

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!