Par seriāliem un siena kaudzēm

Vislabāk šādas pārmaiņas pamanīt, nevis sekojot TV, radio vai vēl kādām citām ziņām, bet ejot kājām. Atceros, kad pirms dažiem gadiem devos nelielā pārgājienā, nolēmu neapgrūtināt sevi ar neko lieku un nospriedu, ka ļaunākajā gadījumā – ar to saprotot, piemēram, aumaļām līstošu lietu – nakti varēšu pārlaist kādā siena kaudzē. Un ne jau šā tā pavirši sasviestā čupā, bet tādā oldskūlīgajā, kas atgādina uz koka zārdiem rūpīgi uzbūvētu jumtiņu, mājiņu vai telti. Kur un kad es pēdējoreiz šādu "īstu" siena kaudzi biju skatījis savām acīm, man neienāca prātā sev pārvaicāt. Vai tas varēja būt ar automašīnu veiktajā pārbraucienā gar Latvijas austrumu robežu vēl iepriekšējā vasarā? Kārļa Sūniņa ilustrācijās bērnu grāmatiņā "Upe, upe, Daugaviņa"? Vai varbūt kāda vecmeistara gleznā muzejā? Taču, kā drīz vien pārliecinājos, manis iztēlotās siena kaudzes bija palikušas tur – gleznās, pierobežās, atmiņās un citos ar kājām neaizsniedzamos attālumos. Šo vilšanos atminējos šovasar, pļaujot retāk pļautu pļavas nostūri mežmalā. Zāle bija gara, skaidrs, ka prātīgāk to būtu savākt, jo citādi tā traucēs pļaušanu nākamajās reizēs. Pielietojums jau tai atrastos. Var samest vienkārši kompostkaudzē, bet tiklab var mulčas vietā salikt dobē vai izdomāt vēl ko citu. Bet varbūt sakraut klasiskā kaudzītē? – man ienāca prātā. Nē, lopiņu mums te nav, siens varētu noderēt varbūt vienīgi meža zvēriem, taču ar līdzīgām problēmām, cik nu gadījies dzirdēt, saskaroties pat tie, kas sienu pļauj lopbarībai. Tas arī esot izskaidrojums, kāpēc pie mums ap siena laiku daudzviet sāk virmot Indijai un mūsu pašu pērnās kūlas sezonai tik raksturīgais konstanta gruzduma smārds. Vienkārši iepriekšējā gadā siena bijis tik daudz, ka tagad to atliek vien sadedzināt, jo tūliņ jau būs izžuvis, apaļās ķīpās veļams un plēvēs tinams šā gada pļāvums.

Latviešiem allaž paticis uzskatīt, ka tieši laukos slēpjas viss nemainīgais, tradicionālais un vērtīgais. Mūs uztrauc tas, ka lauki "paliks tukši", tāda vai cita lauksaimniecības nozare vispār "izmirs", zemi izpirks "ārzemnieki", jaunsaimniecību un viensētu vietā izdevīgāka saimniekošana izrādīsies rūpnieciska mēroga lielsaimniecībās, un vēl daudz kas cits. Laukus vēl vienmēr tādā zemnieciskā piesardzībā mums patīk uzlūkot kā tuvu un saprotamu pretstatu visam tam mainīgajam, ātrajam, tālajam, neskaidrajam un bieži vien biedējošajam, kas norisinās pilsētās. Tur, pilsētā, mutuļo visa tā slēptu un savtīgu interešu kustinātā politiķu rosība, mašīnas, motori, meitenes, geju praidi un Āfrikas bēgļu baidi, bet mūsu īstā ežiņa, tā teikt, ir šeit. Taču siena kaudžu nemanāmā nozušana no lauku ainavām ir tikai pavisam sīks piemērs tam, ka arī lauki mēdz mainīties, nemitīgi mainās un jau ir izmainījušies. Un, domājams, arvien mazāk pat no pilsētām visattālākajos laukos dzīvojošo bērnu un pieaugušo, spītējot latviešu valodas un literatūras mācību programmu labajiem nodomiem, atceras, ko vispār nozīmē "ežiņa", "piedarbs", "pieguļa", "olnīca", "zārds" un daudzi citi ar lauku darbiem un ikdienu kādreiz pašsaprotami saistīti vārdi.

Par to vēlreiz aizdomājos, kad pa vakariem laukos skatījāmies britu un amerikāņu kopražojuma zinātniskās fantastikas televīzijas seriālu "Humans", kas balstīts jau agrāk plašu atzinību guvušajā zviedru sērijfilmā "Real Humans" (Äkta människor, 2012). Lai gan abu seriāla versiju izpildījums un atsevišķas sižeta līnijas atšķiras, kopīgā ir krietni vien vairāk. Tas ir stāsts par it kā mūsdienu pasauli, kurā līdzās viedtālruņiem, tā dēvētajam "lietu internetam" un citiem tehnoloģiskiem izgudrojumiem par neatņemamu ikdienas daļu ir kļuvuši arī rūpnieciski ražoti un mazumtirdzniecībā pieejami androīdi roboti jeb "huboti" (amerikāņu versijā dēvēti par "sintiem"). Dažādām funkcijām atbilstoši ieprogrammēti roboti tiek izmantoti smagu, nepatīkamu vai agrāk mazapmaksātu darbu veikšanai: kā mājkalpotāji, pavadoņi, celtnieki, fabriku strādnieki un dažkārt arī kā seksuālie partneri – pastāv pat robotu bordeļi. Tomēr ne visi par šādu progresu ir sajūsmā. Seriāla oriģinālversijā tā ir labējo radikāļu kustība "Īstie cilvēki" (Real Humans), kas uzskata, ka roboti apdraud cilvēku sugu un tāpēc pasaules robotizācija būtu jāaizkavē vai pilnībā jāaptur. Pretējā virzienā darbojas no pārējiem robotiem atšķirīga robotu grupiņa, kuras izveidotājs tos ir apveltījis ar apziņu un spēju just emocijas un kuri vēlas pierādīt, ka ir ne vien līdzvērtīgi īstajiem cilvēkiem, bet varbūt pat spējīgi kādudien radīt un uzaudzināt pēcnācējus.

Nezinu, kā citiem skatītājiem, taču man šķiet, ka abas filmas versijas nepavisam nav par robotiem un drīzāk tā ir spilgta, līdzībās balstīta un domāt mudinoša ilustrācija ikdienas ziņu sižetiem par mūsu attieksmi pret Lamanša tunelī ielauzties gataviem bēgļiem, Vidusjūrā grimstošām bēgļu laivām, apkārt valstīm celtiem žogiem, politiķu runām par bēgļu uzņemšanas kvotām, aizdomām, ka pat ar Austrālijas valdības ziņu ir ticis maksāts nelegālo imigrantu transportētājiem, lai tie savas laivas neaizstūrē līdz Austrālijas krastiem, un šķietami miermīlīgu iedzīvotāju mītiņiem, kuros vienu cilvēku attieksmē pret citiem dienasgaismā izsprūk visatbaidošākie un vēsturē jau daudzkārt sastaptie bubuļi un viepļi.

Jā, protams, var apšaubīt, vai izklaidei paredzētās televīzijas fantāzijās ir jēdzīgi meklēt vai saskatīt kādu nebūt dziļāku jēgu, taču ne viens vien piemērs no, kā daudzi uzskata, jaunākajos laikos piedzīvotās TV seriālu žanra renesanses apliecina, ka šādā "vieglā" formā ir iespējams ar skatītājiem mēģināt sarunāties arī par nopietnām tēmām. Zviedru un dāņu kopražojuma kriminālseriāls "Tilts" (Bron/Broen, 2011) ir bezmaz vai tāds kā ziemeļzemju labklājības sabiedrībai nozīmīgo tēmu katalogs – sākot ar ekoloģijas un demogrāfijas jautājumiem un beidzot ar attieksmi pret citādību: izmeklēšanas gaitā ir jāsadarbojas zviedru un dāņu izmeklētājiem, zviedru izmeklētājs ir vairākkārt precējies daudzbērnu tēvs, kurš izlemj veikt vasektomijas operāciju, viņa dāņu kolēģe mīt autisma spektrā, jo viņai ir Aspergera sindroms, utt. Ar dažādām aktuālām tēmām vēl pielādētāks ir dāņu televīzijas kriminālseriāls "Noziegums" (Forbrydelsen, 2007, amerikāņu versijā "Slepkavība"), taču tas nebūt nenozīmē, ka pievēršanās "lielām lietām" mazajā TV izklaides formātā pasaulē ienāktu vien no Skandināvijas puses.

Jaunākais "Matrix" impērijas autoru Endija un Lanas Vačovsku veikums televīzijai – seriālu "Sense8" (no vārda "sensate" – "apzinies") var iztulkot kā globāla vēriena fantāzijā iesaiņotu stāstu par kādas personu grupas marginalizāciju un vajāšanu atšķirīgu un vairākumam nesaprotamu spēju dēļ. Interesanti, ka seriāla sižetisko peripetiju fonā ir pasaule, kurā faktiski ir pilnībā akceptēta jebkāda seksuālā dažādība – starp galvenajiem varoņiem ir geji, lesbietes, transpersonas u. tml., – un tas šķiet mājiens uz laikam jau cilvēku dabā esošu tieksmi atrast arvien jaunus "zemcilvēkus", uz kuriem pakāpjoties beidzot varbūt izdotos saskatīt kaut jelkādu drošību allaž tik neizprotamu un biedējošu pārmaiņu pilnajā pasaulē un pašiem savas eksistences piepildījumu. Tā teikt, vienus citādos pieņemam un tūliņ sākam meklēt nākamos. Vēl spēcīgāka vēlme ar savu produkciju mudināt domāt par sabiedrībā aktuālām tēmām nolasāma "Amazon Studios" paspārnē tapušajos TV seriālos – piemēram, "Transparent" (2014), kas ir stāsts par kādu Losandželosas ģimeni un to, kā tā pamazām atklāj, ka cilvēks, kuru viņi ilgu laiku uzskatījuši par savu tēvu un vīru, patiesībā sevi identificē kā sievieti.

Dažādu aktuālu, strīdīgu, biedējošu, mulsinošu un apspriešanas vērtu tēmu netrūkst arī Latvijā. Pēdējo nedēļu laikā saceltais troksnis ap 250 bēgļiem; partnerattiecību reģistrācija; reliģisko konfesiju un valsts attiecības; konflikti vai pretrunas starp pilsētu un lauku pelēm, jaunajiem un vecajiem, aizbraukušajiem un palikušajiem; citu vainošana savās neveiksmēs, nedrošībās, bailēs un mazvērtības sajūtās; ārējo ienaidnieku turēšana lielākā svarā par sevi pašu; skaudība, nenovīdība un vēlme, "lai visiem būtu tikpat slikti kā man"; aprobežotībā, izglītības trūkumā un tumsonīgā negribēšanā izzināt, mācīties sakņots akls naids; līdz šai baltai dienai neizrunātas čekistu un kolaborantu lietas; jā, protams, arī it kā notiekošā, bet vēl arvien dažādas domstarpības izraisošā krievu un visu pārējo tautību pamatiedzīvotāju integrācija [*]. Materiāla aizraujošiem, traģiskiem, smieklīgiem un pārdomas izraisošiem TV seriāliem un filmām te netrūktu.

Diemžēl līdz šim, ja pat kādā TV seriālā ir vismaz parādījies tikai kāds nelatviešu varonis, parasti tas ir bijis vien stereotipisks šauboņa vai ļaundaris – kā Anatolija Fečina atveidotais personāžs "Eņģeļu mājā" un "Eņģeļu ielā 9" –, vai tikpat stereotipisks ēnu biznesa pārstāvis – kā Jakova Rafalsona kazino īpašnieks Vadims "Ugunsgrēkā". Varbūt kļūdos, bet mēģinājumus risināt kaut drusciņ sarežģītākas tēmas šajā žanrā nudien neatminos. Un bail pat iedomāties, pēc kā varētu izskatīties citu dažādas diskusijas izraisošu personu grupu pārstāvju atveidojums.

Ja no komerctelevīziju paspārnē uzņemtās sērijfilmu produkcijas neko daudz vairāk kā raizes par reitingiem un pārdotiem reklāmlaikiem nebūtu jāsagaida, pavisam citādi ir ar sabiedriskajā televīzijā topošo. Kā liecina pieredze, tādās valstīs kā Dānija un Zviedrija izklaidējošs saturs, aktuāli jautājumi un sabiedriskais pasūtījums nav nesavienojamas, bet pat ļoti savienojamas lietas. Var jau būt, ka lielākā nelaime ir vien tas, ka mums nav ne mazākās nojausmas, kas mūsu sabiedrībā ir svarīgi jautājumi un kas – tādas kā atmiņā vēl vienmēr dzīvas, bet realitātē reti sastopamas siena kaudzes. Un vēl būtiskāk droši vien būtu saprast – kādā sabiedrībā, valstī tad īsti vēlamies dzīvot.

Ziņās izlasīju, ka šobrīd LTV ritot darbs pie videofilmas "Saplēstā krūze" filmēšanas. Filma tiek veidota pēc 1942. gadā sarakstīta Alfrēda Dziļuma tāda paša nosaukuma romāna motīviem, un iecerēts, ka filmā tiks parādītas "pārmaiņas Latvijas laukos agrārreformas gados, uz kuru fona tiks atspoguļoti indivīdu likteņi, mīlestības un personīgo attiecību drāmas". Labi. Tā teikt, tie lauki, kuros pāri robežai ik mēnesi kāds slepus mēģina ievest bariņu vjetnamiešu, nav mūsu lauki.

Taču tā siena kaudzīte man tomēr neizgāja no prāta arī vēl nākamajā dienā. No turpat mežmalā sacirstām kārtiņām sanagloju zārdus un nolēmu vienu čupiņu samest. Ainavai un varbūt arī ziemā stirnām par prieku. Pusaudža gados ielāgotā kaudzes mešanas māka tomēr izrādījās pačākstējusi, guba sanāca pašķība, tāpat bija piemirsies, cik tāda viena kaudze var būt ietilpīga – knapi pietika ar visu, kā man nupat vēl šķita, diezgan lielo pļavu, bet kārtīgai cepurei pašā augšā bija par īsu – siens aptrūkās.

[*] Šis vien jau varētu būt aizmetnis komēdijai britu seriāla "Smalkais stils" un Hiacintes Burkā kundzes garā: "Liekas, ka ārēja ienaidnieka meklēšana – vienalga, vai tie būtu apgrēcīgie Rietumi, vai cilvēki ar mūsu pareizības mēram neatbilstīgu seksuālu orientāciju, vai svešzemju bēgļi – latvietim ir nepieciešamība. Uz šo ''nepareizo'' fona varam nodefinēt savu citādi trauslo identitāti, patību. Atšķirību izcelšana ļauj sajusties pareiziem un pārākiem. Ienaidnieka meklēšana ārpusē – citos, ir tik ērta. [..]

Latvieši sazīmē pasaules karti atbilstīgi savam izdevīgumam. Tajos, kuri mums ir izdevīgi, un tajos, kuros neredzam ātri gūstama labuma potenciālu. Bagātie rietumeiropieši, kuriem varam nopārdot savu māla vāzi, lina galdautu – tie mums ir vajadzīgi. Pat ķīnieši un arābi – kamēr tie uzpērk mūsu vecmāmiņu dzintara krelles."