Foto - Pauls Bankovskis
 
Redzējumi
25.08.2014

Par sēnēm un cilvēkiem

Komentē
1
Saglabā

"Kad sēņotājs pārnāk no meža mājā ar pilnu kurvi sēņu, viņš ir pārliecināts, ka kurvī tiešām ir sēnes. Viņš arī atceras, cik rūpīgi tās bija jāatdala no zemes vai pat jānogriež, lai nesabojātu sēņu "saknītes". Bet īstenībā tā nemaz nav. Ja kaut kur mežā paceļam sūnu segu, tad redzam, ka zem tās stiepjas starp saknēm un zemi biezs pinums. Šo pinumu veido vai nu diezgan resnas aukliņas, vai arī zirnekļpinumiem līdzīgi diedziņi. Tā ir sēņotne jeb micelijs. Šis micelijs, kas, stipri zarodamies uz visām pusēm izplēšas zemē, ir īstā sēne."

Ferdinands Erdmans Štolls, "Latvijas sēnes", Rīga: Jaunais zinātnieks, 1934

Žurnāla "Rīgas Laiks" augusta numurā publicēti fragmenti no vācu autora Floriana Iljesa grāmatas "1913: gadsimta vasara". Grāmata ir aizraujošs ieskats pasaulē, kāda tā bija vēl vienu gadu pirms Lielā kara. Viena no krāšņākajām žurnālā pārpublicētajām anekdotēm ir par Zigmundu Freidu un sēņošanu. Iztēlojieties bārdaino psihoanalīzes tēvu bikšturotās ādas īsbiksēs diebjam savai ģimenei pa priekšu un kalnu nogāzēs meklējam sēnes. Kad kāda sēne tikusi atrasta, Freids tai uzmetis cepuri un ar mazu svilpīti aicinājis savu ģimeni to gluži vai simboliski atklāt, tikpat simboliski nogriezt un ievietot groziņā, kurš reizēm vienkārši ir groziņš.

Nesen Ojāra Vācieša muzejā Rīgā satiku Raiņa un Aspazijas Jūrmalas vasarnīcas muzeja galveno speciālisti Astrīdu Cīruli, un man beidzot radās izdevība parunāties par kādu jau sen nedaudz mulsinošu un ar Raiņa biogrāfiju saistītu jautājumu. Un, nē, šoreiz runa nav par viņa mītisko un tā arī vēl arvien Norvēģijas radio arhīvā neatrasto balss ierakstu.

Raiņa un Aspazijas trimdas laiks Šveicē no 1906. līdz 1920. gadam ir visai sīki dokumentēts – par to galvenokārt rūpējušies dzejnieki paši. Vispirms jau Rainis ar savām dienasgrāmatām un dienu hronikām, taču labu ieskatu sniedz arī viņu sarakste no brīžiem, kad Rainis un Aspazija dzīvojuši šķirti. Dažbrīd, īpaši trimdas sākumos, viņu rocība nebija diez ko liela, bija jāknapinās, honorāri, kā allaž, pienāca par vēlu, bet tēriņi vienmēr iznāca lielāki un neatliekamāki, nekā iepriekš domāts.

"Vai tiešām viņiem ne mirkli neienāca prātā salasīt Lugano apkaimē rudeņos it visur no kokiem birstošos ēdamos kastaņus?" es Cīrules kundzei vaicāju. "Un sēnes?" Atšķirībā no dažas labas citas pasaules malas, "itāliskajā" Šveicē sēnes ir gandrīz tikpat lielā cieņā kā mūslaikos Latvijā. Baravikas turienes skābaržu mežos aug griezdamās, bet ir arī šādas tādas citas vietējo ļaužu iecienītas un lasītas sēņu sugas.

Astrīda Cīrule apliecināja, ka nudien – nedz kastaņu, nedz sēņu pieminējumus abu dzejnieku atstātajos pierakstos līdz šim nav izdevies uziet. Var jau būt, ka Rainis pēc saķeršanās ar Krievijas varas iestādēm bijis pārāk likumpaklausīgs un pēc tam, kad bija dabūjis no kāda saimnieka brāzienu par pāris uz ielas nokritušu augļu pacelšanu, no Šveices dabas veltēm drošības pēc nolēma turēties pa gabalu.

Tas, protams, ir tikai paviršos vērojumus balstīts minējums – un, cik man zināms, vismaz pagaidām šai tēmai veltītu pamatīgu pētījumu nevienā jomā nav –, tomēr šķiet, ka latviešu un sēņu attiecības varētu būt salīdzinoši nesenas un ne pārāk populāras. Dainās (www.dainuskapis.lv) pameklējot vārdu "sēnes", tiek uzrādīts nepilns ducis rezultātu. Pat šajos nedaudzajos piemēros manāms, ka sēņu kulinārā nozīme mūsu tautas aktīvās dainošanas periodā nebūs bijusi liela. Pat tautasdziesmā, kas atgādina konspektīvu sēņu noteicēju, sēņu sugu īpatnības izmantotas vienīgi cilvēku raksturošanai.

"Iesim, meitas, sēnes lasìt!
Redz še visi radi kopâ:
Saiminiece – baravika,
Vilniņi – saiminieki,
Bērzlapiņas – jumpraviņas,
Bisites – vecas mātes,
Daiļas meitas – rozenes,
Jauni puiši – gailenes,
Lāča purni – vagariši,
Meža sargi – mušmieri,
Es pate – veca peka,
Un tu – kunga pūpēdis."

Sēnes, kas pamanītas nevietā, tāpat kā šobaltdien, liecinājušas par bīstamu netīrību:

"Dievs nedod tādas meitas,
Kādas meitas Vanagam (saimn. v.):
Uz galdiem sēnes auga,
Uz beņķiem baraviki."

Bet sēņu ēšana drīzāk piederējusi pie izsmalcinātām baudām, kas raksturīgas vien turīgiem ļaudīm:

"Tā bij laba nama māte,
Tā man' labi pacienāja,
Tā man deva sēnes ēst
Ar sudraba karotīti.

Tas bij labs nama tēvs,
Tas man' labi pacienāja,
Tas man deva vīnu dzert
Ar sudraba biķerīti."

Iespējams, tāpat kā daudzus savus kulināros ieradumus un pat par īsti latviskām uzskatītu ēdienu receptes, arī sēņu lasīšanu, dažnedažādu sagatavošanu un ēšanu, latvieši, kas it kā "pārtiekot no sēnēm", patiesībā ir aizguvuši no kādiem še saimniekojušiem kungiem.

Un tomēr salīdzinoši īsā laikā savas sēņošanas prasmes mēs esam izkopuši tik ļoti, ka augļķermeņu vākšanu esam gatavi izmantot pat savas nacionālās pašapziņas stiprināšanai. Kā jau  ierasts, nacionālo pašapziņu bieži vien iezīmē atšķirību meklēšana – turklāt ne tik daudz sevī, kā citos. Kopš bērnības atceros no pieaugušajiem dzirdēto, ka "krievi" nesēņo gluži tāpat kā latvieši – viņi lasa arī tās sēnes, kuras mēs par lasīšanas vērtām neuzskatām, viņi sēnes bieži vien lasa nevis groziņos, bet plastmasas spaiņos, reizēm pat maisiņos un sēnēs dodas saģērbušies tā, it kā mežā viņus sagaidītu šaušalīga netīrība. Ja Rainis būtu pievērsies sēņošanai Šveicē, gan jau Kastaņolas iedzimtie sēņotāji uz garā mētelī tērptā trauslā dzejnieka ložņāšanu pa kalnu nogāzēm un viņa groziņa saturu raudzītos ar līdzīgu neizpratni. 

Ar ēdienu un tā gatavošanu saistītie aizspriedumi, iespējams, ir pat daudz spēcīgāki par tiem, kas veido attieksmi pret citām ikdienā nozīmīgām lietām. Par to aizdomājos ikreiz, kad Latvijas Radio dzirdu raidījumu, kurā tiek iztaujāti dažādas tālas zemes apceļojuši latvieši. Agri vai vēlu raidījuma vadītāja savus viesus aizvedina līdz kulinārijas tēmai, un bieži vien jau raidījuma vadītājas jautājumos ieskanas piesardzība un bažas – sak, vai tad kaut ko tādu var ēst, vai kas tāds var garšot, vai jums nebija par stipru (skābu, saldu, rūgtu u.tml.), jo "mums latviešiem...".

Lai gan raidījuma viesu vidū bijuši visdažādāko profesiju un gājumu ļaudis, kopumā, to visu klausoties, man ir izveidojies kaut kāda vidējā latviešu ņergas tēls. Viņš lido uz Āziju, viņš ceļo uz Austrāliju, nobrauc uz Āfriku vai tuvo austrumu zemēm, bet nekur nekas viņam īsti neiet pie sirds. Lai kur viņš dotos, viņa mērķis nekādā ziņā nav iepazīt un varbūt pat iemīļot turienes ļaužu iecienītos produktus un ēdienus. Izmēģināt un izbaudīt jaunas, neparastas garšas ir bail, jo viss tik aizdomīgs, viss tik svešs. Tas nav mūsu vēderam, viņš bieži spriež, pat lāgā neko nenogaršojis, un meklē, kur tikt pie universāliem kartupeļiem frī, burgera un citām iepriekšparedzamām un drošām garšām. Bet ja nu pagadās ko no vietējās kukņas nogaršot, tūliņ pat sāk sērot pēc muižnieciskas karbonādes, no Amerikas kontinenta pie mums atceļojušajiem kartupeļiem. Jā – un varbūt pēc tradicionālās sēņu mērces, kuru mūsu viesiem gan visiem būtu jāmīl bez izņēmuma.

Var jau būt, ka arī Raiņa intereses trūkumā par Šveices ēdamajiem kastaņiem un sēnēm nav nekā noslēpumaina. Šķiet, ēšana vispār viņu pārāk nav nodarbinājusi, jo: "[..] nau acumirkļa, kad es nedomātu nekā, – tad man nepaliek vairs nervu spēka citām dzīves darbībām. Es nevaru labi par sevi rūpēties, par apģērbu, ēšanu, satiksmi ar ļaudīm, par praktisku politiku. Tomēr tā nau, ka es tanīs lietās nekā nesaprastu: man tur arī ir iniciatīvas domas, garšu ēdienos un drēbēs es pārvaldu, plānus politikā un satiksmē izdomāju pastāvīgi; bet izvest es nekā nevaru, kad arī iesāku, ātri apgurstu." (Dienasgrāmata, 1912. gada 23. aprīlī). Kaut kādu priekšstatu par dzejnieka kulinārajām prasībām var gūt no 1907. gada 29. augustā rakstītā: "Projekti: iet ziem. uz Cīrihu. Bibliotēk., kur kurināts, var visu dienu sēdēt. Tur teātrs, gatavs ēdiens, grāmatvešana, stenogrāfija, grafoloģija, avīzēm rakstīt. Man studēt, tikt par profesoru." Bet ja kādos viesos vai kur citur Rainim kaut kas bija garšojis, viņš atzīmēja: "Ēdiens labs." Lai ko nu tas nozīmētu.

"Varbūt Gundega Grīnuma kādudien šo jautājumu varētu izpētīt," mūsu kastaņu un sēņu sarunas noslēgumā teica Cīrules kundze.

###

Kā zināms, sēnes tiek uzskatītas par atsevišķu organismu grupu jeb valsti – līdzās augu, dzīvnieku, vienšūņu un baktēriju valstībām. Sēnes nav nedz dzīvnieki, nedz augi, taču tās kopā ar dažādiem mikroorganismiem veido aptuveni 1–3% mūsu svara un seko mums pat tad, kad tās neredzam, nelasām un neēdam. Tās ir no mums ievērojami atšķirīgas un tomēr ar mums nepārtraukti saistītas, un nebūs brīnums, kad pēc gadiem simts cilvēki sāks prātot arī par sēņu tiesībām.

Pasauli mums izdodas nepārtraukti uzlabot – verdzība jau sen vairs nav modē, medniekiem prieks par savu nodarbošanos ir jāmaskē, izliekoties par meža sanitāriem, sievietes ir cilvēki, etnisko izcelsmi vai ādas krāsu apspriest nav pieklājīgi, nāvessods pieaugušajiem un pēriens bērniem nav cieņā, mājas un meža zvēri iemanto tiesības, pret smēķētājiem nu jau izturas kā reiz pret lepras slimniekiem, un, iespējams, pat augiem piemīt spēja apvainoties un just sāpes. Un gan jau kādudien arī sēņu nelasīšana un neēšana kļūs pat par godājamu tikumu. Bet Rainis jau arī tiecās līdzināties nākotnes cilvēkam – nedzēra, papirosus nepīpoja, vispār bija veselīga dzīvesveida priekritējs.

Tēmas

Pauls Bankovskis

Pauls Bankovskis ir rakstnieks un publicists, vairāku romānu un stāstu krājumu autors. Šobrīd raksta romānu par pasaules vēsturi no ļoti tālā nākotnē dzīvojošu cilvēku skatu punkta, vaļasbrīžos nodarb...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
1

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!