Attēlā – Robins F. Viljamss, "Salātu mīļotāja", 2016
 
Blogs
04.02.2019

Par priekiem un patikšanu. No dienasgrāmatām

Komentē
0

"Protams, es rakstu tāpēc, ka man rakstīt patīk," intervijā žurnālam "The Atlantic" stāstījis pagājušajā nedēļā 93 gadu vecumā mirušais laikraksta "The New York Times" komentētājs Rasels Beikers. "Rakstīšana man vienmēr sagādāja prieku. Es mēdzu šo to uzrakstīt tīrā prieka pēc un pēc tam to izsviedu laukā. Protams, kolīdz tu ar to sāc pelnīt naudu, tas vairs nenes prieku, taču uzrakstītais kļūst labāks. [..] Esmu vienmēr uzskatījis – ja rakstīšana sagādā prieku, uzrakstītais nav diez ko labs." Savukārt japāņu rakstnieks Kendzaburo Oe intervijā izdevumam "The Paris Review" pirms kāda laika esot teicis: "Es nesāku romānu ar skaidru pārliecību, kādā virzienā būtu jādodas varonim vai kādam vajadzētu būt iznākumam. Manuprāt, tie visi ir jautājumi, uz kuriem atbildes tiek rastas vienīgi darba gaitā."

###

Mākslinieces Katrīnas Neiburgas videodarbā "Mazsālīti garie gurķi" (2017. gadā kopizstādē ar Andri Eglīti bija skatāms bijušajā tekstilfabrikā "Boļševička", bet pērn – pirmajā Rīgas laikmetīgās mākslas biennālē) viņa redzama mālaini duļķainā dīķī skalojam lapu salātus. Video viņa ir kaila, taču jebkādas aizdomas par ekspluatatīviem zemtekstiem un spekulatīvām divdomībām novērš fakts, ka viņa pati ir mākslas darba autore. Citādi ir, piemēram, ar amerikāņu gleznotāja Robina F. Viljamsa gleznu "Salātu mīļotāja" (2016), kurā atainota kaila sieviete, kas salātus maisa kājstarpē iespiestā stikla bļodā. Jau tas vien, ka gleznas autors ir bijis, visticamāk, heteroseksuāls "apģērbts vīrietis" un apveltīts ar "vīrieša skatienu" ("male gaze"), vieš aizdomas, ka viņa nolūki nevarētu būt bijuši īpaši tīri – salātu un seksuālo prakšu vulgāro saistību internetā katrs ātri vien var noskaidrot pats.

Iespējams, Latvijā jautājums par mākslas darba autora dzimumu pirmoreiz aktuāls kļuva nevis freidisma vai feminisma evolūcijas kontekstā, bet gan kā novēlota reakcija [1] uz aktuālo notikumu gaitu. 20. gadsimta 80.-90. gadu mijā par pamanāmāko spēku latviešu literatūrā pēkšņi kļuva rakstnieces sievietes – iesākumā tās bija tā dēvētās "jaunās, dusmīgās meitenes". Visdažādāko paaudžu vīrieši atmodas procesā tikmēr pieklusa, nomira vai sanīka. Faktiski dzimumu proporcijā latviešu literatūrā nekas īpaši daudz mainījies nav vēl šobaltdien, un jau tolaik gan recenzijās, gan intervijās tūdaļ pat tika taujāts – vai dzimumam var būt nozīme? Vai ir kaut jelkādas pazīmes, kas sievietes radītu mākslas darbu ļautu līdzēt atšķirt no tāda, kura autors ir vīrietis? Un vai šādam nošķīrumam vispār ir kāda jēga?

To visu man atgādināja pagājušajā gadā izdevumā "The Cut" publicētais Maikla Slenskes un Mollijas Langmuāras raksts "Kam no sievietes plikņa bail?". Mākslas vēsture ir pilnum pilna ar mākslinieku vīriešu centieniem atainot kailas sievietes. Lai gan feministiski noskaņotas mākslas kritiķes gadsimtiem ilgušajai noslieksmei pievērsušas uzmanību jau gadu desmitiem, tieši #metoo kustība pēdējā laikā mudinājusi uz šīm vīrišķīgajām mākslinieciskajām izpausmēm palūkoties jaunā, krietni vien spilgtākā un kontrastainākā gaismā. Raksta autori bija iztaujājuši virkni prominentu mākslinieku, kas pazīstami tieši ar sieviešu (vai dažkārt vīriešu) aktiem, "taču vairums viņu – tajā skaitā Džons Karins, Kerols Danems, Džefs Kūnss un jaunais meksikāņu izcelsmes amerikāņu gleznotājs Alekss Bakerra (kurš atsevišķus plikņus ir gleznojis pēc attēliem eskorta pakalpojumu reklāmās) – atteicās apspriest savu darbu attiecības ar pašreizējo sociālo klimatu. Iespējams, viņi baidījās sarunāt ko lieku, kas pēcāk atbalsotos sociālajos medijos un grautu viņu reputāciju." Rakstā secināts, ka jau šobrīd, īpaši jaunajiem māksliniekiem, ir bail spert riskantus un potenciāli aplamus soļus, jo uz spēles var būt likta visa viņu karjera. Protams, šādas bailes nav raksturīgas tikai glezniecības jomā. Nemanot vien esam nonākuši pašu uzbūvētā kultūrtelpā, kurā viens aplams vārds, teikums vai tvīts var ne vien sagandēt personas nākotnes karjeru vai tagadnes reputāciju, bet arī spēj par nebijušiem, apšaubāmiem vai nevērtīgiem padarīt visus pagātnes sasniegumus. Amerikāņu rakstniece un žurnāliste Laionela Šrīvere žurnālā "Harper’s Magazine" publicētā esejā "Nežēlīgais un neparastais sods" uzbūrusi drūmu iztēles ainu, kurā pēc "progresīvās ortodoksijas" pieklājības normu pārkāpšanas ar viņu līgumus lauž grāmatu izdevēji, jaunākais manuskripts paliek nepublicēts, žurnālistikas darbu piedāvājumi apsīkst un gan no grāmatnīcu plauktiem, gan interneta veikaliem pazūd arī visas trīspadsmit līdz šim izdotās grāmatas. "Jo tas ir virziens, kurā mēs dodamies," viņa raksta. "Man neizprotamu iemeslu dēļ mākslinieku nodarījumi tagad mēdz saindēt viņu darba augļus gluži kā tēvu grēki, kas uzkrīt to dēliem. Ar pārkāpēju sodīšanu, atņemot viņiem iztikas līdzekļus, padarot viņus par sabiedrības izstumteņiem un laupot viņiem nākotnes izredzes, vairs nav diezgan. Kad esat par saviem kritušajiem elkiem uzzinājuši pašu ļaunāko, jūsu pienākums ir iznīcināt arī labāko."

"Esmu runājis ar citiem [gleznotājiem vīriešiem]," izdevumā "The Cut" publicētā raksta autoriem stāstījis gleznotājs Martijs Šnafs (Marty Schnapf). "Un viņi man saka: "Es vairs nestrādāju ar figūrām, tagad taisu tikai abstraktus darbus, jo vēlos no tā visa turēties pa gabalu."''

Raksta nobeigumā ikvienam tiek piedāvāta iespēja veikt arī testu un pamēģināt uzminēt, vai reproducētā plikņa autors ir vīrietis vai sieviete.

###

Nupat jau kuro reizi gadījās pārliecināties, ka pasaule nudien ir apbrīnojami maza un tās ceļi mēdz mest visnegaidītākos lokus. Ar amerikāņu autoru un kultūru kritiķi Marku Deriju reiz satikos kādā konferencē Prāgā vēl pagājušā gadsimta 90. gadu vidū. Nupat bija iznākusi viņa grāmata "Escape Velocity" – agrīns pārskats par tā dēvētās "kiberkultūras" attīstību. Grāmatā mani uzrunāja gan zināmais – piemēram, tas, ka viņš nopietnu uzmanību veltīja "Nine Inch Nails" –, gan jaunatklātais: visai plaši bija raksturotas Stelarka un citu censoņu gaitas cilvēka fizisko ierobežojumu pārvarēšanā. Lai gan elektroniskais pasts un interneta lietošanas ikdienas ieradumi vēl bija pašos pirmsākumos, man pēcāk izdevās ar Deriju sazināties, viņu intervēt, un intervija pat tika publicēta laikrakstā "Diena" (šķiet, rubrikā "Tehnoloģijas", jo kādu brīdi biju tās redaktors). Nesen, pārlūkojot dienišķo ziņu virsrakstus, pamanīju, ka iznākusi jauna amerikāņu mākslinieka un grāmatu autora Edvarda Gorija (1925-2000) biogrāfija. Lielā daļā pasaules Gorijs spilgtā piemiņā palicis ar darbiem, kas droši vien neomulīgi liek justies daudziem bērnu vecākiem ne tikai Latvijā. Tā vai citādi viņa zīmējumos allaž jaušama nāves klātbūtne, taču tā nav drūmi nopietna, drīzāk ironiska un rotaļīgi atbrīvojoša. Esmu pilnīgi pārliecināts, ka Gorija zīmējumi un rīmējumi uz mani ir atstājuši tik paliekošu iespaidu, ka bez tā es diez vai būtu sarakstījis stāstu krājumu "Kur pazuda saimnieks?" un vēl šo to. Jā, un, kā izrādījās, jaunās biogrāfijas autors ir tas pats Marks Derijs.

###

"Dostandning" esot zviedru valodā lietots vārds, ar kuru tiekot apzīmēta sava mājokļa sakopšana, jūtot drīzu nāves tuvošanos. Tā, lai pakaļpalicējiem nebūtu jākrāmējas ar visādām grabažām un šmuci. Joks par tīras un svaigas veļas uzvilkšanu pirms savas nāves šajā jēdzienā iemantojis pavisam jaunu un konkrētu nozīmi. Parādība ir bijusi tik amizanta un tajā pašā laikā loģiska, ka izpelnījusies arī starptautiskās preses uzmanību – vēl pirms diviem gadiem par to bija rakstījis žurnāls "Time". Šādas ievērības iemesls, iespējams, bija Margarētas Magnusones grāmata "Viegls ievads zviedru pirmsnāves tīrīšanā", kas iznāca arī angļu tulkojumā. Magnusone bija zviedru māksliniece, kas, kā pati apgalvoja, grāmatas tapšanas laikā esot bijusi vecumā "no 80 līdz 100 gadiem". Magnusone iesaka saglabāt neizmestas vecas vēstules, fotogrāfijas un citus ar personīgu sentimentalitāti apveltītus objektus – tos viņa mudina ievietot "izmetamajā kastē". Pakaļpalicējiem tiktu piekodināts, ka pēc viņas nāves kaste ir katrā ziņā jāiznīcina, pat necenšoties ielūkoties tās saturā. Nav gan teikts, ka viņi vienmēr tā rīkosies – lai atceramies, kā Makss Brods izdarījās ar viņam iznīcināšanai atstāto Franca Kafkas literāro mantojumu.

[1] Cits piemērs par ideju novēlotu nonākšanu Latvijas kultūrtelpā varētu būt laikmetīgajai mākslai veltītās diskusijas par to, vai "mans bērns var tāpat" ("var vēl labāk"), kas sākās vien brīdī, kad publika pirmoreiz iepazina Aijas Zariņas glezniecību.

Pauls Bankovskis

Pauls Bankovskis (1973) ir rakstnieks un publicists, vairāku romānu un stāstu krājumu autors. Drīzumā apgādā “Dienas grāmata” iznāks romāns par pasaules vēsturi no ļoti tālā nākotnē dzīvojošu cilvēku ...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!