Foto: Juris Justs, Riga Street Photography
 
Proza
04.09.2019

Par plebejiem un tamlīdzīgi

Komentē
2

1.

Lotermans kopā ar suni Džeri dzīvoja apgrauztā mājelē Pļavniekos. Viņš bija gadus deviņdesmit vecs, bet suns, pēc izskata spriežot, vismaz tikpat. Džeris neredzēja ar labo aci, saimnieks – ar kreiso. Abiem nebija zobu, abi kliboja, abi melanholiski grima demences siltajā krēslā. Lotermana dēls, jurists-stomatologs-kosmonauts, kādu rudeni nolēma uz atvadām iepriecināt tēvu un paremontēt viņa mājokli – grimstošo kuģi. Šim nolūkam viņš nolīga divus aizdomīgus tipus – Ķiteli un mani. Kam jēdzīgākam viņš bija par skopu.

2.

Ķitelis arī bija vecs – divreiz vecāks par mani. Tomēr divreiz jaunāks par Lotermanu.

"Vecais, stulbais Lotermans," viņš burkšķēja, špaktelējot griestus Lotermana virtuvē, "visu dzīvi mēs ar tevi, Akselīt, plebejiem kalposim, redzēsi..." Ķitelim piemita kaut kādas neskaidras ambīcijas. Tādas mēdz uzrasties vīriešiem, kuri jaunībā no dziļiem laukiem ieprecējušies pilsētā pie enerģiskas, autoritāras sievas, kā aptrakuši strādā gadījuma darbus, bet nekļūst ne par kapeiku bagātāki vai laimīgāki. Tad, ap pusmūžu, viņi aizvien biežāk atļaujas dzēlīgas piezīmes attiecībā uz visu apkārt, ar trimmeri sāk veidot sarežģītas ūsu formas un paslepus iegādājas elitārus žurnālus par modi un kino. "Tagad visa kustība Rietumeiropā notiek," viņš noslēpumaini sprieda, verot vaļā roltonu paciņu, "Spānija, Francija – tur. Šeit nekā nebūs, stagnācija."

3.

Vecais, stulbais Lotermans mums nepārtraukti maisījās pa kājām, traucēja darbu. Redzot, kā mēs noraujam vecās, sapelējušās grīdu līstes un liekam jaunas, viņš gandrīz zaudēja pēdējās sajēgas atliekas. Viņam uzreiz bija skaidrs, ka esam nolēmuši vecās "krietnā, labā koka" līstes nospert un nodzert, vietā atstājot kaut kādus plastmasas mēslus, "viltojumus". Šokā viņu iedzina arī skats ar jaunu skrūvju iepakojumiem, jo kāda gan vaina vecajām. Vajag tikai nedaudz papūlēties – izskrūvēt tās, notīrīt, iztaisnot mazliet –, un būs kā jaunas. Naglas arī nevajag pirkt – aiz mājas ir kaudze ar veciem, naglu pilniem dēļiem. Ik dienu mēs pāris reizes viņa manifestāciju kulminācijā metām nost instrumentus un likām zvanīt dēlam, lai vienotos par darbu pārtraukšanas nosacījumiem. Pēc zvana Lotermans parasti kļuva ļoti draudzīgs un sauca mūs dzert tēju, lai kārtējo reizi pastāstītu par savu mūžseno cīņu ar vietējo pasta nodaļu.

4.

Par Lotermanu kaitinošāks tomēr bija Džeris. Nabaga radījums vispār vairs neko nesaprata un neorientējās telpā. Liels, kādreiz gaišu spalvu, kura tagad nogājusi un atstājusi vien neregulāru formu kušķus uz pelēkās miesas, Džeris dzīvoja atmiņās. Lēni klibojot caur noplukušo namu kā spoks, viņš, atradis kādu no mums, mēdza pienākt, piespiest klāt noķepušo purnu, laist no mutes permanento siekalu stīgu un tukši raudzīties grīdā ar vienīgo nosacīti redzošo aci. No viņa oda trakāk nekā no Lotermana, un viņš mēdza netīšām apčurāties nevietā un nelaikā. Piemēram, uz mūsu instrumentu kastēm vai uz grīdas virtuvē, kad bijām apsēdušies pusdienot. Pat Ķitelim bija viņa žēl. "Vecais, pretīgais suns," viņš murkšķēja, "tie abi sprāgoņas laikam mūs vēl pārdzīvos, Akselīt, redzēsi."

"Ko tad jūs, Loterman, sunīti tā mokāt?" Ķitelis kādu vakaru jautāja, kad jau posāmies prom, priekšnamā lietišķi tinot šalles ap kaklu. "Vajag taču pie ārstiņa aizvest, lai atbrīvo no mocībām, tā sakot. Suni."
"Vai vai, tas taču ir dārgi šodien!" Lotermans saka vaimanāt. "Pie tam kur tad es viņu vedīšu – pats pa ceļam kaut kur palikšu... Es tālāk par veikalu un pastu neeju."
"Tā gan, tā gan," Ķitelis par kaut ko aizdomājās, pogājot ciet mēteli, "bet ziniet, Loterman, nav jau nekur jāved. Akselis mums vetārstos ir študierējis, visu tepat uz vietas var izdarīt."

Ko?

5.

"Tiešām? Tas gan būtu... kā debesu dāvana..." Lotermana acis valgi mirdzēja, lūpu kaktiņi raustījās.
"Protams! Akselim uz to roka piešauta. Pats uzreiz gribēja piedāvāt, bet nokautrējās. Īsāk sakot, mēs rīt paķeram līdzi visu nepieciešamo, ja? Zālītes, špricītes – jautājuma cena desmit rubļi," Ķitelis pabeidza un enerģiski devās uz ārdurvīm. "Ejam, Akseli, aizmidzis esi, vai?"

Vilkos pakaļ Ķitelim un tiešām jutos nedaudz izsists no sliedēm. Mēs klusējot iesēdāmies mašīnā. Kādu laiku Ķitelis stūrēdams ļoti ieinteresēts klausījās radioraidījumu par etnodžezu, bet tad, sparīgi aizsmēķējis, pagriezās pret mani un, pūšot sejā dūmus, jautāja – par ko es tā esmu saskābis? Un, nesagaidījis atbildi, sāka stāstīt par to, kādi plebeji vada muzikālo dzīvi Latvijā.

"Klau, ko tu tur samuldēji vecajam? Priekš kam?" es beidzot pajautāju, kad Ķitelis jau bija apstājies, lai izlaistu mani pieturā.
"Ai, nieki, Akselēn, viss būs tip-top. Un piecītis kabatā. Absintu ar alu nejauc, rīt astoņos tepat," viņš attrauca un aizbrauca oktobra smeldzīgajā tumsā. Līdz mājām man vēl bija minūtes desmit, ko iet, un, nonācis galā, es jau biju visu izlēmis. Izslēdzis modinātāju, es, mirkli padomājis, izslēdzu arī pašu telefonu un puslīdz mierīgs iemigu.

6.

Ja cilvēks nodzīvojis tādu dzīvi, kādu nodzīvojis Ķitelis, viņš neizbēgami iegūst zināmas sensoriskās spējas. Mēģināt apmuļķot tādu cilvēku ir naivi. Vismaz tieši tas bija nolasāms Ķiteļa sejā, kad nākamajā rītā pusastoņos viņš stāvēja mana mājokļa durvīs, joprojām turot pirkstu uz zvana pogas.

"Pamodināju? Nu, nekas. Taisies palēnām, tikai ātri! Man tāpat te garām bija jābrauc darīšanās, tā ka iedomājos..."
"Darīšanās pusastoņos rītā?" es indīgi jautāju, izspūris un pusnomodā velkot zeķes.
"Līdz diviem tikai pseidointelektuāļi var atļauties gulēt. Un plutokrāti. Tu taču, šķiet, neesi plutokrāts, Akseli?"

Lotermans torīt bija pagalam kluss. Izžuvis vēl vairāk – šķiet, viņš naktī vispār nebija gulējis. Iekaisušās acis asaroja, viņš mums gandrīz nepievērsa uzmanību un līdz agrai pēcpusdienai nosēdēja ar Džeri pagalmā. Es redzēju viņus pa logu – Lotermans sagumis sēdēja uz malkas bluķa, suns līdzās, nolicis galvu saimniekam klēpī. Lotermana drebelīgā roka izklaidīgi glaudīja atlikušo suņa spalvu, abu skatieni bija vērsti kaut kur uz iekšpusi. Divi skatieni, pa abiem viens vesels – kā teiktu Ķitelis.

Man bija smagi uz to raudzīties, klusībā cerēju, ka viss jau aizmirsies un Ķitelis iesākto neveiksmīgo jociņu turpināt negrasās. Gribējās gūt tam mierinošu apstiprinājumu caur jautājumu, bet baidījos, ka tad, ja es ierunātos par to, atkal iedarbosies dēmoniskie mehānismi Ķiteļa galvā, tāpēc klusēju. Mums viesistabā bija jāuzliek rīģipsis ("kartons sienu vietā!"), darbs gāja visai raiti, Ķitelis greizi svilpoja operešu melodijas, bet Lotermans bija atgriezies atpakaļ mājā ar Džeri – es dzirdēju, kā abi šļūkā pa virtuvi, grabinādami bļodas, un vecais par kaut ko pat labdabīgi čerkstoši smejas. Beigu beigās es nomierinājos pavisam, visa tā vakardienas vienošanās tagad likās kā kaut kāds absurda uzplaiksnījums, garāmejoša halucinācija.

"Labs noskaņojums?" jautāja Ķitelis ar urbi rokās un skrūvi mutes kaktiņā. "Nu, nu! Nāks vēl piektais gads."

Man gribējās atbildēt ko atbilstošu. Es pat noliku līmeņrādi un smaidot pacēlu pirkstu, kad istabā smagiem soļiem ienāca Lotermans.

7.

Viņš bija aizelsies un sasārtis. Kādu brīdi, atgūstot elpu, viņš skatījās uz mums savādi mirdzošām acīm. Tad ierunājās:

"Es tagadiņās, zēni, uz pastu iešu. Atkal būs jālamājas. Pēc tam uz bodi vēl vajag, tā ka droši vien stundas divas nebūšu. Bet jūs mierīgi dariet, kas jādara... Kas jādara, tas jādara, jā. Es jau no savas puses visu... Jau atvadījos," viņš apklusa, mirkli skatījās mums cauri, izklaidīgi smaidot, tad aizgāja. Mēs brīdi klusējām, tad es, pagriezies pret Ķiteli, samāksloti iesmējos.

"Vecais točna vairs nefiltrē. Jau sāk bezmaz kā Ulmanis runāt. Tu droši zini, ka vadi jau bija savilkti un nevajadzēs pēc tam plēst atkal visu nost?" es centos pārlēkt uz nevērīgi lietišķu toni. Pat izvilku cigareti, lai to mīcītu pirkstos, kamēr gaidu atbildi.

"Labi, ejam!" teica Ķitelis, nolika urbi un devās uz durvīm.
"Uz kurieni?" vaicāju – joprojām nevērīgā tonī, tikai jau nodevīgi aizlūzušā balsī.
"Aristokrāti no kulaku dzimtām iet uz pieņemšanām vēstniecībās. Bet mēs iesim slepkavot Džeri, Aksīt. "

8.

Nodzīvojot tādu dzīvi kā Džeris, suns neizbēgami iegūst zināmas sensorās spējas – viņš vairs nekur nebija atrodams. Ķitelis enerģiski skraidīja pa māju, sauca suni vārdā, ūjināja un svilpoja, es, pilnīgi apstulbis, bezjēdzīgi streipuļoju līdzi. "Viņa te nav, Ķiteli. Tu taču redzi: viņa te nav, viņš ir prom," es murmināju. "Protams, droši vien būs devies uz ikgadējo Pērlhārboras veterānu salidojumu. Džeri, Džeri, puika, u – uuu..."

Ir jābūt kaut kādai izejai, es domāju, tas taču nav normāli. Es nevaru, es neesmu slepkava, pat ja runa ir par vecu, slimu suni. Es nekad dzīvē neesmu medījis, neesmu uzšķērdis vardes vai slīcinājis kaķēnus. Lai ko tādu darītu, man būtu jāizjūt izteikta nepatika vai salta vienaldzība pret šīm radībām, bet tādu es spēju just tikai pret cilvēkiem. Pret Ķiteli tobrīd, piemēram.

"Klausies, nu, tiešām, met mieru – vecais būs izlaidis viņu laukā. Devis, tā sakot, pēdējo iespēju. Ko mēs, skraidīsim tagad pa Pļavniekiem, viņu meklējot?"
"Mjā. Negribētos, protams. Labi, ja nav, tad nav. Iesim strādāt!" nopūtās Ķitelis.

No kāpņu apakšas, aiz kaut kādu vecu čemodānu kaudzes, atskanēja raksturīgs troksnis. Džeris atkal bija apčurājies. Vēl nekad tas nebija noticis tik ļoti nelaikā un nevietā.

9.

"Puis', tu atkal iemidzis esi?! Es saku – ātri atnes to kuvaldu no pagalma!" šņāca Ķitelis, abām rokām aiz skausta turot no trepjapakšas izvilkto suni. Džeris trīcēja un, tukši raudzīdamies sev priekšā, bezpalīdzīgi kustināja ķepas, cenšoties tikt prom.

"Un tālāk, ko mēs tālāk darīsim?" es, sastindzis uz vietas, jautāju trīcošā balsī.
"Tālāk tu iebelzīsi sunītim pa galvu, lai viņš aizmieg pavisam, kas nav skaidrs?!"

"Aha," es atbildēju, grīļodamies izgāju pagalmā, atradu veseri (ak dievs, cik dzidrs gaiss, ko es te daru? Drīz ziema, var just, kas tas par āmuru? Ak, jā, vajag aiziet nosist suni, uzsnigs drīz, un būs sarkanas lapas zem sniega, savādi), atnesu un nometu to Ķitelim pie kājām. "Bet es to nedarīšu. Nopietni, nedarīšu."

"Labi, labi, labi! Es pats. Turi to sprāgoņu!" Ķitelis satvēra veseri un mirkli vērtējoši skatījās uz suņa galvu. "Vajag maisu. Kaut kādu maisu uzmaukt viņam galvā, lai te viss nav... tūlīt atradīšu."

Suņa skausts bija karsts, lipīgs un trīcēja. "Nebaidies, suņa... Nebūs nekā, neviens tev neko nedarīs," es murmināju un turēju Džeri, klausoties viņa sēcošo elpu un Ķiteļa rosīšanos virtuvē. "Labi," es nodomāju, "šim neprātam jādara gals." Un apstādināju laiku.

Viss sastinga, pat Džeris pārstāja trīcēt, visi ārpasaules trokšņi apklusa, un caur šo apstādinātā mirkļa prizmu es ar sāpīgu pārsteigumu vēroju Ķiteļa tuvošanos. Rokā viņam bija melns atkritumu maiss, dzeltenajos zobos pretīga, nosiekalota cigarete, un laika apstāšanās uz viņa stulbajām, nodzertajām smadzenēm neiedarbojās. Neprātīgā niknumā ievilku elpu, lai viņam uzkliegtu, bet kliedziens nesekoja – es tikai vēroju, kā viņš uzmauc sastingušajam dzīvniekam galvā maisu, nervozām kustībām nostiprina to, apmetot un savelkot ap Džera kaklu neilona auklas gabalu, tad, smagi elsojot, nostājas tā priekšā ar veseri rokās.

"Nevienam neko nevar uzticēt, vieni vienīgi Morozovi apkārt, sūds... Labi, braucam!" Ķitelis pacēla veseri virs suņa galvas.

10.

Ja es nebūtu gļēvs, es droši vien būtu pagrūdis malā suni, izrāvis Ķitelim no rokām veseri, nogāzis viņu zemē un profilaktiski piekāvis līdz asinīm. Ja gļēvs nebūtu pats Ķitelis, tad droši vien būtu sašķaidījis Džerim galvu. Tomēr tas nenotika, protams. Ķitelis kādu laiku šūpojās – ar veseri rokās, mežonīgām acīm, nosvīdušu pieri, bet nesaņēmās. Iesviedis veseri priekšnama stūrī, viņš sāka šņācoši lamāties un devās atpakaļ uz istabu. Es atbrīvoju Džeri no maisa, kurā viņš jau bija sācis klusi un padevīgi smakt nost, un, izgājis pagalmā, ilgi smēķēju trīcošiem pirkstiem.

Atgriezās Lotermans. Ķitelis, iznācis viņam pretī, sāka stāstīt kaut ko par nolūzušu adatu un to, kāds nejēga esmu, bet Lotermans nedzirdēja – ieraudzījis uz savu pusi sparīgi klibojošo Džeri, viņš vairs neko citu nedzirdēja un neredzēja. Nokritis uz ceļiem priekšnamā, viņš apskāva suni, laimīgi raudot, lūdzot tam piedošanu, saucot par savu brālīti un atkal lūdzot piedošanu. Es straujiem soļiem devos uz istabu un sāku vākt kopā instrumentus.

11.

Tovakar Ķitelis nez kāpēc uzaicināja mani pie sevis iedzert. Mēs sēdējām virtuvē un dzērām šņabi. Ķitelis bez apstājas piepildīja glāzes un bez apstājas tarkšķēja. Es savādā kārtā vispār nereibu, sēdēju aizdomājies un izklaidīgi sekoju viņa runas plūdiem. Virtuvē ik pa laikam galvu pabāza Ķiteļa sieva, metot mūsu virzienā naidīgus skatienus. Ķitelis tad ikreiz sarāvās un pieklusināja balsi. Tas šķita uzjautrinoši.

"Par ko tu smejies?" viņš īgni vaicāja.
"Atceries, tu teici, ka armijā četras diennaktis negulēji. Un kā vienā piegājienā nosoļoji 110 kilometrus. Vai vēl – kā saderēji un izdzēri divus litrus konjaka."
"Nu, atceros. Un?"
"Suni nosist gan tev dūšas nepietika."
"Kas?"
"Nekas, piecītis no tevis. Es savu darba daļu paveicu, tu savu – ne."

12.

Tonakt gāju mājās cauri visai pilsētai kājām un krita pirmais sniegs. Kad pārnācu mājās, man sākās drudzis, es saslimu un nedēļas divas nogulēju. Ar Ķiteli kopā mēs vairs nestrādājām. Pirms kāda laika es, netālu trāpījies, nolēmu nostaigāt gar Lotermana māju, bet tās tur vairs nebija. Nieka piecpadsmit gadi pagājuši, bet māja izkūpējusi. Acīmredzot pēdējo cīņu ar pasta nodaļu vecais tomēr zaudēja.

Tēmas

Aksels Hiršs

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
2

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!