Kino
03.10.2018

Par pīlītēm

Komentē
0
Saglabā

Par Larsa fon Trīra filmu “Māja, ko uzcēla Džeks”, 2018

Laiks skrien. Izrādās, ir pagājuši jau septiņi gadi, kopš Larss fon Trīrs Kannu kinofestivālā neveikli mēģināja pakoķetēt par tēmu "nacisms" un rezultātā tika atzīts par nevēlamu viesi šajā festivālā. "Viņš [Hitlers] nav kāds, ko varētu uzskatīt par labu cilvēku, bet es viņu saprotu un jūtu pret viņu nelielas simpātijas. Bet es neatbalstu Otro Pasaules karu un man nav nekas pret ebrejiem," – tā aptuveni varētu tulkot daļu no fon Trīra žurnālistiem sacītā, kamēr blakus sēdošās filmas "Melanholija" zvaigznes Kērstinas Danstas sejā bija lasāms neslēpts apjukums. Improvizēto runu režisors nobeidza ar vārdiem: "Nu labi, es esmu nacists."

Jau 2011. gadā politkorektums, daudzuprāt, bija aizgājis par tālu. Taču Kannu festivāla tā laika prezidents Žils Žakobs ar iesauku Pilsonis Kannas, ebreju izcelsmes filmu kritiķis un režisors, kura tēvs bijis nacistu karagūsteknis, bet pats bērnību pavadījis slēpņos kopā ar brāli un māti, tomēr sapiktojās.

2018. gadā festivālam ir cits prezidents – Pjērs Lekūrs. Un runā, ka viņam esot nācies piestrādāt, lai pārliecinātu citus, ka fon Trīram ir laiks atgriezties Kannu apritē. "Māja, ko uzcēla Džeks" gan piedalījās ārpuskonkursa skatē, bet tik un tā raidīja skaidru signālu, ka fon Trīram ir piedots.

Uzskatīt, ka filma ir veltījums Kannu epizodei, šķiet, nozīmētu piedēvēt pārlieku nozīmīgumu šim incidentam, tomēr nenoliedzami jūtami daži diezgan skaidri mājieni. Kadri no koncentrācijas nometnēm, bumbvedēju – "štuku" – salīdzinājumi ar smalkiem un līdz detaļām pārdomātiem mākslas darbiem, un, protams, bez paša Hitlera pieminēšanas arī nav iztikts. Nesaistīti – piecdesmit piecu gadu vecumā fon Trīrs esot uz rokas pirkstu kauliņiem uztetovējis četrus burtus: F. U. C. K.

It kā pārāk garš ievads. Tomēr, skatoties pašu filmu, ne mirkli nepameta sajūta, ka šis Trīra darbs vairāk nekā jebkurš cits (pat vairāk nekā "Antikrists", kurš tika radīts, Trīram ciešot no depresijas un trauksmes epizodēm) ir režisora psihoterapijas sesija pašam ar sevi. Un diez vai kādam no malas būtu interesanti šādu terapiju vērot, kaut nedaudz nepārzinot pacienta vēsturi.

Stāstā nav negaidītu pavērsienu, toties pludo asinis un ciniska ironija. Džeks, ko atveido kādreizējais tīņu sirdsāķis Mets Dilons, ir sērijveida slepkava, kurš, kā secina Umas Tūrmanes varone, izskatās pēc sērijveida slepkavas. Kādam neredzamam sarunu biedram, vārdā Vērdžs, kas sākumā patiesi izklausās pēc psihoterapeita, bet vēlāk jau pēc mācītāja, kas uzklausa grēksūdzi, Džeks izstāsta piecus savstarpēji nesaistītus atgadījumus, kuros viņš nonāvē kādu no saviem, kā pats saka, vairāk nekā sešdesmit upuriem. Beigās viss izrādās vienkārši, varbūt pat banāli: Vērdža vārds ir atvasinājums no Vergīlija, atsauce uz pavadoni cauri ellei.

Brutālas slepkavības ainiņas papildina atsvešinātas diskusijas it kā mazliet arī par pašu nogalināšanu, bet tomēr vairāk par mākslu. Paralēles starp sērijveida slepkavu Džeku un fon Trīru kā režisoru ir diezgan nepārprotamas. Kādā brīdī pat tiek uzdots jautājums: kāpēc Džeks par upuriem vienmēr izvēlas sievietes? Jautājums, kas fon Trīra daiļrades sakarā tiek analizēts atkal un atkal – vai tā ir mizogīnija vai tomēr paša režisora pašpasludinātā sievietes iedaba, kas pakļauj ciešanām un nežēlīgiem likteņiem tieši sieviešu tēlus (un cik gan nav dzirdēts, ka režisors ir nežēlīgs arī pret pašām aktrisēm) – filmās "Šķeļot viļņus", "Dejotāja tumsā", "Dogvila", "Nimfomāne" un tā tālāk un tā vēl joprojām. Un sērijveida slepkava Džeks, kurš varbūt ir un varbūt nav fon Trīra alter-ego, secina, ka ar sievietēm cita starpā ir vieglāk strādāt, viņas labprātāk sadarbojas. Vēl Džeks mirkli aizdomājas, kāpēc viss vienmēr ir vīrieša vaina. Spriežot pēc tā, ka šajā gadījumā vainot sievieti pie tā, ka Džekam labpatīkas viņai izšķaidīt seju vai smadzenes, varētu būt visnotaļ absurdi, atkal jau rodas jautājums – ironija, Lars? Galvas mājiens #metoo kustības virzienā, jo galu galā pirmo upuri atveido tieši Uma Tūrmane, viena no Hārvija Vainstīna atpazīstamākajām apsūdzētājām? Atceros kādu citu filmu ar Metu Dilonu, 2004. gada Oskara balvas ieguvēju "Sadursmi" ("Crash"), dēvētu arī par visu laiku sliktāko Amerikas Kinoakadēmijas apbalvoto filmu. Tajā divi melnādaini vīrieši savā starpā runā par to, kāpēc visi baltie baidās no melnādainajiem un uzskata viņus par noziedzniekiem. Un uzreiz pēc tam izvelk ieročus un aplaupa baltādainu cilvēku pāri. Četrpadsmit gadus vēlāk par nepatiesiem apsūdzējumiem sūkstās baltais vīrietis sieviešu priekšā. Arī ar ieroci rokās.

Fon Trīram vismaz vienā ziņā piemīt apsveicams, neizsīkstošs radošums. Viņš perfekti spēj uztaustīt pareizo stīgu īstajā laikā un pakļaut provokācijai skatītāju, kurš šķietami taču jau sen ir redzējis visu. Līdzīgi kā "Nimfomāne" spēja šokēt pat rūdītu pornogrāfijas skatītāju ar seksa ainām, tām atņemot erotisko elementu un padarot tās gandrīz sajūtami sāpīgas, brutālas un neizskaistinātas, "Māja, ko uzcēla Džeks" paceļ vardarbību jaunā līmenī. To estetizējot, atrādot pilnībā un izmēģinot dažādus perversa humora paveidus. Pie tam kaut kā diezgan skaidrs, ka bezpersoniskie upuri nekur neliksies, neizbēgs – mirs. Līdz ar to nav nekādas intrigas, tikai nolemtība. Un skatītājs var izvēlēties (vai varbūt nevar) – tapt par jūtelīgu un manipulējamu muļķi vai atsvešināties un būt tāds pats bezsirdīgs (pseido?) intelektuālis kā galvenais "varonis". Jebkurā gadījumā Trīrs paliek uzvarētājos. Ja 100 cilvēki Kannās iziet no zāles – gan jau arī tās Trīram ir sava veida ovācijas. Kritikas un skatītāju reakcija ir dažāda, bet, šķiet, pat dēvējot šo Trīra filmu par tīrāko trollēšanu un paraustot plecus – arī tad līdz galam nevar apspēlēt Trīru. Man šķiet, tas izdevies tikai vienam cilvēkam. Kundzei, kas man blakus skaļi krāca vismaz pusi filmas. Sievietei uz ekrāna tiek nogrieztas krūtis – cilvēki piever acis, neskatās, novēršas, ceļas kājās. Viņa līksmi krāc. Mazam pīlēnam nogriež kājiņas – viņa līksmi krāc. Mātes acu priekšā nošauj divus mazus bērnus, kaut ko gvelžot par medību principiem un to, ka vispirms jānogalina vājākais, – viņa uz mirkli atver acis un tad bez īpašām emocijām turpina krākt.

Protams, var uzdot sašutuma pilnu jautājumu – bet kāpēc kādam tas vispār jāskatās? Lai arī fon Trīram šajā filmā kā vēl nekad var pārmest pašmērķīgumu (pat lai ilustrētu terminu "māksla", viņš drosmīgi starp slaveniem klasiķiem ievieto fragmentus pats no savām filmām), Trīrs kā allaž nesaudzē nevienu. Ne savus varoņus, ne sevi pašu, ne savu skatītāju. Pats skatītājs var izvēlēties jau pieminēto visnotaļ ērto atsvešinātības pozu, kas ļauj kritizēt jebko ārpus sevis. Kritizēt cilvēci, kā to dara Trīrs, piemēram, atraujot vaļā logu un atļaujot topošajam zvērīgas slepkavības upurim saukt pēc palīdzības, labi zinot, ka šajā Trīra radītajā pasaules mikroimitācijā neviens neatsauksies. Nošņākties par cilvēku stulbumu sociālajos tīklos, jo viņi pie pūkainās pīlītes esot reaģējuši skaļāk nekā tad, kad tika nogalināti bērni – tādu pārmetumu publikai manīju tviterī. Saredzēt tik garšīgo antiamerikānismu un nosodīt ieroču lobiju ASV, kad šis uzskatāmi psihopātiskais varonis viegli tiek pie ieročiem. Nopētīt, kā fon Trīrs ir konstruējis upuru tēlus, atņemot tiem jebkādu personību, eksistences jēgu vai spriestspēju, un, varbūt akurāt neattaisnojot slepkavības, tomēr ļauties kādai nīgrai domai par visa pastāvošā bezjēdzīgumu bizamžurkas R-rated versijā. Vērot, kā citu cilvēku stulbums (fon Trīrs ir radījis visneattapīgākos policistu tēlus, kādi kino vispār iespējami) atstāj ļaunumu nesodītu un ļauj tam pieņemties spēkā. Un galu galā var kritizēt arī pašu fon Trīru, kura teju bērnišķīgā kāre provocēt sasniedz jaunus apmērus. Un detalizēta slepkavību vērošana, vien slinki sev atgādinot, ka tas ir tikai kino, neīstas asinis un neīstas sāpes, arī ļaus justies pārākam. Var saredzēt, ar kādu traka un ģeniāla estēta rūpību fon Trīrs liek kopā kadru kompozīciju kā pieredzējis florists, kam katrs līķis ir krāšņs zieds. Viņa varonis Džeks galu galā vēlas būt arhitekts, un jau laikus var uzminēt, no kā Džeks uzcels savu māju.

Ja šajā filmā Larss fon Trīrs ir slepkava, tad skatītājs ir upuris. Un neviens negrib būt upuris, varbūt tādēļ tīkamāk aizbēgt no šādas pozīcijas, palikt drošībā, nekļūt trauslam, nereaģēt uz to pīlīti bez kājiņām slīkstam, neapjaust savu nevarību.

Taču, ja šī filma ir režisora terapija, tad varbūt tas ir aicinājums kļūt trauslam. Ieskatīties savā personiskajā, nevis abstraktas "cilvēces" tumsā. Nokāpt pašam savā ellē un beigt izlikties, ka elle ir citi. Nestāvēt pāri un neaizvērt acis.

Grūti pateikt. Kā ir patiesībā, to, iespējams, zina vienīgi pats Larss fon Trīrs.

Es zinu, ka divās stundās ļoti noguru no fon Trīra daiļajiem dēmoniem. Un to, ka man patīk pīlītes ar nenogrieztām kājiņām, sievietes ar nenogrieztām krūtīm un bērni, kas ir dzīvi un no kuriem nav izgatavoti izbāžņi. Varbūt pat vairāk nekā man patīk introspektīva māksla. No otras puses – tur, kur visas pīlītes vienā gabalā, visas krūtis perfektas un visi bērni dzīvi un laimīgi – tur parasti nav ne mākslas, ne patiesības.*

*Bet par to, kas ir un nav māksla, tiek skaļi diskutēts visas filmas garumā, gandrīz visos brīžos, kad neviens nemirst, un dažreiz arī tad, kad kāds mirst.

Alise Zariņa

Alise Zariņa studējusi reklāmu Parīzē un audiovizuālos medijus Tallinā. Šobrīd strādā pie savas pilnmetrāžas filmas "Blakus". Raksta par kino, darbojas reklāmā, brīvajā laikā audzina četrus kaķus.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!