Manā apziņā Japāna ir tāla un eksotiska zeme, iespējams, pati tālākā un eksotiskākā no visām, jo īpaši tāpēc, ka nekad tur neesmu bijis. Iespējams, šāda priekšstata pamatā vēl ir iespaidi no agras bērnības, kad kopā ar vecākiem apmeklēju diapozitīvu lektoriju. Zinātniski pētnieciskās saimniecības kultūras namā ar priekšnesumu uzstājās populārais TV diktors Valdis Čukurs. Viņš bija viesojies Japānā kā viens no pazīstamā kora "Ave Sol" dalībniekiem, daudz fotografējis un tagad braukāja apkārt pa Latviju un klāstīja par ceļojumā redzēto. No diapozitīvos tvertā neko daudz gan neatceros, taču atmiņā palicis televīzijas personības stāsts par savādajiem japāņu ēdieniem. Viņi ēdot no nodalījumos sadalītām paplātītēm, un katrā nodalījumā esot tādi vai citādi pagatavoti "tārpiņi".
Par Japānas eksotismu nupat bija iespējams pārliecināties rakstā "Japānas iznomājamo ģimeņu fenomens", kas bija publicēts žurnālā "The New Yorker". Tas sākas ar stāstu par kādu Kazušigi Nišidu, kurš, būdams sešdesmit gadus vecs atraitnis, ir sācis uz nepilnu laiku īrēt sievu un meitu jeb, precīzāk sakot, personas, kas iejūtas šajās lomās. To viņam nodrošinājis viens no vairākiem šādas izīrēšanas uzņēmumiem, jo Japānā radinieku aizstājēju industrija zeļ un plaukst: turpat stāstīts arī par kādu pensionāri, kura vecuma vientulības kliedēšanai īrē mazbērnu, kas viņu pavada, piemēram, dodoties uz lielveikalu iepirkties.
Nesen Latvijas Radio pārraidē "Divas puslodes" tika runāts par Eiropas sabiedrības novecošanos. Protams, tika runāts par ļaužu migrāciju kā vienu vai pat vienīgo šīs problēmas risinājumu. Taču Eiropas veco ļaužu psiholoģiskās problēmas un paredzami pieaugošo vientulību jaunu ļaužu pieplūdums no citām zemēm diez vai kliedēs. Var jau būt, ka būs jāmācās no japāņiem un jāsāk bērnus un mazbērnus īrēt.
###
Krievu režisora Fjodora Bondarčuka filmā "Pievilkšanās" (2017) vaiga sviedros ir darīts viss, lai uz ekrāna redzamais būtu "kā Holivudā": tur ir iebrucēji no citas planētas, tur ir tūkstošiem bojāgājušu civiliedzīvotāju, ir arī grandioza mēroga vizuālie efekti, vairāki varoņi, kas visu cenšas vērst par labu, un kas tikai vēl ne. Tomēr tas nav nekāds Holivudas (vai Holivudu atdarināt sadomājušas Eiropas kinoskolas) grāvējs, un atšķirība nav tikai ar datoriem veidoto animēto ainu acīmredzami vārgā kvalitāte.
Galvenā filmas īpatnība ir varoņu nepārtrauktā agresija, turklāt tā nav vērsta vienīgi pret citplanētiešu okupantiem, kas vēl būtu pieļaujams, bet šķietami pašsaprotami arī citam pret citu, pat visikdienišķākajās situācijās (cik nu situācijas var būt ikdienišķas citplanētiešu iebrukuma apstākļos).
Skatoties filmu, pamazām vien jānonāk pie secinājuma, ka nepārtraukta agresīva kliegšana citam uz citu un bezkompromisa konfrontācija nav konkrēto varoņu rakstura iezīme, bet gan vienojoša viņu un varbūt arī filmas veidotāju pasauluzskata īpatnība, kas īsā formā izteikta jau uzbrūkošajā filmas reklāmas sauklī: "Zemi zemiešiem!"
###
Pērno lapu grābšana ir ritualizēta nodarbe. Vēl ritualizētāka par mauriņa pļaušanu vai mājas uzkopšanu, un pats galvenais šī rituāla noslēpums ir kompromiss starp iespējami sagrābjamo, nogrābjamo (un tātad – kontrolējamo) un to, ko būtu pieņemami atstāt uz zemes, paļaujoties uz dabiskiem trūdēšanas un entropijas procesiem. Skaidras robežas jau nekur nav novilktas pat tad, ja mežu no sētas šķir dēļu žogs. Neatņemama šī ziedošanas un ziedošanās rituāla daļa ir arī sagrābtā dedzināšana un kāra sadegšanas dūmu ieošana. Tikai tāpēc grābšanas laikā arī mēs iekūrām mazu ugunskuru (lai gan no lielākā lapu apjoma atbrīvojāmies citādi) un ļāvām savām drēbēm piesūkties ar deguma smārdu. Taču grābekļu vēzēšanai var būt arī sociāla nozīme – un nebūt ne tikai kapsētās, kuru apmeklētāji mēdz sacensties smiltiņu nogrābstīšanas rūpībā.
Jau ar padarīta darba apziņu pēcpusdienā nolēmām aizstaigāt līdz jūrai un nonācām uz svaigi nogrābstīta koplietošanas ceļa, ko piegulošā īpašuma saimnieki bija čakli attīrījuši no pērnajām lapām līdz pat pirmajām kāpām. Mēs ar saviem grābeklīšiem tālāk par pašu sētsvidu nebijām tikuši, un tagad mūs pārņēma dūmu balta skaudība – kāds cits bija sagrābis vairāk nekā mēs, mums savā grābšanā vēl bija, uz ko tiekties.
###
Laikrakstos izlasīju par angļu meiteni Venešu Bērniju, kas vienpadsmit gadu vecumā 1930. gadā bija ierosinājusi tā paša gada februārī atklātu pundurplanētu nodēvēt par Plutonu. Par to, ka teleskopos saskatīta, kā tobrīd uzskatīja, devītā Saules sistēmas planēta, Venešas ģimene esot uzzinājusi pie brokastu galda – vectēvs par to izlasījis tās dienas avīzē. Veneša sagadīšanās pēc esot interesējusies par antīko mitoloģiju, tāpēc ierosinājusi jaunatklāto Visuma ķermeni nodēvēt pazemes dieva Plutona vārdā. Savukārt vectēvs, būdams pensionēts Oksfordas Universitātes bibliotekārs, par šo ideju aizrakstījis augstskolas astronomijas profesoram, un tas bijis sajūsmā. Jau daudzus gadus vēlāk, pieminot 11 gadu vecās meitenes devumu kosmosa izpētes vēsturē, viņas vārdā nodēvēts gan asteroīds, gan krāteris uz tā paša Plutona. Bet no vectēva viņa par to esot saņēmusi piecu mārciņu banknoti. Mūsdienās tās būtu 300 mārciņas un vēl mazliet, gandrīz apaļa summiņa.
###
Par tiesas prāvās apspriežamu pierādījumu nu jau kādu laiku var kļūt arī emotikoni jeb smailiji. Tieši tā esot noticis prāvā pret melnā tirgus tīkla "Silk Road" dibinātāju Rosu Ulbrihtu 2015. gadā, kad viņa advokāti apsūdzības uzturētājiem pārmetuši būtiskas un viņu klientu attaisnojošu pierādījumu daļas ignorēšanu. Runa bijusi tieši par elektroniskajā sarakstē izmantotajiem smailijiem. Citā tiesas prāvā emotikonu lietojums bijis pamats attaisnojošam spriedumam, jo kāds vīrietis sociālajā tīklā "Facebook" izteiktus draudus savai bijušajai sievai allaž papildinājis ar mēli izbāzušiem smaidīgiem ģīmīšiem.
Smailiju kultūra piedzima interneta sākotnējās attīstības tumšajos laikos, kad tobrīd vēl pagalam nedaudzie interneta lietotāji saskārās ar nespēju elektroniskajā pastā, tiešsaistes sarunās vai tīkla ziņojumu dēļos atspoguļot savu emocionālo stāvokli. It viss tika uztverts burtiski un nopietni, šķita, ka sarkasmam, ironijai vai jokiem internetā nebūs vietas.
Visticamāk, paši to neapzinādamies, šie interneta pionieri ar smailiju ieviešanu piepildīja filozofa un mediju teorētiķa Māršala Maklūena (1911–1980) pravietojumu par nenovēršamu cilvēces nonākšanu jaunā mutvārdu kultūras attīstības stadijā, kas pamazām aizstās rakstu valodas kutūru, jo ar emotikoniem papildināts teksts parasti drīzāk atgādina transkribētu acumirklīgu runu, nevis rakstiem piedienīgu, rūpīgi pārdomātu un izsvērtu izpausmi. Varbūt, šādi paraugoties uz, piemēram, elektroniskā pasta sarakstē sastopamajām izteiksmes dīvainībām (desmit izsaukuma zīmes katra teikuma galā, lielo un mazo burtu lietojums u.tml.), tās vairs neizskatīsies pēc disciplīnas trūkuma, pareizrakstības nezināšanas vai sliktu manieru pazīmēm, bet gan būs tādi paši mūsu runas papildinājumi kā grimases, žesti, mājieni vai pozas.
2