Blogs
18.03.2019

Pavasara gravitācija

Komentē
0
Saglabā

Istabā neatlaidīgi skaļi tikšķ pulkstenis. Tikpat neatlaidīgi pa tā ciparnīcu pārvietojas garais sekunžu, īsais minūšu un visīsākais stundu rādītājs. Apaļās stundās virtuves pulkstenis tepat aiz sienas čiepst uz savas ciparnīcas attēloto putnu balsīs. Aiz loga vējš sakustina kailos koku zarus, tie brīdi pašūpojas, tad norimst. Uz kumodes nolikto brieža ragu gan nekas vairs nekustina, tas mierīgi tur stāv. Istabā pamazām krēslo, un ir zināms, ka pēc zilpelēkās krēslas pienāks nakts, iestāsies tumsa, bet pēc tumsas – atausīs gaisma un būs rīts, sāksies jauna diena. Nenovēršami.

Pavasara pienākšanai nepiemīt šāds vienvirziena raksturs. Tās ir nebeidzamas atvadas, precīzāk sakot – nebeidzama ierašanās un sasveicināšanās. Tas nāk soli pa solim, lēni, negribīgi, bet jau nākamajā mirklī var mesties skrējienā kā dauzoņa. Viņš var mānīties, pārdomāt, pakāpties vairākus soļus atpakaļ un savā vietā visu priekšā atkal izstumt jau promiešanai gatavo ziemu. Bet citkārt viņš var nočammāties tā, ka prom nav dabūjams pat laikā, kad vasarai jau jābūt pienākušai un jāpošas uz Jāņu svinēšanu.

Krāsns ir izkurējusies, mūrītis silts, varbūt pat pārāk silts, bet pa nakti gan jau izdzisīs. Ja kļūs vēsi, ir arī rezerves sega, ko pusnomiedzī pārvilkt sev pāri.

Virs kumodes, uz kuras stāv brieža rags un pāris kaudzītes ar veciem žurnāliem, ir spogulis, tajā atspīd lietas, ko citādi, nepagriežot galvu, es nespētu saredzēt – sānu logs, glezniņa ar trim saulespuķēm un attēls, kurā neko sazīmēt nejaudāju. Blakus kumodei ir otrs logs, taču nu jau aiz tā ir melna tumsa un manas naktslampiņas, visas šīs istabas atspīdums. Līdzās logam pie sienas piekārta maza bildīte ar sārtu laiviņu liedagā, neliela jūras ainaviņa un kalendārs, kurā par marta mēneša dzīvnieku izraudzīts ronis. Zem roņa kalendāra ir neliels atlokāmais galds, ko varētu izmantot kā rakstāmgaldu, bet to es nedaru. Es rakstu gultā, tā ir divguļamā gulta, bet esmu tajā viens pats, tā ir nepatīkama apziņa, ka nakts tumsā, kad būšu izslēdzis naktslampiņu, puse gultas tā arī paliks tukša. Neatgriezeniski. Uz galda ir spīdīga metāla galda lampa un pāris grāmatu, kuras esmu iecerējis lasīt vai vismaz palasīt – pagaidām tas gan vēl nav izdevies. Vēl tur ir pāris paciņu ar zālēm. Pie galda ir krēsls – amerikāņu filmās tik bieži redzētais Vindzoras stila krēsls. Gar krāsns mūrīti ir novilkta aukla, uz tās karājas pieci vai seši pagājušajā vasarā savākti kaltētu tēju un garšvielu pušķīši. Istabas kaktā ir šūpuļzirdziņš ar pinkainām krēpēm, otrā kaktā divas bumbas – viena futbolam, otra basketbolam. Uz dēļu grīdas izritināts zili pelēks lupatu celiņš. Uz drēbju pakaramā kāds uzkāris ar ķēdītēm savienotas vairākas suvenīrplāksnītes, uz tām nolasāmais teksts ir: "Life is too short to drink cheap wine."* Dzīve ir īsa. Izņemot pulksteņa mehānismu un mani pašu, istabā nekas nekustas. Vēl no rīta, pavisam nesenā pagātnē, biju citur, bet tagad esmu šeit.

Daudziem zinātņu vīriem laika nošķīrums pagātnē, tagadnē un nākotnē nemaz pārlieku neinteresē, un ir pat tādi, kas visus šos trīs uzskata par kaut ko vienu un to pašu. Pārējiem cilvēkiem gan laiks nerimtīgi turpina ritēt – no gaidām, cerībām uz pieredzi, bet no pieredzes turp, kur mājo atmiņas. Pulkstenis tikšķ, laiks rit, un tas notiek tikai vienā konkrētā virzienā. Reizēm mēdz runāt par laika nogriežņiem, taču precīzāk būtu lietot apzīmējumu "vektors" – tam gan būtu grūti definējams sākuma punkts (ķerties pie Bībeles vai Lielā sprādziena teorijas? un kas vispār bija "pirms tam"?) un tikpat grūti pareģojams nākotnē vērstās bultas noslēgums. Šāds laika iztēlojums ir ļoti sens, pašsaprotams, pat triviāls, tikpat triviāls kā naivais jautājums par to, vai tāds laiks maz eksistē. Daudz interesantāks virknei pētnieku šķiet jautājums par mums it kā tik pašsaprotamo laika kustību no nākotnes pagātnē. Viņi izsaka minējumu, ka, piemēram, kādā attālā galaktikā laiks rit pilnīgi pretējā virzienā vai pavisam juceklīgi – vispirms vietām pienāk nākotne, pēc tam kaut kur parādās pagātne, bet beigās iestājas tagadne. To, ka laiks ir relatīvs, pierādīja jau Einšteins, taču šie pētnieki – zināmākie no tiem ir Džons Vīlers un Brūss Devits, kas 1965. gadā radīja Vīlera-Devita vienādojumu, – nāca klajā ar domu, ka situācijās, kad sastopas kvantu mehānika, klasiskā mehānika un gravitācija, jo īpaši – izteikti vāja gravitācija, kvantiem, nezaudējot to varbūtējās īpašības, nav ne mazākā iemesla virzīties vienā un tajā pašā virzienā, arī laika ziņā. Šāda laika virzienu nosaka nevis objektīva kustība no nākotnes uz pagātni, bet gan katra konkrētā novērotāja skatu punkts. Varbūt kaut ko esmu pārpratis, tomēr man patīk iztēloties daudzus dažādus laikus, kas juceklīgi šaujas katrs citā virzienā. Bet, ja kāds vēlētos uzzināt, cik ir pulkstenis, atbilde būtu: "Tas ir, kā uz to paskatās."

Arī gadalaiki ir visai relatīva parādība – un ne jau tikai ar to visai aptuvenajiem pienākšanas datumiem, kas bieži vien nesakrīt nedz ar astronomu sacīto, nedz ar kalendāros rakstīto. Kamēr es šajā pasaules malā gaidu pienākam pavasari, otrā Zemeslodes pusē sācies rudens, ļaudis jau sāk vīkšīties uz ziemu. Tajā pašā laikā Ziemsvētkus vai Lieldienas (kur nu tos vispār mēdz atzīmēt) visās pasaules malās svin, neatkarīgi no tur tobrīd esošā gadalaika.

No visiem gadalaikiem pavasari allaž esmu gaidījis visvairāk. Atmiņā spilgtāk palikuši tie pavasari, kas pienākuši agri un bijuši pārsteidzoši silti. Piemēram, tas siltais un saulainais 10. marts, kad pie manis ciemos uz Siguldu bija atbraukuši skolasbiedri no Rīgas un mēs asfaltētajā laukumā pie "Lauktehnikas" garāžām mēģinājām tikt skaidrībā, kas un kā darāms ar vietējā ražojuma skrituļdēli "Ripo".

Gravitācija mūs padara smagus un velk pie zemes, ne jau velti lidmašīnas gaisā noturas vien ar lielām grūtībām, bet kosmosa kuģi no atmosfēras spēj izlauzties, tikai patērējot milzīgu daudzumu enerģijas. Gravitācija, tāpat kā mums pieejamais laiks, ir vienvirziena kustība – gan gaisā pasviesta basketbola bumba, gan nemākulīgs skrituļdēļa braucējs kritīs vienā virzienā: no augšas uz leju.

Šorīt pamodos pustumsā, taču laukā jau pavasarīgi dziedāja putni. Pa logu vēl neko lāga nevarēja saskatīt, un itin viegli varēja iztēloties, ka pavasaris ir klāt. Pirms pāris dienām klausījos Stravinska "Svētpavasari". Stravinska un Nikolaja Rēriha kopīgi izstrādātais skaņdarba "scenārijs" ir par pagānisku pavasara izsaukšanas rituālu, gadalaiku maiņas vārdā ziedojot jaunavu, kurai jādejo līdz nāvei.

Nevienas jaunavas man te pa rokai nav, tāpēc apsveru krietni vien reālistiskākus laika plūduma iespaidošanas plānus – piemēram, gravitācijas izmainīšanu vai pārvarēšanu. Ja vien Vīlera un Devita hipotēze būtu patiesa, samazinot gravitācijas spēku līdz minimumam, varētu mainīties arī laika ritējuma ātrums vai pat virziens. Ar virziena izvēli gan ir visgrūtāk. It kā jau varētu laiku paātrināt, lai tak tā ziema beidzas un sākas pavasaris. Taču, kolīdz rastos šāda iespēja, liels kārdinājums būtu arī pagriezt laika ritējumu pretējā virzienā, atgriezties kādā no pagātnes laimīgajiem un siltajiem pavasariem, šo to no bijušā padarīt nebijušu un vērst par labu visu, kas pēcāk izrādījies slikts.

 

 

*Dzīve ir pārāk īsa, lai dzertu lētu vīnu.

Tēmas

Pauls Bankovskis

Pauls Bankovskis ir rakstnieks un publicists, vairāku romānu un stāstu krājumu autors. Šobrīd raksta romānu par pasaules vēsturi no ļoti tālā nākotnē dzīvojošu cilvēku skatu punkta, vaļasbrīžos nodarb...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!