Ilustrācija - Pauls Bankovskis
 
Blogs
10.06.2018

Par patiesībām. No dienasgrāmatām

Komentē
0
Saglabā

Vietējās zemenes pagaidām vēl maksā bargu naudu, tāpēc nopirku poļu. Toties patriotismam ļāvos, izvēloties cukurzirnīšus: iegādājos pirmos Latvijā izaugušos. Mājās pagaršoju, saskaņā ar māņticību bija kaut kas jāvēlas, bet es ar pirmo zirnīti aizrijos. Prātā pazibēja acumirklīga iedoma – nevis piepildījusies vēlēšanās, bet gan nāve no aizrīšanās ar Latvijā audzētu zirni varētu būt karmisks sods par to, ka esmu iegādājies poļu zemenes. Īstā nāve apciemoja nākamajā dienā. Kaķītis, kuru bijām nosaukuši par Grietu, vārguļoja jau kādu laiku. Vedām pie ārsta, mēģinājām dot zāles, pāris nedēļu stāvoklis nepasliktinājās, tikai ēda un dzēra arvien mazāk. Tomēr piektdien pavisam sanīka, un sestdien no rīta posāmies pie dakteriem. Notupos zemē, lai izvilktu no pagultes un ieliktu pārvadājamā būrītī, bet rokas uzreiz sajuta atšķirību. Uz pieskārienu vēl nupat siltais ķermenītis nereaģēja. Grieta bija nomirusi. Tā nu bija neplānoti jābrauc uz laukiem, kur stūrī pie sētas aiz lapeglēm gadu gaitā izveidojušies zvēru kapiņi. Grieta bija ietīta sedziņā, kuru mēdzām klāt viņas būrītī. Ceļot kaķi laukā no auto, sajutu nākamo nāves nesto pārvērtību – lunkanā dzīvesspara vai nomiršanas atnestās bezspēcības vietā tagad bija nācis smagnējs stingums.

Grieta bija vecākais no mūsu diviem kaķiem. Nav īstas skaidrības, kā darbojas kaķa (un droši vien arī daudzu citu no cilvēkiem atšķirīgu dzīvnieku) atmiņa. Vai savā prātā, līdzīgi kā tas ir pie cilvēkiem, arī viņi "domās" vai "gara acīm" redz kaut kādas lietas, kurām ar acumirklīgajām norisēm nav tiešas saistības, vai tomēr viņu atmiņa ir tīri funkcionāla balta lapa un sāk darboties vienīgi konkrētā situācijā ("ieraudzīju cilvēku, citu sugas īpatni, rotaļlietu, vietu, atradu par to informāciju atmiņā un atcerējos"). Par to aizdomājāmies, jo šķita, ka otrs kaķis kaut kā ir uztvēris Grietas nomiršanu un vairs nebūšanu dzīvoklī – sācis gulēt neierastās vietās un vispār uzvesties kaut kā atšķirīgi (lai gan var jau būt, ka patiesībā tās ir tikai mūsu, visu sev līdzīgu padarīt allaž tik nasko cilvēku, iedomas).

"Ļaudis ir lētticīgi," nesen izlasīju kādā grāmatu apskatā. "Cilvēkus spēj apmuļķot meļi un piekrāpt blēži; viņus ir iespējams manipulēt ar retoriskiem paņēmieniem un ievest maldos ar pašnovērtējumu; viņus var apvest ap stūri, piečakarēt, iebiedēt, kārdināt, ievilināt slazdos un apkāst. Šajā ziņā cilvēki visā dzīvnieku valstī ir unikāli. Aristotelis uzsver citu īpatnību. Tikai cilvēkiem, viņš raksta, piemīt logoss jeb saprāts. Pēc stoiķu domām cilvēks ir "zoön logikon" jeb domājošs dzīvnieks. Taču, nedaudz apdomājot, kļūst skaidrs, ka pirmās īpašības vistiešākajā veidā izriet no otrās. Mūs apmuļķot var tieši tāpēc, ka mēs spriežam, domājam un lietojam valodu."

###

"Es uzskatu, ka mums būtu jāsaprot – jebkuras sabiedrības priekšstats par to, kas ir patiesība, ir diskusiju rezultāts, un mums ir jāpilnveido savas spējas šajā diskusijā uzvarēt. Demokrātija nav pieklājīga. Bieži vien tā ir izklaigāšanās sacīkstes sabiedriskā vietā. Lai mums būtu kaut jelkāda cerība tajā uzvarēt, mums šajā strīdā ir jāiesaistās," nesen publicētā esejā rakstīja Salmans Rušdi. "Cik nu tas atkarīgs no rakstniekiem, mums ir jānostiprina savu lasītāju uzticība argumentiem, kuru pamatā ir fakti, un jādara tas ar līdzekļiem, kas allaž bijuši literatūras stiprā puse: rakstītāju un lasītāju starpā radot izpratni par to, kas notiek pa īstam. Ar to es nedomāju, ka būtu jāatjauno šaurā un ekskluzīvā izpratne par [reālo], kāda tā bija 19. gadsimtā. Man tuvāks ir plašāks un strīdīgāks skats uz sabiedrību, kāds rodams mūslaiku literatūrā. Kad mēs lasām grāmatu, kura mums patīk vai kuru mēs pat mīlam, mēs nonākam sarunā ar tajā ietverto cilvēka dzīves atainojumu. Jā, mēs tad sakām, tādi mēs esam, tas ir tas, kā mēs cits ar citu izrīkojamies, tā ir patiesība. Un šajā ziņā droši vien vislabāk var palīdzēt tieši literatūra. Mēs varam piedabūt cilvēkus uz piekrišanu pat šajā radikālu domstarpību laikmetā, uz piekrišanu par noturīgajām patiesībām, kas veido cilvēka dabu. Ar to arī jāsāk. Vācijā pēc Otrā pasaules kara rakstnieki tā dēvētajā "Trümmerliteratur" jeb "gruvešu literatūrā" izjuta nepieciešamību atjaunot nacisma saindēto valodu, tāpat kā tika atjaunotas gruvešos pārvērstās ēkas. Viņi apzinājās, ka realitāte, patiesība ir jāuzbūvē pilnīgi no jauna, izmantojot jaunu valodu, tieši tāpat kā no jauna bija jāuzceļ sabumbotās pilsētas. Manuprāt, no šī piemēra var daudz mācīties. Mēs jau atkal, gan pavisam citu iemeslu dēļ, stāvam patiesības drupu lauka vidū. Un mūsu – rakstnieku, domātāju, žurnālistu, filozofu – pienākums ir atjaunot mūsu lasītāju ticību realitātei, viņu pārliecību par patiesību. Un jādara tas ir ar jaunu valodu, sākot ar pašiem pamatiem."

###

Pamatīgu viļņošanos feministu un nebūt ne tikai feministu aprindās izraisījusi Lielbritānijā dzīvojošā austrāliešu izcelsmes autore un otrā viļņa feminismam piederīgā domātāja Džermeina Grīra (Germaine Greer). Uzstājoties Hejas Literatūras festivālā Anglijā, viņa norādījusi, ka būtu aplami izvarošanu uzskatīt par pārlieku smagu kriminālnoziegumu un vairumā gadījumu par to pienāktos vai nu tikai 200 stundu sabiedriskais darbs, vai redzamā vietā uztetovēts burts "r" (no vārda "rapist" – izvarotājs). Visizplatītākie izvarošanas gadījumi, pēc viņas domām, patiesībā ir "slinks, neieinteresēts un bezjūtīgs" jeb, citiem vārdiem sakot, “slikts sekss”. "Izvarošana notiek katru reizi, kad vīrs uzveļas virsū savai pārgurušajai sievai un uzstāj, ka vēlas baudīt savas laulātā drauga tiesības. Tas nekad nenonāks līdz tiesas zālei. [..] Tā vietā, lai domātu par izvarošanu kā ārkārtīgi vardarbīgu noziegumu, pat ja dažkārt izvarošana tāda ir, drīzāk jādomā par to kā seksu bez abpusējas piekrišanas… par sliktu seksu. Par tādu seksu, kurā nav komunikācijas, maiguma, nemaz nerunājot par mīlestību. [..] Jūs varat turēties pie uzskata, ka penis ir nāvējošs ierocis un vairums sieviešu dzīvo nāves bailēs no tā, bet tās ir pupu mizas. Tā nav tiesa. Mēs nedzīvojam bailēs no peņa. [..] Vīrietis nespēj jūs nogalināt ar savu peni." Paredzams, ka septembrī Austrālijā iznāks Grīras jaunākā grāmata, kurā viņa savas pārdomas par izvarošanu izklāstīs plašāk. Savā uzstāšanās reizē Anglijā Grīra apšaubīja arī statistiku, pēc kuras 70% izvarošanas upuru pēcāk izjūtot posttraumatiskā stresa traucējumus. Salīdzinājumam – šādus traucējumus izjūt tikai 20% aktīvās kaujas darbībās piedalījušos militārpersonu. "Ko, ellē, jūs ar to vēlaties pateikt?" bija izsaukusies Grīra. "Vai tiešām kaut kas tāds, kas neatstāj nekādas pēdas, nekādus ievainojumus, ir daudz graujošāks nekā tas, ka tavu acu priekšā sprādzienā tiek saraustīts gabalos tavs labākais draugs?" – "Mīlēšanās nav orgānu jautājums," viņa bija teikusi. "Tā ir komunikācija, un mums kaut kā tā jāmēģina izglābt. Heteroseksuāļiem šajā ziņā ir lielas nepatikšanas [..]. Sievietes vīriešus mīl vairāk, nekā vīrieši mīl sievietes. Mēs vīriešiem pievēršam vairāk uzmanības, nekā viņi pievērš mums. Mūs ir daudz vieglāk pārliecināt, ka viņiem nepieciešams gandarījums, ka mums jāmēģina viņus iepriecināt. Mēs savus dēlus mīlam vairāk nekā meitas, un ceram, ka to neviens nepamanīs, bet gandrīz vienmēr tas ir acīmredzams."

Pauls Bankovskis

Pauls Bankovskis ir rakstnieks un publicists, vairāku romānu un stāstu krājumu autors. Šobrīd raksta romānu par pasaules vēsturi no ļoti tālā nākotnē dzīvojošu cilvēku skatu punkta, vaļasbrīžos nodarb...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!