Dublitektūra Latvijā – Bezdelīgu ligzdas kopija Rīgā, Tēriņu ielā, 80. gadi. Kurts Grīnups © Google Street View
 
Kultūra
28.04.2015

Par pakaļdarināšanu arhitektūrā

Komentē
2
Saglabā

Atcerieties, bija tāds populārs tautas teiku sižets – prasmīgs, visbiežāk anonīms meistars rada brīnumu, piemēram, ērģeles, zvanu torni vai zelta zāli, un viņa klients, vietējais valdnieks, liek autoram izdurt acis, izraut mēli, nocirst rokas, lai šādu brīnumdarbu vairs nevarētu atkārtot. Tagad mēs redzam, ka viena konkrēta laikmeta ērģeles, zvanu torņi un zelta zāles visās bijušajās mazajās ķeizaristēs ir apmēram vienādas un to neatkārtojamība ir izrādījusies vēsturisks mīts, ko novadpētniecības entuziasti nepagurdami atkārto katrai nākamajai tūristu grupai.

Roku nociršana, ja tā vēl tiktu praktizēta, mūsdienās teorētiski draudētu stārkitektiem, Zahai Hadidai, Remam Kolhāsam un Normenam Fosteram, kuri, kā zīmoli paši sevi vienveidīgi atkārtodami, iemūžina šeihu, oligarhu, korporāciju un lielo pilsētu ambīcijas. Seno obskurantistu un acu dūrēju vulgārā vēlme ar arhitektūras palīdzību reprezentēt savu varu, ideoloģiju un panākumus nav zudusi, un, pateicoties globālai informācijas izplatībai, paņēmienus, kas vieniem izrādījušies veiksmīgi un slavu nesoši, gatavi atkārtot arī citi. Atdarināšana notiek vairākos līmeņos. Visizplatītākā un vismazāk kritizētā ir dažādās būvniecības iecerēs un attīstības plānos iekodēto "panākumu atslēgu" replicēšana, piemēram, pieņēmums, ka tāda atslēga ir slavena arhitekta nolīgšana, vai debesskrāpju projektēšana pilsētās un vietās, kur tā nav racionāli un ekonomiski pamatota, vai arī tādu funkciju mehāniska attīstīšana, kas vienā vietā par oriģinālu veiksmes stāstu kļuvusi vietējā konteksta un sabiedriskas nepieciešamības rezultātā, bet kuru sekas citā situācijā faktiski nav prognozējamas. Cits līmenis ir vairumam arhitektu raksturīgā sekošana laikmeta estētiskajai vai ideju modei. Vispārpieņemtu, aprobētu un populāru paņēmienu tiražēšana šajā gadījumā par plaģiātismu netiek uzskatīta; vulgārākajos piemēros tā vienkārši ir slikts stils, bet rafinētākos – intriģējoša interpretācija. Līdzība ar kādu jau eksistējošu piemēru var veidoties neapzināti, bet tā var būt arī pilnīgi mērķtiecīga, pasūtītāju un publikas akceptēta un pat pieprasīta. Vieni un tie paši paņēmieni vienā gadījumā var izskatīties pēc prasta pakaļdarinājuma, bet citā – pēc tiešām revolucionāra risinājuma. Katrā sabiedrībā turklāt ir gan konservatīvi arhitekti, gan aizspriedumaini klienti, kuru arhitektūrā manifestējas par tradīciju sauktie štampi, taču pastāv arī plašas stereotipisku paņēmienu sistēmas par to, kā jāizpaužas ekstravagancei. Viens no agrīno modernistu lozungiem pirms gandrīz simts gadiem bija, ka labai arhitektūrai ir jābūt vispārpieejamai, un modernisma lakoniskais, šķietami skopais tipveida paņēmienu arsenāls to tiešām panāca, vairumā gadījumu pilnībā atceldams jebkādas autoru pretenzijas uz individuālu oriģinalitāti. Amerikāņu kritiķis Vitolds Ribčinskis (Witold Rybczynski) [1] atsaucas uz Mīsam van der Roem piedēvētu atziņu: "Es negribu būt oriģināls, es gribu būt labs," – ar to uzsverot, ka projektēšana ir pārāk nopietna nodarbošanās, lai to vadītu patvaļīga iztēle.

Bet izplatīta ir arī tiešām burtiska un primitīva oriģinālu kopēšana, dažbrīd atdarinot to vizuālo tēlu, bet šad tad projektēšanas gaitā pat piesavinoties citu autoru intelektuālo īpašumu – skices, attēlus un tehniskos rasējumus. Vieni arhitekti ir pamatīgi strādājuši, lai atrastu labāko risinājumu vai izgudrotu kādu inovāciju, un viņu klienti par to ir dārgi maksājuši, bet citi to bez piepūles piesavinās. Tāds skandāls pirms pāris gadiem izskanēja starptautiskajos medijos [2] – Zahas Hadidas projektētajam Wangjing SOHO darījumu centram Pekinā bija uzradies identisks citu, vietējo arhitektu, projektēts dvīnis, un vienubrīd šķita, ka to uzcels pat ātrāk par oriģinālu. Abu objektu līdzība radīja pieļāvumu, ka plaģiāts tapis nevis kā formu primitīva kopēšana pēc bildēm, bet zogot autores rasējumus. Hadidas kundzes reakcija bija mērenāka nekā viņas klientu pamatotais sašutums – viņa to uztvēra kā komplimentu savam talantam un piebilda, ka priecātos, ja šāda klonēšana ietvertu arī oriģinālā projekta uzlabošanu. Pēdējos desmit gados Ķīnā šādu kopēšanas, atdarināšanas un arī nelegāla plaģiātisma gadījumu kļūst arvien vairāk. Strauji augošo pilsētu dzīvojamie rajoni tiek projektēti kā mazās Venēcijas un mazās Parīzes ar tādu līdzības pakāpi, kas pārspēj jau zināmos vulgāro repliku piemērus Lasvegasā un citur, kur tās ir aptuvenas un ar skaidri saskatāmu atrakcijas funkciju. 2011. gadā Ķīnā uzbūvēja mērogā un detaļās precīzu vēsturiska, UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā iekļauta Austrijas Alpu ciematiņa Hallštates kopiju. Profesionālajos medijos šai parādībai pat dots jauns, diezgan neitrāls termins – duplitecture, dublitektūra. Jo neizskatās, ka šī tendence drīz varētu apsīkt.

Toties nekāds dižais skandāls vēl nav sanācis tepat Latvijā, kad ap Lieldienām šur tur feisbukā un arhitektu diskusiju platformā a4d.lv parādījās ziņa, ka projekts, kas tikko uzvarējis arhitektūras metu konkursā par labāko daudzdzīvokļu ēkas risinājumu Ķīpsalas ziemeļu galā, ar savu vizuālo tēlu, apjomu un plānojumu ir stipri līdzīgs kādam franču arhitektu radītam un nesen Parīzē uzceltam namam. Kā daudzos gadījumos dzīvē, arī šoreiz instinktīvā taisnīguma sajūta pakrūtē šķita gana cēls iemesls, lai sāktu strīdu, bet jau pie pirmās vārdu apmaiņas izrādījās, ka nav skaidrs, no kurienes šāda taisnīguma sajūta rodas, cik krietni ir paši taisnības cīnītāji un kurš te vispār ir iespējamā nodarījuma upuris.

Pēdējo gadu laikā šis ir otrais kaut cik publiskais plaģiātisma strīds Latvijas arhitektu kopienā, un ir mazliet žēl, ka tikai otrais. Kopēšanas tēma arhitektūrā ir ārkārtīgi interesanta, un tā attiecas ne vien uz šauriem profesionālās ētikas jautājumiem, bet arī uz būvmākslas kā konkrētās sabiedrības kultūras manifestāciju kopumā. Abos Latvijas gadījumos strīdīgie projekti ir jūtīgu konkursu uzvarētāji, un pretenziju cēlēji parasti ir pārējie šo konkursu dalībnieki, nevis, iespējams, kopēto oriģinālu autori. Šādu diskusiju par varbūtēju plaģiātismu nekad nav bijis projektos, kas konkursos ir caurkrituši, nav pretendējuši uz turpmāku realizāciju vai arī nav šķituši sabiedriski tik aktuāli, lai tos šādā veidā analizētu.

Dalība arhitektūras konkursos mūsdienu arhitektiem ir viens no būtiskākajiem prakses aspektiem. Lielu publiskā pasūtījuma un sabiedriski nozīmīgu būvju gadījumā atklāts konkurss ir labākais veids, kā godīgā profesionāļu sacensībā iegūt racionālāko un, vēlams, oriģinālāko priekšlikumu, un arī privātie klienti šo metodi bieži izvēlas ne vien situācijās, kad to prasa likums, bet arī sava prestiža un savu resursu optimāla izlietojuma dēļ. Jaunajiem talantiem konkursi bieži ir pat eksistenciāla nepieciešamība – iespēja tikt pie publicitātes un pirmajiem nozīmīgajiem pasūtījumiem, bet rūdītiem meistariem – gan ienesīga darījuma apsolījums, gan "muskuļu izvingrināšana", iespēja vēlreiz notestēt savu briedumu, kvalifikāciju un konkurētspēju atklātā sacensībā vai arī profesionāli tik izaicinošā un sabiedriski tik jūtīgā situācijā, ka nepiedalīties šķistu zem amata goda. Un gadījumā, kad vai nu visi, vai vairāki sacensības dalībnieki ir vienlīdz prasmīgi izpildījuši gan konkursa nolikuma, gan vispārējo būvnormatīvu prasības, par galveno spēles elementu kļūst tieši piedāvājuma grūti definējamā oriģinalitāte.

Oriģinalitāte un oficiāla, juridiski nostiprināta, autorība arhitektūrā īstenībā ir pavisam nesena prasība. Tikpat nesena, cik pati profesija mūsdienu izpratnē. Par to stāstīju jau vienā no iepriekšējiem rakstiem. Un no pasūtītāja viedokļa tā bieži vien ir pat problēma un traucēklis, nevis būtisks kritērijs par labu vienam vai otram piedāvājumam. Tie daži darbi, ko mūsdienās pazīstam kā konkrētu autoru oriģinālus, toreiz mēdza būt gan skandalozi, gan ķecerīgi. Vēl mēdza būt tā, ka pie inovatīviem risinājumiem seno dienu meistari nonāca, nevis ejot pretim laikmeta garam, savu radošo ambīciju dzīti, bet gan pazemīgi mēģinot pārvarēt kādus tehniski vai citādi sarežģītus apstākļus. Un pat mūsdienās bieži gadās, ka izteikti atšķirīgs, nepārprotami oriģināls arhitektūras priekšlikums maka turētājus drīzāk biedē, nevis ieintriģē. Jo nebijuša risinājuma potenciālās izmaksas ir grūtāk prognozēt. To jūt arī arhitekti, un viņu vidū valdošajai modei atbilstošu štampu tiražēšana netiek uzskatīta par apkaunojošu praksi. Pat vairāk – spēja radīt atbilstoši dažiem vispārpieņemtajiem estētiskajiem kodiem drīzāk liecina nevis par oriģinalitātes trūkumu, bet tā ir paraugdemonstrējums prasmei nodrošināt noteiktu pakalpojuma standartu. Lielākā daļa mūsdienu arhitektūras ir nevis uzbūvēta un izpētāma dabā, bet dažādu skiču, vīziju un vizualizāciju veidā tā bezgalīga daudzuma bildēs rotē internetā un profesionālajos medijos. Ja tā nebūtu, vieniem tas nozīmētu būtisku konkurētspējas un atpazīstamības zaudējumu, bet citiem – daudz trūcīgākas izziņas, izpētes un informācijas apmaiņas iespējas.

Plaģiātismā apsūdzētie jaunie arhitekti, Ķīpsalas konkursa uzvarētāji, uz oponentu iebildumiem atbild varbūt ne gluži eleganti, bet kopumā loģiski. Tā ir tiesa, ka modernisma iespaidā arhitektūra no izteikti vizuālu un tēlniecisku uzdevumu risināšanas ir pārcēlusies uz dziļāku, daudz abstraktāku un komplicētāku telpas juteklisko, ētisko un pat juridisko aspektu interpretēšanas. Svarīgs ir process, kādā dažādie projektēšanas uzdevumi tiek risināti, un, tā kā tehniskie paņēmieni mūsdienās ir diezgan unificēti, galarezultātā izšķiroša ir nevis dažādu objektu vizuālā līdzība, bet gan to apslēptā "būtība", kas katra konkrēta autora rokās un konkrētās vietas iespaidā rada apriori oriģinālu situāciju. Šādā loģikā arhitekti balstīja savu aizstāvību, pie viena prezentējot arī Ķīpsalai it kā piederīgās metaforas, kas ņemtas par pamatu projekta koncepcijai un kādu, saprotams, nevar būt franču arhitektu darbā. (Zahas Hadidas kopētāji paziņoja, ka viņus iedvesmojis nevis slavenās britu arhitektes projekts, bet akmeņu krāvumi Jandzi upes krastos.) Viņi spēja uzrādīt vēl arī citus iespējamos līdziniekus pasaules arhitektūrā, kuru vizuālais tēls veidots pēc vienota un universāla tā saucamās neoracionālisma arhitektūras koda, piebilstot, ka paņēmienu kopēšanu varētu pārmest arī citiem, jau realizētiem un atzinīgi vērtētiem Ķīpsalas objektiem [3]. Un, līdzīgi kā tas notiek akadēmiskajos plaģiātisma skandālos, strīdīgā darba autori kopsavilkumā konstatēja, ka viņu un, iespējams, kopētā oriģināla līdzība ir tikai 18,6%. Šķiet, ka diskusija turpināsies, lai gan nevienam no projekta oponentiem nav īsti skaidrs, kā turpināt uzturēt pārmetumus plaģiātismā, tāpēc tie plūstoši pārvērtušies citu projekta tehnisko un funkcionālo risinājumu kritikā un šaubās par autoru kompetenci kopumā, jo šī ir daudz ērtāka un ierastāka strīdu teritorija. Šis gadījums droši vien nekādu būtisku pienesumu izpratnei par arhitektūru kā oriģināldarbu neradīs, ja jau pat globālā mērogā neviens īsti nezina, kā reaģēt uz atdarinātājiem, taču tikmēr ir vērts padomāt, kāpēc ir tā, ka pie vieniem visādi nesmukumi līp, bet pie citiem – ne.

Attēlā: LAN, projekts Parīzē, pabeigts 2014. gadā. URA, Rīgas arhitektu priekšlikums Ķīpsalai


Attēlā: Luksusa dzīvojamais rajons Handžou piepilsētā Ķīnā, © Bianca Bosker no grāmatas "Original Copies: Architectural Mimicry in Contemporary China"

 

[1] Rybczynski, W. When Architects Plagiarize.

[2] Holden, Platt, K.Zaha Hadid vs. the Pirates: Copycat Architects in China Take Aim at the Stars.

[3] Ķīpsalas gals. URA

Tēmas

Vents Vīnbergs

Ventam Vīnbergam ir arhitekta izglītība, bet publiskajā telpā viņš piedalās kā aktīvs dažādu kultūras fenomenu kritiķis un komentētājs.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
2

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!