"The New York Times" grāmatu kritiķe Parula Sehgala savu eseju "Spoku stāsti kā neatņemama amerikāņu literatūras daļa. Kāpēc?" veltījusi raksta nosaukumā minētajam fenomenam. Iespējams, kodolīgākais tā izskaidrojums rodams vēsturnieka Tomasa Lakēra ("Vientulīgais sekss jeb Masturbēšanas kultūras vēsture", "Mirušo darbi jeb Mirstīgo atlieku kultūras vēsture" u.c.) rakstītajā, ka atšķirībā no tādām valstīm kā Vācija vai Dienvidamerika ar to monumentiem, muzejiem un piemiņas plāksnēm, kas iemūžina nacionālos noziegumus, "Savienoto valstu verdzības mantojumam nav salīdzināmas memoriālās kultūras". "Pat ja amerikāņu izcelsmes noziegumi sabiedrībā tiek ierasti rūpīgi izgaisināti, tie saglabā būtisku nozīmi literatūrā," raksta Sehgala, "un tajā nācija tiek attēlota ne vien kā apsēsta, bet pat kā nolādēta, kā tas ir jau kopš Hotorna laikiem. Viņa romāns "Nams ar septiņām korēm" vēsta par nelaimīgajiem Pinčeniem, kam jāsadzīvo ar lāstu, kas pār viņiem nācis pēc tam, kad viņi tikuši pie īpašuma, apkrāpjot iepriekšējos saimniekus. Lāsta nojēgums caurauž arī Tonijas Morisones un Kormaka Makartija darbus. Tā ir centrālā stīga arī Folkneram, un kā rakstīja Dž. M. Kutzē: "Indiāņu zemes piesavināšanās vai vergu sievietes izvarošana atgriežas neparedzamā formā, jau pēc daudzām paaudzēm un turpina vajāt vainīgo pusi."" Sehgala uzskaita daudzas spoku, lāstu un apsēstības izpausmes amerikāņu jaunāko laiku literatūrā, un runa nebūt nav tikai par tādiem autoriem kā Stīvens Kings – atminos, jau pirms kāda laika iznākušais viņa romāns "Kaulu maiss" arī varētu būt starp šiem piemēriem.
Eseju Sehgala eleganti noslēdz ar atsauci uz Šekspīra "Hamleta" ainu, kurā Horācijs, sastapies ar Hamleta tēva garu, izsaucas: "Stay, illusion!" Oriģinālā šī frāze ir daudznozīmīgi tulkojama. Horācijs varētu būt domājis: "Netuvojies, spoks!" Vai arī: "Paliec, kas esi, spoks!" Un viņš pat varētu būt sarunājies pats ar sevi, mēģinādams sev iegalvot, ka šķitums ir tikai šķitums. Latviešu tulkojumā Kārlis Egle ir bijis viennozīmīgāks, jo citētā frāze skan: "Rēgs, stāvi!" ("Kaut bojā eju, krusta zīmi metīšu, Rēgs, stāvi! Ja balss tev ir un valoda, Tad runā.
Ja paveicams kāds godīgs darbs, kas tev Var mieru dot un godu darīt man, Tad runā!
Ja zināms tev ir tavas tautas liktenis, Ko, iepriekš paredzot, var vērst uz labu, Ak, runā tad!") Tad jau, iespējams, precīzāks būtu atveidojums: "Rēgs, stāj!"
###
Pagājušajā nedēļā bijām Hamburgā, jaunajā Elbas filharmonijas koncertzālē. Tur notika franču komponista Filipa Hersā kora dziesmu cikla "Tristia" koncertuzvedums Permas operas kora un mūziķu kolektīva "MusicAeterna" izpildījumā (diriģents – Teodors Kurencis). Priekšnesums bija lieliska iespēja novērtēt ar mākslīgā intelekta piedalīšanos projektētās akustiķa Jasuhisas Toijotas koncertzāles akustiku, bet latviešu klausītājiem – izjust baltu vai melnu skaudību par to, kas Hamburgas mūzikas mīļotājiem ir, bet rīdziniekiem vismaz tuvākajā nākotnē nebūs lemts.
Pārdomas par iespējamo, bet neesošo uzvējoja arī horeogrāfa un režisora Džona Noimaijera baleta izrāde "Anna Kareņina" Hamburgas operā nākamajā dienā. Titullomu izrādē dejoja Hamburgas baleta dīva, latviešu primabalerīna Anna Laudere. Par mūsu pašu mūziķu, dizaineru, dramatiskā teātra, kino autoru vai laikmetīgās mākslas pārstāvju gaitām vai starptautiskiem panākumiem ir pierasts puslīdz regulāri lasīt presē. Ar savu introvertumu ievērību izpelnījušies pat latviešu rakstnieki. Varbūt tas tikai šķitums, taču ir radies iespaids, ka mūsu baletnieki tiek pieminēti krietni vien retāk – iespējams, tāpēc, ka mums trūkst/nav profesionāli izglītotu un/vai ieinteresētu dejas mākslas kritiķu.
###
"Vēsturnieki paši saprot, ka vēsture ir savā veidā bojāts stāsts un šis bojātais stāsts ir maināms," intervijā Ilvai Skultei portālā "Punctummagazine" teicis amerikāņu rakstnieks Brūss Sterlings. Šā gada septembrī viņš bija uzstājies Rīgā, RIXC organizētajā konferencē "Globālā kontrole". "Piemēram, šobrīd humanitārajās zinātnēs mēs priecājamies par posthumānisma pavērsienu – mani tas patiesi priecē, jo kā zinātniskās fantastikas rakstnieks par posthumānismu esmu rakstījis daudz. Tas norāda, ka mēs esam iztērējuši pārāk daudz enerģijas, domājot par cilvēku subjektivitāti, un mums būtu daudz vairāk jāpievēršas lielākiem periodiem kā atsauces vienībām un jānoskaidro, kādas sekas vēsturē radījuši tādi faktori, kas nav saistīti ar cilvēkiem, jādomā par vidi, ņemot vērā citas sugas un arī domāšanas veidus, jādomā par kultūru, masām un lielākām politiskām vienībām, kas ir grūti uzglabājamas cilvēka galvā. Tas viss attiecas uz posthumānisma pavērsienu. [..] zinot, ka es principā nespēšu fiksēt un pavēstīt par pagātni, zinot, ka tikpat maz es varu pateikt par nākotni, domāju – kā būtu, ja nākotni es aprakstītu tā, kā vēsturnieki parasti mēdz rakstīt par pagātni, un skatītos, kas notiek."
Ar Sterlinga rakstīto esmu pazīstams jau kopš pagājušā gadsimta 90. gadu sākuma, kad ar lielu dedzību lasīju, piemēram, viņa dokumentālās prozas apceri par agrīnajiem hakeriem "Hakeru vajāšana: likums un nemieri uz elektroniskās robežas" (1992), kā arī citus viņa darbus. Intervijas citātā Sterlings, kā šķiet, noformulējis ideju, kas mani pavada un nodarbina topošā romāna "Pasaules vēsture" rakstīšanā. Arī es nākotni cenšos aprakstīt tā, it kā tā būtu pagātne, un vēlos paskatīties, "kas notiek".
Tas saskan ar amerikāņu vēsturnieces un esejistes Džilas Leporas sacīto, ka vēsture pašos tās pamatos ir rakstīšanas problēma, proti, tā uzdod jautājumus par to, kā mēs zinām to, ko mēs zinām (vai uzskatām, ka zinām), kā atšķirīgas [rakstības] formas un žanri tālāk nodod atšķirīgus signālus un ko nozīmē nonākt saskarsmē ar plaisu starp pierādījumiem un patiesību. Kā lasāms Leporai veltītā esejā "The New York Review of Books", "viņas darbā saduras spriedze starp to, kas lasītājam jāzina, lai stāsts būtu saprotams, un to, ko iespējams zināt, iezīmējot atšķirību starp personu un [apraksta] personāžu".
###
Franču filozofs Bruno Latūrs grāmatā "Tuvāk Zemei" ("Face à Gaïa: Huit conférences sur le Nouveau Régime Climatique") rakstījis, ka gan žurnālistiem, gan zinātniekiem ir grūtības aptvert – "fakti saglabā stabilitāti vienīgi tad, ja tos atbalsta vispārējā kultūra, uzticamas institūcijas, vairāk vai mazāk pienācīga sabiedriskā dzīve, vairāk vai mazāk uzticami mediji". Parādoties alternatīviem faktiem, kļūst skaidrs, ka apgalvojuma ticamība ir ne tik daudz atkarīga no tā patiesīguma, cik no tā "konstruēšanas" apstākļiem, citiem vārdiem sakot – no tā, kas ir tā autors, kam tas ir ticis adresēts un kādas institūcijas to padarījušas pamanāmu. Labāka saprašana par apstākļiem, kādos dzimst dezinformācija un izpratne par kopienām, kurās tā sakņojas, pēc Latūra domām, ļaus to arī labāk apkarot.
"Filozofi tradicionāli atzinuši nošķīrumu starp faktiem un vērtībām," bija rakstīts nesen laikrakstā "The New York Times" publicētā Latūram veltītā esejā. "Starp, piemēram, zinātniskām zināšanām no vienas puses un cilvēciskiem spriedumiem no otras. Latūrs uzskata, ka šāds nošķīrums ir maldīgs. Daudzas no viņa grāmatām, kā viņš ir rakstījis, ir bijuši mēģinājumi izgaismot gan "cilvēku vēstures" iesaisti zinātnisko faktu tapšanā, gan zinātnes iesaisti "civilizācijas vēstures" gaitā. Formulējumā, kas reiz trāpīja vārīgā vietā gan sociologus, gan zinātniekus, viņš reiz norādīja, ka Luijs Pastērs nav, kā parasti uzskata, vienkārši atklājis mikrobus, bet gan ar tiem sadarbojies. [..]
Savos pētījumos zinātniskajās laboratorijās Latūrs ieraudzīja, kā acīmredzami nevarīgas un izolētas lietas – zinātnisks instruments, papīra driska, fotoattēls, baktēriju kultūra – var iemantot milzu varu, pateicoties sarežģītam citu lietu jeb aktoru tīklam, kas tiek mobilizēts visapkārt. Ja faktam bija augstāks sociālās "tīklošanās" līmenis (jo vairāk cilvēku un lietu bija iesaistīti tā radīšanā), tam bija lielākas izredzes apgāzt mazāk ticamus alternatīvos faktus. Pēc viņa domām, parasti Pastēra ģēnijam pierakstītais medicīniskais apvērsums patiesībā būtu jāuzlūko kā sadarbība ne vien starp mediķiem, medicīnas māsām un higiēnistiem, bet arī mikrobiem, pienu, siekalām, parazītiem, govīm un fermām. Tādējādi zinātne ir "sociāla" ne jau tāpēc, ka ar to nodarbojas cilvēki (pēc viņa domām šāda jēdziena izpratne ir reduktīvs pārpratums), bet gan tāpēc, ka tā saved kopā daudzus dažādus cilvēciskus un necilvēciskus vienumus, liekot lietā to kolektīvās spējas, lai rīkotos un pārveidotu pasauli."
###
Grāmatas kā aptaustāmi objekti laika gaitā ir mainījušās maz. Gan tagadējie cietvāku izdevumi, gan mīkstvāku bestselleri visai nedaudz atšķiras no pirmajiem kodeksiem, kas pirms pāris tūkstošiem gadu parādījās kā alternatīva ruļļos satītajām grāmatām. Taču tā vien izskatās, ka Nīderlandei ir izdevies grāmatu "izgudrot no jauna". Runa ir par patentētu parādību, kas iemantojusi nosaukumu "dwarsligger". Tās ir ērti kabatā iebāžamas mobilā tālruņa izmēra grāmatiņas, kuru formāts ir nevis vertikāls, bet horizontāls. Teksts grāmatiņās tiek salikts tā, ka katrs atvērums kopā veido vienu "normāla izmēra" lappusi, un lapu pāršķiršana notiek nevis no labās uz kreiso pusi, bet no apakšas uz augšu. Tā vien šķiet, ka šis nīderlandiešu izgudrojums būs izrādījies gana sekmīgs, jo par plāniem izdot šādas grāmatiņas paziņojis arī "Penguin Random House" apakšuzņēmums "Dutton".
###
Anglijas pilsēta Solsberija pasaules ziņu virsrakstos pēdējā laikā parādījusies galvenokārt saistībā ar krievu dubultaģenta Sergeja Skripaļa un viņa meitas indēšanas gadījumu. Divi indēšanā apsūdzētie bija apgalvojuši, ka Solsberijā ieradušies aplūkot tur esošo katedrāli. Pagājušajā nedēļā Solsberija un katedrāle ziņās nonāca jau cita iemesla pēc. Kāds 45 gadus vecs vīrietis ar āmuru bija uzbrucis katedrālē novietotai stikla vitrīnai, kurā bija izstādīts "Magna Carta" oriģināls. Tiek uzskatīts, ka ar 1215. gadu datētā "Magna Carta" ir viens no pasaulē pirmajiem konstitūcijai līdzīgiem juridiskajiem dokumentiem. Vērtīgais dokuments uzbrukumā neesot cietis.
0