Par operām un dzīves jēgu

psihiskās struktūras ziņā cilvēki ir iekārtoti līdzīgi - ko nozīmē "līdzīgi"? tad jājautā, pēc kādas teorijas mērot? gadās, ka dažādu autoru pētījumos šīs struktūras tiek definētas visai atšķirīgi.
varbūt raksta autore mēģina iestāstīt, ka indivīdu psihes, pat domāšana vispār viena no otras neatšķiras, kā pie mums pilsētiņā saka: "visi domā vienādi, tikai citi izliekas un melo, bet es vienīgais saku patiesību"? Nu, tas būtu pārlieku "revolucionārs" apgalvojums.
kas tad mūs interesē? pēc ģīmja cilvēki ir iekārtoti vēl līdzīgāki, pēc sociālās struktūras piederības vēl līdzīgāki, ideoloģiskajās kamerās ieslodzītie vispār mēdz būt teju vai vienādi, kā vienas olšūnas dvīņi, ja nav apziņas pētījumu, tikai apgalvojumi, kā pareizi dzīvot atbilstoši "savai struktūrai"...
hmm
tad jau ieraudzīt cilvēku uz skatuves nemaz nevar būt nebūt garlaicīgi.

Cerēju izlasīt recenziju, bet tāds izrādes atstāsts vien sanācis. Man šī izrāde neiziet no prāta jau nedēļu, bet ne tāpēc, ka būtu ģeniāla, bet tāpēc, ka šausmīgi kaitinoša, neskatoties uz Keiša patiešām izcilo aktiermeistarību. Kļaviņa pārspēlē, pārcenšas, viņai grūti noticēt. Neiburgas stāstu krājums man savulaik ļoti patika, bet šis iestudējums viņu kaut kā kaitinoši transformējis, nezinu, tā ka pazeminājis, vulgarizējis. Atsevišķi ņemot visas sastāvdaļas bija ok, īpaši K.Neiburgas video, bet kopā... Un tās smiltis uz spēles laukuma, banālāku jau neko nevarēja izdomāt.