Foto - Ansis Starks
 
Recenzija
15.05.2014

Par operām un dzīves jēgu

Komentē
2
Saglabā

Par Jaunā Rīgas teātra izrādi "Stum, stum", režisors Ģirts Ēcis, lomās Elita Kļaviņa un Andris Keišs, scenogrāfe Katrīna Neiburga.

Vērtējumi, secinājumi un spriedumi bieži ir nevis likumsakarību, bet nejaušības diktēti. Tā mēģinu skaidrot savu netīksmi, nu labi, ne netīksmi, bet rezervēto attieksmi, kas pēdējā laikā radusies pret dvēseļu tuvplāniem, iekšējās pasaules šķērsgriezumiem un nesteidzīgu rakņāšanos psiholoģiskās niansēs. Labi zinu, ka visi minētie procesi teātrī var būt gluži fascinējoši interesanti, bet ko lai dara, ja Jaunā Rīgas teātra Mazajā zālē trīs reizes no vietas ietrāpu izrādēs, kur aktieri metra attālumā no skatītājiem uzticības pilnās intonācijās tieši vai ne tik tieši uzdod jautājumu par dzīves jēgu un murminoši glāsmainā stilā mēģina padarīt ieraugāmu to intīmo pieredzi, kas aizvedusi pie neatbildamā jautājuma. Galu galā tieši psihiskās struktūras ziņā cilvēki ir iekārtoti līdzīgi, un, vairākkārtīgi tuvojoties indivīda gara dzīvei vienā un tajā pašā saudzīgi draudzīgajā veidā, arī ainava tēlojas viena un tā pati. Piekrītu, atkārtojums var būt veids, kā nonākt pie patiesības, bet – atkārtojums var nozīmēt arī nepārejošu "esmu to jau redzējis" sajūtu, kas nespēj ne apskaidrot, ne mierināt, ne kaitināt, vienīgi garlaikot.

Jaunākais no Jaunā Rīgas teātra dvēseles rentgena opusiem ir Andras Neiburgas pirms desmit gadiem iznākušā stāstu krājuma "Stum, stum" iestudējums, ko sadarbībā ar mākslinieci Katrīnu Neiburgu un aktieriem Elitu Kļaviņu un Andri Keišu veidojis Maskavā skolotais režisors un kādreizējais Jaunā Rīgas teātra aktieris Ģirts Ēcis. Gan aktieriem, gan režisoram, kā liecina viņu izteikumi 9. maija "Kultūras Dienā", "Stum, stum" ir nozīmīgs darbs – galvenokārt tāpēc, ka dod iespēju ieskatīties aiz otra cilvēka čaulas.

Andras Neiburgas teksti ir savirknēti no īsiem, aprautiem, ne-lineāri un ne-cēloņsakarīgi izkārtotiem iespaidiem – vērojumi mijas ar sajūtām, minējumiem ar mirklīgām atskārsmēm, kuras ir ļoti personiskas un tieši tāpēc universālas, vispārcilvēciskas. Stāstu kopā tur nevis sižeta līnija, kura te iznirst, te atkal pazūd, bet indivīda mūžsenā vēlme saprast, spēt atšķirt būtisko no nebūtiskā. Centieni projām slīdošo iespaidu plūsmā notvert un piefiksēt patiesi svarīgos, paliekošos mirkļus atbalsojas arī krājuma struktūrā – stāstus savieno īsas intermēdijas, ko autore sauc par fotogrāfijām – piemiņas fotogrāfija, dabas fotogrāfija, aizliegtā fotogrāfija, fotogrāfija no žurnāla "Zvaigzne" vāka, no kosmosa, no interneta utt. Andra Neiburga māk savaldīt valodu, tā viņai klausa, topot te raupja kā brezents, te mīksta kā samts. Mirkļiem pavīd sajūta, ka rakstniece savu māku tīksmi izbauda, iegremdējoties visdažādākajiem sociālajiem slāņiem piederīgu cilvēku valodiskajās izpausmēs.

Lasīšanas pieredze, kā zināms, ir krasi atšķirīga no skatīšanās pieredzes. Grāmatā var pašķirt atpakaļ lapu un pārlasīt vēlreiz, var lasīt ātrāk vai lēnāk, var pārlēkt kādam gabalam pāri. Izrādē tādas iespējas nav – garām palaistais tā arī paliek garām palaists. Izrādes teksta lasīšanas veidu diktē runātais vārds, telpa, krāsa, kustība, mūzika un skaņu efekti – viss kopā. Tas ir gana sarežģīts process. Iespējams, lai, ļaujoties Andras Neiburgas izkaisītajām fantāzijām, atklāsmes zibšņiem un realitātes nospiedumiem, šo procesu nepadarītu vēl sarežģītāku, režisors sadarbībā ar aktieriem no krājuma tekstiem izveidojis vienu vienotu stāstu par sievieti un vīrieti, par viņu abu nenovēršamo satikšanos un tikpat nenovēršamo šķiršanos.

Elita Kļaviņa un Andris Keišs sēž viens otram līdzās un apskaujas jūrmalas smiltīs, ar kurām piebērts spēles laukums, vai arī dzīvo katrs savu dzīvi – Kļaviņa vāra zupu, atkorķē šampanieša pudeli un domā par malku, kamēr Keišs "embrija pozā" guļ smiltīs un jūtas vīlies. Mazliet vairāk nekā pusotru stundu garajā izrādē dzīvais plāns nemitīgi saspēlējas ar video, kurā redzama jūras viļņošanās, suns, kas skrien gar krastu, mežs, pilsētas uguņu ņirboņa un sniegputeņa virpulis. Viss izskatās gaumīgi, daudznozīmīgi un dziļdomīgi. Vienvārdsakot – interpretējami, bet redzētajā ģenerālmēģinājumā tomēr bija grūti iedomāties, no kurienes un kā šajās poētiski dekoratīvajās vīzijās par dzīvi, izrādei nobriestot, varētu izšķilties dzīvības dzirksts.

"Stum, stum" skatuves versija sākas ar to, ka Elita Kļaviņa, sekundes desmitdaļu neatpazīstama, jo ar tumšu parūku á la Andra Neiburga, iznāk cauri skatītāju rindām, mīlīgi smaidīdama, apsveicinās ar publiku un tad paziņo, ka turpmāk runās Neiburgas tekstus. Pirmais no tiem ir jutekliskais, ilgpilnais un romantiskais "Mana izdomātā dzīve", kas uzdod toni visai izrādei un liek domāt, ka arī turpmākās dzīves, ko redzēsim, būs sievietes iztēles auglis. Vēlāk Elita Kļaviņa noņems parūku, izpurinās savus gaišos matus un stums ne tikai titulstāsta varones, bet visu sieviešu smago dzīves ķerru. Aktrise arī skarbos "vienkāršo" sieviešu likteņus izspēlē ar "Ilgu tramvaja" Blanšai piemītošo vīstošas rozes gurdenumu, un visi "pofig" un "fakin’" viņas mutē skan kā smalka salona mūzika.

Andris Keišs savukārt iemieso garīguma principu, un viņam piekrīt nepateicīgais uzdevums prātot par dzīves jēgu. Aktierim piemīt harmoniskums un dabiska vitalitāte, tāpēc vīrieša apātiskā gulšņāšana smiltīs un spriedelēšana par augstām matērijām tad, kad sieviete no viņa gaida aktivitāti, atbildības uzņemšanos un pats galvenais – tuvību, vairāk izskatās pēc tīšas zīmēšanās, nevis intelektuāļa nevarības un neizlēmības.

Cik necik spriedzes izrādes gludenajā ritējumā parādās, kad uzmanības fokuss no indivīda iekšējo pašsajūtu apcerēšanas pārvietojas uz attiecībām, respektīvi, kad samezglojas neatļautas mīlestības stāsts. Elitai Kļaviņai tajā dots vairāk laika un vietas, Andrim Keišam atvēlot tādu kā rezoniera lomu. Tomēr aizraušanās abiem sajūtas padara intensīvākas – balsis skan skaļāk un runa plūst straujāk, sievietei vaigos ielīst sārtums. Bet – visam, kam ir sākums, ir arī beigas.

Izrādes fināls, atšķirībā no stāstu krājuma skumīgās intonācijas, solās būt gaišs. Elita Kļaviņa un Andris Keišs kādu brīdi viens otram līdzās sēž smiltīs, muguru publikai pagriezuši, tad viņus ieraugām uz ekrāna jūras krastā, vējā taisot vaļā šampanieša pudeli, kamēr blakus lēkā liels melns suns. Telpas paplašinājums līdz pat horizontam šķiet loģisks izrādes nobeigums – neatbildamie jautājumi un tumšās, nemieru nesošās kaislības izvējojas dabā un visā plašajā pasaulē. Taču tad ne no šā, ne no tā pēkšņi iedziedas Mirdzas Zīveres dramatiskā balss: "Es aiziet nevaru no tevis, sausais koks...". Kālab pēc stāsta, ko izrādes veidotāji centušies izstāstīt ar līdzcietību un sapratni pret cilvēku, seko tik kodīga ironija? Kam tā adresēta? Abiem mīlētājiem, kuri šķiroties nevar vien izšķirties? Dzīvei, kura, kaut vienreizēja dāvana, tomēr šķiet tukša un izkaltusi? Nevar taču būt, ka šāds asaru melodrāmas cienīgs vokāls komentārs ir iecerēts nopietni. Vai varbūt tomēr ir?

Pēc izrādes neatstāj doma, ka iznāk gluži vai simboliski – kamēr Alvis Hermanis uz Eiropas lielajām skatuvēm iestudē operas, Jaunais Rīgas teātris pa maziem kambarīšiem meklē dzīves jēgu. Protams, ne jau no skatuves kvadrātmetriem atkarīga izrādes prove, bet – caur un cauri patiesa ir arī zināmā dzejnieka spārnotā atziņa: "Pastāvēs, kas pārvērtīsies".

Tēmas

Valda Čakare

Valda Čakare dzīvo Rīgā, strādā Latvijas Kultūras akadēmijā un katru dienu runā par teātri. Reizēm arī kaut ko uzraksta.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
2

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!