Komentārs
30.01.2017

Par nomāktības sabiedrību

Komentē
14
Saglabā

Vissirslikti. Pasaule brūk kopā. Ja neticat, aprunājieties ar taksometra šoferi vai sociālajos tīklos ar pašpasludinātajiem politologiem-sociologiem-futurologiem vienā personā – uzzināsiet, ka pasaules gals, ja nu gluži vēl nav pienācis, tad noteikti ir sācies. No visām pusēm uzglūn svešie migranti, pašlabuma un izvarojamo objektu meklētāji, visur notiek kari, kuru izraisītāju mērķis ir iegrūst pasauli haosa virpulī, nauda zaudē savu vērtību, politiķi domā tikai par to, kā piepildīt savas kabatas, valsts ierēdņi vispār nedomā, jaunatne vairs neciena pieaugušos, nelasa grāmatas, vārdu sakot, vissirslikti.

Un iemeslu netrūkst: te paši redzam, kā primitīvs aptieku reideris tiek par ministru un neslēpdamies bīda savas rebes, te mazisks kukuļu izspiedējiņš ar glīti saželētu frizūru kandidē uz prezidenta amatu, te vietējo afēristu starptautiski šokējošas aktivitātes vilcienu iepirkumā, te no pirksta izzīstas preambulas, te aizliegumus apbedīt nosprāgušo suni zem ābeles, smēķēt krodziņa āra terasē, te reglamentē olšūnas vai vienkārši asfaltā ir bedre jau gadu desmitus. Un, beigu beigās, mēs labi zinām, ka mūsu zemē pērkams ir viss, gan tiesneši, gan noziedzības apkarotāji un ierēdņi. Un par to daudz un dikti runājam.

Tāpēc nav jābrīnās, ka, dzīvojoties pa "internetiem" ((c) Dž. Bušs jr.), nākas ik pa brīdim uzdurties visādu kaimiņvalstī un pašmājās dzīvojošu nelabvēļu ņirgām, ka Latvija, redz, esot feika valsts, "pilnīgā pakaļā", te valda nabadzība, totāla korupcija un bezcerība. Ja vienkārši to visu "ņemtu pie sirds", tad visai drīz pārvērstos par hrestomātisko taksometra vadītāju no Balabanova filmas "Brālis 2". Tā nu sēžu pie sava iMaka, ēdu brokastu lašmaizītes un niknojos: ko viņi tur muld?! Es te dzīvoju un zinu labāk, kā te ir! Taču, ja tā padomā... No kurienes tie ļautiņi rāvuši, ka te dzīve slikta, ļaudis masveidā emigrē, "cilvēka cienīgu dzīvi" meklēdami, mājas brūk kopā, ceļi nekādi, ātrāk tevi orķestris "bedrē iespēlēs", nekā pie ārsta pierakstu dabūsi, izglītības sistēma nerezultatīva, pārāk daudziem ļaudīm nav ko ēst utt.? No mūsu pašu vietējiem plašsaziņas līdzekļiem un blogeriem, t.i., zināmā mērā no manis paša (jo arī es internetā visbiežāk komentēju tikai ziņas par kādu kārtējo negāciju).

Bet internetam ir tāds interesants aspekts: tikko kā interneta lietotāja reālā dzīve kļūst piesātināta un interesanta, viņam nav ne laika, ne vēlmes rakstīt internetā savus komentārus: un otrādi. Līdz ar to publiskajā sfērā dominē skaitliski nelielas sabiedrības daļas īdēšana un negācijas, kas rada priekšstatu par apkārt valdošo ēnu un ciešanu pasauli. Ar dzīvi apmierināto vairākumu neredz, jo tie gluži vienkārši netērē laiku, lasot un rakstot publiskajā tīmeklī.

Piemēram, ap kādas kundzītes lauku īpašumu "Latvijas Valsts meži" (LVM) izcirtuši mežu – kundzīte feisbukā vaimanā, draugi "laiko", pievienojas kopkoris: vaimanuvaimanu, aibažubažubažu, mežu nav, putniņiem nav kur ligzdot. Savukārt, kad LVM apstādīs cirsmas ap viņas vasarnīcu, tur turpmākos 80 gadus zaļos mežs, putni un stirnas kāliem ganīsies, tad viņa neko vairs nerakstīs par mežiem ap savu īpašumu, labākajā gadījumā ieliks smuku dabas bildīti. Vaimanās kāds cits pārdesmit kilometru tālāk, kur kokiem pienācis ciršanas laiks (un arī tas apklusīs un neko vairs par mežiem nerakstīs, tikko kā cirsmas būs pārvērtušās par zaļojošām jaunaudzēm, bet pēc tam par mežiem). T.i., raksta lielākoties tad, kad ir īgnums vai depresija, savukārt, kad ir labi, tad dzīvo dzīvi, nevis rezonē par grūšo likteni. Taču ļaudīm, kam nav ne mazākā priekšstata par mežsaimniecību, rodas iespaids, ka visā dievzemītē drīz būs tuksnesis. Un neiedarbojas pat tas, ka viņi no augšas savām acīm lidmašīnas iluminatorā redz pilnīgi pretēju ainu. Vai statistika, ka pēdējos 50 gados mežu platības te pieaugušas par kārtu. Vēlme ik dienu apstiprināt savu pārliecību, ka viss ir slikti, dažos pieaug tik ļoti, ka tiem nākas izdomāt pat neesošus mīnusus – t.s. feikus –, lai pamatotu savu viedokli.

Padomju varas laika – kuras mentālā mantiniece ir šodienas dievzemītes sabiedrība – informācijas sfērā figurēja tikai divu veidu ziņu plūsma: kritika un gānīšanās (par starptautisko imperiālismu, kādu pašmāju "nesociālistisku" negāciju) vai slavēšana. Starpstadiju nebija. Tas pats turpinās arī postpadomju telpā, kur šo modeli atražo pat tā paaudze, kas dzimusi jau pārmaiņu laikā un padomju sistēmu pati nav piedzīvojusi, tikai augusi starp pieaugušajiem, kas ir padomju sistēmas galaprodukts. Plašsaziņas līdzekļu aktīvisti (tagad dēvēti par ētera "personībām", ha-ha!) cenšas uzrakt negācijas, rast sensācijas, likt pie kauna staba sliktos vecajās, labajās padomju "TV pirts" tradīcijās. Kopaina veidojas visai drūmos toņos, kas ne visai patīk pat pašiem ainas radītājiem.

Saprotot, ka kopaina tomēr izkropļota un pie nekā laba neved, ik pa brīdim atskan publiski aicinājumi veidot "pozitīvas" ziņas, lai izlīdzsvarotu plūsmu. Diemžēl pozitīvisms atkal tiek saprasts tikai un vienīgi kā kaut kā slavēšana: atrod kādu mājamatnieku, koka šūpuļzirdziņu dreijātāju, vai kādu, kurš vienkārši savu durvju priekšu sakopis, un pasniedz to kā sensāciju (gluži kā pirms gadiem 30 slavēja "komunisma cēlāju, pirmrindnieku"). Pēc abiem šiem paraugiem tiek atlasītas arī pasaules ziņas: ne tāpēc, ka "no augšas" kāds liktu, bet gan tāpēc, ka ziņu atlasītājs tā pieradis, un plašsaziņas līdzekļu auditorijai – un vidējam austrumeiropietim – rodas iespaids, ka visi pārējie pasauli redz līdzīgi kā viņš. Nez kāpēc postpadomju telpā pilnīgi izpaliek kāds cits plašsaziņas līdzekļu ziņu aspekts, ko sastopu, esot Eirōpā, bet praktiski neredzu šeit: proti, apraksta vienkārši kaut ko interesantu, "par dzīvi", kā kur dzīvo, ko dara, nekarinot klāt birkas "labs" un" "slikts" un īpaši nemeklējot labas/sliktas sensācijas.

Vienmēr un visos laikos visās iekārtās bijuši tādi, kas sabiedrībā jūtas labi, un tādi, kas jūtas slikti. No šejienes aug kājas gan tādiem, kas slīgst nostalģijā pēc padomju laikiem (tas pats Dimiteru Kaspars, kura bērnība pagāja politiskās elites treknajos apcirkņos, iepērkoties priviliģētajos specveikalos, kā arī kaimiņu Vaņa, kurš pusaudža gados sita pa ģīmi vienaudzim, kas uz jautājumu "cik pulkstenis" atbildēja latviski, un nu gan Kaspars, gan Vaņa abi ir savu priviliģēto stāvokli zaudējuši), gan tiem, kas jūtas palikuši ārpus borta, jo psiholoģiski nespēj piemēroties izmaiņām, pieņemt, ka reālā pasaule neatbilst viņu iedomām un sapņiem, kā jābūt. Taču jau tas vien, ka cilvēks var šādi publiski paust savu viedokli, liecina, ka gaudas par brīvības un izvēles neesamību ir aplamas.

Var jau žēloties, ka Latvija ir tīri jauka vieta dzīvei, ja tev viss ir kārtībā, tu esi sveiks un vesels, izglītots, bez atkarībām un tā. Bet, kolīdz kādas problēmas, ar kurām tu pats nespēj tikt galā, – nu, sūdīgi tev, tā ir tava problēma. Taču tie, kas pēc šausmīgās vilšanās spēj saprast, ka valsts nav nekāda māte barotāja, kā mums to visu padomju laiku stāstīja, bet anonīma struktūra un ka par sevi jārūpējas katram pašam, tie, kas pieņem realitāti, spēj savu dzīvi tikai uzlabot.

Ja salīdzinām šī brīža komforta līmeni ar to, kā dzīvojušas iepriekšējās paaudzes, jāsecina, ka nekad vēl neesam dzīvojuši tik labi – komfortabli un pārtikuši – kā šobrīd. Iespējas šobrīd ir tādas, kādas iedzīvotāju vairumam mūsdienu Latvijas teritorijā nekad nav bijis. Mēs vairs neciešam badu (bet bads pavadīja ļaudis līdz pat 20. gs.), dzīves ilgums palielinājies, bērni vairs nemirst difterijas vai poliomielīta epidēmijās (pateicoties vispārējai vakcinācijai), kas tos masveidā skāra vēl pirms nieka nepilniem 100 gadiem, aborts vairs nav vienīgais kontracepcijas līdzeklis (vēl pirms 50 gadiem savi 10–20 aborti sievietes dzīvē bija norma), pat pēdējais plikadīda ar pēdējā brīža piedāvājuma biļeti var aizlidot apskatīt Londonu vai Parīzi, kas vēl pirms 30 gadiem pat daudziem politiskajai elitei piederīgajiem šķita nesasniedzams sapnis, un, galu galā, tualetē dibenu slaukām ar īpaši tam ražotu mīkstu papīru, vēl rūpīgi izvēloties, cik kārtās tas ražots, nevis ar taisnstūros sagrieztu partijas avīzi. Un piederam pie t.s. "zelta miljarda", kas nozīmē, ka 6/7 zemeslodes iedzīvotāju dzīvo nabadzīgāk par "mums". Par spīti ikdienas kreņķiem un nedrošībai, dzīvojam daudz labāk nekā mūsu vecāki, vecvecāki un vecvecvecāki. Vienīgais, kas tā nopietnāk kaitina, ir tas, ka pārāk bieži ikdienā redzam muļķības inspirētas situācijas (aplami novietota ceļazīme, nelietderīgi izveidota kārtējā sinekūru institūcija, analfabētiski sadalīti finanšu resursi u.tml.), kuras mazina komfortu un prieku. T.i., mēs nedzīvojam slikti, bet sāp, ka nedzīvojam vēl labāk!

Protams, ka tas nav ne pašizslavētā čakluma, ne izglītotības, ne gudrās valdīšanas dēļ, bet gan tādēļ, ka esam, kaut nomalē, tomēr Eiropā, un tās sadzīves standarti ir augstākie cilvēces vēsturē. Bet slīgt depresijā, ka nedzīvojam tik labi kā turīgais vidusslānis Skandināvijā vai Centrāleiropas zemēs, ir dumji: pirmkārt, mums nav tās izglītības, prasmju un iemaņu (ne tikai profesijā, bet arī sadzīvošanā ar līdzpilsoņiem un savas apkārtējās vides veidošanā), otrkārt, šīs valstis savu drošības spilvenu ir audzējušas daudz ilgāk. Tā ka jābrīnās ir nevis par to, kāpēc mēs pārdesmit gadu laikā neesam sasnieguši to, uz ko vecajā Eiropā gājuši gadsimtus, bet gan drīzāk par to, ka nemaz tik briesmīgi neesam iepalikuši.

Bet, ja man kādreiz uzmācas drūmas domas, sameklēju tīmeklī un noklausos fināla dziesmiņu no nemirstīgās kinofilmas "Braiena dzīve" – always look on the bright side of life –, iedzeru tableti "Escitalopram Actavis", un ak tavu brīnumu! Situācijā, kad es vēl pirms gada būtu vēnas griezis vai pievaimanājis visus internetus, cik vissirslikti, spēju pasmaidīt, uzsmērēt lašmaizīti (Rimčikā bija atlaides) un neuztraukties par problēmām, kuras nespēšu risināt, pievēršoties tām savas dzīves kvalitāti ietekmējošajām parādībām, kurās kaut ko varu mainīt saviem spēkiem.

Artis Buks

Artis Buks pēc izglītības ir vēsturnieks un veido jauniešiem paredzētu vēstures enciklopēdisko vārdnīcu. Brīvajā laikā cenšas domāt par vēsturi un izglītību un pieturas pie moto: "Zinātne nevērtē, lab...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
14

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!