Recenzija par Rensoma Rigsa grāmatu "Mis Peregrīnes nams brīnumbērniem" – "Zvaigzne ABC", 2013, no angļu valodas tulkojusi Vanda Tomaševiča
Tie, kas mēdz staigāt pa grāmatnīcām, apskatīt grāmatu vāciņus un varbūt pat tās izšķirstīt, klusībā risinot sarežģīto "kā nopirkt ne vairāk kā piecas grāmatas, nu, labi, sešas" uzdevumu, noteikti ir apstājušies un iegrimuši Rensoma Rigsa grāmatā "Mis Peregrīnes nams brīnumbērniem". Šīs grāmatas īpatnējākā iezīme ir apmēram 50 veclaicīgas un neapstrīdami dīvainas, un pat baisas fotogrāfijas; grāmatā, kura – atkarībā no lasītāja skatījuma – var tikt uztverta kā stāsts, kas uzrakstīts par un ap šīm fotogrāfijām.
Šī ir arī pirmā "nesatikšanās", par ko jādomā, grāmatu lasot. Attēlu veidotais stāsts lasītāja prātā (protams, kārdinājums apskatīt teju visas bildītes uzreiz nav pārvarams) ļoti atšķiras no tā stāsta, kas uzrakstīts; ja lasītājs ir cerējis, ka attēls un stāsts būs vienoti, tad vilšanās ir neizbēgama. Tā kā es neesmu "vizuālists" pēc dabas un piedevām vēl grāmatu lasīju "Kindle" ekrānā, tad šī nesakritība mani nemaz nesatrauca, gluži otrādi – mani fascinēja nesaskaņa starp vizuālo un tekstuālo daļu. Ja stāsts vārdos izteiktu tieši to pašu, ko stāsts bildēs, tad viens no tiem būtu lieks, vai ne? Līdzīgi ir ar grāmatām un filmām – ja filma, kas uzņemta pēc grāmatas, ir tai "uzticīga", vai arī grāmata, kas rakstīta pēc filmas vai seriāla motīviem, stingri ievēro šīs pasaules likumsakarības, tad viena no tām vienmēr šķitīs kā otrais uzlējums ne pārāk labai tējai. Bet filmas, kas no grāmatām atšķiras diezgan radikāli (piemēram, Kubrika "Mehāniskais apelsīns" vai "Mirdzums"), ir skatāmas tikai kā "variācija par tēmu", un salīdzināt tās ar grāmatu, meklējot nesakritības, ir diezgan neproduktīvs (lai arī aizraujošs) pasākums.
Bet kāpēc es šo grāmatu lasīju "Kindle" ekrānā? Šī ir otra "nesatikšanās", daudz sāpīgāka nekā pirmā. Proti, pēc latviskā tulkojuma prologa un pirmās nodaļas sākuma izlasīšanas es ar nelabām aizdomām sirdī devos skatīties, kāds izskatās šīs grāmatas oriģināls, un pavadīju daudz laika, skaļi lamājoties par tulkojuma kvalitāti.
Protams, tulkošana ir sarežģīta lieta, un ne vienmēr izdodas atrast "īsto" tulkotāju katrai grāmatai – turklāt labu tulkotāju jau arī nav bezgalīgi daudz. Tomēr es nebiju gatava situācijai, kurā starp oriģinālu un tulkojumu reizēm nav vispār nekādas saistības – "nesaprotamie" teikumi ir izlaisti vai iztulkoti pilnīgi šķērsām, nozīmes tiek mīkstinātas vai pastiprinātas man nesaprotamu iemeslu pēc, un beigu beigās es vienkārši iegādājos grāmatu angliski, lai lasītu to oriģinālvalodā un nebojātu nervus.
Lūk, divi tulkojuma teikumi: "Pēdējā Pirms pēcpusdienā būvēju no pamperu kārbām Empire State Building modeli (mērogs 1:10 000). Manuprāt, bija padevies tīri skaists: pamats apmēram pusotru metru plats; virs parfimērijas stenda, uzlikts uz Jumbo kārbām, no lukturiem veidots skatu laukums, bet simboliskajā smailē pedantiski salikti Trialsize flakoni." (20. lpp.) Oriģinālā šis pats teksts skan šādi: "I spent the last afternoon of Before constructing a 1/10,000-scale replica of the Empire State Building from boxes of adult diapers. It was a thing of beauty, really, spanning five feet at its base and towering above the cosmetics aisle, with jumbos for the foundation, lites for the observation deck, and meticulously stacked trial sizes for its iconic spire." (Nepretendējot uz dižām tulkotāja dotībām, šos teikumus varētu latviskot šādi: "Pēdējo pēcpusdienu Pirms es pavadīju, ceļot Empire State Building 1:10 000 mēroga modeli no pieaugušo autiņbiksīšu iepakojumiem. Modelis bija patiesi skaists: tā pamati pletās piecu pēdu platumā, un augstumā tas slējās augstu pāri kosmētikas stendiem; apakšā bija likti milzīgie Jumbo iepakojumi, skatu laukumu veidoja lite, bet klasisko smaili uzbūvēju no rūpīgi saliktiem paraudziņiem.") Kāpēc pazudis fakts, ka tās ir pieaugušo autiņbiksītes, no kurienes uzradušies lukturi un flakoni?
Turklāt tulkojums nav tikai aplams – tas pat cenzē tekstu. Oriģināla dialogs "Who are you, my mom?" – "Do I look like I blow truckers for food stamps?" ("Kas tu – mana māte esi?" – "Vai izskatās, ka es atsūkāju tālbraucējiem šoferiem par pārtikas taloniem?") ir kļuvis par bezzobainu "Kas tu man esi – mamma, vai?" – "Vai tad es izskatos pēc bargas mātes, kas tevi visu laiku zāģē?" (38. lpp.) (Šeit jāpiezīmē, ka tekstu cenzēšana, šķiet, nav izdevniecības politika – piemēram, Urzulas Poznanski "Erebos" ir iztulkots pienācīgi asi un zobaini, ar adekvātu slenga un lamuvārdu lietojumu.)
Bet kāda tad ir pati grāmata, un kam tā ir domāta? Šis ir vēl viens jautājums, uz kuru grūti sniegt pienācīgu atbildi. Man šķiet, ka šīs grāmatas īstais lasītājs ir viens no tiem daudzajiem cilvēkiem, kas (tāpat kā es) ar lielāko prieku lasa bērnu/pusaudžu grāmatas, uztverot tās kā literāru kārumu, kā lasāmvielu, kas a priori nevar būt "nopietna literatūra" un tāpēc neko daudz neprasa no lasītāja – un ļauj leģitīmi fantazēt tās radītās pasaules ietvaros. Kas interesanti, pašiem bērniem/pusaudžiem šīs grāmatas varbūt nemaz tik ļoti nepatīk. (Piemēram, vienpadsmitgadīgais Džonatans, izlasījis šo grāmatu – gan dramatiskajā latviešu tulkojumā –, paskaidroja, ka neko daudz par to nevar pateikt, jo grāmata nav pabeigta un ir jāzina, kas notiek otrajā daļā.) Bet kāpēc gan grāmatas nevar būt tādas pašas kā liela daļa it kā bērniem paredzēto rotaļlietu, kuras faktiski ar vislielāko sajūsmu uztver tieši vecāki – vai tās būtu rotaļu klavierītes, robotu konstruktori, bērnībā nedabūtās lelles un tūkstoš gabaliņu puzles.
Kā jau labai bērnu-pusaudžu-pieaugušo grāmatai pienākas, "Mis Peregrīnes nams brīnumbērniem" ir lasāms vairākos līmeņos – atkarībā no tā, kas nu ir sirdij tuvāks. Sižeta līnija ļauj to lasīt kā piedzīvojumu gabalu – bērni ar īpašām spējām, neredzami briesmoņi, ceļojumi laikā, burvestības, pakaļdzīšanās un briesmas, kā arī neiztrūkstošais mūždien neapmierinātais un mēreni izlaistais pusaudzis galvenajā lomā. Šajā līmenī grāmata nepārprotami ir sērijas ievads – lielākā daļa no tās paiet, iepazīstinot pasauli, un spraigi notikumi sākas tikai pēdējā trešdaļā, bet grāmata beidzas mirklī, kad īstais piedzīvojums tikai sākas.
Tieši pasaules uzbūve, noskaņa un sajūtas ir šīs grāmatas otrais līmenis, tas, ar kuru, manuprāt, vislabāk sasaucas savādās fotogrāfijas un tajās sastingušās sejas izteiksmes. Grāmata stāsta par cilvēkiem, kas, cenšoties izvairīties no briesmām un atstumtības, ir patvērušies vienā vienīgā pagātnes dienā – skaistā, vasarīgā piedzīvojumā 1940. gada 3. septembrī, tieši pirms tam, kad mazajā, noslēgtajā skolā savdabīgiem bērniem ierodas Otrais pasaules karš. Šī mazā, idilliskā pagātnes pasaule, kas sastingusi laikā, ir vienlaikus savāda un skumja, tā garšo pēc medus un trūdiem, tā vienlaikus vilina un biedē (turklāt biedē tādā no bērnības atminamā veidā – "ja jau tas ir tik ļoti patīkami, tad droši vien to nedrīkst, un bail jautāt, kāpēc"). Bet varbūt ir jābūt pieaugušam, lai grimtu nostalģijā par šo sastindzināto pagātni – imagināro "ideālo bērnību", kura bērnībā tāda nepavisam neliekas. Un pats dīvainākais, ka pašā grāmatā šī ideālā pasaule netiek ne apstiprināta, ne noliegta – tai nav pievienota morāle vai paskaidrojums, cik slikti vai gļēvulīgi ir likt mirklim apstāties. Iespējams, tā ir vēl viena nesatikšanās – šis līdz galam neatbildētais jautājums. Bet, iespējams, šī jautājuma atstātā pēcgarša ir viena no grāmatas labākajām īpašībām. It īpaši, ja grāmatas lasītājs nekādu morāli nemaz negrib dzirdēt – piemēram, Džonatans, kuram es par to apjautājos, ļoti labprāt pārceltos dzīvot vienā vienīgā vasaras dienā pie jūras. Vismaz tad, ja tur ir internets.
Un šeit ir arī trešais grāmatas slānis, kas man subjektīvi likās visinteresantākais – jautājums par to, kas notiktu ar cilvēku, kurš šādā sastindzinātā laikā nodzīvotu 50, 60 vai 80 gadus, dzīvojot vienu un to pašu dienu vēlreiz un vēl, nekad neredzot savas rīcības sekas – bet ar iespējām izspēlēt bezgalīgi daudz dažādu scenāriju? Kā dzīvotu cilvēks, kurš būtu faktiski nemirstīgs? Protams, šis nav vienīgais nemirstības scenārijs, bet tomēr, tomēr.
Rensoma Rigsa atbilde, pieklusināta, pamanāma tikai niansēs, nekad ne paša stāsta centrā, ir – "nemirstība ir laiska un nežēlīga". Bērni Peregrīnes namā vienlaikus pieaug un – nepieaug; viņi attīstās – un vienlaikus regresē; viņu priekšstats par labu un ļaunu ir atšķirīgs no mana (vai ir slikti kādu nogalināt, ja nākamajā rītā viņš atkal būs dzīvs un atkal darīs to pašu, ko vienmēr?). Un – kas notiks ar šādiem nemirstības pārveidotiem bērniem, kad viņi izkļūs no savas laika cilpas un nokļūs parastajā pasaulē? To droši vien jānoskaidro nākamajā sērijas grāmatā "Tukšā pilsēta" ("Hollow City").
0