Par morāles ciltsrakstiem

22

Askētiskais priesteris ir maitājis dvēselisko veselību visur, kur vien viņš ticis pie kundzības, tātad ir maitājis arī gaumi in artibus et litteris*, — viņš vēl aizvien to maitā. «Tātad»? — Ceru, ka man šajā «tātad» vienkārši piekritīs; vismaz es tagad to negrasos pierādīt. Viens vienīgs mazs mājiens: tas vērsts uz kristīgās literatūras pamatgrāmatu, tās īsteno modeli, tās «grāmatu grāmatu». Vēl grieķu un romiešu spožuma laikā, kas bija arī grāmatu spožums, redzot vēl panīkuma un sabrukuma neskarto antīkā laikmeta rakstu pasauli, laikā, kad bija vēl iespējams izlasīt dažas grāmatas, par kuru atgūšanu mūsdienās varētu atdot pusi esošās literatūras, kristīgo aģitatoru — tos tagad dēvē par «baznīcas tēviem» — vientiesība un iedomība pasludināja: «arī mums ir sava klasiskā literatūra, grieķu literatūra mums nav vajadzīga» un lepni norādīja uz leģendu grāmatām, apustuļu vēstulēm un apoloģētiskajiem traktāteļiem, apmēram tā, kā tagad angļu «pestīšanas armija» ar radniecīga rakstura literatūru izcīna savu cīņu pret Šekspīru un citiem «pagāniem». Man nepatīk Jaunā Derība, tas jau būs uzminēts; manī gandrīz vai rodas nemiers, redzot, ka es ar savu gaumi esmu tik vientuļš nostājā pret šo tik augsti vērtēto, augstu pārvērtēto rakstu darbu (pret mani ir divu gadu tūkstošu gaume): bet ko tas man līdz! «Šeit es stāvu un citādi nevaru,» — man ir dūša neslēpt savu slikto gaumi⁹⁰. Vecā Derība — jā, tā ir pavisam cita lieta: visu cieņu Vecajai Derībai! Tajā es atrodu dižus cilvēkus, heroisku ainavu un kaut ko no tā, kas visretāk sastopams virs zemes — stipras sirds neatkārtojamo naivitāti; vēl vairāk, es atrodu tautu. Turpretim «jaunajā»: tikai sīki sektu ķīviņi, vistīrākais dvēseles rokoko, vistīrākā izķeburotība, stūrainība un ērmošanās, sazvērnieksapulču gaiss, un jāpiemin arī tur iemaldījusies bukoliskā saldenuma piegarša, kas ir šā laikmeta (un Romas provinces) īpatnība un savā izcelsmē drīzāk hellēniska nevis jūdiska. Pazemība un plātīgums cieši līdzās; jūtu pļāpīgums, no kura var aizkrist ausis; kaislīgums, bet ne kaisle; žestikulācija, kas gandrīz liek justies neveikli; šeit skaidri manāms labas audzināšanas trūkums. Vai tad drīkst piešķirt tik milzīgu lomu saviem sīkajiem netikumiem, kā to dara šie dievbijīgie vīreļi? Neviens gailis tiem nedziedās pakaļ, nerunājot nemaz par Dievu. Pēdīgi viņi pat grib vēl iemantot «mūžīgās dzīvošanas kroni», visi šie mazie provinces ļautiņi: kādēļ? par ko? lielāka nekautrība nav iespējama. «Nemirstīgais» Pēteris: kurš to var izturēt! Viņu godkāre uzdzen smieklus: tā padara viņiem baudāmu viņu pašu vispersoniskāko, viņu muļķības, bēdas un dīkdieņu rūpestus, it kā lietu pašesamībai būtu pienākums par tiem raizēties; tā neapnīkstoši vīsta pašu Dievu katrā sīkajā nelaimē, kurā viņi iekūlušies. Un šī pastāvīgā, galēji bezgaumīgā Dieva uzrunāšana uz «tu»! Šī jūdiskā, ne tikai jūdiskā uzplīšanās Dievam ar muti un ķepām!… Āzijas austrumos dzīvo mazas, nievātas «pagānu tautas», no kurām šie pirmie kristieši būtu varējuši mācīties šo to būtisku, nedaudz godbijības un takta; šīs tautas, kā apliecina kristīgie misionāri, vispār neatļaujas ņemt mutē sava Dieva vārdu. Tā man šķiet gana delikāta izturēšanās; skaidrs, ka tas ir pārāk delikāti ne tikai «pirmajiem» kristiešiem vien: lai labāk justu atšķirību, atcerēsimies kaut vai Luteru, šo «daiļrunīgāko» un nekautrāko zemnieku, kāds Vācijā vispār ir bijis, un Lutera toni, kāds tieši viņam vislabāk patika viņa dialogos ar Dievu. Lutera pretestība baznīcas svētajiem starpniekiem (īpaši «velna veprim pāvestam») dziļākajā būtībā bija, par to nav šaubu, rupekļa pretestība, kuru kaitināja baznīcas labā etiķete, tā priesteriskās gaumes radītā godbijības etiķete, kas vissvētajā vietā ielaiž tikai iesvaidītos un nerunīgos, aizslēdzot vārtus rupekļu priekšā. Tiem reizi par visām reizēm ir liegts tieši šeit tikt pie vārda, — bet Luters, zemnieks, visnotaļ gribēja, lai būtu citādi: tā viņam nešķita gana vāciski — viņš pirmām kārtām gribēja runāt tieši, runāt pats, runāt ar savu Dievu «bez kautrēšanās»… Nu ko, viņš to ir darījis. — Askētiskais ideāls, būs jau uzminēts, nekad un nekur nav bijis labas gaumes skola, vēl mazāk — labu manieru skola, labākajā gadījumā to varētu atzīt par priesterisko manieru skolu: tas nozīmē, ka šajā ideālā pašā ir kaut kas labajām manierēm dziļi naidīgs — mēra trūkums, nepatika pret mēra izjūtu; šis ideāls pats ir «non plus ultra»*.

26

— Vai visa mūsdienu historiogrāfija gadījumā nerāda dzīvesskaidrāku, ideālskaidrāku stāju? Tās dižākā pretenzija šodien ir pretenzija būt spogulim; tā noraida katru teleoloģiju; tā vairs neko negrib «pierādīt»; tai riebj tēlot tiesnesi, un te izpaužas tās labā gaume, — tā apliecina tikpat maz, cik maz tā noliedz, tā konstatē, tā «apraksta»… Tas viss lielā mērā ir askētiski; bet vienlaikus tas vēl lielākā mērā ir nihilistiski, šeit nav ko aloties! Šeit atklājas sērīgs, stingrs, bet apņēmīgs skatiens, — acs, kas lūkojas ārup, kā lūkojas ārup vientuļš kuģinieks ceļā uz Ziemeļpolu (varbūt, lai nebūtu jāskatās iekšup? lai nebūtu jāskatās atpakaļ?…). Šeit ir sniegs, šeit dzīve ir mēma; pēdējie ķērcieni, kādi šeit atskanēja, bija «Kāpēc?», «Viss velti!», «Nada!»* — šeit vairs nekas nezeļ un neaug, ja nu vienīgi Pēterburgas metapolitika un Tolstoja «līdzcietība». Bet nu par citu vēsturnieku paveidu, varbūt vēl «mūsdienīgāku» paveidu, baudpilnu, saldkaislu, tikpat ļoti ar dzīvi, kā ar askētisko ideālu koķetējošu paveidu, kurš vārdu «artists» lieto kā cimdus un šodien ir pilnīgi pārņēmis nomā kontemplācijas daudzināšanu: o, kādas slāpes izraisa šādi saldeni asprāši, slāpst pat pēc askētiem un ziemas ainavām! Nē! rauj viņus velns, šos «apcerošos»! Tad jau daudz labprātāk es patiešām klīstu caur drūmo, pelēko, salto miglu kopā ar pirmītējiem vēstures nihilistiem! — jā, pieņemot, ka man jāizvēlas, mani tiem nepievērstu pat vajadzība ielaisties ar pagalam nevēsturiskajiem, pretvēsturiskajiem (kaut vai to pašu Dīringu, ar kura skaņām mūsdienu Vācijā apreibinās vēl pagaidām bikla, vēl nenostiprinājusies «daiļo dvēseļu» šķirne, šķirne anarchistica⁹⁶ izglītotā proletariāta vidū). «Apcerošie» ir simtreiz sliktāki — nezinu neko, kas šķebinātu tik ļoti, kā tāds «objektīvs» atzveltnis, tāds iesmaržinājies našķis vēstures priekšā, pa pusei melnsvārcis, pa pusei satīrs, parfum Renan⁹⁷, kurš jau ar savas piekrišanas augsto falsetu izpauž, kā viņam trūkst, kur viņam trūkst, kur šajā gadījumā parka⁹⁸ — ak! pārāk ķirurģiski — laidusi darbā savas nežēlīgās šķēres! Tas riebj manai gaumei un arī manai pacietībai: lai, vērojot tādu skatu, saglabā savu pacietību tas, kuram nav nekā no tās zaudējama, — mani ērcina tāds skats, tādi «skatītāji» mani noskaņo pret «izrādi» vēl vairāk nekā izrāde (pati vēsture, jūs mani saprotat), gluži negaidot mani pārņem anakreontiska oma. Šī daba, kas devusi vērsim ragus, bet lauvam χάσμ’ οδόντων*, kāpēc man daba devusi kāju?… Mīdīšanai, pie svētā Anakreona! un ne jau mukšanai: lai samīdītu izčākstējušus atzveltņus, gļēvās apceres, saldkaislo einuhismu vēstures priekšā, koķetēšanu ar askētiskajiem ideāliem, impotences taisnīgumtartifismu! Visu manu cieņu askētiskajam ideālam, kamēr tas ir godīgs! kamēr tas tic sev pašam un netaisa kumēdiņus! Bet es neciešu visas tās koķetās blaktis, kuru godkāre negausīgi ošņājas ap bezgalīgo, līdz beidzot bezgalīgais sāk ost pēc blaktīm; neciešu pārbalsinātus zārkus, kas tēlo dzīvi; neciešu pagurušos un nodilušos, kas tīsta sevi viedumā un skatās «objektīvi»; neciešu par varoņiem uzcirtušos aģitatorus, kas nēsā ideāla burvju cepuri uz savas salmu grīstes, ne galvas; neciešu godkāros māksliniekus, kam patiktu spēlēt askētus un priesterus, bet kuri būtībā ir tikai traģiski nerri; neciešu arī viņus, šos jaunākos ideālisma spekulantus, šos antisemītus, kas šodien pārgriež acis tik kristīgi — āriski — mietpilsoniski un, izmantojot vislētākos, katru pacietību galinošus aģitācijas līdzekļus un morāliskas pozas, lūko uzbudināt visus tautā esošos raglopu elementus (tas, ka visu veidu šmauklīga spokošanās mūsdienu Vācijā nepaliek bez panākumiem, ir saistāms ar vairs nenoliedzamo un nu jau tikpat kā taustāmo vācu gara tukšošanos, kura iemeslus es meklēju pārāk vienmuļajā barībā, ko veido avīzes, politika, alus un Vāgnera mūzika, pieskaitot arī visus šādas diētas priekšnoteikumus: īpaši nacionālo iestrēgumu un iedomību, stipro, bet šauro principu «Vācija, Vācija pāri visam», ka arī «mūsdienu ideju» paralysis agitans*). Eiropa šodien ir dāsna un atjautīga pirmām kārtām jau uzbudinošo līdzekļu piedāvājumā, nekas nešķiet vajadzīgāks par stimulantia* un spirtu: no tā arī milzīgā ideālu, šo gara stiprāko spirtu, viltošana, no tā arī pretīgais, slikti smakojošais, melīgais, pseidoalkoholiskais gaiss visapkārt. Man gribētos zināt, cik daudzas kuģu kravas paštaisītā ideālisma, teātra varoņu kostīmu, skanīgo vārdu grabošā skārda, cik daudzas tonnas pārcukurotas un spirtotas līdzcietības (ražotājfirma: la religion de la souffrance*), cik garīgi platpēdaino atbalstam izgatavotu «cēlā sašutuma» protēžu, cik kristīgi morāliskā ideāla komediantu šodien būtu jāeksportē no Eiropas, lai gaiss tajā atkal sāktu ost tīrāk… Acīmredzami, ka šī pārprodukcija paver jaunu tirdzniecības iespēju, acīmredzami, ka ar mazajiem ideālelkiem un katram tiem atbilstošajiem «ideālistiem» varētu taisīt jaunu veikalu — lai nepalaižam gar ausīm šo mājienu ar sētas mietu! Kuram gan tam būs dūša? — mēs turam dūrē iespēju «idealizēt» visu Zemi!… Bet ko es te runāju par dūšu: šeit mums var līdzēt tika viens, tieši dūre, vaļīga, ļoti vaļīga dūre…

27

— Gana! Gana! Liksim malā šīs mūsdienu gara kuriozitātes un kompleksitātes, kurās ir tikpat daudz smieklīgā kā ērcinošā: tieši mūsu problēma, askētiskā ideāla nozīmes problēma, var bez tā visa iztikt, — kāda tai daļa gar vakardienu un šodienu! Tās lietas es apskatīšu pamatīgāk un skarbāk jau citā kopsakarā (ar virsrakstu: «Par Eiropas nihilisma vēsturi»; tādēļ šeit sniedzu norādi uz savu sagatavošanā esošo darbu: «VARASGRIBA, visu vērtību pārvērtēšanas mēģinājums). Vienīgais, ko šeit būtu svarīgi pateikt, ir tas: arī garīgākajās sfērās askētiskajam ideālam pagaidām vēl aizvien ir tikai viena veida īstie ienaidnieki un kaitētāji: tie ir šā ideāla komedianti, — jo tie modina neuzticību. Visur citur, kur gars šodien stingri, vareni un bez viltvārdības ir darbā, tam vispār trūkst ideālu — populārākais izteiciens šīs abstinences apzīmēšanai ir «ateisms»: atrēķinot tā patiesībgribu. Savukārt šī griba, šis ideāla atlikums ir, ja man grib ticēt, pats tas ideāls savā stingrākajā, garīgākajā formulējumā, caurcaurēm ezoterisks, atkailināts no visām ārceltnēm, tātad pat ne tik daudz atlikums, kā tā kodols. Absolūtais, godīgais ateisms (un tikai tā gaisu vien mēs elpojam, mēs, šā laikmeta garīgākie cilvēki!) tādējādi nav pretrunā ar šo ideālu, kā varētu likties; drīzāk tas ir tikai viena no šā ideāla pēdējām attīstības fāzēm, viena no beigu formām un iekšējām konsekvencēm, — tas ir godbijību prasoša katastrofa, kādu cietusi divus gadu tūkstošus ilga audzināšana patiesībai, kas beigās aizliedz sev melus ticībā Dievam. (Tā pati attīstības gaita Indijā, pilnīgi neatkarīga un tāpēc kaut ko pierādoša; tas pats ideāls, kas virza uz to pašu galu; izšķirošais punkts sasniegts piecus gadsimtus pirms eiropeiskā laiku rēķina sākuma, ar Budu, precīzāk: jau ar sankjas filosofiju, kuru Buda popularizēja un padarīja par reliģiju.) Kas, visā stingrībā jautājot, īsti uzvarēja kristīgo Dievu? Atbildi sniedz mana «priecīgā zinātne» 3. sēj. 600. lpp. [357.§]: «Pati kristīgā moralitāte, aizvien stingrāk ņemtais patiesīguma jēdziens, kristīgās sirdsapziņas biktstēvu izsmalcinātība, pārtulkota un sublimēta par zinātnisko sirdsapziņu un intelektuālo spodrību, kas sasniedzama par katru cenu. Raudzīties dabā, it kā tā būtu Dieva labestības un aizbildnības pierādījums; interpretēt vēsturi dievišķā prāta godam, kā pastāvīgu tikumiskas pasaules kārtības un tikumisku gala nolūku liecinājumu; iztulkot paša pārdzīvojumus tā, kā to gana ilgi ir iztulkojuši dievbijīgi cilvēki, it kā katra sagadīšanās, katrs mājiens, viss būtu izdomāts un sūtīts dvēseles glābšanas labad: ar to tagad ir cauri, tagad pret to ir sirdsapziņa, visas smalkākas sirdsapziņas tagad to uztver kā kaut ko nepieklājīgu, negodīgu, kā melus, feminismu, vājumu, gļēvumu, — ja vispār ar kaut ko, tad tieši ar šo stingrību, mēs tieši esam labi eiropieši un Eiropas ilgākā un drosmīgākā sevis pašpārvarējuma mantinieki»… Visas labas lietas iet bojā pašas caur sevi, caur kādu pašatcelšanas aktu: tā to grib dzīves likums, nepieciešamā «pašpārvarējuma» likums dzīves būtībā, — vienmēr visbeidzot likumdevējam pašam skan sauciens: «patere legem, quam ipsi tulisti.»* Tā kristietība kā dogma aizgāja bojā pašai piemītošās morāles dēļ, līdzīgi tagad ir jāiet bojā kristietībai kā morālei, — mēs stāvam uz šā notikuma sliekšņa. Pēc tam, kad kristīgais patiesīgums ir izdarījis vienu secinājumu aiz otra, tas beigās izdara savu stiprāko secinājumu, secinājumu pret sevi pašu; bet tas notiek, kad patiesīgums uzdod jautājumu: «ko nozīmē katra patiesībgriba?»… Un šeit es atkal pieskaros savai problēmai, mūsu problēmai, mani nepazīstamie draugi (jo es vēl nezinu neviena drauga): kāda gan jēga būtu visai mūsu esamībai, ja ne tas, lai mūsos tā patiesībgriba apzinātos sevi pašu kā problēmu?… Šajā patiesībgribas pašapzināšanās tapšanā — tur nav nekādu šaubu — morāle iet bojā: ir sākusies lielā simt cēlienu izrāde, kas pataupīta tuvākajiem diviem Eiropas gadu simteņiem, briesmīgākā, šaubīgākā un varbūt ar viscerīgākā no visām izrādēm…

28

Ja noliekam malā askētisko ideālu, tad cilvēkam, dzīvniekam cilvēkam līdz šim nav bijis jēgas. Viņa esamība virs zemes neguva nekādu mērķi; «kam vispār tāds cilvēks?» — tas bija jautājums bez atbildes; cilvēkam un zemei trūka gribas; aiz katra lielāka cilvēklikteņa kā refrēns skanēja tikai vēl lielāks: «Viss velti!» Tieši to arī nozīmē askētiskais ideāls: ka kaut kā trūka, ka cilvēku apņēma milzīgs pušums, — viņš sevi neprata attaisnot, izskaidrot, apliecināt, viņš cieta no savas jēgas problēmas. Viņš cieta arī citādi, viņš galvenokārt bija slimīgs dzīvnieks: tomēr ne ciešanas pašas bija viņa problēma, bet gan tas, ka trūka atbildes uz kliedzošo jautājumu «kālab ciest?» Cilvēks, visdrosmīgākais un ciest pieradušākais dzīvnieks, nesaka «nē» pašām ciešanām: viņš tās grib, viņš pats tās meklē, pieņemot, ka viņam uzrāda jēgu «ciest tālab». Ciešanu bezjēdzība, nevis ciešanas bija tas lāsts, kāds līdz šim bija uzlikts cilvēkam, — un askētiskais ideāls sniedza tām jēgu! Līdz šim tā ir bijusi vienīgā jēga; kaut kāda jēga ir labāk, nekā vispār nekādas jēgas; askētiskais ideāls no jebkura viedokļa ir «faute de mieux» par excellence*, kāds līdz šim bijis. Askētiskajā ideālā bija ciešanu tulkojums; milzīgais pušums šķita aizpildīts; aizvērās durvis jebkāda pašnāvnieciska nihilisma priekšā. Tulkojums — tur nav nekādu šaubu — nesa sev līdzi jaunas ciešanas, dziļākas, iekšķīgākas, indīgākas, dzīvi kremtošākas: tas lika visas ciešanas skatīt vainas perspektīvā… Tomēr par spīti tam visam — cilvēks reizē ar to bija glābts, viņam bija jēga, turpmāk viņš vairs nebija lapa vējā, bezjēdzības rotaļlieta, «bezjēga», nu viņš varēja kaut ko gribēt, — sākumā ir vienalga, ko, kurp, ar ko viņš gribēja: bija glābta pati griba. Nekādi nav iespējams sev noslēpt, ko īsti pauž visa tā griba, kas guva savu virzību no askētiskā ideāla: šo naidu pret cilvēcisko, vēl vairāk — pret dzīvniecisko, vēl vairāk — pret vielisko, šo riebumu pret jutekļiem, pat pret prātu, šīs bailes no laimes un skaistuma, šīs alkas tikt projām no visas šķietamības, mainīguma, tapšanas, nāves, vēlmēm, no pašām alkām — tas viss nozīmē, uzdrīkstēsimies to apjēgt, neesamības gribu, nepatiku pret dzīvi, sacelšanos pret būtiskākajiem dzīves priekšnoteikumiem, bet tā ir un paliek griba!… Un, lai noslēgumā vēlreiz pateiktu to, ko teicu jau sākumā: labprātāk cilvēks grib gribēt neko, nevis neko negribēt…

No vācu valodas tulkojis Jānis Krūmiņš.

in artibus et litteris (latīņu val.) — mākslās un literatūrā

non plus ultra (latīņu val.) — augšējā robeža, galējība

Nada! (portugāļu val.) — Nekā!

χάσμ’ οδόντων (grieķu val.) — rīkli ar asiem ilkņiem

paralysis agitans (latīņu val.) — trīcošā paralīze, t. i., Pārkinsona slimība

stimulantia (latīņu val.) — stimulantiem

la religion de la souffrance (franču val.) — ciešanu reliģija

patere legem, quam ipsi tulisti (latīņu val.) — paklausi likumam, kuru pats esi izdevis

«faute de mieux» par excellence (franču val.) — galvenokārt labākas iespējas trūkuma dēļ, t.i., mazākais iespējamais ļaunums

90) Vēl viena sasaiste ar Stendāla romānu «Sarkanais un melnais». Tā galvenajam varonim fiiljēnam Sorelam labvēlīgā salīdzinājumā tiek spriests, ka citi «arī mirdami baidītos tikai no viena: no slikta toņa», kamēr Sorels uzbrucējiem «triektu lodi pierē». — Stendāls. Sarkanais un… — 300. lpp.

96) Grieķu vārda anarchia latinizējums «augu sistemātikas garā»; t.i., anarhistu šķirne.

97) Nīčes pārmetumi franču kultūras darbiniekam Ernestam Žozefam Renānam (1832–1892) eksplicēti Nīčes nākamajā darbā «Antikrists»: «Kā gan vēl šobaltdien var tiktāl pakļauties kristietības teologu vientiesībai, lai piekristu viņu apgalvojumam, ka Dieva jēdziena pārveidošanās no «izraēļu Dieva», no tautas Dieva par kristīgo Dievu — par labā iemiesojumu esot progress? — Tomēr pat Renāns tam piekrita. Bet kā Renāns drīkstēja būt tik vientiesīgs?!» — Nīče F. Antikrists. — R., 2003. — 44. lpp. Ar 1863.gadā izdoto grāmatu «Jēzus dzīve» E.Ž.Renāns izpelnījās disidenta slavu un nepatikšanas, kuras, atšķirībā no F.Nīčes, spēja nolīdzināt jau dzīves laikā un mūža beigās bija Francijas Akadēmijas loceklis.

98) Parkas bija seno romiešu likteņa dieves; sākotnēji uzskatīta par vienu būtni, bet grieķu ietekmē likteņa lemšanas funkcijas tika specializētas un parkas saplūda ar grieķu moirām.