Vienā no režisora Ginta Grūbes dokumentālās filmas "Vairāk nekā dzīve" (filmu studija "Mistrus Media", pirmizrāde 29. janvārī Rīgā) epizodēm režisors Alvis Hermanis runā par to, ka kaut kādā savas darbošanās brīdī esot atskārtis – visu cilvēku dzīves savā "ierāmējumā" ir ārkārtīgi līdzīgas. Protams, pastāv arī dažādas apstākļu noteiktas vai pašu izraisītas "nobīdes", proti, tas, kas droši vien mūs katru padara arī kaut nedaudz atšķirīgu, tomēr pamatā mēs visi izrādāmies apbrīnojami līdzīgi, lai neteiktu – vienādi. Visticamāk, Hermanis to neizteica gluži tā, bet doma aptuveni tāda bija. Un vēl vai nu tajā pašā, vai kādā citā epizodē viņš sacīja kaut ko par to, ka pilnīgi visu cilvēku mūža gājums agri vai vēlu izrādās skumjš. Un nav jau grūti saskatīt kāpēc. Pavisam vispārināti paraugoties uz to "ierāmējumu", necik daudz vairāk par trim rāmja malām nesanāk – ir piedzimšana, kaut kāda dzīve, tai seko nāve. Un vismaz viens no šiem posmiem savā neizbēgamībā bieži vien mēdz uzvējot skumjas ja ne pašam dzīvotājam, tad vismaz pārējiem.
Filmā Alvis Hermanis runā ne tik daudz par savu dzīvi, bet par to dzīvi, kas ilgu laiku bija kļuvusi par viņa izrāžu veidošanas pamatu un metodi. "Latviešu stāsti", "Zilākalna Marta", "Latviešu mīlestība", "Vectēvs" tepat Jaunajā Rīgas teātrī, "Senču asiņu balss" Minhenes kamerteātrī, "Tēvi" Vīnes Pilsētas teātrī – tās visas ir izrādes, kas tapušas, pašiem aktieriem iejūtoties folkloristu, antropologu vai, ja vēlaties, žurnālistu ādā, atrodot savu tēlu prototipus "reālajā" dzīvē un pēcāk kopīgi ar režisoru viņu stāstus iedzīvinot uz skatuves.
Lai gan Grūbes filma sākas ar mazu paša Hermaņa stāstiņu par sevi, laimīgā kārtā to nepavisam nevar uzskatīt par režisora biogrāfijai veltītu vēstījumu. Laimīgā tāpēc, ka būtu maldīgi iedomāties, ka mākslinieka dzīve iesākumā minētajā "ierāmējumā" kaut kādā ziņā ievērojami atšķirtos vai būtu pat mazāk skumja nekā visas pārējās. Lai gan parasti tas gan neliedz ļauties vilinājumam tieši mākslinieku dzīvēs meklēt izskaidrojumu tam vai citam pagriezienam viņu daiļradē, un dokumentālo filmu vai grāmatu, kur tas tiek darīts, ir pilna pasaule.
Filmas "Vairāk nekā dzīve" veiksmes pamatā ir jau nosaukumā ieliktā vēlme izstāstīt nevis "galvenā varoņa" biogrāfiju, bet, izmantojot jau pieminētās izrāžu veidošanas metodes elementus, ļaut ielūkoties šādu izrāžu tapšanas procesā. Parādīt filmā, kā kaut kas rodas, nebūt nav vienkāršs pasākums – to apliecina karikatūriskie mēģinājumi atainot mākslinieku darbošanos ne vienā vien mākslas un arī dokumentālā filmā. Hermanis ir bijis pietiekami drosmīgs un Grūbe – neatlaidīgs, lai skatītājam nebūtu jācieš no "radīšanas moku" banalitātēm un filmai atvēlētais laiks tiktu izmantots lietderīgi. Tam labi der arī visai filmai cauri izvītais Viļa Daudziņa izrādes "Vectēvs" tapšanas stāsts kā uzskatāms Hermaņa metodes piemērs.
Vēlme atklāt teātra izrāžu tapšanas mehānismus man šķiet daudz jēdzīgāka par mēģinājumiem iemūžināt pašas teātra izrādes. Teātris šajā ziņā ir viena no nepateicīgākajām mākslas formām, par to pārliecinos ikreiz, kad sastopos ar savu nespēju skatīties teātra izrādes videoierakstā – kaut vai tagad regulāri LTV rādītajos agrāko laiku Latvijas teātros iestudētajām izrādēm veltītajos raidījumos. Iekonservēts videolentē, pakļauts operatoru un montāžas režisoru gaumei, pārliecībām, varbūt pat garastāvokļiem vai untumiem, teātris pazaudē tieši to grūti definējamo pamatojumu, kāpēc ir vēlme un nepieciešamība to skatīties. Teātris ir gaistoša, konkrētā laika nogrieznī gadījusies un arī no paša skatītāja gribas, zināšanām un noskaņojuma ārkārtīgi atkarīga parādība, ko varbūt var salīdzināt ar gleznas aplūkošanu – katra skatītāja skatiens pa gleznas laukumu klīdīs kaut kā mazliet citādāk, viens varbūt vispirms pakavēsies pie kādas sīkas detaļas, cits novērtēs rāmi vai visu kopumā u.tml. Bet tagad iztēlojieties, ka gleznai tiktu pievienotas cieši piegulošas brilles, kas visu skatītāju skatienus pa to virzītu pa vienu un to pašu trajektoriju – "ierakstīts" teātris ir kas līdzīgs.
Teātris kā mākslas forma vispār ir viena no tēmām, par kuru salīdzinoši īsā Grūbes filma mudina domāt atkal un atkal. Hermanis atgādina par it kā pašsaprotamo un tomēr teātra cienītājiem un regulāriem skatītājiem parasti garām paslīdošo teātra absurdumu (esmu novērojis, ka visbiežāk par to mēdz runāt cilvēki, kas teātri "nesaprotot" vai vienkārši neapmeklē). Iedomājieties tik, pieauguši cilvēki sapulcējas tumšā telpā, kur uz izgaismota paaugstinājuma citi pieauguši un šķietami normāli cilvēki stundu vai pat vairākas izliekas par kādu citu. Turklāt Hermaņa metodes gadījumā šī izlikšanās pat nav par kādu izdomātu vai uzrakstītu tēlu – Oņeginu, Hamletu vai ko nu tur –, bet par pilnīgi reāliem cilvēkiem, tik reāliem, ka viņš vai viņa pat var būt starp tiem zālē sēdošajiem un vērot, kā uz skatuves kāds cits izliekas par viņu pašu.
Saprotams, šīs attiecības nav tik vienkāršas. Hermanis atgādina, ka uz skatuves jau neparādās konkrētais taksometra vadītājs vai Otrā pasaules kara veterāns. Pēc šīs metodes veidotajās izrādēs divu cilvēku – aktiera un viņa prototipa – sastapšanās mirklī uz skatuves rodas kāds trešais, kas īsti vairs nav pats aktieris, taču nekādā ziņā nav arī viņa iemiesotās personas oriģināls. Un beigu galā šī ilūzija, kopija, tēls ir pat košāks, izteiksmīgāks, ja vēlaties – dzīvāks par savu prototipu – sieviete Minhenes teātrī, raugoties uz "sevi", ko atveido aktrise, nespēj valdīt asaras, bet pats Hermanis "reālā" taksometra šoferī piepeši atpazīst savas izrādes varoņa atblāzmu (režisors filmā piemin pat vairākkārt, ka izrāžu tapšanas laikā ar tēlu prototipiem satiekas tikai aktieri, bet viņš saglabā distanci un "štābiņā" gaida, ko tad nu aktieri būs ievākuši).
Hermanis saka, ka vienubrīd sācis sajust – kopā ar aktieriem radītajā metodē jeb receptē jau sasniegta tāda meistarība, kas robežojas ar cinismu. Ir bijis skaidrs, kur ko uzsvērt, kur ko pievilkt vai pieķīlēt, lai faktiski no jebkura dzīvesstāsta – kas, kā jau sākumā minēts, visi ir diezgan vienādi – iztecinātu dramaturģisko esenci. Tā kļuvusi par tādu kā mērķtiecīgu prototipu ekspluatāciju. Tas atmiņā atsauca Patrika Zīskinda romānā "Parfīms" aprakstītā smaržu meistara darbošanos. Atceraties, viņš mēdza nogalināt sievietes un ar izsmalcinātiem parfimēra paņēmieniem ievāca un iemūžināja viņu smaržas. Kā noprotams, vismaz uz kādu laiku ar šāda veida izrāžu radīšanu Hermanis vairs nenodarbosies.
Filmas sākumā uz mirkli ļāvos šaubām par to, vai tā varētu būt saprotama un interesanta kādam, kurš nav redzējis nevienu no šī Alvja Hermaņa darbošanās posma izrādēm vai pat nezina, kas tas Hermanis tāds ir. Vai izrādi "Vectēvs" neredzējušam būtu skaidrs, ar ko gan Daudziņš nodarbojas, apmeklēdams Otrā pasaules kara padomju armijas veterānu svētkus un ciemodamies pie vācu leģionā dienējuša vīra, kas Hitlera dzimšanas dienā logā bijis izkāris karogu ar kāškrustu? Droši vien, ka nebūtu, taču tas nav arī nekāds trūkums. "Vairāk nekā dzīve" ir filma tiem, kas ir redzējuši, jo kāda gan jēga būtu kaut ko uzzināt par metodi, ja nav ne jausmas, kā tā izmantota. Tad tā būtu tikai kā nezināmam nolūkam radīts darbarīks, kuru arheologi pēc daudziem gadsimtiem sava mīļā miera labad varētu klasificēt kā "kulta priekšmetu".
5