//
beidz kasīties
vārā meitene
kāpēc tik bēdīga
milzīgā mētelī
tava nelielā seja
tik līdzīga
brālim
kas pāraudzis tevi
izstiepies kā
kāršroze
ko tu domā
un kāpēc nobijies
nekasies
vari apgulties
siltajā midzenī
rokā sažmiedzis
pelēko cepuri
pats nedzird
kā miegā
griež zobus
divus baltus
zāģus
smiltīs atrastais
cirslis vai kurmis
sastindzis
satrauktā aprisē
2000
ar māsīcu izdomājām savu valodu un dzīvojām dārza kokos.
ēdienu uzvilkām ar virvē iesietu groziņu un zagām plūmes.
skatījāmies caur binokli.
//
man ir divpadsmit
garlaicīga jūra
garlaicīgs mežs
man ir
grāmatas
uzlīmju kolekcija
sarkanas botas
cik garlaicīga var
būt jūra
tā ir pelēka
mazpilsētā mums ir
bibliotēka
baznīca
upe
bet lielpilsētā pēc pusnakts
uz paklāja sēžot
sāka skanēt savāda mūzika
kā čerkstoša ilgpilna nojauta
bikses saplīsa ceļos
mani jau gaidīja
viss ko es gaidīju
telts
viss pārakmeņojies
saspiests slapjš
kāda tumša telts
gliemeži bez čaulām
un kas būtu jādara
kad atradi
un izvēlējies mani
no visām meitenēm
pie ugunskura
vai vispār bija
tāds ugunskurs
pusaudžu formas
ir tik nenoteiktas
neveiklas kad
padod viena otrai
pudeles
pilnas ar pulsu
nozīmīgā aplī
un tumsā
ir jādara tumsā
bet tu
biji gudrs
tev bija lukturītis
silts stars pārslīdēja
manai sejai
kas gandrīz
saplīsa tā gaismā
un es sniedzu tev
dārgāko
kas man bija –
vairākus gadus krātās ilgas
kā tādus nogrieztus matus
kartona kārbā
tā ir vārīga
noslēgta telpa
kur atrasties
telts
kustas divas
mēles
bet viena
otru neatceras
//
es esmu meitene
un ir pārāk karsts
lai atrastos rīgā
man ir tulzna uz labā papēža
jo vakar staigāju baltajās kurpēs
ar mazajiem papēžiem
un tās nebija ienēsātas
es spēru mazus soļus
un dzēru sarkanu vīnu
un stāstīju par savām emocijām
un bildu: cerams es neizklausos
galīgi traka!
naktī mērcēju jauno krekliņu
lejot pārmērīgu daudzumu
mazgāšanas līdzekļa
es zināju ka tiešām pārspīlēju
krekliņš bija ļoti balts
uz tā – trīs nelieli traipi
kas laikam uztašķījās
šūpojoties papīra glāzei
kad bijām ceļā uz parku
skatīties neglītos krupjus
//
liesmojošs asmens
pavīd starp lapām
un nevar atrast drēbes
iebāžu slēdzenē
trulu pirkstu
cenšoties sataustīt
atbildi
no kurienes nāk
tas karstums
jēls auglis
guļot
pie mammas uz grīdas
redzu jocīgus sapņus
pa dienu gleznoju
kartona dekorācijas
ar otu lēni
velku līnijas
veidojot mērkaķus
smailus tempļus
augļu kokus
augļus
vakarā nespēju lasīt
redzu slapjo krāsu
sarkanu
dzeltenu
zilu
apēdu trīs
indiešu saldumus
aizmiegu uz grīdas
redzu jocīgus sapņus
manu
kustībā izplūdušo seju
man aiz muguras
nogruntēts balts
satraukti tirinu rokas
laimīga
tas tāpēc ka
tūlīt gleznos
komentē Ivars
Heinrihsons
//
pēkšņi gribas
roku iebāzt krāsnī
kāda skaņa
kad ledus skrien pa ledu
un kāda
kad
roku iebāž krāsnī
//
meitene
karstumu izskalota
uz virtuves dīvāna
drīzāk
meitene pie upes
veras uz tiltu
kamēr vēders savelkas
čokurā
tad atlaižas
kā atraisīts mezgls
krekls sabāzts biksēs
kurpju auklas atrisušas
0