Diskusija notika 2015. gada 2. septembrī 19. Baltijas jūras dokumentālo filmu foruma atklāšanā kinoteātrī "K. Suns" pēc filmas "Redakcijas aizkulises" ("The Newsroom – Off The Record") seansa. No angļu valodas tulkojusi Sanita Grīna. Foto – Agnese Zeltiņa.
Anda Rožukalne: Es vēlētos iepazīstināt ar diskusijas dalībniekiem. Ar mums ir paši galvenie ar filmu saistītie varoņi – producente Sigrida Dīekera un Pouls Madsens, "Ekstra Bladet" galvenais redaktors. Ar mums ir arī viens no šī filmu foruma dalībniekiem, Askolds Kurovs, kinorežisors no Krievijas. Nākamais dalībnieks ir Ivans Kolpakovs, elektroniskā medija "Meduza" galvenā redaktora vietnieks, kurš ir pārcēlies no Krievijas uz Latviju. Nellija Ločmele – viena no žurnāla "Ir" dibinātājām un tā galvenā redaktore; starp citu, Poul, viņai ir vairāk "Twitter" sekotāju, nekā bija jums filmas uzņemšanas laikā. Nezinu, kā ir tagad, bet tolaik viņai sekotāju bija vairāk nekā jums. Ar mums ir arī filozofs un interneta medija "Satori" galvenais redaktors Ilmārs Šlāpins. Un visbeidzot – žurnālists, filmu veidotājs Sandijs Semjonovs. Paldies jums, ka esat atraduši laiku šovakar mums pievienoties.
Atklāti sakot, šī filma uz mani atstāja ļoti spēcīgu iespaidu. Es nespēju aizmirst noteiktus mirkļus, situācijas un personāžus. Kad es to pirms aptuveni divām nedēļām noskatījos pirmoreiz, mans pirmais iespaids bija – o, malači, Dānijas kolēģi cenšas glābt savu avīzi, bet filmas beigās tas drīzāk izskatās pēc eitanāzijas. Pēc tam man, protams, radās pārdomas par citiem filmas aspektiem. Tādēļ mans pirmais jautājums ir producentei Sigridai – vai jūs varētu pastāstīt, kādēļ izlēmāt veidot šo filmu?
Sigrida Dīekera: Šis ir ļoti personisks projekts, lai gan pirmajā mirklī tas tā nešķiet – varētu domāt, ka filma ir par tādu vispārīgu tēmu. Taču mūsu režisores Mikalas Krogas, kura pašlaik Filipīnās uzņem savu jauno filmu, tēvs bija galvenais redaktors. Viņš bija, iespējams, visu laiku jaunākais galvenais redaktors Dānijā – viņam bija 26 gadi, kad viņš kļuva par galveno redaktoru. Viņas mājā un ģimenē žurnālistika bija pati svarīgākā lieta. Viss bija organizēts ap žurnālistiku. Tā bija svarīgāka, iespējams, pat par ēdienu. Un būt patiesam, godīgam un strādīgam žurnālistam bija svarīgāk par visu pārējo pasaulē. Viņa atminas, ka bērnībā tēvs teicis – ja sāksies karš, es jūs pametīšu un iešu uz avīzi, jo ir daudz svarīgāk, ka es rakstu par karu, nevis rūpējos par mammu un jums, bērni. Tā ka viņai tā ir pamatlieta dzīvē, un tas allaž bijis viņas liels sapnis – uzņemt filmu par avīzi, uzņemt filmu par žurnālistiem. Mēs veicām izpēti daudzās Dānijas avīzēs, un mēs savā ziņā iemīlējāmies "Ekstra Bladet", jo mēs abas ienīdām šo avīzi. Mēs to ienīdām, jo viņi bija tik nežēlīgi pret cilvēkiem, liekot tos uz pirmās lapas; bet tajā pašā laikā mēs zinājām, ka mūsu sabiedrība nespētu dzīvot bez viņiem, jo kam citam gan zvanīt, kad policijai un politiķiem nerūp tavas problēmas? Vienīgie, kam tu vari piezvanīt, ir "Ekstra Bladet". Tādēļ mēs pielikām pūles, lai šī avīze iesaistītos mūsu projektā, lai Pouls dotu mums tajā brīvu vaļu. Mikala tur, "Ekstra Bladet", filmēja pusotru, gandrīz divus gadus, un, ieskatam, varu jums pateikt, ka viņai nevienā brīdī neviens neteica "nē" – ka viņa nedrīkstētu filmēt vai atrasties kādā vietā. Tā ka, manuprāt, mums visiem patiešām vajadzētu pateikties Poulam Madsenam par viņa atklātību un godīgumu, rādot, kā ir strādāt šādā vietā.
Anda Rožukalne: Paldies, Sigrid. Es pilnībā piekrītu jūsu teiktajam, un Poul – es patiesi apbrīnoju jūsu drosmi būt pilnībā atklātam tajā, kā jūs kā profesionālis parādāties šajā filmā. Tādēļ mans nākamais jautājums Poulam – kad mēs satikāmies dažas minūtes pirms filmas seansa, jūs minējāt, ka projekta laikā esot guvis daudz jaunu mācību. Vai varat padalīties ar dažām no šīm mācībām, ko guvāt filmas iespaidā?
Pouls Madsens: Es domāju, ka pašu lielāko mācību es saņēmu pats par savu lomu. Es biju pārāk tirānisks. Pēc filmas mēs esam mainījuši redakcijas darbu. Filmā izskatās, ka visus lēmumus par žurnālistiem pieņemu es. Tā, protams, nav. Viņas gribēja, lai mans tēls ir "jaukais nejaukais puisis". Un, jocīgi ir tas, ka parasti Dānijā es, protams, uzstājos televīzijā, medijos, runāju par politiķiem un sabiedrības norisēm, bet, ceļojot ar šo filmu, es esmu galvenais varonis. Un ir savādi būt par "varoni", jo es vienkārši daru savu darbu. Bet mans izvēle attiecībā uz filmu bija – vai nu teikt "nē" un liegt pieeju redakcijai, vai arī dot absolūti brīvu pieeju. Vidusceļa nebija. Ja kāds grib uzņemt īstu filmu par pārmaiņām, kas šobrīd notiek medijos, par to, kā avīze, kas pastāvējusi 110 gadu, varētu tikt slēgta divu triju gadu laikā, tad mēs varam teikt – nē, mēs negribam, lai cilvēki redz, kas notiek, jo medijiem šis ir slikts laiks, šis ir laiks, kad nākas atbrīvoties no cilvēkiem, kas strādājuši te varbūt 20–25 gadus; bet tā nu tas šobrīd ir. Ja mēs vēlamies, lai cilvēki saprastu, ko mēs darām, tad ir jāparāda, kā mēs to darām. Dānijā šobrīd notiek diskusijas par to, ka valdība grib noliegt pieeju it visam, par to, ka pilnīgi nekam nav iespējams piekļūt, tādēļ es gribēju parādīt Dānijas valdībai – ja tu atklāj, kā lietas notiek, tad iespējams saņemt atzinību pat par sliktajām lietām.
Anda Rožukalne: Un vai valdības attieksmē kaut kas ir mainījies?
Pouls Madsens: Jā, es tā domāju, jo visi, pat mana valde man teica – nedari to. Jo tas ir milzīgs risks. "Tu esi ķerts, cilvēki tevi ienīdīs, viņi ienīdīs "Ekstra Bladet"." Bet es viņiem atteicu – cilvēki jau ienīst "Ekstra Bladet"! Kādēļ neparādīt viņiem, ka mēs esam saprātīgi ļaudis, kas runā par žurnālistiku 24 stundas diennaktī, kas pieņem lēmumus, – mēs neesam šie sliktie puiši, kam rūp vienīgi tirāža. Mēs publicējam daudz lielisku rakstu. Mums ātrā tempā jāpieņem daudz lēmumu, tāda ir modernā žurnālistika, no kuras jūs redzat tikai vienu pusi, jūs redzat stāsta slikto pusi.
Anda Rožukalne: Jā, es lasīju interviju ar jums, kurā jūs sakāt, ka filmā pietrūkst vienas stāsta puses, tajā pietrūkst veiksmes stāsta. Ko jūs ar to domājāt?
Pouls Madsens: Ja būtu tā, kā ekrāna tiek rādīta avīzes tirāža – līkne, kas krīt arvien zemāk, zemāk, zemāk –, tad nākamajā solī man būtu jābūt pagalam. Jūs redzat kritienu lejup, bet tā ir tikai avīzes tirāža. Tajā pašā laika periodā, kad Mikala filmēja "Ekstra Bladet", mēs radījām jaunus mediju kanālus, mēs radījām ļoti, ļoti populāru digitālo portālu, ļoti populāru televīzijas kanālu – Dānijā tikko, pirms diviem mēnešiem, bija vēlēšanu kampaņa, un tajā laikā mēs gribējām būt trešajā vietā nacionālajā apraidē, un mēs bijām. Tā kā digitāli mēs esam ļoti veiksmīgi, bet tirāža krītas, jo cilvēki visā pasaulē vairs nelasa avīzes. Un droši vien tāpēc jums bija sajūta, ka tas varētu notikt arī jūsu valstī, jo tas notiek visur. Tādēļ jums jāatrod jauna biznesa niša, un mēs bijām spiesti to atrast ātrāk nekā citi. Bet tā bija arī mūsu veiksme, jo mēs varējām veikt šo pāreju divu gadu laikā.
Anda Rožukalne: Paldies. Pirms es vēršos pie citiem diskusijas dalībniekiem, es gribētu atgādināt, ka arī jautājumi no publikas ir laipni gaidīti. Nellija, es gribētu vaicāt jums, kādi ir jūsu pirmie iespaidi par filmu – kāda ir jūsu attieksme pret šīm ļoti sarežģītajām dilemmām starp pieprasīto saturu un labu žurnālistiku?
Nellija Ločmele: Es domāju, ka šis bija ļoti interesants un atklāts stāsts, un patiešām visu cieņu jums par drosmi tā atklāties visai pasaulei. Pirmām kārtām, es nepiekrītu jums, ka tas notiek visur – tā nav tiesa. Aizbraucot uz Āziju, var redzēt pilnīgi citu stāstu – jebkurā vietā, kur iedzīvotāju skaits aug, ir pavisam citāda situācija. Es nesen, aprīlī, biju Indijā, un bija brīnumaini atkal redzēt lielās avīzes ar aifonu reklāmām pa visu pirmo lapu. Tas ir pavisam cits stāsts. Bet šeit, Rietumu pasaulē, kur šis biznesa modelis, kas balstīts reklāmā, brūk vai ir jau pa pusei miris, tas, protams, ir pats svarīgākais jautājums – kā uzturēt žurnālistiku. Tas ir galvenais jautājums, kas interesē mani, kā atrast modeli, kas ļautu saglabāt žurnālistiku. Un, manuprāt, tas ir pilnīgi cits jautājums nekā jautājums par biznesu, par peļņu, par kļūšanu bagātam mediju vidē. Tie ir divi atšķirīgi ceļi, pa kuriem iespējams doties, un divi dažādi jautājumi, uz kuriem rast atbildi. Un es kā žurnāliste esmu ieinteresēta žurnālistikas kvalitātes saglabāšanā. Manuprāt, šī filma ir par abiem jautājumiem, gan par to, kā saglabāt biznesu, gan par tām ļoti interesantajām dilemmām, kas sagaida jūs kā mediju profesionāļus. Pēc manām domām, šis būtu ļoti saistošs stāsts, ko skatīties studentiem par to, kā kļūdīties; tas ir izcils stāsts – un, protams, man ir ļoti viegli sēdēt te un teikt – jūs kļūdījāties –, jo pēc tam tas ir tik acīmredzami: bet es domāju, ka šis patiesi ir ļoti labs piemērs. Mēģinot to noformulēt īsumā – tas bija ļoti labs jautājums, ko jūs uzdevāt, intervējot ķīlniekus. Jūs teicāt: "Vai mēs viņiem ticam? Ja mēs viņiem neticam, mēs to nevaram publicēt." Un es domāju, ka tas ir absolūti nepareizs jautājums. Jautājums, kas jāuzdod, ir: vai tā ir patiesība? Vai mēs to zinām? Un publicēt drīkst to, ko jūs patiešām cenšaties noskaidrot, par ko jūs varat būt pārliecināti, ka jūs par to kaut ko zināt. Mēs nenodarbojamies ar reliģiju, kurā mēs kaut kam vienkārši ticam vai neticam. Mums ir jāpārbauda, jāpārbauda vēlreiz un patiešām jāzina, ka stāstām patiesību. Jūs mēģināt teikt, ka jūs stāstāt patiesību, bet dažreiz jums paslīd kāja un jūs pavēstāt kaut ko tādu, kam jūs ļoti gribat noticēt. Un tad jūs pārstājat meklēt patiesību un vienkārši stāstāt to, kam jūs ticat. Tas ir ļoti slidens ceļš, un es domāju, ka tā ir vieta, kur jūs sākat nodarboties ar propagandu. Un, ja jūs sakāt, ka jūs necenšaties pārdot avīzi, bet cenšaties nogādāt tos cilvēkus mājās, tad jūs neesat īsti patiess, jo, kaut ko publicējot, jūs nevarat nevienu nogādāt mājās. Jums būtu jāattiecas reālistiski pret to, ko jūs varat izdarīt, kaut ko publicējot. Žurnālistika, protams, var mainīt apstākļus, bet mums ir robežas, un ir svarīgi būt atklātam par mūsu robežām, arī ar lasītājiem, lai viņi neviltos. Publicējot šādus stāstus, jūs nenogādājat cilvēkus mājās, protams, ka ne. Jūs liekat noticēt, ka jūs varat izdarīt ko tādu, ko jūs patiesībā nevarat. Un es domāju, ka tas kaitē, tas kaitē jums, jo jūs pieķers. Galu galā jūs zaudēsiet ticamību.
Jautājums, ka visvairāk interesē mani, ir – kā saglabāt žurnālistiku, un mana atbilde ir – es ticu, ka lasītāji, publika ir tie, kas to regulē. Viņi ir tie, kam būtu jāmaksā par to, ko viņi vēlas, un par to, kas viņiem nepieciešams. Tas ir modelis, ko mēs cenšamies uzturēt, un piecu gadu laikā mums patiešām ir izdevies uzbūvēt mediju kanālu, kas spēj sevi uzturēt, no nulles. Un tam es ticu, ka cilvēki būs tie, kas saglābs žurnālistiku – varbūt kā sabiedriskos medijus, jo tie būtībā balstās uz publikas līdzekļiem, vai arī maksājot tieši tiem mediju kanāliem, brendiem, kas cilvēkiem patīk un kam viņi uzticas.
Anda Rožukalne: Paldies, Nellija. Ivans tikko man deva zīmi, ka viņš vēlētos turpināt diskusiju un izteikties par jautājumiem, kam jūs pieskārāties.
Ivans Kolpakovs: Jā, paldies. Vispirms – lieliska filma, lielisks galvenais varonis. Skatīties filmu par žurnālistu ir ārkārtīgi iedvesmojoši, ja tu pats esi žurnālists. Bet ne tikai tādēļ. Patiesi, jūs savā avīzē darāt lielisku darbu, un man ir ļoti daudz ko teikt par šo filmu. Man nav risinājuma ķīlnieku problēmai, es pieņemu, ka tā ir lieta, par kuru jūs diskutējat nemitīgi, izrādot šo filmu, – ko citi žurnālisti darītu šādā situācijā. Galvenā problēma man kā žurnālistam un redaktoram nav jautājums par patiesību. Jo, nu – kas ir tas, ar ko mēs strādājam? Mēs strādājam ar faktiem, lielākoties, nevis ar patiesību. Un te ir ļoti komplicēta situācija. Ir šie cilvēki, un informāciju nav iespējams pārbaudīt. Jums ir jāizlemj, kā rīkoties. Ko es vaicātu sev – es vaicātu, bet ja nu tā ir patiesība? Ja nu viņi patiesi ir šajā situācijā? Tas var būt daudz svarīgāk par mūsu kļūmi. Tā varētu būt atbilde uz šo jautājumu. Vai arī es runātu par to plašākā kontekstā. Bet, ja jūs esat tabloīds, tad jūs to nevarat izdarīt, jo jūs to nevarat izdarīt. Tā es pieņemu. Lai nu kā, tas nav tik vienkārši. Turklāt, jūs varat domāt, ka šiem cilvēkiem prātā ir tikai tirāža, tikai savs bizness, ka tā ir pirmā doma, kas viņiem galvā, un tikai pēc tam nāk – laba žurnālistika, vai vispār – kaut kāda žurnālistika. Bet es saskatīju filmā to, ka viņu žurnālisti cenšas būt klāt pirmie jebkurā situācijā. Viņi par to varbūt nerunā, viņi pārāk daudz runā par tirāžu, bet to var redzēt viņu sejās – viņi ir absolūti parasti žurnālisti. Jo, nu... Jūs tagad mani ienīdīsiet, bet man ir jāpastāsta kaut kas par savu pieredzi. Es neesmu latviešu žurnālists, es esmu krievu žurnālists, es te tikai dzīvoju un veidoju jaunu krievu mediju, kura fokusā ir Krievijas aktualitātes un kurš ir domāts Krievijas publikai. Agrāk es strādāju Krievijas ziņu portālā Maskavā, ko sauc "Lenta.ru". Tas tika izveidots 1999. gadā, mazs, nenozīmīgs ziņu portāls. 2014. gadā tas bija populārākais ziņu kanāls valstī, kas nozīmē apmēram 20 miljonus unikālo apmeklētāju mēnesī. 2013. gadā tas bija piektais lielākais Eiropā. Jūs nepazīstat šo vārdu, jo tas nav "Guardian", tas ir krievu portāls, un tā ir galvenā problēma. Bet mēs bijām soli priekšā "Guardian". Un ziniet, man nav jautājums par to – internets vai drukātā prese – kopš 2005. gada. Es sāku strādāt drukātajā presē, nelielā reģionālā laikrakstā. Un viņu situācija ir daudz sliktāka, nekā jūsu situācija bija 2013. vai 2012. gadā. 2005. gadā es sāku strādāt nelielā reģionālā biznesa un politikas avīzē, un pirmā lieta, ko es pateicu, sākot tur strādāt – es biju galvenā redaktora asistents –, es pateicu galvenajam redaktoram – jums ir jāattīsta mājaslapa. Jo jūsu avīze būs pagalam rīt. Un es tā domāju katru dienu. 2009. gadā es pārtraucu strādāt drukātajā presē, jo es sapratu, ka tam nav jēgas. Tas ir bezjēdzīgi. Tam nav nākotnes. Es esmu jauns cilvēks, es gribu strādāt nākotnes medijā. Es sāku strādāt internetā, un es mīlu internetu. Tas sniedz daudz vairāk iespēju nekā drukātā prese. Jums ir titullapa – mums mūsu jaunajā portālā, "Meduza", arī ir titullapa. Tā mainās katru dienu, ne tā kā parastā ziņu portālā. Un es domāju, ka man ir taisnība, bet tad es aizbraucu uz savu dzimto pilsētu, kur es strādāju tajā avīzē. Es biju pārliecināts, ka tā avīze vairs nepastāv. Bet tā joprojām iznāk. Tai ir drukas versija. Tā ka drukai ir kaut kāda nozīme. Un, galu galā, – es mīlu arī druku.
Anda Rožukalne: Paldies, Ivan, par filmas dažādo aspektu pieminēšanu. Es vēlētos iesaistīt sarunā Ilmāru Šlāpinu. Jūs neesat žurnālists, bet jūs strādājat medijā, kas piedāvā augstas kvalitātes saturu. Kāds ir jūs skatījums uz filmā aplūkotajām problēmām, jūsu pieredzes kontekstā?
Ilmārs Šlāpins: Jā. Vispirms es gribētu teikt, ka man filma nepatika, jo tā bija ļoti skumja.
Anda Rožukalne: Nu jā, bija iecerēts, ka tā būs romantiska komēdija, bet nesanāca...
Ilmārs Šlāpins: Tā bija ļoti skumja, jo tā bija filma par bojāeju – par eiropeiskā laikraksta ideāla bojāeju. Par to, kā iet bojā eiropeiskā laikrakstu tradīcija, kas aizsākās pirms 300 gadiem Vācijā, apgaismības laikmetā, kuras ideāls bija izplatīt patiesību un zināšanas visiem. Un ar visiem tika saprasti varbūt 10 % iedzīvotāju, pirms tam tas bija 1 % procents. Jā, tas bija milzīgs uzlabojums. Mūsdienās informācija ir pieejama varbūt 90 % iedzīvotāju. Ir notikušas radikālas pārmaiņas. Un es domāju, mums vairs nekad nebūs tāda veida mediji, kādi bija laikraksti 19. gadsimtā. Tad laikraksts bija sava veida autoritāte, un viss, kas bija publicēts avīzē, bija patiesība. Tas viss bija svarīgs. Lasītāji, kas pasūtīja kādu avīzi vai ik rītu devās uz bodīti nopirkt avīzi, viņi pirka zināmu stabilitāti savai dzīvei, viņi gribēja būt droši, ka viņi zina visu svarīgo, kas notiek pasaulē. Mūsdienās cilvēki dara pavisam ko citu. Es ievēroju kādu frāzi, kas izskan filmas beigu daļā, – ka lasītāji grib klikšķināt un laikrakstu mājaslapas dod viņiem vairāk iespēju klikšķināt. Es domāju, ka tā nav tiesa. Lasītāji negrib klikšķināt, lasītāji grib lasīt; jā, iespējams, ka ikviens ir attapies tādā prāta stāvoklī, kad tu vienkārši sēdi internetā un klikšķini, klikšķini, klikšķini. Bet tas nav uz ilgu laiku. Tas pāries – un ļoti drīz. Cilvēki pieradīs tikt galā ar informāciju internetā. Es domāju, tas notiks ļoti drīz, un pēc desmit gadiem masu mediji ļoti atšķirsies no tā, kādi tie ir tagad. Filma, protams, aplūko šos jautājumus, un tā ir ļoti saistoša.
Anda Rožukalne: Jā, tāda tā ir, visos aspektos, par ko runā autori. Paldies par šo patiesi pozitīvo prognozi mediju nākotnei!
Ilmārs Šlāpins: Jā, es ticu nākotnei.
Anda Rožukalne: Askold, mikrofons jums – lūdzu, dalieties savos iespaidos par filmu!
Askolds Kurovs: Vispirms, apsveikumi jums, jo filma ir izcila, man tā ļoti patika, jo es zinu, cik sarežģīti ir uzņemt filmu par kaut ko, kas būtībā ir garlaicīgs. Jo tā ir biroja dzīve – visu laiku tie paši cilvēki, tas pats birojs, visi tikai runā un runā, un nekas nenotiek.
Sigrida Dīekera: Tā ir. Mums ir ļoti daudz materiāla. Ļoti daudz.
Askolds Kurovs: Es varu iedomāties.
Anda Rožukalne: Un nekāda mīlasstāsta...
Sigrida Dīekera: Tas ir mīlasstāsts par žurnālistiku.
Anda Rožukalne: Atvainojos, ka jūs pārtraucu. Bet jums ir pilnīga taisnība, Askold, tas patiešām ir garlaicīgi, viss šis aizkulišu process, kurā top mediji. Vai tas nozīmē, ka jūs atteiktos no šāda projekta?
Askolds Kurovs: Nē, protams, ne. Kā jau teicu, filma man ļoti patika, un tā ir lieliski uztaisīta. Es neesmu žurnālists un nezinu, kas notiek žurnālistikā. Dokumentālais kino top citādāk, uzņemt dokumentālo autorfilmu ir pavisam citādi, jo nav jāstāsta par kaut ko, kas ir svarīgs citiem – tev ir laiks atrast kaut ko, kas ir svarīgs tev pašam. Un ir gana laika veikt izpēti, filmēšanu un montāžu; žurnālistika ir pilnīgi citādāka – tev ir jāinformē cilvēki par svarīgiem notikumiem un apstākļiem. Taču es zinu, ko nozīmē atbildība, kāda ir dokumentālā kino veidotāja atbildība varoņu priekšā. Dažreiz gadās, ka tu esi iesaistīts sarežģītā situācijā un ir jābūt ļoti... ir jāspēj glabāt noslēpumus. Es varu pastāstīt par situāciju Krievijā. Dažreiz tu izvēlies sarežģītas tēmas, un, ja tavi varoņi ir iesaistīti politiskos notikumos, tu zini, ka tevi, iespējams, novēro slepenie dienesti, tavu mobilo telefonu noklausās, un ir jābūt ļoti piesardzīgam ar cilvēkiem un informāciju. Piemēram, pirms trim gadiem mēs uzņēmām dokumentālo filmu par protestu kustību un uzfilmējām "Pussy Riot" akciju baznīcā un ne tikai to – mēs bijām uzfilmējuši arī tās mēģinājumu. Un mēs nevarējām to izmantot, jo "Pussy Riot" tika arestētas un tiesātas un šis materiāls varētu viņām kaitēt, jo tas nozīmēja, ka viņas šo akciju bija gatavojušas iepriekš. Tā ka reizēm situācija tavā valstī, tavā dzīvē ir tāda, ka tu nevari izvairīties no iesaistīšanās politiskās un sabiedriskās norisēs. Un tad sanāk pietuvoties žurnālistikai.
Anda Rožukalne: Askold, mēs visi zinām par ļoti sarežģīto situāciju Krievijas medijos. Kā jūs domājat, vai būtu iespējams uzņemt tik atklātu un godīgu filmu par Krievijas propagandas medijiem, par to aizkulisēm? Vai par televīzijas stacijām?
Askolds Kurovs: Par to aizkulisēm?
Anda Rožukalne: Jā, par to, kas tur notiek. Vai tāds projekts būtu iespējams?
Askolds Kurovs: Es domāju, tādu projektu vajadzētu, bet es nezinu, kā to varētu izdarīt.
Anda Rožukalne: Ar novērošanas kamerām?
Askolds Kurovs: Jā... Ziniet, viena no manas topošās filmas varonēm ir Oļega Sencova māsa, viņš ir režisors no Krimas, kas tika notiesāts uz 20 gadiem, un viņa plāno iesūdzēt tiesā visus galvenos Krievijas medijus un Krievijas slepeno dienestu – par viņas brāļa apmelošanu. Varbūt tas varētu būt šādas filmas sākums.
Anda Rožukalne: Ļoti interesanti. Taču es negribētu, lai Sandijs Semjonovs garlaikotos šīs sarunas laikā.
Sandijs Semjonovs: Man nudien nav garlaicīgi.
Anda Rožukalne: Mēs viņu uzaicinājām piedalīties, jo šajā filmā ir vismaz divi stāsti – viens ir par mediju biznesu, otrs...
Sandijs Semjonovs: Es tātad pārstāvu mediju biznesu?
Anda Rožukalne: Nē, nē, jūs pārstāvat žurnālistu ar pieredzi karstajos punktos, tā kā filmā attēlota ķīlnieku krīze. Kāds ir jūsu viedoklis par to, kā "Ekstra Bladet" atainoja šo situāciju?
Sandijs Semjonovs: Jā, tas, protams, bija savdabīgi... Bet vispirms gribu teikt, ka es nezinu, kā ar Krievijas medijiem, bet par Latvijas medijiem mēs viegli varētu uzņemt šādu filmu. Es gan nezinu, kurš to gribētu skatīties. Lai nu kā, esmu pārsteigts, tas ir, es priecājos, ka tik daudz cilvēku ir atnākuši noskatīties šo filmu, tas nozīmē, ka tēma ir aktuāla, un es nekad neesmu Baltijas filmu forumā redzējis, ka pēc filmas uz diskusiju paliek tik daudz skatītāju. Paldies visiem, kas ir aizkavējušies šeit.
Es vienmēr esmu brīnījies par to, ka, aizbraucot uz kādu lielvalsti – Vāciju, Lielbritāniju, ASV –, nopērkot tur avīzi, tā ir 50 vai 80 lappuses bieza, un jo īpaši sporta lappuses – kādas 20 lappuses tikai ar rezultātiem vien. Pēc tam, atgriežoties Latvijā un nopērkot "Dienu" vai "Neatkarīgo Rīta Avīzi", liekas, ka pāris sekundēs viss ir cauri. Bet, protams, es arī piekrītu, ka laikraksti ir tuvu bojāejai; Latvijā, zinot politisko situāciju, jāteic, ka dienas avīzes patiešām ir tuvu bojāejai – politiskās ietekmes dēļ, un arī biznesa ziņā situācija ir visai sarežģīta. Taču galvenais, manuprāt, un par to ir arī filma, ir tas, ko mēs visi sev vaicājam – kurp dodas žurnālistika un mediji, kurp dodamies mēs visi, jo pārmaiņas notiek tik strauji. Pārmaiņas ir ļoti lielas – mēs redzam, par piemēru, arī to, kā ISIS izmanto tādus medijus kā "Youtube" savai publicitātei, ievietojot video ar galvu ciršanu; pirms trim gadiem mēs bijām Somālijā, un tur Al-Shabaab radikāļi izmantoja "Twitter", rakstot tādas ziņas kā "Tagad mums ir 4 ķīlnieki" vai "Šodien atpūšamies, nevienam neuzbrūkam". Tas mūsdienās ir ļoti neparasti, un liels izaicinājums drukātajiem medijiem, mums visiem. Filmas producente teica, ka tas ir mīlasstāsts par žurnālistiku, un kā žurnālists es varu teikt, ka mēs mīlam savu darbu, un mēs mīlam arī cilvēkus, sabiedrību, jo mēs strādājam viņiem, un ir svarīgi, ka mūsu stāsti ir godīgi un patiesi. Man šķita ļoti interesants aspekts, ko aizskāra Ilmārs, par to, kāda būs nākotne; es būtu priecīgs, ja varētu nokļūt 10 gadus tālā nākotnē, tad es jums varētu pastāstīt, kādi būs mediji, bet diemžēl... Es varētu izstāstīt, vai žurnāls "Ir" ir izdzīvojis. Taču mūsdienās Latvijā – atklāti sakot, es arvien mazāk lasu dienas laikrakstus, jo tajos nav satura. Domāju, ka mēs pārslēdzamies uz internetu. Katrā ziņā filma bija laba, un es nezinu, ko vēl piebilst. Tajā noteikti ir mīlestība.
Ilmārs Šlāpins: Man ir viens jautājums par filmu. Vai es sapratu pareizi, ka tā tika uzņemta reālā laikā? Nekas netika inscenēts?
Sigrida Dīekera: Mikala vispirms veica izpēti divu mēnešu garumā, lai atrastu īsto avīzi, kurā nebūtu tik garlaicīgas sapulces – jo mēs zinājām, ka sapulču būs daudz un tās notiks garlaicīgās telpās. Poul, tavs birojs ir jauks, bet ne visi biroji izskatās tā. Tas bija pirmais posms – viņa pavadīja divus mēnešus, veicot izpēti bez kameras. Tādēļ, ka sākumā visiem bija paranoja par šo filmēšanas ideju. Tad viņa trīs mēnešus filmēja. Un viņa bija vīzdegune, viņa teica tā: "Nu, es nezinu, vai es gribu te filmēt. Jo es nezinu, vai jūs, čaļi, varat man sagādāt gana daudz materiāla." Un viņi tad teica: "Nu labi, labi, mēs varam mēģināt, mēs varam mēģināt dot tev vairāk, labi." Viņa mazliet palauzās. Tātad izpēte ar filmēšanu notika trīs mēnešus. Pēc tam mēs samontējām dažas ainas, lai redzētu, kuri ir labi varoņi, kuri ir pietiekami interesanti filmai, lai sapulces nebūtu pārāk garlaicīgas. Mēs viņiem parādījām šīs ainas – lūk, šāda ir filma, ko mēs vēlamies uzņemt, šis ir izpētes materiāls, to mēs filmā neizmantosim. Un tad sākās filmēšanu gada garumā – faktiski Mikala gāja uz turieni katru dienu veselu gadu. Citas dienas nekas nenotika, viņa sēdēja recepcijā, cilvēki zvanīja, bet stāsti nebija noderīgi, vai atkal – bija pavedieni, kas nekur neveda. Bet, piemēram, gadījums ar suņiem, viņa bija tur, kad tas notika, kad par to piezvanīja. Un, protams, tās ir lietas, ko tu iegūsti, kad filmē gada garumā. Tev ir laiks, lai to visu atlasītu. Taču mēs veicām izpēti vēl divās avīzēs, un tās bija ļoti garlaicīgas. Tā ka mēs nolēmām palikt pie "Ekstra Bladet", un kas mums ļoti patika "Ekstra Bladet" – filmēšanas sākumā Dānijas filmu institūta konsultanti un mūsu sabiedriskā medija iepirkumu daļas redaktors mums ieteica, ka režisorei ir jāuzdod jautājumi – vai tas ir pareizi, kā jūs rīkojaties, kāpēc jūs to darāt, un tā tālāk, jāintervē. Un galu galā mēs izvēlējāmies "Ekstra Bladet" tāpēc, ka viņu starpā nebija nekādas vienotības ne par ko. Režisorei nebija jāuzdod šie jautājumi, jo visu laiku notika sapulces, kurās cilvēkiem bija absolūti atšķirīgi viedokļi, un – piedod, Poul! – mums tas ārkārtīgi patika, jo tad diskusija varēja būt filmā iekšā, nevis "viszinīgā" režisore uzdotu jautājumus, lai izrādītu, ka ir gudrāka nekā filmas varoņi. Mēs cienām savus žurnālistus, un mēs domājam, ka "Ekstra Bladet" strādā fantastiski žurnālisti, un mēs nudien negribējām šo tēlu – režisori, kas ir visgudrākā. Tā ka tā bija mūsu izvēle, doties tur, jo tur bija spējīgi žurnālisti, kas viens otram nepiekrita, un tas nozīmēja, ka visas diskusijas notika kadrā. Un mēs varējām veidot ainas, nevis intervijas. Tas ir "dāniskāks" filmu stils – mums ne visai patīk intervijas, mēs dodam priekšroku ainām.
Mēs nolēmām intervēt Poulu automašīnā, un šīs intervijas mums patika, jo mums šķita, ka tām piemīt tāda kā "grēksūdzes" kvalitāte. Viņš izstāstīja lietas, ko neatklāja citiem redakcijā, to mēs katrā ziņā varējām redzēt dažās ainās. Un mums arī šķita, ka Pouls automašīnā pats rada ainas. Dažreiz viņš iesāka – tā, tagad es runāju par tevi kā par filmas varoni, piedod – bet varbūt to tu vēl neesi dzirdējis, tātad, kas mums patika ainās ar Poulu, bija tas, ka Mikala uzdeva jautājumu, un viņš iesāka atbildēt par vienu tēmu, bet tad piepeši viņa domas mainījās, kamēr viņš runāja; viņš kaut ko aptvēra, runājot kameras priekšā, un mums tas nozīmēja, ka tā vairs nav intervija, bet gan aina. Jo mēs nezinām, ko varonis grasās teikt, – un arī viņš pats to nezina.
Pouls Madsens: Ak, bet tā savā ziņā ir taisnība. Jo kas notika – režisore, kura īstenībā dzīvo man kaimiņos – un tas bija viens no iemesliem, kādēļ es viņu ielaidu "Ekstra Bladet"...
Anda Rožukalne: Neskatoties uz to, ka viņa jūs ienīda.
Pouls Madsens: Jā, jā, bet tas nekas. Jo es zināju – ja nu kāds uzņems patiesu filmu par to, kas notiek "Ekstra Bladet", tad tā būs viņa. Un viņa, protams, pavaicāja manai sievai – kur viņš mēdz pārdomāt lietas? Viņa atteica – tev jābrauc ar viņu kopā uz darbu. Jo parasti, braucot mašīnā, viņš klausās mūziku un pārdomā to, kas notiek "Ekstra Bladet" – pa ceļam uz redakciju. Tas ir apmēram 15 minūšu brauciens, un parasti es klausos mūziku un domāju. Tā vietā, kad mēs filmējām, mūzika tika izslēgta, un viņa vaicāja – par ko tu domā? Un tad es runāju par to, par ko es domāju.
Anda Rožukalne: Turpinot ar pārdomām par filmēšanu, intervijā jūs minējāt, ka saņēmāt daudz atsauksmes no skatītājiem, bet vai jūs esat pārrunājis filmu ar saviem darbiniekiem, kāda bija viņu reakcija?
Pouls Madsens: Sākumā manas raizes bija tādas pašas kā jūsējās – ka šī būs garlaicīga filma, ka tā sastāvēs no vienām vien sapulcēm. Un es teicu Mikalai, režisorei, ka tad, ja viņa uzņems filmu par "Ekstra Bladet", ir jāsaņem visu darbinieku piekrišana tās uzņemšanai. Man pašam pēc kāda laika tas kļuva pieņemami – redzot materiālu, ko viņas samontēja pēc pāris mēnešiem. Ziniet, no mana viedokļa – vienas paaudzes laikā par avīzēm tiks uzņemta tikai viena filma. Un, protams, pat ja tā ir slikta publicitāte, tā ir publicitāte. Un vēl viena lieta – es nezinu, vai jūs esat redzējuši filmu "Page One" par "New York Times"? Tajā tiek intervēti redaktori un žurnālisti; ja nu par "Ekstra Bladet" tika uzņemta filma, tai vajadzēja būt īstai filmai par to, kas tajā notiek. Tā ka viss notika reālajā laikā, Mikala bija kā muša uz redakcijas sienas un visu novēroja.
Mana rūpe ir tāda – es gribu radīt iespējas žurnālistiem nodarboties ar žurnālistiku. Es esmu publicists. Es nenodarbojos ar makulatūras pārstrādi. Tādēļ es domāju, ka mums ir nepieciešama laba žurnālistika, un mums ir jāpublicējas tur, kur ir cilvēki. Un tādēļ mūsdienās mēs publicējam digitāli un mums ir TV kanāls avīzes vietā. Taču, protams, labākais stāsts, ko mūsdienās var pavēstīt par mediju biznesu, ir stāsts par avīzes, kas pastāvējusi 110 gadus, norietu. Bet aiz tā slēpjas liels veiksmes stāsts – tādēļ es te šodien sēžu. Jo es joprojām esmu vadībā.
Anda Rožukalne: Jūs joprojām esat saglabājis savu vietu. Bet tagad man ir jāpateicas jums visiem par patiesi interesanto sarunu, mums diemžēl ir jābeidz tūlīt pat, jo nākamā filma sākas pulksten 21:00 un ārpusē gaida skatītāji. Man žēl, ka nevarējām uzklausīt publikas jautājumus, mēs sākām diskusiju vēlāk, nekā bija plānots; bet, kā jūs redzat, visi šie cilvēki būs pieejami, ejot ārā no zāles, lūdzu, uzdodiet viņiem savus jautājumus, un paldies, ka bijāt kopā ar mums.
0