Blogs
10.02.2019

Par mašīnām, meitenēm, motoriem. No dienasgrāmatām

Komentē
0
Saglabā

Mans tēvs ēst gatavošanu pilnībā savā ziņā pārņēma tikai pēc tam, kad aizgāja pensijā. Un ne tikai dienišķo gatavošanu, bet arī svētku pīrāgu, kliņģeru un plātsmaižu cepšanu. Pirms tam, cik vien sevi atminos, ar to visu bija nodarbojusies mamma, jo tēvs uz darbu mēdza doties agri, atgriezties vēlu, bet bieži vien strādāja arī brīvdienās – tās sauca par haltūrām: kopā ar savu pārinieku Augustu viņi braukāja pa Latviju, remontēdami pienotavas.

Jau pēc došanās pensijā vecāki cēlās agri, un tēvs tūdaļ pat ķērās pie brokastu gādāšanas, bet, kolīdz bija nokopts brokastu galds, drīz sāka domāt par to, kas būs jāēd pusdienās. Arī netīros traukus viņš allaž pasteidzās nomazgāt pats. Bet pēc pusdienām jau nebija arī pārāk ilgi jāgaida līdz vakariņām – kopš bērnības atceros, ka tās vienmēr bija jāēd tieši septiņos. Kaut kad tam visam pa vidu tēvs vienmēr paguva izšmaukt no mājas un no veikala atnest visu nepieciešamo turpmākajām dienām. Mammu šāda kārtība, kā šķiet, itin labi apmierināja, jo ēst gatavošana nepavisam nebija bijusi viņas sirdslieta, un, tā kā viņa bija apprecējusies vēl agrā jaunībā, sadzīviskās rūpes uz viņas pleciem bija gūlušās jau vairākus gadu desmitus. Savukārt tēva mājsaimnieciskajai rosībai bija arī sava veida grēku izpirkšanas svars – aktīvā darba mūža laikā retajos vaļasbrīžos viņš reizēm mēdza iedzert un tādējādi bija vēl vairāk saīsinājis savu mājās un ģimenē būšanas laiku.

Ja ēst gatavošanas pārņemšana savā pārraudzībā ir pensionēšanās pazīme, esmu pensijā jau gadus divdesmit. Manā gadījumā tam gan ir citi – gan praktiski, gan emocionāli iemesli. Lielāko daļu darbu daru mājās, turklāt – virtuvē, un tāpēc rakstīšanu ar zupas vārīšanu vai šmorēšanu nepavisam nav grūti apvienot. Reizēm viena nodarbe sniedz tīkamu atslodzi no otras, un vispār darbošanās ar ēdienu man tiešām patīk. Varbūt pat vēl vairāk nekā pati ēšana.

Taču nesen pamanīju, ka esmu sasniedzis jaunu attīstības līmeni. Tajā laikā, kad vēl mācījos Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolā un regulāri braukāju no Siguldas uz Rīgu un atpakaļ, dažkārt kaut kādu vēlu pasākumu reizēs mēdzu palikt pa nakti pie mammas tantes Lidijas jeb Lidas un Miķeļa, ģimenē saukta par Mišu. Kādreizējais būvinženieris Miša jau bija pensijas gados un pārsvarā sevi nodarbināja vai nu ar vācu radiostaciju klausīšanos (viņu nez kāpēc īpaši interesēja Izraēlas politika), vai nelegāliem kāršu spēles turnīriem, uz kuriem vakaros pie viņa mēdza ierasties pāris uzticamu draugu. Tas viss bija diezgan ekscentriski, tomēr pārāk lielu vērību tam neveltīju. Pievērsu uzmanību kam citam – onkulis Miša jau sen bija atmetis domu par vajadzību iziet laukā no mājas (par iepirkumiem un citām lietām gādāja Lidijas tante) un visu savu nomoda laiku pavadīja, ģērbies pidžamā un rūtainos rītasvārkos.

Viņu atminējos pirms pāris dienām, kad no rīta sajutu oblomovisku kārdinājumu rīkoties līdzīgi. Mājās nekā būtiska netrūka, internets darbojās, laiks, cik nu varēja novērtēt, raugoties pa logu, bija pagalam riebīgs, visam piedevām – turpinājās iesnas, un nekādas lielas vajadzības doties pilsētā nebija. Vienīgā nelaime – man nebija to onkuļa Mišas kāršu draugu, ar kuriem pie apaļā galda sist zolīti, vienā laidā pīpot un diskutēt par Izraēlas iekš- un ārpolitiku. Tā nu uzprasījāmies ciemos, rītasvārkus biju spiests novilkt un saģērbties pienācīgā kārtā. Taču nākamais rīts pienāca ar vēl spēcīgāku atskārtu, ka rītasvārki cilvēkam tomēr ir vispiemērotākais apģērbs – vai varbūt pat ne rītasvārki, bet vienkārši palikšana gultā visu dienu līdz pat vakaram.

###

Nesen uzzināju, ka man ar savu mājdzīvnieku grāmatnīcā, kas pieder vienam no lielākajiem bērnu un mācību grāmatu apgādiem Latvijā, ieeja būtu liegta vienīgi tāpēc, ka manu mājdzīvnieku – vienalga, vai tas būtu mūsu kaķis Boriss, hipotētisku un terapeitisku iemeslu dēļ līdzi atvesta pieradināta mazā prinča lapsa vai kāds cits lolojumdzīvnieks – grāmatnīcas un grāmatu apgāda īpašnieces milzīgais suns drīkstētu nesodīti nokost un saplosīt. Kas tāds izrietēja no šīs dāmas komentāra sociālajos tīklos, proti: "Kaķis ar ko [suņa vārds] varētu draudzēties, vairs nebūtu kustīgs kaķis" (interpunkcija atstāta kā oriģinālā). Uzskatu, ka tik plēsīga un neprognozējama dzīvnieka turēšana gan svešiem cilvēkiem pieejamā birojā, gan publiski apmeklējamā grāmatnīcā un kafejnīcā ir visādā ziņā bezatbildīga.

###

Kāds rīts pagājušajā nedēļā pienāca ar ziņu par reklāmas aģentūras "DDB Latvia" dibinātāja Edgara Skultes nāvi. Lai gan pēdējos gados bijām kļuvuši par sava veida kaimiņiem – viņa birojs atradās tajā pašā mājā, kuras pagalmā dzīvoju, – man vienmēr bija sajūta, ka esmu ar viņu pazīstams jau gandrīz visu savu apzinīgo mūžu. Šī mūža iesākumā vēlīnajos padomju laikos biju čakls laikraksta "Padomju Jaunatne" lasītājs, un galvenokārt mani interesēja avīzes pēdējā lappuse, kurā pamīšus tika publicēti Klāsa Vāveres "Diskokluba" raksti un Rīgas Politehniskā institūta studenta Edgara Skultes apraksti par tāltālās pasaules malās notiekošajām un "ārzemju preses materiālos" aprakstītajām autosacīkstēm rubrikā "1. formula". Mašīnas jeb "šāšī", līdzās mežiem, bija viens no noturīgākajiem manas intereses objektiem visu pirmsskolas un pamatskolas laiku, un grāmatu par PSRS ražoto kravas auto uzbūvi un tehnisko apkopi zināju gandrīz no galvas. Savukārt no Edgara rakstiem iepazinu, kas ir Airtons Senna, Nikijs Lauda, Alēns Prosts, Nelsons Pikē un visi pārējie. Godīgi sakot, man tajā laikā nebija pat īstas nojausmas, kā tāda pirmā formula izskatās, lai gan laiku pa laikam bērnībā manā rīcībā bija nonākušas Igaunijā ražotas rotaļu mašīnītes, kas tā arī tika dēvētas – par formulām. Jau pēcāk mūsu ģimenes īpašumā pagadījās, šķiet, Čehoslovākijā izgatavotas limonādes glāzes ar dažādu sacīkšu mašīnu attēliem, un tad es sāku novērtēt atšķirības starp cigarešu zīmolu "Marlboro" un "John Player Special" sponsorētajām komandām. Mana aizrautība ar auto un motosportu pagaisa līdz ar bērnību, arī interese par Pirmo formulu nez kur izčibēja kopā ar apdrukātajām glāzēm, taču Edgara kaislībai uz mašīnu lietām, cik nu gadījās to novērot, laiks itin neko nebija spējis nodarīt arī 21. gadsimtā, un to es allaž ar apbrīnu novērtēju.

###

Par vienu no Latvijas Nacionālās bibliotēkas simtgadei veltītajiem pasākumiem kļūs izstāde "Neredzamā bibliotēka. Pārvietojamām grāmatām pa pēdām". Tas iecerēts kā stāsts par bibliotēkām un kolekcijām, kas kaut kādu vēsturisku iemeslu dēļ ir aizgājušas nebūtībā vai aizceļojušas tālumā no savas izcelsmes vietām. Man ir patiess prieks un gods, ka esmu aicināts līdzdarboties ekspozīcijas veidošanā, un klātesošs ir arī detektīva azarts, jo jāmēģina uztaustīt zudušo – gan laika ziņā, gan pavisam taustāmā nozīmē. Lūk, piemēram, vācbaltiešu grāfs Mihaels Jans fon der Borhs (1753–1810), kas 18. gadsimta nogalē mūsdienās šķietami tik nomaļā vietā kā Varakļāni pēc itāļu arhitekta Vinčenco Macotti projekta uzcēla pili, bet tai apkārt iekārtoja plašu dārzu angļu romantisko ainavu parku garā. Vācu valodā ir jēdziens "Waldeinsamkeit" – "vientulība mežā" jeb "meža vientulība", un ar to tiekot apzīmēta būšana vienatnē, kas vienlaikus gan nomierina, gan rosina uz pārdomām.

Būšanu vienatnē mežā jeb "Waldeinsamkeit" atklāju jau agrā vecumā – kā nekā "mežā" bija viens no pirmajiem vārdiem, ko iemācījos izrunāt. Tāpat žigli vien aptvēru, ka mežā, koku, krūmu, pakalnu un sūnainu ieplaku aizsegā, ikviens var sajusties viens pat tad, ja atnācis kopā ar radu vai draugu pulku. Pietiek vien aizklīst mazdrusciņ sāņus, un sākas saukšana un ūjināšana: "A-ū! A-ū!"

Borhs esot izcili pārvaldījis franču valodu, šajā valodā bijusi arī lielākā daļa sējumu viņa bibliotēkā, tomēr jāšaubās, vai pēdējos pārdesmit mūža gadus, klīstot paša iekoptajā un tā arī nekad nepabeigtajā parkā, viņam būtu bijušas daudzas iespējas šajā mēlē ar kādu sarunāties – līdzās bijuši tikai krūmu puduri, koki un upītes līkumi, kuros dusējušas nogrimušas siekstas un kritalas. Un tad man patīk iztēloties, ka vienā no dienišķajām pastaigām grāfa Borha priekšā no aizauguša dīķa varētu būt iznirusi meža meitene ar sūnu pelēkzaļām acīm un viņa ar baronu būtu sākusi sarunu dzidrā franču valodā. Jo vai gan kā citādi varētu būt izskaidrojams fakts, ka Borhs savam tāltālā pasaules nomalē izveidotajam parkam veltījis franciski rakstītu un nelielā tirāžā pat grāmatiņā nodrukātu poēmu – "Jardin sentimental du chateau de Warkland".

###

Saskaņā ar anekdotisku urbānu leģendu bijušais advokāts Aldis Gobzems no paša dibinātās partijas un frakcijas esot izslēgts tāpēc, ka internetā publicētā video esot ticis pieķerts ēdam savus puņķus. Būsim godīgi – tas nav nekas neparasts. Arī no savas mazotnes atminos bērnus, kas mēdza ēst puņķus, sienas apmetumu vai dažkārt pat savu nobrāzto ceļgalu kreveles. Tam visam allaž bijis kāds izskaidrojums – vai nu kaut kādu vitamīnu trūkums organismā, vai varbūt… – nervi. Man gan par puņķiem un krevelēm ir drusku citādākas atmiņas. Atminos, kā kopā ar vecākiem devos mājup no sēņošanas visai attālā mežā. Maniem vecākiem nekad nav bijis automašīnas, uz velosipēda viņus nespēju pat iztēloties (tēvs apgalvoja, ka tā arī neesot iemācījies ar to braukt), taču es šajā ekspedīcijā biju devies ar riteni. Es biju apņēmības pilns nonākt mājās krietni ātrāk nekā viņi un minos kā traks. Netālu no cūku fermas, kas saucās "Kreiļi", grantētais ceļš laidās lejup līdz upītes dambim un abās pusēs uzpludinātiem dīķiem, bet pēc tam atkal gāja kalnā. Nogāzē paātrinājums šķita patiesi iespaidīgs, un es tam ļāvos. Līdz brīdim, kad velosipēda priekšējais ritenis atsitās pret prāvāku akmeni un es vēl lielākā paātrinājumā lidoju pa gaisu un atsitos pret zemi. Sāpes sajutu vien tad, kad sāku apjaust notikušo. Bikses uz abiem ceļgaliem bija saplēstas driskās, un zem asiņainās ādas varēja samanīt tur salīdušus grants akmentiņus. Sāpēja itin dikti, taču nolēmu, ka iepakaļ palikušajiem vecākiem sūdzēties par to labāk nevajadzētu. Neēdu nedz puņķus, nedz kreveles. Rāpos atpakaļ uz sava velosipēda un minos tālāk, garām smirdīgajai cūku fermai un uz māju. Atslēga taču man kabatā bija.

Pauls Bankovskis

Pauls Bankovskis ir rakstnieks un publicists, vairāku romānu un stāstu krājumu autors. Šobrīd raksta romānu par pasaules vēsturi no ļoti tālā nākotnē dzīvojošu cilvēku skatu punkta, vaļasbrīžos nodarb...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!