Blogs
23.04.2019

Par manu privāto dzīvi

Komentē
2

Nu jau pirms laba laika sāku pievērst uzmanību tam, ka darba kolēģu, klientu, sadarbības partneru un pat kafejnīcā blakus esošo brīvstrādnieku portatīvajiem datoriem ar līmpapīra gabaliņiem vai līmlenti ir aizlipinātas iebūvētās kameras. Kā jau vairumam mūslaikos, šāda kameras acs ir arī virs mana datora ekrāna. Esmu pieradis, ka tai līdzās esošā zaļā gaismiņa iedegas vien tad, kad atveru "FaceTime" aplikāciju – tad arī acumirklī ekrānā ieraugu savu pie datora sakņupušo un parasti pustumsā ieslīgušo veidolu. Lai kā uz to raudzītos, neko ievērības cienīgu saskatīt tajā nespēju.

Mani sāka urdīt ziņkārība, tāpēc aizrakstīju dažiem draugiem vaicājumu par šādu aizlīmēšanas ieradumu. Tāpat apjautājos par to sociālajos tīklos. Atbildēs folkloristiska aptuvenība mijās ar racionālu pragmatismu. Par folkloras žanra atbildēm uzskatu tās, kurās par kameras aizlīmēšanas iemeslu minēts fakts, ka dators (vai kāds, kas atrodas "aiz tā") tevi nemitīgi novēro un noklausās. Kā jau folklorā pieņemts, šīs informācijas sākotnējais avots parasti nav konkrēti nosakāms, zināms vienīgi tas, ka to stāstījis radinieks, paziņa, draugs, informācijas tehnoloģiju speciālists vai kāda cita uzticama persona.

Atklāju gan arī šo to jaunu. Iespējams, manas elektroniskā pasta programmas mēstuļu filtrs darbojas pārāk labi, jo pats šādus sūtījumus nekad saņēmis neesmu, taču visai izplatītas esot vēstules ar mēģinājumiem šantažēt ļaudis, kas it kā masturbējuši, skatoties specifiskas interneta vietnes. Par klusēšanu tiekot pieprasīta noteikta naudas summa (parasti bitkoinos, pievienojot instrukciju, kā pie tiem tikt), bet nesamaksāšanas gadījumā piedraudēts izsūtīt kompromitējošus video visam upura elektroniskā pasta adrešu sarakstam.

Ņemot vērā televīzijas seriālu popularitāti interneta laikmetā, nu jau grūti pateikt, kas bijis pirmais – urbāna leģenda vai leģenda, kas iztēlē un apziņā nostiprinājusies jau pēc filmas noskatīšanās, taču tieši par šo tēmu ir viena no britu seriāla "Melnais spogulis" sērijām – "Aizveries un dejo" (2016). Tajā deviņpadsmit gadu vecais Kenijs lejupielādē datorprogrammu, kas, viņam nezinot, iedarbina jaunekļa datora kameru un pieķer viņu masturbējam. Drīz pēc tam pienāk draudu vēstule ar pavēlēm, kas darāms, lai apkaunojošais video nenonāktu atklātībā.

Pie racionālajiem (lai arī bieži vien tikai daļēji racionālajiem) kameru aizlīmēšanas izskaidrojumiem es pieskaitītu tādus, kuros bija minēti noteiktu iestāžu vai uzņēmumu iekšējās drošības noteikumi vai nevēlēšanās atbildēt uz kuru katru videozvanu. Un tad vēl uz savu jautājumu saņēmu šādu atbildi: "Līmē gan, jā, bet nekas, Tā Kunga acis viņi vis neaizlīmēs!"

Vēlīnā bērnībā un pusaudža gados sapņoju kļūt par rokzvaigzni. Vidusskolas laikā nostiprinājās arī atdarināšanas cienīgo elku saraksts – pašnāvnieciskais Ians Kērtiss no "Joy Divison", sarkanvīna piesūcinātais Roberts Smits no "The Cure" un allaž pēc cigaretēm un viskija dvakojošais Kīts Ričardss no "The Rolling Stones". Skolasbiedri dibināja vienu rokgrupu pēc otras, taču mani par solistu kā neņēma, tā neņēma. Mierināju sevi ar domu, ka tas ir manas muzikālās izglītības trūkuma dēļ – vēl pamatskolas pirmajās klasēs vecākiem biju piekodinājis mani nekādā gadījumā nesūtīt mūzikas skolā un viņi grūti izprotamā paklausībā šo manu prasību bija ņēmuši par pilnu.

Līdz ar nokļūšanu internetā (domāju, ka var taču sacīt, ka mēs visi tajā esam nokļuvuši un te arī palikuši) aptvēru, ka pastāv arī citas iespējas izpelnīties apkārtējo ļaužu ievērību – nav obligāti jāstāv uz skatuves un jāprot spēlēt kādu mūzikas instrumentu. Populāra ir leģenda par amerikāņu blūzmeni Robertu Džonsonu (1911–1938), kurš savu muzikālo talantu it kā esot iemantojis, ceļu krustcelēs dvēseli notirgojot velnam. Viens no priekšnoteikumiem sekmīgai dzīvei internetā – pat ja tā ir šķietami anonīma, slēpta ar segvārdiem vai pseidonīmiem – ir gatavība atteikties no jebkāda privātuma un pilnīga paļaušanās uz tehnoloģiskā likteņa varu.

Es labi atminos brīdi, kad to aptvēru, un tas pat nekādā tiešā veidā nebija saistīts ar internetu. Tolaik mājās bijām abonējuši žurnālu "National Geographic", un vienā no tā numuriem parādījās informācija par civilizācijas ģenētiskās izcelsmes projektu. Ideja par to, ka es varētu savu izcelsmi ierakstīt visas cilvēces vēstures kokā šķita tik vilinoša, ka nekavējoties pasūtināju projekta dalībnieka komplektu, nodevu savu siekalu paraugu un ne mirkli neraizējos, ka mans DNS varētu nonākt baņķieru, negodprātīgu apdrošinātāju, izlūkdienestu, ķirzakcilvēku vai citu ļaundaru rīcībā. Pēc kāda laika no projekta vietnes saņēmu atbildi un uzzināju savu senču ceļu no manas Āfrikas pirmmātes līdz manam tagadnes "es". Nekāda praktiska pielietojuma jau šai informācijai, protams, nebija, un tomēr dvēseli tā patīkami sildīja.

Rosīšanās interneta sociālajos tīklos savā ziņā ir ārkārtīgi līdzīga, ne velti par vienu no pamatdarbībām tajos ir kļuvusi dalīšanās ("sharing"). Lai tu kaut ko saņemtu, ir jādalās, bet dalīšanās nozīmē arī atteikšanos no kaut kā – no desmitās tiesas savu ienākumu baznīcā, no nevajadzīgo drēbju kārtas labdarības pasākumā, no kādas tiesas asiņu donoru punktā u. tml. Viens no acīmredzamākajiem izskaidrojumiem cilvēku entuziasmam, ar kādu viņi rosās "Facebook", "Instagram" un citviet internetā, ir vienkārša vēlme tikt pamanītiem, novērtētiem, mīlētiem. Varbūt, lai šo mērķi sasniegtu, viņi nav gluži gatavi pārdoties velnam, taču dalīties ar viņu, atdodot mazo pirkstiņu, gan.

Jau sen esmu pamanījis, ka dators it kā mēdz "uzminēt" manas domas un darbības. Teiksim, es interneta veikalā "Amazon" tikai vienu reizi pameklēju grāmatu par Hitleru, un turpmāko pusgadu man tika automātiski piedāvātas grāmatas par šo tēmu vien. Es zinu, ka šādi uzdarbojas nebūt ne sarežģīti algoritmi.

Citkārt gadās krietni vien grūtāk izskaidrojamas lietas – teiksim, interneta pārlūks meklēšanas rezultātos piedāvā lietas vai vietas, par kurām tu šķietami esi tikai nodomājis vai ko esi pieminējis privātā sarunā. Tas uzreiz ir pamats sazvērestības teorijām par to, ka tevi novēro vai noklausās. Un tā vien šķiet, ka vismaz datora kamera būtu jāaizlīmē. Bet es savējo tomēr atstāju atklātu – kā savas eksistences pierādījumu.

Tēmas

Pauls Bankovskis

Pauls Bankovskis (1973) ir rakstnieks un publicists, vairāku romānu un stāstu krājumu autors. Drīzumā apgādā “Dienas grāmata” iznāks romāns par pasaules vēsturi no ļoti tālā nākotnē dzīvojošu cilvēku ...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
2

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!