Ar bērniem
13.03.2015

Par lietu kārtību jeb kurš ēda desmaizītes?

Komentē
0
Saglabā

 

ImageRecenzija par Jāņa Joņeva un Reiņa Pētersona grāmatu bērniem "Slepenie svētki"

Izdevniecība "Liels un mazs", 2014  

Kad cilvēkam ir jāsakārto istaba, viņš piedzīvo daudzveidīgas jūtas. Šī cilvēka modernie un progresīvie vecāki, kuri ikdienā domā par to, lai Latvijā tiktu pieņemts partnerattiecību reģistrācijas likums, rīko feministiskas izrādes un pie vakariņu galda strīdas par binārisma dekonstrukciju, arī savā dzīvē kādreiz ir piedzīvojuši šīs daudzveidīgās sajūtas. Tomēr laikam diez ko vairs neatceras, kāpēc nepavisam nav iespējams sakārtot savu istabu noteiktā laikā un secībā.

Kā jau iepriekš minēju, cilvēka vecāki ir moderni un progresīvi, bet aizmirsu pastāstīt, ka šim cilvēkam pavisam nesen ir piedzimusi māsa. Modernie un progresīvie vecāki šo to zina par jūtām un emocijām, un arī paši vairākas reizes savā dzīvē ir kuģojuši uz ledus gabala vētras pārņemtā jūrā, kas saucas: "Tev ir piedzimusi māsiņa/brālītis, cik tas ir jauki!" Tieši tādēļ, atminoties savu trako ceļojumu, vecāki ir mēģinājuši sagatavot cilvēku vētrai, paskaidrojot, ka ledus gabals ir ciets mīlestības pamats, kurš neizkusīs un nezudīs.

Cilvēkam ir piešķirta putnu būra lielākā istaba, cilvēkam ir jauna gulta un rakstāmgalds, cilvēkam ir daudz mantu un viss, kas nepieciešams pirms pusgada uzsāktajām skolas gaitām. Cilvēkam ir atvilktnes, somas, nodalījumi, plaukti. Zeķēm, grāmatām, petšopiem, lego, burtnīcām, it kā indīgajām gumijām, degu Tomasa pārtikai, lellēm, čekiem, leļļu drēbēm, žurnāliem utt.

Bet tad cilvēkam piedzimst māsa vai brālis, un progresīvie vecāki, kuri ikdienā spēj saskatīt nepieciešamību dekonstruēt binārismus sabiedrībā, nonāk savādā situācijā – konfrontācijā ar savu ārkārtīgi minimālo, faktiski neredzamo spēju pieņemt atšķirīgu izpratni par kārtību bērna istabā. Jo vecāki ar kārtību saprot to, ka mācību burtnīcas ir saliktas pa plauktiem, bikses pie biksēm, džemperi pie džemperiem, telefona lādētājs nevazājas pa paklāju kopā ar pidžamu, kā arī zeķes nav bumerangi un putniņi. Jā, grāmatā "Slepenie svētki" divi pieauguši vīrieši (rakstnieks Jānis Joņevs un mākslinieks Reinis Pētersons) kopīgi uzmeistarojuši daudzus kolosālus tēlus – piemēram, gumijkoku, kuram viss ir vienalga, tāpēc viņš met ar zeķēm pa lampu, bet pēc tam tieši šīs zeķes kļūst par putniņiem. Tik lielisks tēls, ka vecāki uz vienu mirkli pat sastingst un pārstāj rāties. Gandrīz tāpat kā tad, kad paši izlasīja Noras Ikstenas/Imanta Ziedoņa grāmatā "Nenoteiktā bija" par vectēvu pļēguru, pēc kura mazdēls visvairāk ilgojas un kuru visvairāk mīl. 

Bet tad atkal tas mirklis ir prom, vecāki ir noguruši, vecākiem ir principi, un vecākiem nepatīk, ka viņu dāvinātais un pavisam nesen cilvēkam tik ļoti vajadzīgais enģelītis ir iebāzis galvu izēstā šokolādes papīrā. Arī tad, ja pat mīļā vecmāmiņa, kura pirms kādiem divdesmit gadiem arī bija ietājusies partijā "Kārtība", tagad kopā ar cilvēku metusies pie gumijkokiem, kurš met zeķes kā bumerangus pa lampu. Tomēr tagad, kad vecāki ķeras pie svarīgā kārtības partijas ruļļa, viņu nobružātajās sirdīs tomēr ir uzplaucis kāds mierinājuma zieds – pat tad, ja, pieprasot striktu kārtību istabā, viņi visu dara nepareizi, vismaz cilvēkam ir tāda grāmata, kur pasmelties stiprinājumu "slepenu svētku" svinēšanai un savas istabas personiskās kārtības attaisnošanai. Jo, kā decembra žurnālā "Rīgas Laiks", kas mētājas pie vecāku gultas starp bērnu krēsliņu un krūzi ar māmiņu tējas atlikumiem, teikts Jesajas Berlina "Uzrunā 21. gadsimtam" – ideja par to, ka cilvēka dzīves galvenajām individuālajām un sociālajām problēmām var atrast vienu patieso risinājumu, ir aplama. 

Šo domu tuvākajās dienās apspriedīs partijas "Kārtība" kopsapulcē pie nenotīrītās plīts vai jau gadu nesakārtotā mammas grāmatu plaukta.  

 

Ingas Gailes meitas Alise Lī Gaile (7 gadi) domas par grāmatu "Slepenie svētki". Audio ieraksts mammas diktofonā. Mamma baro māsu. Atšifrējusi mamma. 

Tātad, "Slepenie svētki". Man šajā grāmatā vislabāk no varoņiem patika tēta pazudusī datorpele. Es gan būtu darījusi savādāk – es nebūtu rakstījusi: "Tikko iestājās nakts," bet gan: "Tikko iestājās diena." Okej, tā... Man ir jautājums, kāpēc trešajā lappusē priekšnamā pakaramajiem nav acis? Vēl man ir jautājums, kas tā tāda ceturtajā lapā par glāzīti, tā ar tiem zobiem? Man ļoti patika arī smukā čība un zābaks, zīmulis un pidžambikses. Man nepatika tas, ka spogulis rādīja mēli. 

Vispār man ļoti patīk šī grāmata. Viņas nosaukums ir "Slepenie svētki", un... jā, un viņa ir smuka... jā, ļoti skaistas ilustrācijas. Reinis Pētersons un Jānis Joņevs ir ļoti pacentušies.

Bet to, kāpēc pipari tik maz pieminēti, es nesapratu, jo... ko nozīmē vārds (burto pie sevis), ko nozīmē teikums: "Atnesa gobelēnu." Kas tas ir – "gobelēns"? Labi, es paprasīšu mammai. Bet, nu, jā, man ļoti smuki patīk tās ilustrācijas. Vienīgi man nepatīk tas, ka skrūvēm nav acu – man patiktu drusciņ dzīvāk, man patiktu, ja… sodai būtu acis. Nu tā, jā. 

Otrais ieraksts. Mamma joprojām baro māsu. 

Slepenie svētki. Man ļoti patīk šī grāmata. Atkārtoju vēlreiz, jau simto reizi pēc kārtas. "Kas tev vēl patīk?" (Mazliet mēdošā intonācijā.) Nu, patīk, nu. Man tikai nepatika, ka grīda tieši naktī pārstāja čīkstēšanu, nevis pa dienu. Un vēl man gribētos tajā grīdas bildē būtu vairāk krāsu, kaut vai... kaut vai Reinis Pētersons saka, ka tur ir simts krāsu, bet vienalga man gribētos vēl kādu krāsiņu. 

Es nesaprotu, vai zobubirste ir lietussargam meitiņa vai dēliņš un.... ā, meitene tātad. Bet vēl es nesaprotu, kāpēc lampa izskatījās tieši kā pūce, nevis kaut kas cits. Te ir skaistas bildes, daudz kas cits, forša grāmata. Nu, forša, ļoti.

Ja vajag lielāku aprakstu, kā mamma lika, tad, jau, nu, protams, var pastāstīt, emmm... ko es te varētu pastāstīt... nu, okej, grāmatā ir skaisti zīmējumi, daudz krāsu (žāva). Nu, smuka, forša, laba. Daudz skaistu zīmējumu, kā jau es pieminēju. Tā. Nu jā, nu tā. (Atskan konfektes papīrīša attīšanas troksnis, bet varbūt tomēr tējas padzeršanās troksnis caur salmiņu.) Man gan gribētos grāmatu pagarināt ar stāstu, ka nākamajā rītā atrodas tā datorpele un vakarā ir cita ballīte. Un tā viņi visu laiku. (Ēšanas skaņa. Tomēr tā bija konfekte. Vai varbūt košļene.) Protams, man arī ļoti patika arī dators (ilga pauze).

Un vēl man ir jautājums, kāpēc gumijkoks met zeķes? Tas jau nozīmē, ka viņam nav vienalga. Viņam obligāti jāmet zeķes? Un vēl man ir tāds jautājums – ja tām zeķēm nepatīk, tad kāpēc putns pat stāv rindā? Vēl viens jautājums – kāpēc visiem šiem cilvēkiem ir kājas, bet lampai nē? Un vēl man ir jautājums, kurš ēda desmaizītes? Un vēl man ir jautājums, kāpēc lampa un papīrgrozs bija rozā krāsā? Jā. Nu tā. Atā!

Inga Gaile

Inga Gaile ir dzejniece un dramaturģe. Klāva Elsberga, Annas Dagdas fonda un Ojāra Vācieša prēmiju laureāte, Prozas lasījumu balvas ieguvēja. Dzejoļu krājumu "Laiks bija iemīlējies", "Raudāt nedrīkst ...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!