Photo by rawpixel on Unsplash
 
Ekonomika
06.09.2018

Par ko nav pieņemts runāt

Komentē
1

Nav pieņemts atklāti runāt par bankām, to kritika vēl nesen bija pat likumiski sodāma rīcība. Jūtoties kā aiz cietokšņa mūriem, tradicionālās bankas nogulējušas ekonomikas digitālo transformāciju.

Šī aizsnaušanās rezultējusies niknumā, kas izgāžas pār digitālo finanšu sektoru – Fin Tech firmām. Piemēram, no šī gada spēkā stājusies Eiropas Komisijas regula PSD2, kas nosaka – tradicionālajām bankām obligāti jādalās informācijā ar citiem finanšu pakalpojumu sniedzējiem, kas veic operāciju pēc klienta pieprasījuma. Ne velti nācās iedarbināt šo regulu – iepriekš bankām bija garš saraksts ar iemesliem, kā nepielaist savai informācijai fintekus un citus nebanku sektora spēlētājus.


Digitālā ēra: banku pīrāgi sarūk

Bankām ir ļoti būtiskas institucionālās priekšrocības salīdzinājumā ar alternatīvo sektoru: tieša pieeja centrālās bankas sadalītajai naudai, spēja multiplicēt kredītus no depozītiem, kurus savukārt drošus padara banku savienības; līdztekus pastāv iespēja, ka valsts tās glābs sistēmiskas un nesistēmiskas krīzes situācijā. Šīs priekšrocības klasiskajām kredītiestādēm ļauj dominēt finanšu sistēmā.

Labi apzinādamās, ka ikvienas Fin Tech kompānijas radītājas un īpašnieces varēja būt pašas, tradicionālās bankas nepārstāj likt šķēršļus digitālajam finanšu sektoram. Uzbrukumi tam kļuvuši tik tradicionāli, ka tie drīz var izpelnīties salīdzinājumus ar inkvizīcijas vēršanos pret Džordāno Bruno. No klasisko kredītiestāžu sektora pīrāga jaunie finanšu spēlētāji nokož gabalu pēc gabala, tad arī bankas cenšas ķert, ko var, un brukt virsū, kam pagadās.

Pēdējos gados uzbrukumi izvērtušies īstā kaujā pret alternatīvo finanšu sektoru, kur milzīgos metienos nesen dzimušās Fin Tech firmas attīsta un piedāvā ap bankām un apdrošināšanas kompānijām koncentrētus procesus vai arī pilnīgi jaunus produktus patērētājiem. Digitālā transformācija ir nepielūdzama. GfK dati liecina: ja, piemēram, Vācijā 2012. gadā finanšu transakcijām aplikācijas izmantoja 5% aptaujāto, tad 2017. gadā – jau 27%. Neapšaubāmi, šis skaitlis nozīmīgi augs.

Kauju lauki

Karadarbības vietas, kurās patlaban alternatīvie finanšu pakalpojumu sniedzēji ir aktīvāki un kuros Eiropas tradicionālās bankas nevēlas atdot savas pozīcijas:

• bezķīlas aizdevumi
• maksājumu pakalpojumi
• korporatīvā valūtu maiņa
• nelielie kredīti mazajiem un vidējiem uzņēmumiem

Globāli galvenie Fin Tech firmu panākumi vērojami maksājumu – īpaši patērētāju jomas – segmentā, kas prasīja vislielāko inovāciju intensitāti. 2015. gadā no visiem patērētāju sektorā aktīvajiem fintekiem 40% bija iesaistījušies maksājumu jomā. Joprojām pastāv plašas uzlabošanas iespējas tradicionālo banku maksājumu ekosistēmā – tā darbojas pārāk lēni, tā ir pārlieku neērta un pārāk dārga. Mobilie telefoni sniedza iespēju uzplaukt dažādām inovatīvām maksāšanas metodēm, un šajā teritorijā arvien mazāk vietas atrodas maksājumu kartēm.

Par milzu zīmoliem kļuvuši maksājumu pakalpojumu sniedzēji Stripe, Apple Pay, tostarp arī Igaunijā radītais Transferwise. Banku transakciju veicēju darbības efektivitāti daiļrunīgi raksturo finteku kapitalizācijas jeb tirgus vērtības izaugsme: Square 2016. gada sākumā tā sastādīja 4,1 mljrd. dolāru, bet 2017. gada beigās – jau 14,4 mljrd.; PayPal 2016. gada sākumā kapitalizācija bija 42,4 mljrd. dolāru, 2017. gada beigās – jau 88,5 mljrd.; Alipay 2016. gada sākumā – 192,8 mljrd. dolāru, bet 2017. beigās – 438,7 mljrd.

Kredītu segments

Arī kredītu segmentā daudzi digitālie punduri pārtapuši par milžiem. Kompānijas Social Finance, kas nodarbojas ar ASV studentu aizņēmumu refinansēšanu, tirgus vērtība sasniegusi jau 4 mljrd. dolāru. Elevate Credit, kas piedāvā risinājumus problemātiskajiem parādniekiem ASV un Apvienotajā Karalistē, kapitalizācija pārsniegusi 300 milj. USD.

Straujā e-komercijas izaugsme rezultējās nepieciešamībā pēc interneta norēķinu risinājumiem. Pēdējos gados nozīmīgi attīstījusies finanšu servisa digitalizācija – patērētāju maksājumu, sadzīves patēriņa preču un dzīvokļu kredīta, auto, īpašuma un veselības apdrošināšanas jomā, kas, protams, tradicionālajām bankām nepatīk.

Pašu kredītu veidi var variēt no līzinga un auto iegādes finansēšanas shēmām līdz pat alternatīvajiem jeb nebanku aizdevumiem, un bezmaz katrā valstī to īpatsvars kopējā kredītu apjomā izrādīsies atšķirīgs. Kā jau mainīgam un strauji augošam segmentam raksturīgi, to grūti pat izmērīt.

Garu statistikas rindu spēj piedāvāt Eiropas finanšu kompāniju asociācija Eurofinas, kuras dalībnieku sastāvs patiesi izcili raibs. Tā apvienojusi 680 firmas no 17 valstīm (Latvijas to skaitā nav), kļūstot par specializēto kredītu industrijas balsi.

Eurofinas apkopotā statistika par savu dalībnieku pārstāvētajām zemēm var izpelnīties daudzas iebildes, tomēr uzskatāmi redzams, ka ārpus lielo banku sektora esošu un pārsvarā nelielus un īsāka termiņa kredītus sniedzošu institūciju spēks Eiropā pēdējos gados aug. Jaunu personiskajam patēriņam izsniegtu aizdevumu apjoms, atbilstīgi Eurofinas datiem, pēc lejupslīdes, kas turpinājās līdz 2012. gadam, 2013. gadā palielinājās par 2,5%, 2014. gadā – par 6,0%, 2015. – par 8,3%, 2016. – par 10,8%, pērn – par 8,2%.

Skaidrs, ka mazo aizdevumu segmentā daudz vietas jauniem spēlētājiem. Šajā biznesā, kurā dibināt uzņēmumus arī citās valstīs ir viegli – bezmaz svarīgākais ir izvēlēties īsto brīdi –, citstarp aktīvi ielaužas arī Latvijas mikrokredītu kompānijas. Dažas no tām veiksmīgi konkurē ārvalstu tirgos, pie tam šajā sektorā Latvija Eiropā minama starp piecām biznesu visvairāk attīstījušām valstīm.

Nule pasaulē Fin Tech firmas sākušas soļot daudz tālāk – parādījušas izaicinājuma cimdu metušās čelendžerbankas.

Bankas, kas eksistē vienīgi tīmeklī

Finteks Revolut, kura klientu skaits pārsniedzis 2,5 miljonus, jau paziņojis, ka tā izveidotā tirdzniecības platforma Wealth jau nākamgad palīdzēs investēt virknē firmu, kas reģistrētas ASV un Apvienotās Karalistes biržās. Bet Revolut sāka kā aplikācija, kas palīdzēja pārvaldīt naudas līdzekļus, vienlaikus piedāvājot izdevīgu valūtu maiņu pēc starpbanku kursa. Kopš tā laika kompānijas finanšu produktu spektrs strauji paplašinājies: pastāv iespaidīga apdrošināšanas un kredīta produktu izvēle, kā arī piedāvājumi kriptovalūtu jomā. Vienudien tika izlemts atvērt noguldījumu kontus, paralēli neaizmirstot iesniegt prasību piešķirt bankas licenci.

Šādas čelendžerbankas, kas tiek sauktas arī par mobilajām, digitālajām un neobankām, jau saaugušas kā sēnes pēc lietus: Monzo, Starling, Atom, Tandem Apvienotajā Karalistē, N26, Fidor Vācijā, Moneyoo, Bunq Nīderlandē. Izcelsmes zemes nosaukšana ir visai nosacīta, jo tā visdrīzāk uzskatāma par savlaicīga starta laukumu  – digitālās bankas gatavas šķērsot valstu robežas ar tādu pašu vieglumu, ar kādu klientiem, kuriem pakalpojumu saņemšanai nav jāiziet no savas istabas, spēj piedāvāt trešo pušu produktus. Nopakaļus, tverot pēc visjaunākajām tehnoloģijām, savu digitālo piedāvājumu steidz uzlabot arī tradicionālās bankas.

Čelendžerbankas spēj piedāvāt vieglāku un ātrāku konta atvēršanu, neaizmirstot virkni tādu papildu ekstru kā rekomendācijas naudas ietaupīšanai – līdz pat klienta pārāk azartisku transakciju bloķēšanai. Kopējais šīm bankām ir lieliska klientu vēlmju izjušana un zemākas pakalpojumu izmaksas – daļēji uz savas šodienas peļņas daļas upurēšanas rēķina.

"Strikti birokratizētas struktūras, bars izpildītāju, bet banku virsotne, kas tur sēž … nesaprot, kas notiek," šādi Revolut izpilddirektors Nikolajs Storonskis raksturo tradicionālās kredītiestādes. "Ar daudziem esmu runājis – viņi dzīvo kā 19. gadsimtā. Nesaprot, kas jādara un kā uzbūvēt tehnoloģisku kompāniju."

Protams, ziņas par klasisko banku nāvi ir pāragras. Lai arī sacensībā par personalizētāku un inovatīvāku servisu tās atpaliek, klienti joprojām jūt drošu patvērumu saviem galvenajiem līdzekļiem klasiskajā bankā, čelendžerbankas pastāvīgi izmantojot nelielām operācijām. Digitālās bankas pārsvarā izvēlas jaunā paaudze – mileniāļi. Klasiskās kredītiestādes piekāpušās, kara iznākums ar mobilo mazo finteku armiju acīmredzami nav nojaušams – tomēr, iespējams, lielos uzvarētājus kaujas laukā līdz šim mēs pat neesam ieraudzījuši.

Latvijā veidoti finteki

Sevi pieteikusi digitālā banka Violet, aiz kuras stāv bijušā Parex akcionāra dēla Georgija Krasovicka vārds un kuras mērķus visdaiļrunīgāk raksturo fakts, ka tās ieiešana tirgū sakrīt ar nerezidentu iespaida samazināšanu Latvijas bankās – radusies iespēja pārņemt ABLV, Rietumu un citu ar Austrumu virzienu cieši saistītu kredītiestāžu klientus, kā arī ātro aizdevumu ņēmējus, kas piesaistīti uzņēmumam VIA SMS Group tā Eiropas ekspansijas gaitā. Kas attiecas uz bankas virzīšanos Revolut un citu vadošo čelendžerbanku virzienā – tās atrodas jau tālu priekšā svarīgajos Apvienotās Karalistes un Vācijas tirgos, pie tam šo pionieru vēlme drīzāk upurēt peļņu, nekā atstāt bez ievērības kādu no klientu vēlmēm diez vai ļaus pamatīgi izvērsties digitālajām bankām – tostarp Vialet –, kas nav apseglojušas pirmo čelendžerbanku invāzijas vilni.

Savdabīgi, ka Krasovicka kontrolētais uzņēmums bankas licenci izņēma Lietuvā; tur šī procedūra prasīja 4 mēnešus, kamēr Latvijā būtu vajadzīgs vairāk nekā gads – pats par sevi iespaidīgs periods biznesā, kur laiks bieži svarīgāks par naudu. Šis ir vēl viens apstiprinājums tam, ka ārējiem regulatoriem ir dažādas funkcijas un pienākumi.

Piemēram, Apvienotajā Karalistē digitālā un alternatīvo aizņēmumu tirgus uzraudzība nodota nevis patērētāju tiesību aizsardzības organizācijas (kā tas ir Latvijā) vai finanšu tirgu uzrauga rokās – šo funkciju nodrošina institūcija ar pielāgotu kompetenci un specifiku.

Latvijā tuvākajā nākotnē diez vai parādīsies spēcīga čelendžerbanka, lai arī zināmi panākumi digitālajā sektorā gūti.

Skaļi par sevi likušas runāt Latvijā veidotās savstarpējās kreditēšanas aplikācijas Twino un Mintos, kas pēc izsniegto aizdevumu apjomiem 2016. gadā ieņēmušas 3. un 4. vietu kontinentālajā Eiropā. Liela daļa no šajās platformās izsniegtajiem aizdevumiem ir klasiski patēriņa kredīti. Šī segmenta uzņēmumi robežas šķērso daudz vieglāk nekā čelendžerbankas – piemēram, Twino, kuras galvenais birojs atrodas Rīgā, Latvijā izsniedz mazāk par 1% no visiem saviem aizdevumiem.

Esam nonākuši globālās ekonomikas digitālās transformācijas ērā, un Fin Tech sektorā iespējami visnegaidītākie pagriezieni. Par ierastu parādību kļuvusi mūsu finteku vadītāju biežā ceļošana uz Londonu pieredzes gūšanai. Uztraukumu rada senā tendence, ka strauji plaukstošas un inovatīvas Latvijas kompānijas bieži pēc investora sameklēšanas ieradušas ar visu biroju doties tam līdzi – atšķirībā no igauņiem, kuri – tieši otrādi – mēdz pašu investoru piesaistīt Tallinai. Kopumā mūsu Fin Tech aprindās pērn visvairāk runāja par tradicionālo banku izdarīto spiedienu un finanšu sektora inovāciju "smilšu kastes" izveides nogulēšanu, par ko savukārt pārmetumi tiek adresēti FKTK.

Jauno finanšu pasauli pie mums dominējoši pārstāv kompānijas, kas darbojas mazāku un īsāka termiņa aizdevumu segmentā – tas atzīstamos tempos visā pasaulē audzis pēc 2008.–2009. gada globālās krīzes. Invāzija citos tirgos ir fakts: Creamfinance darbojas astoņās valstīs, Mogo, kas izsniedz aizdevumus pret automobiļu ķīlu, – piecās. Latvija mikrokredītu biznesa attīstības pakāpes ziņā tiek ierindota Eiropas pirmajā piecniekā, kur līdere ir Apvienotā Karaliste.

Protams, alternatīvo aizdevumu jomā nav vērojama tāda inovāciju kaskāde kā maksājumu jomā, tomēr segments nevar sūdzēties par uzmanības trūkumu – biznesa modeļu vienkāršumu ar uzviju kompensē pret aizdevējiem izvērstā karadarbība, un te Latvija izceļas. Tradicionālajām bankām karot viegli, jo allaž izdevīgi fokusēt spēkus tikai vienā digitālajā frontē. Labs atbalsts izrādās politiķi: pamatīgi iedziļināties, kāpēc Latvijas sociālekonomiskā situācija nav spoža, Saeimas deputātiem lielākoties ir neērti un apgrūtinošāk, nekā uzreiz parādīt ar pirkstu uz alternatīvo aizdevumu firmām – bez tam arī vienkāršam vēlētājam šāds acīs krītošs mērķis vieglāk uztverams.

Vienlaikus 2008.–2009. gada krīzes laikā – lai arī viņu pienākums bija to darīt pirms tam – politiķi nez kāpēc nemēdza runāt par tradicionālo banku izsniegto kredītu miriādēm. Bieži aiz daudziem bankām neatmaksātajiem aizdevumiem slēpās traģiski stāsti, par kuriem publiski nebija pieņemts runāt.

Šajā laikā, kad radikāli pieauga migrācija no Latvijas, Īrijā dzīvojošie mācītāji un citi komunikablākie tautiešus satiekošie latvieši zināja stāstīt, ka četri no pieciem viņu sastaptajiem tautiešiem uz šejieni kopš krīzes aizsākšanās pārcēlušies neatdotu banku kredītu dēļ.

Aizdevuma likmes ierobežošana

Tagad cīņā pret nebanku aizdevumiem lietā liktais ierocis ir gada procentu likmes (GPL) kārtējā strikta pazemināšana, kas vēsturiski nav nekas jauns. Tomēr daļā ES valstu tiek izmantoti atšķirīgi mehānismi, piesaistot kredīta ņēmēju kopējās izmaksas noteiktam mainīgam lielumam, vai arī GPL vispār netiek kontrolēts.

Striktu GPL ierobežojumu, veicot tās salīdzinājumu banku un alternatīvajā sektorā, pasaulē izšķīrušās noteikt tikai nedaudzas valstis, no kurām ne viena vien, pārliecinoties par sekām, pēc tam no šī ierobežojuma atteikusies. Tēma ir interesanta un prasa iedziļināšanos.

Ko nozīmē GPL, vislabāk raksturot ar matemātisku piemēru. Pieņemsim nosacījumus, ka klients aizņemas 1000 EUR, aizdevuma procents ir 10%, pakalpojuma administrēšanas izmaksas veido 100 EUR – vienādi gan tradicionālajā bankā, gan nebanku firmā. Pieņemsim, ka klasiskajā bankā viņš naudu aizņemas uz 3 gadiem, tātad mēnesī viņš maksā 35,49 EUR. Alternatīvo aizdevumu izmantojošais klients aizņemas uz mēnesi un uzreiz samaksā 1109,17 EUR.

Pēc ES vispārpieņemtās aprēķināšanas formulas gada procentu likme pirmajā gadījumā būs tikai 16,68%, kamēr otrajā satraucoša – 131,0%. Taču vienlaikus šajā piemērā klienta samaksātais reālais naudas apjoms tradicionālajai bankai beigās aizņēmuma summu pārsniegs par 277,78 EUR, kamēr alternatīvajai kredīta organizācijai – par 109,17 EUR.

Šāds paradokss jeb skaitļu triks finanšu pasaulē iespējams, ja tiek salīdzinātas ārkārtīgi grūti salīdzināmas lietas. Kā zināms, pastāv virkne visai būtisku atšķirību starp klasiskajām kredītiestādēm un ātro aizdevumu kompānijām – naudas saņemšanas ātrums, summas lielums, aizņemšanās termiņa ilgums, maksātspējas pierādīšanas kritēriji, fiziska filiāļu tīkla esamība, jo īpaši tālos laukos. Bez tam alternatīvajam sektoram finanšu avots ir pašu kapitāls, kamēr banku gadījumā liela nozīme noguldītāju līdzekļiem.

Faktiski GPL formula nav mainījusies kopš 1990. gada, tātad vēsturiski tā orientēta uz klasisko banku produktiem, nevis uz alternatīvo sektoru, kas sevi nozīmīgi sāka pieteikt daudz vēlāk un ko joprojām Eiropas Centrālā banka neregulē tā nepietiekami lielā apjoma dēļ.

GPL ieviešanas sekas

Analītikas firmas "Policis" veiktais pētījums apraksta šāda veida regulācijas un deregulācijas ciklu Slovākijā, Rumānijā un Francijā pa stadijām:

• Regulators nosaka GPL ierobežojumu
• Alternatīvie aizdevēji no jauna izvērtē, vai plānotie ieņēmumi tagad nosegs izmaksas, rezultātā tiek izsniegti mazāk riskanti aizdevumi
• Noteikts kredītņēmēju segments zaudē pieeju regulētiem aizdevumiem, virkne mazo aizdevumu izsniedzēju pamet tirgu
• Brīvo vietu tajā aizpilda neregulētie jeb nelegālie aizdevumu sniedzēji, tādējādi parādās procentu likmes, kas stipri pārsniedz GPL
• Paaugstinās noziedzības līmenis, jo bieži vien pelēko biznesu sāk vadītie kriminālie tīklojumi ar izrietošo iebiedēšanas un vardarbības pielietojumu
• Regulators atceļ GPL ierobežojumu

Francijas un Vācijas pieredze liecina, ka tirgos ar GPL ierobežojumu nelegālās kreditēšanas līmenis izrādās vairāk nekā 2 reizes augstāks kā tirgū bez procentu likmju ierobežojumiem. Atkarībā no tirgus dalībnieku reakcijas uz GPL ierobežojumu pastāv risks, ka vidējā procentu likme uzšausies līdz GLP griestiem: var pieaugt procentu likme atsevišķiem pakalpojumiem vai atsevišķu aizdevēju izsniegtajiem kredītiem.

Kā apliecina Armēnijas, Nikaragvas un Dienvidāfrikas piemēri, nebanku kreditori daļu sava apgrozījuma var pārorientēt uz, piemēram, komisijas maksu par paātrinātu kredīta izsniegšanu un tā pagarināšanu – šāda veida papildu pakalpojumi, kas nav iekļauti striktajā GPL formulā, no patērētāja skatpunkta nozīmēs – "cik garš, tik plats". Savukārt segmentā konkurence vienalga būs izkropļota.

GPL piemērošanas gadījumā patērētājam būtiski pamazinās iespējas aizņemties mazas summas uz īsu laika periodu, kā tas notika Lietuvā, un tas pirmkārt attiecas uz visnabadzīgākajiem iedzīvotājiem. Paralēli no tirgus pazūd virkne segmenta firmu – faktors, kas neveicina konkurenci un no tās izrietošo likmju dabisku pazemināšanos.

Ja jau tirgus tiek regulēts ar tik vienkāršu instrumentu kā strikts GPL, tad kāpēc politiķiem neizvēlēties maksimālos līgumsoda apmērus par laikā neatmaksātu aizdevumu? Lai arī tādējādi tiek ierobežotas kopējās klienta izmaksas, bet ne risināta pati situācija, šāda pieeja izskatās ievērojami saprātīgāka un pat vēl populistiskāka, jo vidusmēra vēlētājam saprotamāka par GPL likmi.

Ne velti daudzas ES valstis secinājušas, ka patērētāji pakalpojumu izvēlas pēc vienkāršiem kritērijiem – kopējais sadārdzinājums absolūtā izteiksmē, plus atmaksājamā summa attiecībā pret klienta sagaidāmo ienākumu. Lielākajā daļā gadījumu valstis, lai aizsargātu patērētāju intereses, izmantojušas citus un niansētākus regulēšanas instrumentus.

Pasaules bankas 2014. gada ziņojumā, kas sniedz vēsturisku pārskatu par finanšu tirgus regulēšanu ar aizdevuma likmju ierobežošanas palīdzību un kura apakšvirsraksts ir "Vēl populārs, taču truls instruments", ievadā akcentēts, ka šāda finanšu tirgus regulēšanas veida pielietošana pēdējās desmitgadēs arvien samazinās. Atzīmēts, ka daudz efektīvāki instrumenti, kas ilgtermiņā paši par sevi pazemina procentu likmi, ir pasākumi, kas sekmē konkurenci un inovatīvus produktus, kā arī patērētāju izglītošanu finanšu jomā.

GPL neapstrīdamu pozitīvu ietekmi uz finanšu tirgus attīstību uzrāda viens gadījums – tā ir Dienvidkoreja laikposmā no 1956. līdz 1994. gadam. "Mēs neatradām citus piemērus, kas apstiprinātu šo argumentu," pausts Pasaules bankas ziņojumā. GPL dažādos sektoros pats par sevi ir neefektīvs instruments, komentē Pasaules banka, it sevišķi ilgtermiņa perspektīvā, jo "pazemina kredīta pieejamību, mazina caurspīdīgumu un samazina produktu daudzveidību un konkurenci … Konkurence palīdz pazemināt mikrokredītu likmes, palielina pieeju finansēm, rada plašāku izvēli un veicina pakalpojuma kvalitāti."

Kas sagaidāms Latvijā

Par ko šajā karā jeb jezgā nav pieņemts runāt – tās ir sekas un jautājums par to, kas būs ieguvēji no pārāk karstasinīgas tirgus regulēšanas tuvākajā un tālākajā perspektīvā. Vispirms jau pieaugs valsts izdevumi, jo tai pastāvīgi būs jānodrošina papildu kontrole pār informāciju par katru no GPL aprēķināšanā iekļautajiem produktiem – tikai lai nodrošinātu normatīvo aktu izpildes kontroli, kas liks palielināt finanšu un administratīvos resursus. Pilnīgi iespējams, ka būs jāpalielina tiesībsargājošo iestāžu kapacitāte nelegālo aizdevumu aktivizēšanās dēļ.

Būtu vērts arī ielūkoties tālākā nākotnē un tomēr modelēt situāciju, kurā čelendžerbankas izlemj iegādāties licenci kredītu izsniegšanai Latvijas jurisdikcijā. Pie tam nav runa tikai par nesen ārzemēs dibinātiem fintekiem. Piemēram, Nikolajs Storonskis uzskata, ka viņa digitālās bankas galvenie konkurenti nākotnē būs nekas cits kā Apple, Amazon, Facebook un Google, kuru rīcībā milzums klientu datu, kapitāla un darbinieku: tie ir faktori, kas digitālajiem multinozaru gigantiem palīdzēs viegli ielauzties finanšu – un ne tikai nebanku – sektorā.

To, cik perspektīvs nebanku aizdevumu jomā ir Latvijas tirgus, liecina Twino un KPMG izveidotais 2017. gada alternatīvo kredītu biznesa indekss, kurā Eiropas valstis tiek ranžētas pēc to tirgus attīstības potenciāla. Šajā sarakstā aiz Ungārijas (6,6 punkti desmit ballu skalā) un Slovēnijas (5,9) Latvija atrodas trešajā vietā (5,8), apsteidzot Poliju (5,8) un Rumāniju (5,7). Pētījumā atzīmēts, ka "šīm valstīm ir augstākais potenciāls ātro aizdevumu segmenta attīstīšanai, balstoties uz tradicionālā aizņēmumu tirgus neefektivitāti".

Ja aplūkojam alternatīvo kredīta institūciju sniedzēju skaitu uz 1 milj iedzīvotāju, tad līderes šeit ir Īrija ar 78 institūcijām, Austrija – ar 70, Somija –– ar 50. Redzams, ka Latvijas tirgus ar 29 alternatīvajiem aizdevumu sniedzējiem uz 1 milj iedzīvotāju, ja samērojam tā iespējas ar Twino un KPMG indeksu, diez vai šajā aspektā uzskatāms par piesātinātu. Virknes mikrokredītu firmu darbības pārtraukšana, kas sagaidāma pēc GPL kārtējās pazemināšanas, šo Latvijas finanšu tirgus segmentu padarīs tukšāku.

Var jau sacīt, ka mūsu tirgus ir neliels, taču finanšu jomas pazinējiem grūti ieraudzīt potenciālu alternatīvajai kreditēšanai tādās valstīs kā Vācija, Francija, Nīderlande, Somija, Zviedrija un vairākās citās, attiecībā uz kurām minētais indekss signalizē par pārsātinātību finanšu tirgū.

Ja pēc GPL ieviešanas no Latvijas tirgus pazudīs virkne šodien eksistējošu spēlētāju, tajā paliks daudz brīvas vietas jaunpienācējiem, starp citu, konkurences trūkuma dēļ dabiskā veidā nepazemināsies arī procentu likmes. Pie tam diez vai mūsu tradicionālās bankas pašas spēs aizpildīt daudz vietas šajā jaunajā vakuumā – tām cita specifika.

Uzbrukuma specifika un iemesli

Kāpēc Latvijā uzbrukumi nenotiek auto vai mājas sadzīves preču līzinga piedāvātājiem? Vai arī LMT, kas piedāvā telefonus? Viena no šobrīd ārkārtējas izmaiņas pieredzošās ekonomikas nozīmīgām tendencēm ir produkta pārvēršanās par pakalpojumu – piemēram, jau daudzviet pasaulē mobilā telefona modelis netiek apmaksāts pēc gala cenas, bet gan pēc mēnešu skaita, cik tas klientam bijis vajadzīgs. Skaidrs, ka šajā mēneša maksā ierēķināts arī kredīta procents.

Kāpēc gan mūsu politiķiem nesākt pētīt mobilo telefonu jomu un pēc tam neķerties arī pie tās attiecīgas ierobežošanas? Ja Latvijas domāšanas veidu un pieeju Fin Tech un nebanku sektoram projicētu uz visu pasauli, tad šādas regulēšanas rezultātā vismaz pie mums izdotos apstādināt globālās ekonomikas transformāciju, ieskaitot preces pārtapšanu par pakalpojumu.

Attiecībā uz peļņas ierobežošanu, kas pati par sevi ir dīvaina parādība brīvā tirgus valstīs, pastāv daudz jautājumu – cik pamatots šis instruments un vai tas ir pareizs? Šis ir dīvains pret atsevišķu aizdevumu segmentu izvērsts karš – īsti nav skaidri ne mērķi, ne sagaidāmie rezultāti.

Ja vispār domāt par striktu GPL, kas darbojas Kirgīzijā un vēl tikai dažās zemēs, tad labi zināms, ka te pasaules prakse uzrāda diferencētu pieeju, kas vairs nenoder populisma mērķiem. Piemēram, Ekvadoras centrālā banka 2008. gadā uzstādīja aizdevuma likmju ierobežojumus 8 dažādiem segmentiem: komerciālajam, korporatīvajam, mazajiem uzņēmumiem paredzētajam komerciālajam, patēriņa, mazumtirdzniecības patēriņa un hipotekārajam kredītam, plus 3 dažādu apjomu mikrokredītu līnijām mazajiem uzņēmējiem ar gada ienākumu zem 100 000 ASV dolāru, pašnodarbinātajiem un aizņēmēju grupai ar solidāru garantiju.

Savdabīgi, ka Latvijā netiek runāts par procentu griestiem kredītkartēm, taču šāds ierobežojums ieviests Turcijā un Argentīnā. Netiek runāts par hipotekāro aizdevumu griestiem, taču šāds ierobežojums pastāv Spānijā. Netiek runāts par patēriņa kredītu ierobežojumiem, kā tas noticis Beļģijā. Šajā valstī 2001. gadā tika ierobežoti arī pašu tradicionālo banku overdrafta kredīti – arī tā nav kļuvusi par diskusiju tēmu Latvijā. Pie mums jau ilgus gadus pastāv viens un precīzs ierobežojumu mērķis – nebanku kredītu sektors.

Labi zināms, ka tā uzplaukums balstās uz tradicionālo banku sektora nepilnībām. Te vietā aplūkot Lernera indeksu, kas aprēķina banku sektora tirgus spēku. Indeksa tuvošanās indikatoram 1,0 nozīmē zemāku banku konkurētspēju, tuvošanās nullei – augstu konkurētspēju. Sentluisas Federālās rezervju bankas noteiktie indeksi 2015. gadam ir sekojoši: vidējais globālais – 0,36, eirozonā – 0,30, ASV – 0,26, Apvienotajā Karalistē – 0,06, Vācijā – 0,20, Ķīnā – 0,26, Beļģijā – 0,17, Kenijā – 0,29, Igaunijā – 0,24, Lietuvā – 0,25.

Krievijā, kur šajā gadu desmitā teju ik nedēļu kāda banka tiek slēgta, indekss sasniedza 0,47; tādās sistēmiski problemātiska banku sektora valstīs kā Itālija un Spānija šie skaitļi attiecīgi bija 0,58 un 0,53. Saturieties, tagad seko Latvijas banku sektors: tas ar savu Lernera indeksu – 0,71 – sacenšas ja nu vienīgi ar Bolīviju un Kambodžu.

Kas gan tradicionālajām bankām visus šos gados traucējis īstenot tos pašus projektus, ar kuriem šodien gūst panākumus Fin Tech un citi nebanku spēlētāji? Vai eksistē kāds veiksmīgs digitālā finanšu sektora bizness, ko nevarēja īstenot pašas bankas, izmantojot "smilšu kastes", afilētus uzņēmumus vai pat veidojot nodaļas savā struktūrā? Atbilde – neviens. Pie tam uzkrātās kompetences priekšrocības būtu devušas bankām handikapu, ja vien tās skaidri saredzētu finanšu sektora nākotni, kura tagad pienākusi.

Šis ir dīvains, tikai pret vienu no aizdevumu segmentiem izvērsts karš – īsti nav skaidri ne mērķi, ne sagaidāmās izmaiņas tirgū vidējā termiņā. Izskatās, ka šeit daudz vairāk emociju, nekā prognožu. Karadarbības saasināšanās iemesls varētu būt vienkārša statistikas rinda: Latvijas tradicionālo banku sektora peļņa 2014. gadā bija 311 milj. EUR, 2015. – 416 milj. EUR, 2016. – 454 milj., bet 2017. gadā – vairs tikai 236 milj. EUR.

Iestājies lūzuma brīdis, kurā jāķeras pie salmiņa – nav šaubu, ka pēc nesenajām peripetijām, kurās bija ierauta ABLV, Norvik un Rietumu banka, kā arī pēc atbrīvošanās no nerezidentu līdzekļiem  klasisko kredītiestāžu peļņas apjoms 2018. gadā kritīsies vēl vairāk. Banku sektors rūk, un biznesā – kā jau karā – visi līdzekļi labi.

Agnis Buda

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
1

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!