Deputāte Jūlija Stepaņenko. Foto: Ieva Ābele, Saeima
 
Komentārs
25.06.2019

"Par ko mēs balsosim? Par ko balsos deputāti?"

Komentē
1
Saglabā

20. jūnijā Saeima ne tikai pēdējoreiz uzklausīja Raimondu Vējoni Valsts prezidenta statusā, bet pirms došanās vasaras brīvdienās sprieda par vairākiem interesantiem likumprojektiem. Šādā kontekstā 20. jūnija sēdē runāto var izmantot kā piemēru politisko debašu līmenim Latvijā.

Neatņemama politikas sastāvdaļa ir tajā strādājošo savstarpēja konkurence, kas, savukārt, nozīmē vēlmi publiski ne tikai kritizēt oponentu, bet arī centienus to izdarīt tā, lai pievērstu publikas uzmanību. Pats neesmu šāda stila piekritējs, tādēļ politikā nedarbojos, bet atzīstu šī paņēmiena tiesības pastāvēt. Tomēr, manuprāt, paņēmiena ietvaros ir visai skaidri norobežojami vairāki līmeņi.

Pirmais līmenis – opozīcija tradicionāli kritizē valdības darbu, un tas var notikt samērā gaumīgi. Kā piemērs minams ekspremjers, šobrīd Saeimas deputāts Māris Kučinskis (ZZS): "Nākamā labākā [dāvana] aiz tā, ka sešpadsmitgadnieki tagad var šaut, nākamais labais darbs, ko izdarīja koalīcija, ir – alkohols tagad būs lētāks." Faktoloģiski tas nav korekti, bet normas robežās. Otrais līmenis – diezgan vulgārs un agresīvs, bet joprojām pieciešams. Te kā piemēru var minēt zāles reakciju uz deputāta Mārtiņa Bondara (A/P) pausto. "Un tie [fake jeb viltus deputāti] ir tādi parlamentārieši, kuri domā vienu, dara otru un runā vēl trešo. (Starpsauciens no zāles: "Un tas esi tu!") Un šodien, ja mēs paskatāmies, tad (Starpsauciens no zāles: "Tad tev jāiet mājās!")…" Trešo līmeni varētu nosaukt par "trollingu" – speciālu kaitināšanu, debašu padarīšu par bezjēdzīgām. Šajā Saeimā šo metodi bieži izmanto pie frakcijām nepiederošais Aldis Gobzems. Sēdes sākumā no tribīnes gari un plaši izrunājies par to, cik ļoti viņš mīlot pozīcijas deputātus, jo īpaši Sandi Riekstiņu (JK), jau vēlāk viņš uz deputāta Andreja Judina prasību izteikt konkrētu priekšlikumu atbild: "Beidziet būt histērisks! Man jau tās faktiskās attiecības ar Sandi Riekstiņu, es nevaru ar diviem vienlaicīgi." Manuprāt, diezgan nejēdzīga laika tērēšana, bet – lai nu būtu!

Savukārt ceturto līmeni es personīgi noraidu kā nepieņemamu. Tā būtība ir diskreditēt oponentu, nepamatoti salīdzinot viņu/viņa ideju ar kādu personāžu vai situāciju vēsturē, bet tas prognozējami publikas lielākajā daļā izraisa nepārprotami negatīvas emocijas. Konkrētajā plenārsēdē runa bija par likumprojektu "Dzīvesbiedru likums". Pie frakcijām nepiederošā deputāte Jūlija Stepaņenko kopumā ir raksturojama kā aktīva politiķe, kura spēj labi formulēt savus argumentus. Skatoties šādā griezumā – tā nebūtu problēma, ja Stepaņenko iebildumus pret likumprojektu pamatotu ar savu izpratni par kristīgām vērtībām (jāpiezīmē, ka man pašam ir normālas, pat labas attiecības ar virkni cilvēku, kuri sevi uzskata par konservatīvo vērtību aizstāvjiem). Taču konkrētajā gadījumā Stepaņenko savu uzstāšanos konstruēja citādi – norādot, ka likumprojekta iesniedzēji esot Ļeņina un Trocka politikas turpinātāji: "Iespējams, godātie biedri, Ļeņins vēl nekad nav stāvējis tik tuvu mūsdienu politiskajiem lēmumiem kā šodien. Jūs aizliedzāt sirpi un āmuru, godātie biedri, bet tas spīd cauri šajā likumā."

(Šī teksta ietvaros nav nedz iespējas, nedz īstas vajadzības pārrunāt to, vai "jaunās sabiedrības" idejas bija ekskluzīvi boļševiku izlolotas un īstenotas, kā arī to, cik šīs idejas bija raksturīgas laikmetam kopumā. Šādā aspektā rekomendēju amerikāņu vēsturnieka Deivida L. Hofmana darbu "Cultivating the Masses. Modern State Practices and Soviet Socialism. 1914–1939", kura tulkojums krievu valodā nopērkams arī Rīgas grāmatveikalos.)

Runa, proti, ir par manipulatīvu boļševiku "piekabināšanu" konkrētajam likumprojektam. Atļaušos apgalvot, ka nebūtu nepieciešamas lielas pūles un laika patēriņš, lai konservatīvo vērtību deklarētājiem savukārt "piekabinātu" tādus priekštečus un sabiedrotos, ka manipulācijas upuriem pēcāk būtu garantēta slikta dūša un viņi pamatoti protestētu. Ikvienam, tostarp politiķim, ir tiesības paust citus tracinošus apgalvojumus, ja viņš to dara savā vārdā, bet, manuprāt, neatļauts paņēmiens ir oponenta diskreditēšana, tam kaut ko piedēvējot. Mazliet ekstravagants piemērs: indivīds var deklarēt savu neticību kādam pierādījumos balstītam medicīnas atzinumam vai ieteiktai praksei; cita lieta, ja šis indivīds kā savu argumentu lieto, teiksim, vairākas desmitgades vecu kāda mediķa (vai pat ne mediķa, bet kādas citas zinātnes disciplīnas pārstāvja) izteikumu ar mērķi pierādīt, ka, lūk, starp pašiem mediķiem šajā jautājumā viedokļi atšķiras.

Atgriežoties pie Saeimas darba tēmas, mani sevišķi nebiedē parlamentāriešu izpratne par to, kas ir asprātīgi. Svarīgāka indikācija ir reizes, kad kādam jākāpj tribīnē, lai atgādinātu, ka, piemēram, viņš tā nemaz nav teicis, kā oponents apgalvo. Un vēl sliktāk – bieži manipulācijā cietušais pat neprotestē, jo manipulāciju uztver kā, jā, nepatīkamu, bet neizbēgamu politikas instrumentu, kuru lietot vajadzības brīdī arī viņam pašam nav iebildumu. Āda tiek uzaudzēta tik bieza, ka sēde tiek uztverta kā viegli garlaikojoša rutīna, kurā kolēģu teiktajam līdzi sekot nav lielas jēgas. Un dažkārt nav arī skaidrs, par ko jābalso.

Tēmas

Māris Zanders

Māris Zanders ir ilggadējs politisko procesu komentētājs. Studējis vēsturi, pēdējos gados dīvainā kārtā pievērsies "life sciences". Ikdienas ieradumos prognozējams līdz nelabumam – ja devies ārpus Lat...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
1

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!