Recenzija
22.10.2014

Par kādu kaislību

Komentē
3

Par Rasas Jansones izstādi "Barošanas migla" Rīgas Mākslas telpā

"...jūs uzrunās nevis vārdā, bet gan tikai par māmiņu."
(Ieva Samauska. Starp diviem sirdspukstiem)

Mātišķība nav instinkts. Tā ir kaislība, kas satur gan viscildenāko un tīrāko – mīlestību uz savu tuvāko kā uz sevi pašu –, gan neprātu, apmātību un noraidījumu. Šādu raksturojumu mātišķības stāvoklim sniedz filozofe Jūlija Kristeva, savukārt māksliniece Rasa Jansone personālizstādē "Barošanas migla" piedāvā uzlūkot mātišķības dialektiku no redzespunkta, kādā skatīties uz mātes-bērna problemātiku nemaz tik bieži netiek piedāvāts. Proti, šoreiz uzmanības centrā ir nevis bērns (viņa vajadzības, veselības stāvoklis, fiziskā un emocionālā attīstība u.tml.), bet gan pati māte, precīzāk – sieviete, kurai šis bērns ir.

Precizējums ir nepieciešams – māte kā subjektivitātes kategorija nav viennozīmīga, tajā ir pārāk daudz ambivalences. Lai arī pēc bērna laišanas pasaulē viņas "es" vajadzētu atgūt monolītu vienotību (saskaņā ar citu teoriju tas notiek brīdī, kad bērns iemācās runāt un tādējādi kļūst par patstāvīgu subjektu), tomēr prakse rāda, ka mātes žargonā pirmās personas daudzskaitlis saglabājas vēl diezgan ilgi. Ir grūti atšķetināt cēloņu un seku kamolu, tāpēc jāizlīdzinās ar konstatāciju: sievišķā subjektivitāte ir daudz lielākā mērā atvērta pluralitātei un citādajam, un tajā robeža starp "es" un "cits" ir izplūdusi un bieži vien neskaidra. Šo noslieci franču domātāja Helēna Siksū pretstata striktajai patības izpratnei, kas raksturīga galvenokārt vīrišķajam subjektam, un tas atstājis dziļu nospiedumu gan Rietumu filozofiskajā tradīcijā, gan mākslas diskursā, kur nozīmīgu lomu spēlē mākslinieka-ģēnija tēls ar izteikti solipsistisku pasaules uztveri. Mūsdienās spējai ietvert citādo un atšķirīgo tiek piešķirta augsta vērtība ne tikai filozofijas koncepcijās, bet arī sociālpolitiskos procesos, kur kategorisku robežu vilkšanu parasti uzlūko kā potenciāla konflikta un neiecietības priekšvēstnesi.

Un tomēr ir situācijas, kad šo robežu tiešām gribas novilkt, un Rasas Jansones izstāde "Barošanas migla" parāda vienu no tām. Izstādes pamatā ir trāpīga metafora – kā māksliniece norādīja kādā sarunā [1], to lieto Norvēģijas veselības aprūpē, lai apzīmētu psihofizioloģisko stāvokli, kādā atrodas barojoša māte. Veidojas ietilpīgs tēls, jo migla, protams, asociatīvi saistās ar daudzām parādībām, nebūt ne ar tām saulainākajām. Apmaldīšanās, koordinācijas zaudēšana, bezpalīdzības sajūta, dīkstāve, nespēja atrast ceļu vai saskatīt mērķi ir daži raksturlielumi, kas šim "miglas" stāvoklim ir piedēvējami. Skaidrs arī, ka runa nav tikai par fizioloģiju, bet arī to, kā cilvēks šādos apstākļos funkcionē praktiski, emocionāli un sociāli. Vēl viens aspekts – migla kā vienveidīga, izplūdusi substance bez noteikta centra un sakārtojuma labi ilustrē arī mātes izplūdušo subjektivitāti šajā laikā. Rasa Jansone, aprakstot darbu tapšanas apstākļus, atcerējās, ka reizēm bija neiespējami grūti nofotografēt māti bez bērna, jo bērns tiecās ieņemt viņas vietu, kā magnēts pievelkot kameru un piesakot tiesības uz galvenā varoņa lomu (māksliniece neslēpj, ka darbi tapuši no fotogrāfijām, jo jaunajām māmiņām, protams, nav iespējas stundām ilgi pozēt). Tāpat trāpīgs ir mākslas zinātnieces Ievas Lejasmeijeres komentārs, kas ietverts izstādes anotācijā, kur viņa atzīst, ka tad, kad pirmoreiz ieraudzīja ultrasonogrāfijas uzņēmumā sava dēla seju, nespēja noticēt, ka viņš ir. Savukārt pēc bērna dzimšanas viņa arvien pūlas "noticēt, ka es joprojām esmu".

Jādomā, ka sadzīviskā līmenī šī problēma ir vismaz identificēta. Vairums atbalsta grupu jaunajiem vecākiem, psihologu padomi un tematiskie žurnāli uzsver: mīļās māmiņas, ejiet izklaidējieties! Tomēr sekot šim aicinājumam nemaz nav vienkārši, ja ik pēc noteikta (un bieži vien arī nenoteikta, jo ideja par barošanu pēc pieprasījuma šobrīd ir diezgan populāra) laika intervāla mazulis jābaro un ja esi neizgulējusies un nogurusi. Sievietes "miglā" izskats bieži vien neatbilst diezgan augstajiem standartiem, kas valda Latvijas sabiedrībā, bet ieguldīt darbu, lai šos standartus sasniegtu, bieži vien trūkst resursu pat tad, ja ģimene ir tiktāl tehnoloģiski progresīva, ka ir iegādājusies piena atslaukšanas iekārtu. Turklāt ar izklaidēšanos vien nepietiek. Nedaudz patētiskā metafora, ka piedzimst ne tikai bērns, bet arī māte, savā ziņā ir precīza – sieviete ar bērnu nekad vairs nebūs tāda, kāda bija pirms tam, un sava subjektivitāte tai jākonstituē no jauna.

Veidojot "Barošanas miglas" sēriju, Rasa Jansone ir portretējusi savas paziņas, tātad konkrētas sievietes, taču izstādes kontekstā viņu identitāte tiek atvasināta no bērna vārda, tādā veidā turpinot miglas stāvokļa anonimitātes tradīciju. Tomēr ir viena labā ziņa – māmiņu portreti nekādā ziņā nav miglaini, neskaidri vai izplūduši. Tieši otrādi – tie satriec ar savu ekspresiju, dinamiku un dramatisko spēku! Māksliniece sievietes ir portretējusi kā kaislīgas megapersonības, un šajā ziņā var teikt, ka izstādes nosaukums ir maldinošs. Jo katrā barošanas miglas pilienā, izrādās, slēpjas varavīksne, turklāt nevis maigos pasteļtoņos, bet piesātinātos un sulīgos triepienos. Nepiespiestais vieglums, ar kādu māksliniece kā rotaļājoties iezīmējusi sieviešu sejas vaibstus, liek domāt par uzdrošināšanos, atļaušanos un, jā, arī neprātu – tādu neprātu, kas ir daļa no būšanas par mammu.

Tiesa, pirms paziņot, ka šajā stāstā tomēr ir "labas beigas", proti, triumfē viedoklis, ka bērni ir "sievietes lielākā laime un piepildījums", jāpārdomā viena lieta – cik iecietīgi savās ikdienas gaitās mēs esam pret šāda neprāta izpausmēm un kā sabiedrībā kopumā to tiecas "normalizēt" ar dažādu regulējošu prakšu palīdzību? Kā atzīmē Jūlija Kristeva, mūsdienās trūkst izpratnes par mātišķās kaislības sarežģīto iedabu, jo to aizēno interese par šī procesa bioloģisko un sociālo aspektu (piemēram, diskusijas par pabalstu nepieciešamību), kā arī ar to saistītie seksuālās brīvības un vienlīdzības jautājumi. Iespējams, daļa taisnības ir tiem, kas apgalvo, ka mātišķība ir labs aizsegs, kur sievietei pilnasinīgi izdzīvot savu sievišķo seksualitāti un ķermenisko pieredzi, nebaidoties no sabiedrības nosodījuma, trakokrekla vai apsūdzības par stāšanos sakaros ar pašu Nelabo. Jo kaislības patiešām sit augstu vilni un noskaņa ir līdzīgai tai, kas valda sirreālā sapnī, krietnā reibumā vai tad, kad jāsmejas līdz asarām.

 

[1] Neformālas diskusijas laikā par "dzimumu vienlīdzības" jautājumiem, kas notika 9. oktobrī LMA izstādes "Sievietei būt" ietvaros.

Jana Kukaine

Jana Kukaine raksta par mākslu, paturot prātā Lūsijas Lipardas teikto: "Ja mākslinieks var darīt jebko un saukt to par mākslu, tad es varu darīt jebko un saukt to par kritiku".

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
3

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!