Attēlā - Valtera Skota memoriāls Edinburgā. Foto - Pauls Bankovskis
 
Blogs
23.04.2018

Par to, ka mēs visi esam koki. No dienasgrāmatām

Komentē
0
Saglabā

Laikam būšu kļuvis introverts kā koks, introverts tik pārākajā pakāpē, ka līdz slavenajam Londonas grāmatu gadatirgum pat netiku, vien dabūju just līdzi pie ziņu ekrāniem. Toties pāris dienu vēlāk viens pats – un arī visai introverts – devos uz Glāzgovu un Edinburgu Skotijā, kur man interesentiem bija jāpastāsta par savu apgādā "Vagabond Voices" angļu valodā izdoto romānu "18" Ievas Lešinskas tulkojumā. Būtu grūti iedomāties vēl piemērotāku dvēseles stāvokli vai ģeogrāfisko novietojumu. "18" reiz biju iztēlojies kā mīlestības apliecinājumu mūsu gandrīz simtgadīgajai valstij un veltījumu latviešu izniršanai no jukām, nedrošības un nebūtības. Bet nedrošība pasaulē un pat Eiropas Savienības iekšienē te uzplūst, te atkal atplūst vēl šobaltdien.

Šajā nedrošībā pat tādas Skotijas stāvoklis – un Skotijas premjerministres Nikolas Stērdženas viedokļi – pēc tā dēvētā "breksita" jeb Lielbritānijas balsojuma par izstāšanos no Eiropas Savienības kādu brīdi kļuva par pasaules ziņās apspriežamiem tematiem.

Par skotiem neko daudz līdz šim nebiju zinājis vai domājis – ja neņem vērā skotu viskiju, Ērvinu Velšu, Šonu Koneriju un dažādām asprātībām tik ērti izmantojamos skotu bruncīšus. Droši vien šajā ziņā neesmu neko daudz atšķirīgs no vidējā skota un viņa zināšanām par Latviju. No prāta gan neiziet kāda bērnības atmiņa. Tolaik lielā cieņā bija pie sienas piekarināmi noplēšamie kalendāri – katrai dienai tajos bija atvēlēta viena lapiņa. Lapiņas priekšpusē bija datums, dienas nosaukums, attiecīgajā dienā svinamās vārdadienas, kā arī informācija par saules lēktu un rietu. Lapiņas kreisajā pusē allaž bija kaut kas izlasāms – vai nu kādi sadzīviski padomi, vai, piemēram, klasiķu (Bernarda Šova u.tml.) spārnotie domugraudi. Reizēm uz lapiņu kreisās puses tika drukāti arī joki jeb anekdotes, un tajos ar apbrīnojamu regularitāti mēdza figurēt divu gājumu ļaudis – vai nu gabrovieši (vēl aizvien netieku gudrs, ar ko šie nabaga bulgāri bija izpelnījušies tādu starptautisku slavu un godu), vai skoti (kas jokos parasti bija ievērojami ar savu skopumu).

Pašā Edinburgas centrā ir rakstniekam, vēsturniekam un dramaturgam Valteram Skotam (1771–1832) veltīts Viktorijas laika gotikas stilā celts monuments, kas esot visā pasaulē lielākais kāda rakstnieka piemineklis. Laikam jau tās runas par skotu skopumu ir stipri vien pārspīlētas. Lai gan – varbūt arī ne, jo par monumenta torņa projekta autoru konkursa kārtībā esot izraudzīts nevis kāds profesionālis, bet gan arhitekts autodidakts Džordžs Kemps.

###

Ja vien pieļauj domu, ka idejas mēdz lidināties gaisā, reizēm tām ir kaitinoša mode nolaisties nevis pie īstās personas (manis, protams), bet gan pie kāda cita. Pieļauju, šī sajūta un doma: "Kāpēc gan kaut kas tamlīdzīgs neienāca prātā man pirmajam?" ir pazīstama daudziem. Man pēdējoreiz tā pazibēja prātā, laikrakstā "The New York Times" izlasot par amerikāņu rakstnieka Ričarda Pauversa prozas grāmatu "Virsstāsts" ("The Overstory"). "Koki dara gandrīz visu to pašu, ko jūs, tikai lēnāk," grāmatas apskatā rakstīja amerikāņu rakstniece Bārbara Kingsolvera. "Viņi sacenšas par vietu zem saules un rūpējas par savām ģimenēm, reizēm bērnu labā nežēlojot neko. Viņi elpo, ēd, un viņiem ir sekss. Viņi dāvina dāvanas, komunicē, mācās, atminas un piefiksē nozīmīgus savas dzīves mirkļus. Viņi sadarbojas gan ar radiniekiem, gan tiem, kas viņiem nepavisam nav rada, un kopīgi veido kaimiņu kārtības sardzes vienības vai ātrās reaģēšanas apziņošanas tīklus, kas ļauj brīdināt par briesmām. Savus resursus viņi pārvalda, izmantojot bankas kontus, nākotnes pieprasījumu pielāgojot pagātnē novērotām tirgus svārstībām. Viņi urbjas zemē, meklējot derīgos izrakteņus, bet citkārt ar visām ģimenēm mēdz pārvarēt milzu attālumus un pārcelties uz dzīvei piemērotākām vietām. Dažas no šīm darbībām var prasīt gadsimtus, taču būtnes, kuru dzīves ilgums mērāms gadu simtos vai pat tūkstošos, uz to noteikti raugās pavisam citādāk."

Kā noprotams, "Virsstāsts" ir par romānu nomaskēts savstarpēji saistītu deviņu stāstu krājums (viens no šādas izdevēju rīcības izskaidrojumiem varētu būt plaši izplatītais uzskats, ka stāstu krājumus pērk sliktāk nekā romānus). Lai vai kā, grāmatu vienojošā tēma ir koki un to attiecības ar cilvēkiem (varbūt otrādi), un tā ir tēma, kas mani nebeidz interesēt vēl kopš romāna "18" pabeigšanas.

Koki un augi vispār kļūst arvien interesantāki arī zinātniskā nozīmē (skat. piemēram "Rīgas Laikā" pārpublicēto rakstu par augu "saprātīgumu"). Žēl, varbūt kādudien būtu gribējies uzrakstīt stāstu krājumu, kura varoņi būtu mans bērnības ķiršu koks, pie vecāku mājas augušie, bet nu jau nozāģētie oši, Antonovkas šķirnes ābele, lauku dižie ozoli, šķībi greizi saliekusies blīgzna un citi.

###

Žurnālā "Economist" nesen tika vēstīts, ka notiekot straujas pārmaiņas apbedīšanas uzņēmumu lauciņā. Ik minūti pasaulē nomirstot 100 cilvēku, taču kas vienam sēras, citam apaļās summiņās mērāms ienākums. ASV vien apbedīšanas biroju apgrozījums gadā esot kādi 16 miljardi ASV dolāru, darbojoties vismaz 19 apbedīšanas uzņēmumi, kuros nodarbināti vairāk nekā 120 000 darbinieku. Taču tikumi mēdz mainīties, jo jau patlaban puse amerikāņu izvēloties nevis apbedīšanu zārkā, bet gan kremāciju, un šī tendence strauji pieaugot. Tiekot pat pareģots, ka jau 2035. gadā sevi sadedzināt vēlēšoties 79% amerikāņu. Kāds 2015. gadā veikts pētījums esot uzrādījis, ka vairāk nekā 60% par 40 gadiem vecāku amerikāņu labprātāk izvēlētos "zaļu" apbedīšanu, kurā nebūtu iesaistīta ķermeņa balzamēšana, zārks un citas tradicionālas padarīšanas.

###

Tas, ka gandrīz vienlaikus ar Kannu kinofestivālu turpat arī reiz kūsāja starptautiska pornogrāfisko filmu skate, jau sen vairs nav nekāds noslēpums. Mazāk zināms varētu būt fakts, ka Amsterdamā notiek starptautisks apbedīšanas pakalpojumu gadatirgus. Šogad tajā austrāliešu eitanzācijas propagandētājs Filips Ničke sabiedrībai ir piedāvājis ar trīsdimensiju printeri pavairojamu pašnāvības kapsulu "Sarco" (no vārda "sarkofāgs"), kas jau pavisam drīzā nākotnē varētu kļūt pieejama ikvienam. Ielienot šajā kapsulā, tās īpašnieks varēs aiziet nāvē ar vienas podziņas piespiešanu – noslēgtajā telpā ieplūdīs slāpeklis. Izstādē pagaidām gan esot bijis izstādīts ierīces prototips, taču pilnībā funkcionējošs aparāts būšot pabeigts līdz gada beigām. Tad tā rasējumi jeb "piegrieztnes" tikšot izliktas brīvpieejā internetā, tās varēs lejupielādēt un, ja vien pie rokas būs trīsdimensiju drukas iekārta, arī izdrukāt. "Daudzās valstīs pašnāvība nav noziegums," esot teicis Ničke. "Noziegums ir tikai palīdzēšana pašnāvībā. Šeit mums ir darīšana ar situāciju, kad podziņu nospiež viena konkrēta persona, un tas nav tas pats, kas izlēkšana vilciena priekšā."

###

Ja atver cilvēka galvaskausu, tur nekā īpaša nav – tikai ķēpa un asinis, aptuveni tā vidusskolas laika filozofijas lekcijās reiz izteicās mans pasniedzējs. Nekas daudz šajā ziņā nav mainījies. Mūsu ķermeņa uzbūve apbrīnojamā ietiepībā pretojas centieniem izprast, kā darbojas un kā vispār ir iespējama cilvēciska apziņa. Austrāliešu filozofam Endijam Klārkam esot visai aizraujoša ideja, kā uz šo jautājumu paraudzīties no cita skatpunkta, proti, nojaucot šķietami dabisko ādas, kaulu un smadzeņu audu robežu.

Pats pēdējā laikā ne reizi vien esmu aizdomājies par to, kā, piemēram, datorā pieejams kalendārs pamazām vien un nemanot ir pārņēmis un atņēmis kaut kādu daļu manu smadzeņu funkciju. Ir milzumdaudz lietu, kuras es neatceros tikai tāpēc, ka esmu tās pierakstījis. Citas funkcijas es uzticu uz galda acupriekšā turētam blociņam, arī šai dienasgrāmatai vai visās malās salīmētām aprakstītām līmpapīra lapiņām. Tad, lūk, Klārks uzskata, ka šie un daudzi citi nebūt nav mūsu ķermeņa vai apziņas ārēji "pagarinājumi", bet gan būtiska apziņas daļa, jo apziņa nepavisam nav kaut kas tāds, kas norisinātos vienīgi mūsu galvā. Šādi paraugoties uz apziņu, par tās būtisku daļu var kļūt arī apkārt esoša ainava, rokā satverta koka nūja vai pat cits cilvēks. Un, šādi paraugoties uz apziņu, pavisam citāda sāk izskatīties arī vecumdienu pienākšana, kad "ārējās pasaules" kairinājumu kļūst arvien mazāk un mazāk un tu pamazām vien paliec ieslodzīts viens pats savā kaula un ādas galvā. Mazs mazs vīriņš, kaula kažociņš. "Smadzenēm, lai tās izdzīvotu, ir nepieciešamas divas lietas – tām jāpiespiež ķermeni dot tām visu nepieciešamo, un tām ir jārada pietiekami ticama pasaules aina, lai ķermenis uz kaut ko tādu būtu gatavs." Vai, kā bija rakstīts arī reiz žurnālā "Rīgas Laiks" publicētā rakstā par nosalšanu, ķermenis ir gatavs uz visu, ko smadzenes tam liek, – pat atteikties no pirkstu galiem un citiem locekļiem –, lai tikai smadzenes pašas izdzīvotu.

Pauls Bankovskis

Pauls Bankovskis ir rakstnieks un publicists, vairāku romānu un stāstu krājumu autors. Šobrīd raksta romānu par pasaules vēsturi no ļoti tālā nākotnē dzīvojošu cilvēku skatu punkta, vaļasbrīžos nodarb...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!