Lai kritiski aplūkotu Rūdolfa Miķelsona, zināma arī kā Minga, šīgada jauno spēlfilmu "Ļaunuma atspulgs", ir jākļūst par to slikto cilvēku, kuru nespēj aizkustināt bērna ūdenskrāsu zīmējums, kaut arī tajā ieguldīts tik daudz pašaizliedzīga darba. Tomēr parasti šādi zīmējumi netiek izstādīti galvaspilsētas centrā, kā tas ir ar šo jaunā režisora filmu, kura skatāma respektabla kinoteātra telpās, ar biļeti, kas pērkama par īstu naudu, nevis iegūstama par piedalīšanos skolas Mārtiņdienas gadatirgū. Tāpēc, ņemot vērā filmas absolūtā auteur (režija, scenārijs, montāža un kamera ir Minga darbs) ambīcijas un popularitāti, šo nevarētu uzskatīt par mēģinājumu atņemt bērnam mobilo telefonu.
Īsumā par sižetu: kāda provinces jauniešu uzdzīves laikā viens no svinētājiem (Rinalds) alkohola reibumā sāk meklēt cieņu un līdz nāvei nospārda citu jaunieti, nāves fakts atklājas tikai nākamajā dienā, un iesaistītie reaģē vienaldzīgi, īpaši vainīgais, kurš atklāj, ka viņam gluži vienkārši ir, citēju, po*uj. Pēc tam mirušais tiek aprakts, tomēr vainīgais nejūtas vainīgs un nozieguma slēpšanā aktīvāk iesaistās viņa draugs; tad seko kaut kas līdzīgs sižetam, kur atsevišķiem liktenīgās ballītes dalībniekiem pamostas laikam jau sirdsapziņa, ir arī daži rēgi, bezbudžeta specefekti un vēl viens līķis.
Tiem, kuri ir redzējuši Tima Hantera 1986. gada filmu "Upes Krastā" (River’s Edge), filmas tēma liksies pazīstama, un, ja līdzība ir nejauša, tad saturiskā sakritība varētu būt vērā ņemams sasniegums, jo tā apliecinātu režisora spēju uztvert problemātiku, kas ir aktuāla neatkarīgi no vietas un laika. Miegainu ASV mazpilsētu aizstāj kāda Latvijas lauku teritorija, kuru apdzīvo sociopātiski jaunieši, un starp abiem antivaroņiem pastāv pat nosacīta fiziska līdzība, kā arī dialogi šajās filmās ir pārsātināti ar provinces jauniešu vidē lietotiem lamuvārdiem. To Minga filmā ir patiešām ļoti daudz, iespējams, ka pat pārāk, tomēr to varētu skaidrot ar autora centieniem panākt maksimāli naturālu lauku jauniešu vides tēlojumu, ja pieņemam, ka attiecīgā sabiedrības grupa tiešām rupjības izmanto tik bezjēdzīgi. Varbūt noderētu kāds brīdinājums par necenzēto saturu, bet šādas sabiedriski audzinošas pārdomas ir novirzīšanās no tīrās mākslas priekšmeta.
Šeit gan sākas problēma, jo "Ļaunuma atspulgu" nav iespējams vērtēt kā kino darbu ar mākslinieciskajām kvalitātēm, kas svarīgas šai mākslas formai, jo tādu ir ļoti maz. Es domāju, ka jebkurš pamanīs to, ka filmā ir briesmīga aktierspēle, dialogi izsauc kaut ko starp kaunu un žēlumu, varoņi ir viendimensionāli un darbs kopumā ir mājas video līmenī, tiesa, ar dinamiskā tempā īstenotu klasisko ievada, kāpinājumu un atrisinājuma formulu. Šāds lauku "neoreālisms" īsti nestrādā, jo reāls tas nav tāpēc, ka neprofesionālie aktieri kadrā nejūtas brīvi, bet deklamē, it kā būtu izsaukti pie tāfeles ar uzdevumu katrā izteikumā sablīvēt pēc iespējas vairāk riebeklību, un kā spēlfilma tā ir vāja tieši tāpēc, ka aktieri nav profesionāļi, kas spētu iejusties ikdienas sarunas reģistrā. Organiskāk no visiem filmā uzvedas tie, kuri runā ļoti maz – Rinalda un Leldes tēvs. Tāpēc vienīgā aina, kurā parādās kaut kas kinematogrāfiski vērtīgs, ir zudušā dēla saruna ar dzērumā atslēgušos tēvu, kad fiziski sajūtams ir jaunieša naids pret tēvu un viņa paša dzīvi – bēdīgo un velto –, tomēr kopumā, pametot kino zāli, ir sajūta, ka esi apvemts, par šo notikumu samaksājot trīs eiro. Atceros, ka līdzīgi jutos, klausoties Latvijas transgresīvā repa mākslinieku Šalli, kurš gan necentās piedāvāt savus mākslas darbus, piemēram, Mazajai ģildei, bet izklaidēja savus cienītājus pagrīdes koncertos. Tāpēc mazliet dīvaini šķita redzēt šo filmu kinoteātra afišā, jo rodas jautājums, pēc kādiem principiem "K. Suns" veido savu repertuāru. Kādam pagaidām nezināmam jaunajam autoram ar līdzīgas kvalitātes filmu būtu daudz grūtāk panākt tik labvēlīgus izrādīšanas nosacījumus, un tāpēc ir nepieciešami caurskatāmi spēles noteikumi – vai nu atvērtība visiem režisoru iesācēju projektiem, vai arī vienlīdz stingras kvalitātes prasības un aicinājums atgriezties kinoteātrī pēc režijas studijām ar nopietnāku piedāvājumu. Ir skaidrs, ka bezbudžeta apstākļos ir ļoti grūti radīt kvalitatīvu kino, tomēr no tā neizriet tas, ka slikts kino ir jāvērtē pielaidīgāk, tikai tāpēc, ka filmas autors ir vēl jauns, filmai nav finansējuma un tā ir latviešu valodā. Jaunība nav šķērslis labu filmu radīšanai (atcerēsimies Havjēra Dolāna "Es nogalināju savu māti"), arī kino izglītība nav obligāts priekšnosacījums (piemēram, Verners Hercogs), bet nevar būt attaisnojums sliktam kino. "Ļaunuma atspulgu" visadekvātāk ir uztvert kā režisora testa poligonu, kur praksē apgūt kino mākslu, un tas ir ļoti vērtīgi, cita lieta, vai šis apgūšanas process jāpiedāvā skatītājiem kā pabeigts produkts.
Tomēr Minga fenomena kontekstā filmai ir pakārtota nozīmē, jo svarīgs kas cits, proti, Latvijas sabiedrības piešķirtais uzticības kredīts, par ko liecina jaunieša pozitīvie raksturojumi vietējos medijos un sava veida personības kults, kas aizsākās pēc Roberta Rubīna 2010. gada filmas "Kā tev klājas, Rūdolf Ming?". Jau toreiz daži pavisam jaunā Minga rotaļās ar projektoru un ķinķēziņiem steidzās saskatīt ģēnija dzirksti, un šī sajūsma pavada visus jaunieša radošos centienus, jo viņš gluži vienkārši ir interesants. Arī "Ļaunuma atspulgs" nav izņēmums; sak’, svarīgi, ka jaunais cilvēks cenšas, ir aizrautīgs, sapņo lielus sapņus un tāpēc noteikti ir režijas brīnumbērns, Latvijas lielā cerība u.tml. Šāda atzinība nāk par labu, tā iedrošina, paver iespējas, tomēr, ja tā sāk robežoties ar nekritisku jūsmīgumu, kur tiek vērtēta nevis darba kvalitāte, bet ekstravagantā personība un mediju radītais tēls, tas var traucēt profesionālajai attīstībai. Mings varētu būt Raiņa poētiskajā universā aprakstītais ģēnijs, kurš izaug no sabiedrības rūpēm un uzticēšanās, pretstatā Nīčes savrupajai ģēnija figūrai, kurš attīstās, pretstatot sevi pūlim. Pagaidām gan nevar runāt par Mingu kā aktuālu kino režijas ģēniju, jo "Ļaunuma atspulgs" nav laba filma, tā varēja arī palikt izrādīšanai draugiem, un ar lielo ekrānu nevajadzēja steigties, tomēr potenciāli šis cilvēks tiešām var kļūt par ļoti labu režisoru, un tad tie, kuri jau tagad Mingu vērtē cildinošos superlatīvos, varēs sacīt: "Es taču teicu!" Aprakstot jaunos talantus, tos mēdz salīdzināt ar iepriekšējiem piemēriem – tas ir kā cikliskā laika domāšanas atavisms, kur jaunais var tik saprasts tikai attiecībā pret iepriekšējo, tāpēc nākotnes perspektīvā Mingu var ieraudzīt kā tautas režisoru, "jauno Streiču" vai Graubu, kurš spētu tautai piedāvāt to, ko tā vēlas.
7