Kadrs no filmas
 
Kino
10.12.2019

Par īstiem jūras vilkiem

Komentē
0
Saglabā

Par Roberta Egersa filmu "Bāka" (2019)

"Cilvēka neprāts bieži vien ir viltīga un kaķim līdzīga lieta. Kad tu domā, ka tas ir zudis, tas, iespējams, ir tikai pārveidojies kādā vēl smalkākā formā."
Hermanis Melvils "Mobijs Diks jeb Baltais valis"

Viena no šīgada Rīgas Starptautiskā kinofestivāla intriģējošākajām filmām noteikti bija režisora Roberta Egersa "Bāka", kuru pašlaik Rīgā pāris seansos iespējams noskatīties visiem, kuri nepaguva to izdarīt festivāla ietvaros. Un noskatīties tiešām ir vērts. Kino jomas profesionāļiem būs aizraujoši pētīt filmas vizuālo valodu (ne velti festivāla laikā seansā varēja manīt tik daudz režisoru un operatoru) – amerikāņu operators Džarins Blaške ir filmējis uz 35 milimetru lentes, izmantojot 1,19 : 1 attēla malu attiecību un padarot melnbalto attēlu līdzīgu dagerotipam. Kino mīļotājus toties uzrunās divu lielisku aktieru saspēle, kā arī biedējoši precīzais neprāta attēlojums uz ekrāna. "Bāka" ir filma, kas nesniedz vienkāršas atbildes, atstājot gana daudz vietas skatītāja iztēlei. Kā Roberts Egerss saka intervijā "Vox": "Jautājuma zīmes. Jautājuma zīmes." [1] Un to tiešām ir diezgan daudz.

Pirms pāris gadiem, lasot Hermaņa Melvila epam līdzīgo romānu "Mobijs Diks jeb Baltais valis", biju pārsteigta par to, cik skaisti un naivi aprakstīta draudzība un tuvība starp diviem vīriešiem. Tā vien šķita, ka mūsdienās šādā darbā aiz katras rindkopas autors drošības pēc būtu pievienojis "no homo". Taču Melvila pasaulē šādas paranoiskas bailes par to, ka divu vīriešu sildīšanās vienam pie otra gultā varētu tikt uztverta kā kaut kas homoseksuāls vai homoerotisks, neeksistē. Protams, "Bāka" ir tapusi 2019., nevis 1851. gadā, bet Melvila ietekme ir nenoliedzama un ļoti būtiska, jo arī "Bāka" stāsta par intensīvām naida/mīlestības attiecībām starp diviem vīriešiem, zināmā mērā mēģinot imitēt Melvila šķīsto skatījumu, par spīti cita laikmeta kontekstam. Roberts Egerss arī atzīst, ka kopā ar savu brāli Maksu Egersu (scenārija līdzautoru) ir rūpīgi pārlasījuši "Mobiju Diku", lai uztaustītu precīzu laikmeta valodu un jūrnieku slengu, turklāt tas ir iespaidīgākais darbs, kurš stāsta par cilvēka cīņu ar mūžīgo spēku – jūru, kas ir arī viena no "Bākas" virstēmām.

Filmas iedvesmas avots ir patiess stāsts, kas norisinājās 1801. gadā Smolsas bākā, Velsā. Tur kopīgi strādāja divi vīri – Tomass Hovelss un Tomass Grifitss, un bija labi zināms, ka abi nesatika. Tādēļ pēc tam, kad Grifitss gāja bojā nelaimes gadījumā, Hovelss nolēma par to neziņot, jo baidījās tikt apsūdzēts sava kolēģa slepkavībā. Tālākie notikumi atgādina murgainu šausmu filmu, kurā iesaistīta dzīvošana kopā ar līķi un dažādi absurdi pārpratumi [2]. Par šo atgadījumu 2016. gadā filmu ar tādu pašu nosaukumu "Bāka" radīja režisors Kriss Krovs, taču Egersa versija nemēģina atainot patiesos notikumus, bet apspēlē to, kā šis stāsts laika gaitā folklorizējies, dodot vietu gana daudz spekulācijām un pārdabisku spēku piesaukšanai. Arī iepriekšējā filmā "Ragana" (2015. gads) režisors izmantoja folkloru, nostāstus un baisas pasakas, tādējādi turpinot pētīt sev interesantās tēmas par mītiem, reliģiju un okultismu un šķetinot amerikāņu reliģijas pirmsākumus. Turklāt viņš turpina arī savu veiksmīgo sadarbību ar operatoru Džarinu Blaški.

"Bākas" galvenie varoņi ir Toms Veiks un Efraīms Vinslovs. Vilema Defo atveidotais Veiks ir īstens "jūras vilks" – ar iespaidīgu bārzdu, pīpi zobos un noslēpumainā veidā savainotu kāju, kas, protams, uzreiz liek vilkt paralēles ar kuģa "Pequod" kapteini Ahābu, kura kājas protēze, izgatavota no vaļa kaula, "Mobijā Dikā" naktīs klaudz uz kuģa klāja, biedējot pārējos jūrniekus. Ahābu uz priekšu dzen apsēstība ar Balto vali, bet Veika pārņemtības objekts ir bākas baltā gaisma. Nomaļās salas hierarhijā viņš ir augšgalā, tādējādi netīrie darbi tiek uzticēti jauniņajam Vinslovam, bet Veiks tikmēr rūpējas par bākas gaismu, turot to lielā noslēpumā un tādējādi uzkurinot jau tā neapmierinātā Vinslova ziņkārību.

Arī Roberta Patinsona atveidotajam Efraīmam ir savi noslēpumi – viņš ir pametis darbu Kanādā, sākotnēji atsakās lietot alkoholu, tad jaunekli pārņem baisas seksuālas fantāzijas un halucinācijas par nāru. Režisors mums ļauj uzzināt šo to no abu varoņu līdzšinējās dzīves, bet lielākā daļa viņu pagātnes tik un tā paliek noslēpumā tīta, radot vēl vienu mistērijas līmeni. Egerss neesot atklājis visus faktus pat Patinsonam, jo uzskatījis, ka tad aktieris nevarēšot ainu izspēlēt pietiekami precīzi.

Abi varoņi piespiedu kārtā pavada laiku kopā, un, kad sākas vētra, šis laiks kļūst arvien garāks. Sāk trūkt provianta, abi uzsāk visai greznu uzdzīvi, dzerot jebko, no kā varētu apreibināties. Abpusējā neuzticēšanās un aizvainojumi balansē uz neprāta robežas, ik pa brīdim radot ilūziju par tuvību un draudzību, – Efraīms un Toms izdzīvo Stokholmas sindromu ne tikai viens pret otru, bet arī pret bāku, kuru reizē mīl un ienīst.

Ir grūti "Bāku" ievietot klasiskajā šausmu kino plauktiņā: lai arī filmā ir gana daudz spriedzes un arī pāris baisu un pretīgu ainu. Tā drīzāk atgādina kamerdrāmu. Taču atšķirībā no lielas daļas šī žanra piemēru, kas bieži vien ir balstīti teātrim domātos tekstos, "Bākai" plašumu gan telpas, gan jēdzieniskā ziņā piešķir jūras klātbūtne. Pat tad ja uz ekrāna ir tikai divi aktieri, paralēli darbojas vēl divi tēli – bāka un jūra, kam režisors piešķīris sieviešu dzimumu. Sarunā ar "Vox" Egerss min, ka Veiks savā skatījumā spēj bākas gaismu uztvert tikai kā sievieti , tādējādi Veika un Efraīma savstarpējā cīņa atgādina mīlas trīsstūri. Tai pašā laikā režisora skatījumā šī gaisma vairāk simbolizējot "pasaules olu" – visa sākumu [3].

"Bākas" pasaule ir skaudri, baisi un absurdi maskulīna – tie ir īsti veči, kas nes smagas lietas, nebīstas no netīrības, kuriem ir "vēja aprauts vaigs", kuri dzer, smēķē, pirž, masturbē un kaujas. Kadrs savā ierobežotajā attēla malu attiecībā šķiet vēl jo vairāk sasmacis – tas ož pēc sviedriem, dūmiem, urīna un spermas. Vienlaikus pa vidu šai stereotipiski maskulīno lietu parādei pavīd maigi trausluma brīži, kuros redzamas abu varoņu neremdināmās alkas pēc tuvības un bailes no totālas vientulības un pamestības – pēc kārtējā neprātīgā dzerstiņa pret rīta pusi redzam Veiku un Efraīmu dejojam pie nekur neskanošas mūzikas. Savā ziņā šī ir filma par to, kas ir maskulinitāte un kā tās pārspīlēta interpretācija var novest pie neprāta un iznīcības.

Mitoloģiskie apakštoņi filmai piešķir baisas leģendas atmosfēru – jūra ir uzfilmēta gan vilinoši, gan biedējoši. Turklāt visam cauri vijas ticība dažnedažādiem jūrnieku māņiem, kuriem šīs filmas universā ir liela nozīme. Pat tik ierastās jūras iemītnieces kaijas atgādina nolādētās jūrnieku dvēseles, kuras atgriezušās, lai atriebtos dzīvajiem. (Jāsaka, ka pēc filmas noskatīšanās arī man kaijas šķiet makten aizdomīgas.)

Šī ir ļoti dīvaina un kinematogrāfiski skaista filma, kuru noskatoties nepamet sajūta, ka esi piedzīvojis kaut ko līdz šim neredzētu. Laikmetā, kad kino spēj pārsteigt arvien retāk, šis ir brīnišķīgs izņēmums.

[1] https://www.vox.com/culture/2019/10/15/20914097/robert-eggers-lighthouse-interview-witch
[2] https://en.wikipedia.org/wiki/Smalls_Lighthouse
[3] Ibid.

Tēmas

Marta Martinsone

Marta Elīna Martinsone ir teātra režisore ar vēsturnieces pagātni. No teātra brīvajos brīžos interesējas par kino, kantri un izbāztiem dzīvniekiem.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!