Foto: "Unsplash"
 
Sabiedrība
05.12.2019

Par "īstām" un "neīstām" izvarošanām

Komentē
5

"Ja man būtu iespēja piepildīt vienu vēlēšanos, tā būtu pilnīga izvarošanas izbeigšana. Tas nozīmētu, ka no konfliktu arsenāla izzustu nozīmīgs kara ierocis, meitenēm un sievietēm nevajadzētu ik dienu vērtēt risku publiskajās zonās vai privātmājās un tālejošas pārmaiņas notiktu visā mūsu sabiedrībā." [1] Šos vārdus ANO Sieviešu komitejas izpilddirektore šogad veltīja 25. novembrim – Starptautiskajai pret sievietēm vērstās vardarbības izskaušanas dienai, īpaši aktualizējot seksuālās vardarbības problemātiku. Vārdi, laiki un konteksti var atšķirties, tomēr sievietes un meitenes lielā mērā cieš no izvarošanas, seksuālās vardarbības un cietsirdības gan miera, gan kara laikos. Izvarošana ir iesakņojusies kompleksajā patriarhālo uzskatu, varas un kontroles kopā, kas turpina veidot vidi, kurā seksuāla vardarbība ir izplatīta un tiek normalizēta. Patiesos izvarošanu un seksuālās vardarbības skaitļus nav iespējas apjaust, jo daļa varmāku netiek sodīti un pret  viņiem joprojām valda iecietība, savukārt cietušie tiek stigmatizēti un klusē [2].          

Atsevišķas kino un televīzijas filmas var tiešā veidā ietekmēt personas uzvedību. Savulaik, lasot Eliota Aronsona grāmatu "Sociālais dzīvnieks" [3], uzdūros stāstam par 1974. gada filmu "Izvarošanas gadījums" ("A Case of Rape")[4]. Tajā atainotas grūtības, ar kurām izvarošanas upurim nākas saskarties gan nozieguma izmeklēšanas, gan varmākas tiesiskās vajāšanas laikā [5]. Filmā uzskatāmi atveidota policijas attieksme pret sievieti, kas kļuvusi par izvarošanas upuri, – nepieciešamība vairākkārtīgi stāstīt par notikušo un pārdzīvoto noved viņu – tāpat kā ikvienu citu personu – līdz jaunām psiholoģiskām un emocionālām traumām. Varmāka kopā ar advokātu tiesā centies pierādīt, ka upuris viņu provocējis un pavedinājis. Pēc filmas demonstrēšanas televīzijā dažu nedēļu laikā policijā samazinājās saņemto iesniegumu skaits par izvarošanām: cietušās, uztverot mājienus no televizora ekrāniem, nobijās par to, ka policijā viņām neticēs [6]. Vairākas no cietušajām saprata, ka labāk klusēt un mēģināt aizmirst notikušo. Viņām vai nu neticēs, vai, ja noticēs, tad viņas būs spiestas iziet cauri elli vēl vienu reizi. Filma norādīja uz milzīgo problēmu, kas pastāv sabiedrības un tiesībsargājošo struktūru attieksmē pret izvarošanas un citu seksuālu noziegumu upuriem. Reti kurš teiks, ka aplaupītais upuris ir vainīgs pie tā, kas ar viņu notika, – jo viņš braukā ar glaunu mašīnu vai nopelna pārāk daudz naudas un ar to izprovocē pāridarītāju. Bet, runājot par seksuālās vardarbības gadījumiem, upura vainošana ir normāla parādība.

Upurus vainojošā sabiedrībā upuri vienmēr ir atbildīgi par visu, kas ar tiem notiek, – šķiet, ka nevainīguma prezumpcija attiecas tikai uz varmākām. Lielākā daļa seksuālo noziegumu upuru ir sievietes. Iespējams, ka attieksme pret upuriem pārklājas ar vispārējo attieksmi pret sievietēm. Pagājušajā gadā ziņu portāls "Medūza" publicēja lielu rakstu par tā saucamajām "viltus izvarošanām". [7]. Ko tas nozīmē, un kurš nosaka, ka izvarošana ir īsta vai "neīsta"?

"Viltus izvarošana" ir tiesībsargājošo iestāžu darbinieku pieņēmums par to, ka upura uzvedība, izskats vai stāvoklis ir iemesls, lai pret viņu vērsto seksuālo vardarbību neklasificētu kā izvarošanu. Tādējādi "viltus" izvarošanas uzstādījums ietver uzskatu, ka sieviete – upuris – pati ir vainīga pie notikušā. Saraksts ar iemesliem, kuru dēļ izvarošana kļūst par "neīstu", ir garš. Ja piekrišana seksuālām attiecībām tika panākta ar viltu vai šantāžu – tā nav īsta izvarošana. Ja upurim nav nodarīti miesas bojājumi – tā nav īsta izvarošana. Ja sieviete brīvprātīgi iesēdās mašīnā vai iegāja dzīvoklī, kur vēlāk tika izvarota, – neskaitās. Sieviete atradās alkohola ietekmē un tādā stāvoklī tika izvarota – neskaitās. Ja sieviete iepriekš ir saukta pie atbildības par nodarbošanos ar prostitūciju – neskaitās, jo prostitūcijā iesaistītu cilvēku a priori nevarot izvarot. Un tā tālāk.

Tāpat par "neīstu" izvarošanu tiek uzskatīta tāda, kad upuris un varmāka savā starpā bijuši pazīstami. Krievijas krīzes centrs "Māsas" norāda, ka četros gadījumos no pieciem izvarošanas upuris ar varmāku bija pazīstams [8], un tā nav tikai Krievijas statistika. Domāt, ka varmākas tumšajās naktis slēpjas pagrabos, ir daudz vienkāršāk, nekā domāt, ka vainīgie ir paziņas vai radi.

Lai izvarošana tiktu uzskatīta par "īstu", ir nepieciešams pareizais upuris. Upuris, kas neatrodas alkohola ietekmē, ir piedienīgi ģērbies un kuram uz ielas (tādas ielas, kas ir labi izgaismota, jo "īsts" upuris nestaigā pa tumšām ielām) uzbrūk nepazīstama persona, kas nodara miesas bojājumus. Turklāt īstam upurim vajadzētu aktīvi pretoties varmākam, jo arī tad, ja upuris no bailēm ir sastindzis, izvarošana nav notikusi "pa īstam".

Kas pieņem lēmumu par to, vai izvarošana bijusi "īsta" vai "neīsta"? Krievijā tie ir policijas darbinieki ar savu izpratni par to, kādai jābūt "īstai" un "neīstai" izvarošanai, un par to, kādai jābūt sievietei, lai viņu atzītu par izvarošanas upuri, – kādam jābūt "pareizam" upurim un kādai jābūt "pareizai" sievietei. "Neīstas" izvarošanas gadījumos kriminālprocess, iespējams, pat tiek ierosināts, bet pēcāk parādās atzinums, ka izvarošana nav notikusi, jo upuris ir bijis alkohola reibumā vai pats ienācis varmākas dzīvoklī, un ierosinātās lietas tiek izbeigtas.

Ticamu izvarošanas un seksuālās vardarbības statistiku noteikt ir grūti. Ir tikai dati par gadījumiem, kad upuri vērsušies pēc palīdzības policijā, – nav pieejama ticama informācija par to, cik daudz upuru policijai par pārdzīvoto neziņo, baidoties un kautrējoties stāstīt par notikušo, apzinoties, ka daudzos gadījumos izvarošanas tiek pasludinātas par "neīstām".

Attieksmei pret izvarošanu ir vēl citas dimensijas. Bieži dzirdams uzskats, ka bagātie, pazīstamie un ietekmīgie cilvēki nevienu nevarot izvarot. Bagātība un popularitāte viņiem neļaujot to izdarīt, un ikviena tādas personas apsūdzība izvarošanā ir provokācija, labuma meklēšana vai meli. Izskan viedoklis, ka šī cilvēka nauda kļūst par galveno iemeslu iespējamām apsūdzībām izvarošanā. Tāpat mēdz teikt, ka cilvēks, kuram ir daudz naudas, visu var nopirkt un tāpēc viņam nav nepieciešamības pielietot vardarbību, lai panāktu savu. Ja izvarošanā tiek apsūdzēts bagāts un pazīstams cilvēks, tad tikai tādēļ, ka upuris gribot tikt pie naudas. Bet vai nav vērts aizdomāties par to, ka nereti tieši bagātie un pazīstamie cilvēki atraduši dzirdēt vārdu "nē" un kļuvuši nespējīgi atšķirt piekrišanu no nepiekrišanas? Daži cilvēki mēdz būt pārliecināti, ka viņiem atļauts tas, kas nav atļauts citiem – tieši naudas vai slavas dēļ. Viņi ir pieraduši, ka viņiem vienmēr viss beidzas labi, ka izvarošanā viņus nevar apsūdzēt, jo tā nekad nebūs "īsta" izvarošana.

Var dzīvot ilūzijās, ka Latvijā situācija būtiski atšķiras no situācijas citur pasaulē, ka te zāle ir zaļāka, latviskā dzīvesziņa sievietes pasargā no seksuālās vardarbības un vispār daudzas pasaules problēmas mūs neskar. Kaut kur "tur Āfrikā" sievietes izvaro un slepkavo, kaut kur "tur Āzijā" meitenes tur bordeļos, kaut kur "tur sapuvušajā Gejropā" pedofili zog bērnus, bet pie mums viss ir labi. Tikai dažas trakas feministes mēģina kaut ko izdomāt, lai slauktu naudu uz neesošu problēmu rēķina. Dzīvojot šādā "sapņu pilī", tiek ignorēti reāli stāsti par to, kas notiek tepat. Piemēram, šogad pirmsjāņu nedēļā viena meitene tika izvarota, nožņaugta un noslīcināta [9], bet kāda cita – smagi sakropļota [10]. Ar nogalināto meiteni viss ir skaidrs – tā bija "īsta" izvarošana, pat neņemot vērā to, ka viņa kopā ar izvarotājiem lietojusi alkoholu un gājusi pie viņiem uz mājām, savukārt par otro gadījumu "domas dalās" – publikai uzreiz radās simts un viens jautājums par to, kāpēc cietusī nesauca palīgā, kāpēc skrēja tur, kur skrēja, kāpēc vispār bija ārā un tā tālāk.

Šāda attieksme pret seksuālo vardarbību liek izvarošanas upuriem jautāt sabiedrībai: vai ir vērts aizstāvēt savas tiesības un saukt varmāku pie atbildības? Tieši par to pašu šī attieksme signalizē arī potenciālajiem varmākām.

Gribētos dzīvot sabiedrībā, kur upura vainošana nav norma – neatkarīgi no upura dzimuma. Sabiedrībā ar nulles toleranci pret vardarbību. Sabiedrībā, kur seksuālas vardarbības upuri varētu justies saprasti un atbalstīti. Tādu sabiedrību mēs varam veidot – visi kopā, soli pa solim.

 

[1] https://www.unwomen.org/en/news/stories/2019/11/statement-ed-phumzile-day-for-the-elimination-of-violence-against-women
[2] https://www.unwomen.org/en/what-we-do/ending-violence-against-women/take-action/16-days-of-activism
[3] "The Social Animal", Elliot Aronson.
[4] https://www.imdb.com/title/tt0071286/plotsummary?ref_=tt_ov_pl
[5] Pagājušā gadsimta 70. gadi ASV.
[6] Mans tulkojums no Eliota Aronsona grāmatas krieviski, Эллиот Аронсон. Общественное животное. Bведение в социальную психологию. Москва, 1999, 78. lpp.
[7] https://meduza.io/feature/2018/02/14/sama-hotela-do-kontsa-poluchit
[8] https://meduza.io/feature/2018/02/14/sama-hotela-do-kontsa-poluchit
[9] https://jauns.lv/raksts/zinas/336898-policija-atklaj-sikakas-detalas-par-bolderaja-atrasto-nogalinato-meiteni-vina-bijusi-tikai-15-gadus-veca
[10] https://jauns.lv/raksts/zinas/336830-jegu-pardzerusi-tini-stradu-pagasta-trenka-un-biede-14-gadu-vecas-meitenes-vienai-brivlaiks-izversas-tragedija

Una Feminiskaite

Una Feminiskaite ir Latvijā dzimusi lietuviete, kuru interesē feminisma un dzimumu līdztiesības jautājumi un Austrumu kultūra.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
5

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!