Par Heidegera nacismu

Heidegera raksti — kā agrīnie, tā arī vēlīnie — ir pilni ar polemiku pret šķietamības-realitātes nošķīrumu. Agrīnajos darbos šī polemika koncentrējas uz ‘djūijveidīgo’(John Dewey) nepiekāpīgo prasību pēc Welt (pasaule) pārākuma pār Wirklichkeit (īstenība), Zuhanden (parocīgais) pārākumu pār Vorhanden (esošais) un Auslegung (izklāsts) — pār Aussage (izteikums). Ja darba „Esamība un Laiks” 3p 1p-3 paragrāfi tiek lasīti tā, kā es to vēlētos un kā Marks Okrents (Mark Okrent) to ir izdarījis savā darbā „Heidegera pragmatisms” (1), kļūtu redzams, ka Heidegers tiecas teoriju padarīt par prakses instrumentu, ka apgalvojumi tiek interpretēti tā, lai tie kļūtu par rīkiem kāda ar cilvēku saistīta projekta sasniegšanā. Pat vēlīnajos darbos, kuros Heidegers pret pragmatismu izturas kā pret banālu Nīčes nihilisma paveidu, viņš vēl joprojām nepārtraukti uzstāj, ka grieķu šķietamības-realitātes nošķīrums ir simptomātisks tam metafiziskajam veidam, kādā Rietumos tiek izteikta Esamība. Patiešām, reizēm viņš izseko mūslaiku pragmatismam — tā tehnoloģiskajai Esamības izpratnei — līdz pat šai šķirtnei.

Tomēr pats savā retorikas praksē Heidegers pieturas pie tā šķietamības-realitātes nošķīruma, kuru noraida teorijā. Darbā „Esamība un Laiks” viņš aizvien sevi apraksta kā tādu, kas ‘aizrokas’ līdz iespējamības nosacījumiem dziļāk, nekā to varējuši viņa priekšgājēji. Savos vēlīnajos darbos viņš nepārtraukti klāsta, ka ikkatra mūsdienīga vēsturiskās situācijas izpratne, kas ir atšķirīga no viņējās, ir sekla, jo nav spējīga izprast tehnoloģiju būtību, tā vietā ‘uzsēžoties’ uz virspusējiem jautājumiem kā, piemēram, atomholokausts. Šajos rakstos Heidegers atsakās domāt par sevi kā par vienu no galīgajiem un nejaušajiem gabaliņiem Dasein (klātesamība) komplektēšanas rīkos, kas paredzēti dažādu galīgu projektu izpildei. Tā vietā viņš vēlas redzēt sevi kā bezieceru, bezgribas subjektu, kā skaidru atvērtu ausi, Esamības balss novadītāju.

Tie, kas līdzīgi man pašam vairāk ir ņēmuši no agrīnā pragmatiskā Heidegera, nevis no vēlākā Esamības balss klausītāja, izturas ar lielām aizdomām pret viņa ieceri būt ‘bez iecerēm’. Mums šķiet, ka novecojot Heidegers atkāpās no tā uzstājīguma attiecībā uz galīgumu, kas dominēja „Esamībā un Laikā”. Mēs to uztveram kā regresu. Ir jāatzīst, ka Heidegers līdz ar vecumu kļuva arī oriģinālāks, interesantāks kā domātājs, kā arī megalomāniskāks, taču šo pavērsienu mēs uztveram kā vēl vienu piemēru kaislības un idiosinkrātijas veidotajam misēklim, kas ir pamācošāks nekā atturīga un noderīga patiesība. Tādējādi mums Heidegera raksti nav cauruļvads, caur kuru varam dzirdēt Esamības balsi. Drīzāk tie ir kā darbarīku kaste. Tvertne, kurā Heidegers novietoja dažādos laikos viena vai otra projekta realizēšanai izgudrotos rīkus.

Šie projekti bija daudzveidīgi un nereti stājās viens otram ceļā. Sākotnēji Heidegers vēlējās ‘atdzīvināt’ Aristoteli, lai varētu izsekot neotomistu paustajai Dekarta kritikai. Pēcāk, atgriežoties un pārskatot Aristoteli, viņš vēlējās pārsniegt Nīči. Reizēm viņš vēlējās aprakstīt Dasein vispārīgi, citreiz atkal aprakstīt tikai divdesmitā gadsimta Dasein. Reiz viņš vēlējās būt nacionālās kustības varonīgais līderis, bet vēlāk — vecais, viedais vientuļnieks, kas zina, ka „tikai Dievs var mūs glābt”. Mājiens, ka viņš vienmēr ir sekojis vienai zvaigznei, manuprāt, ir sev glaimojošs pašapmāns. Es redzu, ka no viņa mantotās darbarīku kastes saturs ir ļoti daudzveidīgs, izveidots dažādiem, atšķirīgiem mērķiem — rīku klāstā vēl joprojām lietderīgas ir tikai dažas vienības. Man šķiet, ka augstākais gods, ko varam izrādīt Heidegera veikumam, ir būt selektīviem attiecībā uz to, ko no viņa pārņemam. Sev es vēlētos paturēt pragmatiķi un ignorēt nacistu; saglabāt Heidegera metafizikas vēstures shēmas pamatus, bet pārrakstīt tās pesimistisko izskaņu; pieturēties pie atlasītām Heidegera tēlainības un žargona vienībām, taču nokratīt no saviem pleciem viņa pasaulvēsturiskās pretenzijas.

Heidegers būtu aizkaitināts par šāda veida iedalīšanu. Bet tieši tādi ir viņa visnepielūdzamākie kritiķi. Tie apgalvo, ka Heidegera nacisms nebija tikai viena viņa domas šķautne, tikai viens no viņa daudzajiem projektiem, bet drīzāk gan svarīgs pavediens, kas atrodas viņa domas būtības pamatā. Kritiķi uzstāj, ka Heidegera doma ir cieši vienota, tieši tā, kā viņš pats to uzskatīja. Viņi domā, ka dažādo izpausmju pamatā patiesi ir kāda realitāte, ka Heidegers tiešām sekoja vienai zvaigznei — tumšai un ļaunai.

Šiem kritiķiem Heidegers nav tikai dažu labu, dažu sliktu projektu sakopojums. Jo viņu esenciālistiskā attieksme pret Heidegeru ir tāda pati kā Heidegera paša attieksme pret divdesmito gadsimtu. Mūsu gadsimtā Heidegeram bija nepieciešams saskatīt visu, izņemot tā tehnoloģiskumu, kā tikai un vienīgi pārejošu parādību. Tiem kritiķiem, kas ir man prātā, ir jāsaredz Heidegerā viss, izņemot viņa antiegalitārisma un Führerprinzip (vadoņa principu) atbalstošās nostājas virspusējību. Mēs — pragmatiķi — divdesmito gadsimtu, tieši pretēji, redzam kā labu ziņu un sliktu ziņu sajaukumu un Heidegera darbu — kā instrumentu kasti, kurā atrodas dažas tiešām lieliskas lietas līdzās lērumam novecojušu krāmu.

Tiem, kas vēlas turpināt izvēlēties rīkus no Heidegera kastes, fakts, ka cilvēks, kas šos atzīstamos instrumentus ir konstruējis, sākotnēji ir bijis nacists un pēcāk gļēvs svētulis, ir tikai viena no daudzajām vēstures ironijām. Mēs vēlētos, lai šis fakts būtu pretējs, citādāks. Tāda pati grūtsirdība mūs pārņem arī attiecībā uz citiem mūsu apbrīnotiem filozofiem. Mēs vēlamies, lai Karnaps (Rudolf Carnap) būtu ieklausījies Sidnija Huka (Sidney Hook) labajā padomā un nepakalpotu Staļinam, sponsorējot 1948. gada Valdorfa Miera Konferenci. Mēs vēlamies, lai Sartrs nebūtu gaidījis līdz 1956. gadam, pirms saraut saites ar partijas politiku. Mēs vēlamies, lai Jeitss (William Butler Yeats) un Šovs (George Bernard Shaw) nebūtu sajūsminājušies par Musolīni, pirms atklāja, kas īsti notika ar viņa politiskajiem ieslodzītajiem. Mēs vēlamies, lai 1960. gadu „Jaunie Kreisie” nebūtu jūsmojuši par Kastro un Mao, pirms atklāja, kas notika ar viņu politiskajiem ieslodzītajiem. Bet šo neapdomīgo entuziastu politiskās iniciatīvas mēs uztveram kā lielā mērā nesvarīgas attiecībā uz viņu intelektuālo mantojumu.

Prasība pēc nesvarīguma nav pieņemama tiem kritiķiem, kas vēlētos, lai Heidegers paliek kā izstumtais. Rektora uzrunu viņi redz kā ieskatu patiesajā, būtiskajā, pamata Heidegerā, lai gan es neticu, ka ir tāda lieta, kā ‘pamata Heidegers’. Manuprāt, šiem kritiķiem ir taisnība tikai šādā mērā: Heidegers bija antiegalitārs visu savu dzīvi un nevienā mirklī kaut mazliet netika rūpējies par cilvēku laimes summas palielināšanu. Bet es šaubos, ka šis antiegalitārisms kā īstā, patiesā, būtiskā Heidegera rādītājs šķistu ļoti nozīmīgs viņa lasītājiem, ja vien nebūtu Heidegera klusēšanas par ebreju masveida nogalināšanu. Jo šī klusēšana ir tā, kas atšķir Heidegera gadījumu no Karnapa vai Sartra. Karnaps un Sartrs Krievijas un Centrāleiropas notikumus vērtēja pa gabalu. Bet Heidegers vēroja savu ebreju kolēģu atlaišanu no darba un pēc tam noskatījās, kā tie pazūd liktenī, kura gaitu viņš būtu it viegli uzzinājis, ja vien būtu uzskatījis to par pūļu vērtu. Tieši šī klusēšana arī atšķir Heidegeru no vispārējā antiegalitāristu pulka. Daudzi ievērojami divdesmitā gadsimta rakstnieki neuzticējās demokrātijai, bet viņš bija vienīgais, kuru holokausts tā arī neaizkustināja.

Manuprāt, Hābermasam (Jürgen Habermass) un Deridā (Jacques Derrida) ir taisnība, apgalvojot, ka, ja mums būtu bijusi tāda izcelsme kā Heidegeram, tad ikviens no mums 1933. gadā Hitleru uzskatītu par Vācijas vienīgo cerību. Viņiem ir taisnība, sakot, ka patiešām nepiedodamā lieta ir pēckara klusēšana. Es piekrītu, ka klusēšana bija nepiedodama, bet es neesmu spējīgs šo klusēšanu deducēt no Heidegera grāmatu satura vai pat saskatīt to kā zīmi tam, kā dēļ mums vajadzētu kļūt aizdomīgiem attiecībā uz šīm grāmatām. Jo es pieņemu, ka personas morālo raksturu — viņa vai viņas selektīvo jutīgumu pret citu ciešanām — veido nejauši notikumi viņa vai viņas dzīvē. Bieži vien, iespējams, pat lielākoties, šī jutība mainās neatkarīgi no pašradīšanas projekta, kuru attiecīgā persona uzsāk savā darbībā.

Es varu paskaidrot, ko es domāju ar „nejaušajiem notikumiem” un „neatkarīgo mainīšanos”, iezīmējot nedaudz atšķirīgu iespējamo pasauli — to, kurā Heidegers, sludinot pretestību Hitleram, piebiedrojas citam antegalitārietim — Tomasam Mannam (Thomas Mann). Lai ieraudzītu, kā šī iespējamā pasaule varētu būt bijusi reāla, iztēlosimies, ka 1930. gada vasarā Heidegers pēkšņi attopas, pamatīgi iemīlējies skaistā, dedzīgā un jūsmojošā filosofijas studentē vārdā Sāra Mandelbauma. Sāra ir ebrejiete, bet Heidegers, kaisles apreibināts, to tik tikko pamana. Pēc mokošas šķiršanās no Elfrīdas — šis process viņam maksā, citu starpā, arī draudzību ar Huserliem — 1932. gadā Heidegers apprec Sāru. 1933. gada janvārī viņiem piedzimst dēls Ābrahams.

Heidegers ķircina Sāru, ka viņa varot domāt, ka Ābrahams ir nosaukts patriarha vārdā, bet viņš labāk domāšot, ka vārds ir dots, godājot Abrahamu a Santa Klāru (Abraham a Santa Clara), otro Meskirhes puiku, kas kaut ko dzīvē sasniedzis. Bibliotēkas fondos Sāra uzmeklē Abrahama a Santa Klāras antisemītiskos rakstus, un Heidegera mazais joks kļūst par pirmā nopietnā strīda iemeslu vīra un sievas starpā. Bet ap 1933. gada izskaņu Heidegers šādi vairs nejoko. Tāpēc, ka Sāra liek viņam ievērot, ka ebreju ierēdņi, viņas vīratēvu ieskaitot, tiek atlaisti no darba. Studentu avīzē Heidegers lasa par sevi tādas lietas, kas ļauj viņam nojaust, ka saulainās dienas tuvojas beigām. Pakāpeniski viņš atskārst, ka mīlestība uz Sāru ir maksājusi viņam prestižu un agrāk vai vēlāk maksās arī darbu.

Bet viņš viņu vēl joprojām mīl, un galu galā viņas dēļ pamet iemīļoto Freiburgu. 1935. gadā Heidegers pasniedz Bernē, bet tikai kā vieslektors. Ap šo laiku Šveicē vairs nav brīvas filosofijas profesūras vietas. Pēkšņi nāk aicinājums no Prinstonas Augstāko kursu Institūta. Tur Heidegers pavada divus gadus, lēnām un mokoši apgūstot angļu valodu, smeldzīgi kārojot vēlreiz piepildīt semināra telpas pilnas ar dievinoši vērīgiem studentiem. Izdevība to īstenot rodas 1937. gadā, kad kāds no viņa emigrantu biedriem izkārto pastāvīgu darbavietu Čikāgas Universitātē.

Tur viņš sastop Elizabeti Mannu Borgēzi (Elisabeth Mann Borgese), kas iepazīstina viņu ar savu tēvu. Heidegers iemanās pārvarēt savas sākotnējās aizdomas pret Hanzas laimes lutekli, un Manns — savas pirmējās aizdomas pret Melnā Meža (2) zemniekbērnu. Viņi atklāj, ka piekrīt viens otram, kā arī Adorno (Theodor W. Adorno) un Horkheimeram (Max Horkheimer) par to, ka Amerika ir apgaismības cerību reductio ad absurdum — zeme bez kultūras. Bet Amerikas nicināšana neattur viņus uztvert Hitleru kā Vācijas sagrāvēju, kas grasās sagraut arī Eiropu. Heidegera saviļņojošās antinacistiskās radiopārraides ļauj apmierināt viņa nepieciešamību pēc heroiska iespaida atstāšanas lielās ļaužu masās — vajadzība, kuru citos apstākļos viņš varētu būt apmierinājis rektora uzrunā.

Ap II pasaules kara beigām Heidegera laulība ir uz sēkļa. Sāra Heidegere ir sociāldemokrāte līdz pat sirds dziļumiem, viņa mīl Ameriku un ir kaislīga cioniste. Viņa ir sākusi uzskatīt Heidegeru par izcilu vīru ar aukstu un neatsaucīgu sirdi — to, kas reiz atvērās viņai, bet kas paliek slēgta viņas sociālajām cerībām. Viņa ir sākusi nicināt šo egoistu tikpat ļoti, cik ļoti apbrīno filosofu un antinacistisko polemiķi. 1947. gadā viņa šķiras no Heidegera un kopā ar četrpadsmitgadīgo Ābrahamu dodas uz Palestīnu. Pilsoņu karā viņa tiek ievainota, un visbeidzot, pēc neatkarības pasludināšanas, kļūst par filosofijas profesori Telavivas Universitātē.

Heidegers turpretī 1948. gadā triumfējoši atgriežas Freiburgā. Tur viņš sagādā savam vecajam draugam Gadameram darbu, lai arī viņš izturas dzēlīgi nievājoši pret Gadamera samierināšanos ar to, ka nacisti pārņēmuši Vācijas universitātes. Vēlāk par savu trešo sievu viņš apņem kara atraitni — sievieti, kas visiem viņa vecajiem draugiem atgādina Elfrīdu. Kad viņš 1976. gadā mirst, sieva uz viņa zārka noliek Presidental Medal of Freedom, Pour le Merite medaļu, un Nobela Prēmijas literatūrā zelta medaļu. Pēdējā viņam tika piešķirta gadu pēc īsās, bet rūgtās elēģijas publicēšanas, kas veltīta Ābrahamam, mirušam Golanas augstienē 1967. gadā.

Kādas grāmatas Heidegers sarakstīja šajā iespējamajā pasaulē? Gandrīz tās pašas, kuras uzrakstīja reālajā. Lai nu kā, tomēr tajā pasaulē „Ievads metafizikā” satur nievājošu nacionālsociālistiskās kustības identificēšanu ar moderno tehnoloģiju neprātīgo nihilismu, kā arī piezīmi, ka Hitlers ir pazeminājis Vāciju līdz Krievijas un Amerikas metafiziskajam līmenim. Semināri par Nīči lielā mērā ir tādi paši, kādus viņš sniedza mūsu pasaulē, izņemot atkāpes par Nīčes riebumu pret antisemītiem — ekskursus, kas satur baismīgas paralēles ar Sartra laikmetīgo, bet neatkarīgo „Antisemīta portretu”. Tajā pasaulē Heidegers uzraksta lielāko daļu to pašu eksegētisko eseju, kuras uzrakstīja mūsu pasaulē, bet klāt pievienojot atzinību Torai un Džefersonam, kas, attiecīgi, sacerētas Hārvardas un Virdžīnijas Universitātes lekcijām. Šīs divas esejas uzrāda Heidegeram ierasto sentimentālo attieksmi pret zemniecību un aizdomas pret pilsētu proletariātu. Tajā pasaulē, īsumā, viņa grāmatas ir dokumenti tām cīņām, kuras viņš tiecās izcīnīt reālajā dzīvē, — pūlēm izvirzīties ārpus filosofijas tradīcijas un tad ‘uzdziedāt jaunu dziesmu’. Šīs pūles, šī privātā tiekšanās pēc skaidrības arī bija viņa dzīves kodols. Nedz mīlestība uz atsevišķiem cilvēkiem, nedz arī sava laika politiskie notikumi nespēja to pārāk ietekmēt.

Mūsu pasaulē pēc kara Heidegers nepateica neko politisku. Manis ieskicētajā iespējamajā pasaulē viņš ceļ savu prestižu, esot antinacists, kas strādā, lai padarītu cienījamu Vācijas politisko taisnīgumu. Viņu dievina Francs Jozefs Štrauss (Franz Josef Strauss), kas regulāri un pielūgsmes pilni viesojas Totnaubergā. Palaikam Heidegers parādās kopā ar Štrausu politiskajās manifestācijās. Sociāldemokrāti kā, piemēram, Hābermass ar nožēlu vēro Heidegera konsekvento atrašanos nepareizajā pusē pēckara Vācijas politikā. Dažreiz zem četrām acīm viņi izsaka aizdomas, ka nedaudz atšķirīgākos apstākļos no Heidegera būtu iznācis itin labs nacists. Bet viņi pat nesapņo publiski pavēstīt šādu lietu par mūsdienu izcilāko Eiropas domātāju.

Mūsu īstajā pasaulē Heidegers bija nacists, mazdūšīgs liekulis un tagadnes ievērojamākais Eiropas domātājs. Manis ieskicētajā iespējamajā pasaulē viņš diezgan lielā mērā bija tieši tāds pats vīrs, bet tā sagadījās, ka viņam tika norādīts uz ebreju mocībām, pirms viņš pats pamanīja, kas notiek, pirms viņā tika pamodinātas žēluma un kauna sajūtas. Tajā pasaulē viņam veicās nekļūt par nacistu un tādējādi radīt mazāk izdevību mazdūšībai un svētulīgumam. Mūsu aktuālajā pasaulē viņš novērsās un galu galā glābās histēriskā noliegumā. Tieši noliegums raisīja nepiedodamo klusēšanu. Bet nedz noliegums, nedz klusēšana mums nepavēsta neko daudz par grāmatām, kuras viņš sarakstīja, un otrādāk. Abās pasaulēs vienīgais posms starp Heidegera politisko pārliecību un viņa grāmatām ir tās demokrātijas nicināšana, kuru viņš dalīja ar, piemēram, Eliotu (Thomas Stearns Eliot), Čestertonu (Gilbert Keith Chesterton), Teitu (Tate), Vo (Evelyn Waugh), un Polu Klodēlu (Paul Claudel) — cilvēkiem, kam, kā Odens (Wystan Hugh Auden) to paredzēja, mēs sen esam visu piedevuši labo sarakstīto darbu dēļ. Tikpat viegli mēs varētu būt piedevuši Heidegeram viņa attieksmi pret demokrātiju, ja vien tas būtu bijis viss. Taču pasaulē bez Sāras, pasaulē, kurā Heidegeram bija tā nelaime dzīvot, tas nebija viss.

Rezumējot: esmu uzstājis, ka Heidegera agrīnajā pragmatiskajā antiesenciālismā mēs varam atrast iemeslus, lai atmestu vienpusējo skatījumu uz šo vīru un viņa grāmatām un varbūt pat lai pamēģinātu ieraudzīt viņa grāmatas kā pakāpienus uz Denkweg (domas ceļa) vienotību. Ja mēs šo antiesenciālismu ņemam nopietnāk, nekā pats Heidegers pierādīja to spējam, tad mūsos neradīsies kārdinājums dramatizēt Heidegeru veidā, kādā viņš pats dramatizēja savus iemīļotākos domātājus un dzejniekus. Mēs neierādīsim domātājiem un dzejniekiem vietas pasaulvēsturiskajā naratīvā. Mēs redzēsim gan viņus pašus, gan viņu grāmatas kā nosacītu spiedienu vektoru summas. Mēs redzēsim Heidegeru kā apjukušāku, saraustītāku, brīžiem izmisušāku cilvēcisku būtni, kādu, kas ļoti līdzinās mums pašiem. Mēs lasīsim Heidegera grāmatas tā, kā viņš to vismazāk ir vēlējies — kā iespējas izmantot jaunākos papildinājumus mūsu Bestand an Waren (preču krājumam). Mēs pārtrauksim ilgoties pēc dziļuma un pārstāsim pielūgt varoņus vai arī trenkāt noziedzniekus. Tā vietā mēs akceptēsim noderīgus darba rīkus, kurus pieņemsim, ja vien varēsim atrast.

Rorty Richard: Philosophy and Social Hope. Penguin, 1999. p. 190–197

No angļu valodas tulkojusi Iliāna Veinberga.

(1) Okrent, Mark. Heidegger's Pragmatism: Understanding, Being, and the Critique of Metaphysics. — Ithaca, N.Y., Cornell University Press, 1988 [Reprint ed. 1991].

(2) R. Rortijs tekstā lieto vārdu savienojumu 'Black Forest', kas ir tulkojums no vācu 'Schwarzwald'. Švarcvalde ir reģiona nosaukums Vācijā, tajā atrodas arī M. Heidegera dzimtā Meskirhe (Messkirch); Parasti šis nosaukums tiek lietots netulkojot.