Foto - Ilmārs Šlāpins
 
Blogs
11.03.2018

Par grūtumiem un pinumiem. No dienasgrāmatām

Komentē
0
Saglabā

Turpinājās pasažieru iekāpšana. "Izsēdušies kā tādi cūkas," uzsvērti skaļi – tā, lai visi dzird, – paziņoja ģimenes galva, virzīdamies uz lidmašīnas astes galu. Viņam pa priekšu gāja sieva un padsmitgadīga meita, un katra citādi centās neizrādīt, ka, lai gan ar šo manāmi iereibušo un tumši piesarkušo cilvēku ir saistītas radniecības saitēm, tieši šobrīd viņām ar viņu nav un nevar būt nekā kopīga. Mātei ar tālumā uz priekšu vērstu skatienu, absolūti nekustīgiem, sastingušiem sejas vaibstiem un cieši sakniebtām lūpām tas izdevās labāk, meita tikmēr tramīgi lūkojās apkārt – kā baidīdamās, ka tēva uzvešanās dēļ vērtēta vai strostēta varētu tikt viņa pati. Tikko šī procesija, skanot vēl kaut kādiem tēva domugraudiem, bija man pagājusi garām, atcerējos nodarījumu, par kuru strostēts varētu tikt arī es pats. Vēl pirms prombraukšanas bibliotēkā biju paņēmis Hēsioda "Teogonijas" un "Darbu un dienu" izdevumu latviešu valodā, un tas vēl aizvien nenodots stāvēja tur, kur to biju šķirstījis, – mājās uz galda.

Tomēr arī pēcāk, jau pēc atgriešanās mājās, es uz bibliotēku nebūt nesteidzos, un par labu ieganstu šādai rīcībai jeb, precīzāk sakot, rīcības trūkumam, kļuva no planētas polārajiem apgabaliem arī mūsu pusi pārņēmušais sals. Tas nekas, ka bibliotēka ir tikai dažu minūšu gājiena attālumā no mājām, pats galvenais bija pietiekami pārliecinošs attaisnojums jeb tas, par ko mums pašiem sevi domās izdodas pārliecināt.

"Ja vien mēs zinātu, kā domāt un kā domāšanu pārtraukt, kā domu pavedienu iesākt un kā to pārraut, mēs dzīvē tālu tiktu," savā romānā "Upstate" rakstījis literatūras kritiķis, "The New Yorker" grāmatu apskatnieks Džeimss Vuds. "Bet kas gan notiktu ja pavedieni turpinātu vairoties? Kas notiek, kad ir gandrīz neiespējami nedomāt par bezjēdzību, pārtraukt domāt par metafizisko absurdu, pārstāt domāt par visa īslaicīgumu un pārejošo dabu? Ja inteliģenti cilvēki spētu sevi iedomāt laimīgumā, intelektuāļi būtu paši laimīgākie cilvēki pasaulē."

Lai gan, kā 1828. gadā rakstīja Džons Stjuarts Mills, "esmu novērojis, ka ne jau tas, kurš cer, kamēr citi krīt izmisumā, bet tas, kurš izsamist, kamēr citi turpina cerēt, izpelnas ļaužu atzinību kā reģis."

###

Spēja iedomāt sevi laimīgumā varētu palīdzēt izdzīvošanai daudzās dažādās jomās. Ja vien tas mums būtu pa spēkam, diez vai daži no mums tad uzskatītu par nepieciešamu ziemas salā jau divas dienas iepriekš pulcēties pie biļešu kasēm un pat gatavoties uz nakšņošanu zem klajas debess, lai tikai nepalaistu garām Dziesmusvētku biļešu pārdošanas sākuma brīdi. Varbūt tad ietu secen arī daudzas citas rūpes, raizes satraukumi un cepieni – par nepatikšanām banku jomā, par allaž pilnīgi visus uztraucošajām kultūras finansēšanas lietām, par kopdzīves likumu kā visas pasaules kārtības apdraudējumu, par Stambulas konvenciju un daudz ko citu.

###

Var jau būt, ka dažādām tautām laimīguma un visa kā cita iedomāšanas spēja mēdz atšķirties. Palūk, piemēram laimīgajā zemē Zviedrijā ne pārāk senā pagātnē tika uzņemta filma "Neķītrās dienasgrāmatas" (2009). Tas bija trīspadsmit autoru īsfilmu apkopojums, un tā vienojošais žanrs bija "feministiska pornogrāfija". Galvenokārt cepšanos, vārīšanos un nelaimīgumu šis pasākums bija izraisījis tāpēc, ka filmām tika izmantots valsts finansējums. Taču pagāja laiks, un nu jau šis satraukums, šķiet, gandrīz vai aizmirsies, un visi zviedri atkal turpina dzīvot tikumīgi un laimīgi.

###

"Šo rakstu kā cildinājumu sarežģītai literatūrai," februāra sākumā publicētajā esejā rakstīja angļu rakstnieks Vils Selfs. "Īpaši – sarežģītībai romāna formā. Kāpēc? Vispirms jau tāpēc, ka manis paša "Lietussarga triloģijā" savā prozā esmu devies modernisma virzienā, bet arī tāpēc, ka uzskatu, ka mūsu dienās, kad romānam jāpārcieš gan digitālā teksta, gan citu stāstniecības formu uzbrukumi, vienīgi soi-disant "sarežģītība" nodrošina šīs [rakstniecības] formas spēju iezīmēt gan mūsu brīnišķīgās jaunās pasaules kontūras, gan atrast tajās vietu lasītājam. Tas, kas mani satrieca manis paša grāmatu recenzijās – tāpat arī citos "jaunās sarežģītības", piemēram, Eimīras Makbraidas darbu vērtējumos –, ir fakts: lai arī vērtējumi mēdz būt atzinīgi, kritiķi uzskata par nepieciešamu tiem pievienot gandrīz vai medicīniskus brīdinājumus par teksta "sarežģītību", noklusējumā, iespējams, atsaucoties uz "Stepes vilku" un domājot, ka "šī grāmata ir tikai prātā jukušajiem"."

Ne viss ir labs, kas ir viegli uztverams, ātri patērējams un ērts. Sava vērtība ir arī grūtumam. Par to esejā "Cildinājums nepabeigtajiem romāniem" mudina aizdomāties ASV Džona Hopkinsa Universitātes literatūras profesors Grants Šrīvs: "Pēc tam, kad [nepabeigto romānu] kanona meklējumos izķemmēti arhīvi un biogrāfijas, kļūst skaidrs, ka visi nepabeigtie romāni nav nepabeigti vienādi. Kā atklāju, visiziplatītākais paveids ir tie, kas palikuši nepabeigti pēc autora nāves, taču gandrīz pilnīgi noteiktu būtu tikuši pabeigti, ja autors būtu nodzīvojis gadu vai divus ilgāk. [..] Dažus autoru nāves dēļ nepabeigtos romānus mirstīguma sajūta arī caurvij, un tas to nepabeigtību vēl īpaši uzsver. [..] Ir arī gadījumi, kad autors, raizēdamies par sava nepabeigtā darba likteni, tiecas to iznīcināt, vēl iekams tas nonāktu pie lasītājiem, un par iecienītāko metodi šādos gadījumos tiek uzskatīta sadedzināšana. Taču, manuprāt, visinteresantākie no nepabeigtajiem romāniem ir tie, kuru autori neatlaidīgi centušies tos pabeigt, taču beigu beigās viņiem tas nav izdevies. Jēdziens, kurā bieži vien mēģināts aprakstīt šo grūti aprakstāmo stāvokli, ir "rakstnieka strupceļš" ["writers block"]. Tā ir pseidopsiholoģiska diagnoze, kas ir gan bieži sastopama, gan pasargāta no kritikas. Taču šis jēdziens pašos pamatos sniedz aplamu priekšstatu par to, cik daudz rūpestu un kādu enerģijas patēriņu mēdz nest literāras neveiksmes. Tas rada priekšstatu par sastingumu un gausumu, lai gan nepabeigtība bieži vien ir pārcentības un pārmērīguma sekas. [..] Tāpēc, manuprāt, daudz precīzāks apzīmējums būtu "agonija". Lai gan mūsdienās šo vārdu galvenokārt lieto, lai apzīmētu intensīvas garīgas ciešanas, grieķu valodā sākotnēji tas apzīmēja "cīņu par uzvaru", un cīnītājs, kurš šajā cīņā gāja bojā, tika dēvēts par agonistu. Nepabeigtajos [..] romānos mēs kļūstam par lieciniekiem cīņai starp autoru un viņa darbu uz psiholoģisku ciešanu fona. Šī gandrīz vai sataustāmā berzes sajūta ir viens no nepabeigtu romānu skaistumiem."

###

"Šimbrīžam tie ir eksperimenti laboratorijā," žurnāla "Rīgas Laiks" marta numurā publicētajā intervijā Arnim Rītupam un Uldim Tīronam stāstījis krievu lingvists, semiotiķis un antropologs Vjačeslavs Ivanovs (1929-2017) (daļa no intervijas lasāma šeit). "Tomēr kvantu mehānika sniedz tādu aprakstu, ka noteiktai daļiņai, kura atrodas šeit un tagad, pastāv cita daļiņa, teiksim, Austrālijā, kura šai brīdī veiks tādu pašu darbību. Angliski to sauc par "entanglement", krieviski tulko kā "спутанное состояние", sapīts stāvoklis. Kā rādās, mums visiem var būt šādi sapīti stāvokļi ar citu cilvēku smadzenēm – tas par to jautājumu, kā veidojas draudzība, dialogi, sarunas." Un vēl: "Neironi ir noteiktas nervu šūnas, kuras vada atbilstošas kustības. Ja nervu šūna vada to, ka es paceļu roku, teiksim, balsoju "par", tāda pati nervu šūna cilvēkam, kuram ar mani ir noslēpumaina saikne, arī liks stiept roku augšup."

Man patīk domāt, ka šādas noslēpumainas saiknes nudien eksistē, jo ikdienā laiku pa laikam iznāk saskarties ar to pierādījumiem – kaut vai kā reizē ar tuvumā vai tālumā esošu otru cilvēku nodomātas vienas un tās pašas domas, kā nejauši pie kopīgiem apziņas apvāršņiem uzpeldējis vārds, kā vienlaicīga un pēkšņa ideja vai acumirklīga nepieciešamība kaut ko paveikt, rīkoties.

Vēl tajā pašā intervijā Ivanovs saka: "Sliecos domāt, ka cilvēks vajadzīgs tāpēc, lai vērotu Visumu. Ja mūsu vai citu saprātīgu būtņu nebūtu, Visumam trūktu vienas svarīgas sastāvdaļas. Visumam vajag, lai tas tiktu kaut kādā veidā uztverts. Nav taču interesanti, ka elementārdaļiņas mijiedarbojas savā starpā, kas var būt vēl garlaicīgāks! Taču cilvēks ir iekārtots tā, ka viņš, kā raksta Eriks Ādamsons, šīs daļiņu kombinācijas spēj paostīt, spēj uztvert. Tās ir mūsu iespējas, mēs maz tās izmantojam!"

Savdabīgs Visums esam mēs visi, jo arī cilvēkam mēdz būt svarīgi tikt kaut kādā veidā uztvertam, redzētam, novērtētam. Pretējā gadījumā viņš vai viņa ir tikai savā nodabā un tukšumā trīsuļojoša elementārdaļiņa, un kas gan var būt vēl garlaicīgāks?





Pauls Bankovskis

Pauls Bankovskis ir rakstnieks un publicists, vairāku romānu un stāstu krājumu autors. Šobrīd raksta romānu par pasaules vēsturi no ļoti tālā nākotnē dzīvojošu cilvēku skatu punkta, vaļasbrīžos nodarb...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!