Bibliotēka
29.10.2003

Par grāmatu un lasīšanu

Komentē
0
Saglabā

Tā ir mūsu gara iedzimta prasība — veidot tipus un pēc tiem iedalīt cilvēci. No Teofrasta «Raksturiem» un mūsu vectēvu četriem temperamentiem līdz pašai mūsdienīgākai psiholoģijai ir jūtama nepieciešamība pēc tipoloģijas. Arī neapzināti ikviens cilvēks savus apkārtējos iedala tipos pēc līdzības ar raksturiem, kas, kādreiz bērnībā novēroti, viņu ietekmējuši. Lai cik apgaismojošs un izskaidrojošs būtu šāds iedalījums — vienalga, vai tas izriet vienīgi no personiskās pieredzes vai arī tiecas uz zinātnisku tipoloģiju, — laiku pa laikam ir ļoti svētīgi izdarīt jaunu šķērsgriezumu cauri pieredzes valstībai un secināt, ka ikvienā cilvēkā ir vaibsti no ikviena tipa un ka atšķirīgi raksturi un temperamenti, tāpat kā stāvokļi, kas nomaina cits citu, atrodami arī vienā atsevišķā personā. Kaut gan es mēģināšu iezīmēt trīs grāmatu lasītāju tipus vai labāk — pakāpes, tomēr es nebūt nedomāju, ka lasītāju pasaule sadalāma šajos trīs plauktiņos, ka viens pieder pie šīs, bet cits — pie tās sugas. Jo ikviens no mums brīžam pieskaitāms pie vienas, brīžam pie citas grupas.

Pirmais būtu naivais lasītājs. Ikviens no mums lasot reizumis ir naivs. Šāds lasītājs bauda grāmatu kā ēdienu, viņš ir vienīgi ņēmējs, viņš ēd un dzer bez sāta — vai tas būtu zēns pie grāmatas par indiāņiem, kalpone pie romāna par grāfienēm vai students pie Šopenhauera. Šāds lasītājs izturas pret grāmatu nevis kā personība pret personību, bet gan kā zirgs pret auzām vai arī kā zirgs pret kučieri: grāmata ved, lasītājs seko. Saturu viņš uztver kā objektīvu realitāti, pieņem par īstenību. Taču ne tikai saturu! Ir ļoti izglītoti, pat rafinēti — it īpaši daiļliteratūras — lasītāji, kas pilnībā pieder pie naivo klases. Viņi neaprobežojas tikai ar saturu, viņi nevērtē romānu, piemēram, tikai pēc nāves gadījumu vai precību skaita tajā, viņi pilnīgi objektīvi uztver rakstnieku pašu, grāmatas estētisko pusi, viņi dzīvo līdzi rakstnieka vibrācijām, absolūti iejūtas viņa attieksmē pret pasauli un nedalīti pieņem skaidrojumus, ko rakstnieks devis pats saviem izgudrojumiem. Kur vienkārša dvēsele aizraujas tikai ar saturu, vidi un darbību, tur augstas kultūras lasītājs pievērš uzmanību mākslai, valodai, rakstnieka izglītībai, viņa garīgumam un uztver to kā objektīvu realitāti, kā pēdējo un augstāko rakstniecības kritēriju — gluži tāpat, kā jaunais Karla Maja lasītājs pieņem par patiesām vērtībām un īstenību Old Setarhenda varoņdarbus. Šis naivais lasītājs savā attieksmē pret lasāmvielu vispār nav personība, nav viņš pats. Viņš vērtē romāna notikumus pēc tā, cik tie ir aizraujoši, bīstami, erotiski, cik spilgti savā spožumā vai postā, vai arī viņš to vietā vērtē rakstnieku, samērodams tā devumu ar kādas estētikas mērogiem, kas galu galā vienmēr ir tikai nosacīti. Šis lasītājs bez aizspriedumiem pieņem, ka grāmata ir tikai un vienīgi tāpēc, lai to godprātīgi, rūpīgi izlasītu un attiecīgi novērtētu pēc satura vai formas. Tāpat kā maize ir ēšanai un gulta — gulēšanai.

Taču pret visām lietām pasaulē — vēl jo vairāk pret grāmatu — var būt arī pilnīgi cita attieksme. Tiklīdz cilvēks paklausa savai dabai un nevis izglītībai, viņš kļūst par bērnu un sāk ar lietām spēlēties: maize top par kalnu, kurā var izbūvēt tuneli, un gulta par alu, dārzu, sniega klajumu. Kaut kas no šī bērnišķīguma un spēles fenomena jaušams otrā tipa lasītājā. Šis lasītājs neuztver ne grāmatas saturu, ne formu kā tās vienīgos un svarīgākos kritērijus. Šis lasītājs, tāpat kā bērns, zina, ka ikvienai lietai var būt desmit un simt nozīmju un būtību. Šis lasītājs, piemēram, var noskatīties, kā rakstnieks vai filozofs nomokās, pūlēdamies pārliecināt sevi un citus par saviem skaidrojumiem un vērtējumiem, mierīgi par to smaidīt un rakstnieka šķietamajā patvarībā un brīvībā saskatīt vienīgi piespiešanos un nevarību. Šis lasītājs ir sasniedzis jau tādu līmeni, ka viņš zina to, kas literatūras profesoriem un literatūras kritiķiem lielākoties ir pilnīgi svešs, — ka iespējas brīvi izvēlēties saturu un formu nemaz nav. Kur literatūras vēsturnieks saka: Šillers tajā un tajā gadā izvēlējās to un to saturu un nolēma to izstrādāt piecpēdu jambos, — tur šis lasītājs zina, ka ne saturu, ne jambus dzejniekam nebija lemts brīvi izvēlēties, un baudu viņam sagādā tas, ka viņš redz nevis saturu sava rakstnieka rokās, bet gan rakstnieku kāda satura žņaugos. Šajā gadījumā praktiski neeksistē tā sauktās estētiskās vērtības un tieši aplamam solim un nedrošībai var būt vislielākā pievilcība un vērtība, jo šis lasītājs seko nevis kā zirgs kučierim, bet gan kā mednieks pēdām un pēkšņi uziets skats, kas paveras uz rakstnieka piespiešanos un nevarību viņpus šķietamās brīvības, spēj viņu vairāk sajūsmināt nekā visi labas tehnikas un izsmalcinātas valodas jaukumi.

Uz šī ceļa vēl pakāpi augstāk mēs atrodam trešo un pēdējo lasītāju tipu. Gribu vēlreiz uzsvērt, ka nevienam no mums nav ilgstoši jāpaliek pie viena no šiem tipiem, katrs no mums šodien var piederēt pie otrās, rīt pie trešās, parīt atkal pie pirmās pakāpes. Tātad trešā un pēdējā pakāpe. Tas ir šķietami tiešs pretstats tam, ko parasti sauc par «labu lasītāju». Šis trešais lasītājs ir tik spilgti izteikta personība, tik ļoti viņš pats, ka attiecībā pret savu lasāmvielu ir pilnīgi brīvs. Viņš negrib sevi ne izglītot, ne izklaidēt, pret grāmatu viņš izturas gluži tāpat kā pret ikvienu citu lietu pasaulē, tā viņam kalpo vienīgi par izejas punktu un ierosmes avotu. Būtībā šim lasītājam ir vienalga, ko viņš lasa. Viņš lasa filozofu ne jau tāpēc, lai tam ticētu, lai pieņemtu tā mācību, arī ne tāpēc, lai ar to strīdētos vai to kritizētu; viņš lasa rakstnieku ne jau tāpēc, lai tas viņam izskaidrotu pasauli. Viņš izskaidro pats. Viņš — ja gribat — ir visīstākais bērns. Viņš spēlējas ar visu, un savā ziņā viņam taisnība: nav nekā izdevīgāka un prātīgāka kā ar visu spēlēties. Ja šis lasītājs atrod grāmatā skaistu sentenci, gudrību, patiesību, viņš to joka pēc vispirms mēģina apgriezt kājām gaisā. Viņš sen zina, ka ikvienai patiesībai ir otra puse, kas arī ir patiesība. Viņš sen zina, ka ikviens uzskats gara pasaulē ir pols, kuram eksistē tikpat labs pretpols. Atrazdamies asociatīvās domāšanas varā, viņš ir bērns, tomēr viņam nav sveša arī cita domāšana. Un tā šis lasītājs vai — daudz vairāk — ikviens no mums, nonācis uz šīs pakāpes, spēj lasīt visu ko — romānu, gramatiku, vilcienu sarakstu, tipogrāfijas burtu paraugus. Brīdī, kad mūsu fantāzijas un asociatīvās spējas ir sasniegušas visaugstāko punktu, mēs taču vispār vairs nelasām to, kas mūsu priekšā rakstīts uz papīra, bet gan peldam iedomu un ideju straumē, kas veļas pār mums no izlasītā. Tās var rasties no teksta, tās pat var pamosties tikai no burtu veidoliem. Sludinājums laikrakstā var kļūt par atklājumu. Visaplaimojošākā, visapliecinošākā doma var celties no pilnīgi vienaldzīga vārda, ja apgriež to kājām gaisā un bīda tā burtus kā mozaīkas figūriņas. Pasaku par Sarkangalvīti tādā stāvoklī var lasīt gan kā kosmogoniju vai filozofiju, gan arī kā lielisku erotisku sacerējumu. Var arī izlasīt uz cigāru kārbas uzrakstu Colorado maduro, spēlēties ar vārdiem, burtiem un skaņām, iekšēji veicot ceļojumu cauri neskaitāmām zinību, atmiņu un domu valstībām. Bet — man iebilst — vai tā vairs ir lasīšana? Vai cilvēks, kas izlasa lappusi no Gētes kā sludinājumu vai nejaušu burtu savirknējumu, nelikdamies ne zinis par Gētes nolūkiem un domām, vispār vēl ir lasītājs? Vai lasītāju pakāpe, kuru tu sauc par trešo un pēdējo, nav pati zemākā, primitīvākā, barbariskākā? Kur tādam lasītājam paliek Helderlīna mūzika, Lēnava kaisle, Stendāla gribasspēks, Šekspīra plašums?! Iebildums vietā. Trešās pakāpes lasītājs vairs nav lasītājs. Cilvēks, kas ilgstoši pie tās piederētu, drīz vien vispār vairs nelasītu, jo ornaments paklājā vai akmeņu kārtojums mūrī viņam kļūtu tikpat vērtīgs, cik visskaistākā lappuse ar vislabākajā kārtībā sarindotiem burtiem. Viņa vienīgā grāmata būtu lapa ar alfabēta burtiem. Tā ir: pēdējās pakāpes lasītājs nemaz vairs nav lasītājs. Gēte viņam bijis nebijis. Šekspīrs viņam nav vajadzīgs. Pēdējās pakāpes lasītājs vairs nelasa. Kāds labums tādam no grāmatas? Vai visa pasaule nav viņā pašā?

Cilvēks, kas ilgstoši aizkavētos šajā pakāpē, vairs nelasītu. Taču neviens ilgstoši šajā pakāpē neaizkavējas. Un tomēr — tas, kam šī pakāpe ir absolūti sveša, ir slikts, nenobriedis lasītājs. Jo viņš jau nezina, ka visa pasaules rakstniecība un visa filozofija glabājas arī viņā pašā, ka arī vislielākais rakstnieks smēlis no tā paša avota, kas dots mums ikvienam mūsu būtībā. Ja tikai reizi savā mūžā — uz vienu stundu, uz vienu dienu — tu nonāksi šajā trešajā pakāpē, kurā vairs nelasa, tu pēc tam (atgriešanās ir tik viegla!) kļūsi vēl jo labāks lasītājs, vēl jo labāks klausītājs un visa uzrakstītā skaidrotājs. Ja vienu vienīgo reizi tu sasniegsi šo pakāpi, kurā akmens ceļa malā nozīmē tikpat daudz cik Gēte un Tolstojs, tu pēc tam no Gētes, Tolstoja un visiem rakstniekiem spēsi gūt bezgalīgi daudzreiz lielāku bagātību, vairāk veldzes un spirdzinājuma, vairāk dzīves un sevis paša apliecinājuma nekā jelkad agrāk. Jo Gētes darbi nav Gēte pats, un Dostojevska sējumi nav Dostojevskis, tie ir tikai viņu mēģinājums, viņu apšaubāmais un mērķi nekad nesasniedzošais mēģinājums aptvert daudzbalsīgo, daudzkrāsaino pasauli, kuras centrs bijis viņš pats.

Pamēģini vienu vienīgo reizīti noturēt kādu domu pavedienu, ko esi uzgājis pastaigājoties. Vai arī — kas būtu šķietami vieglāk — kādu vienkāršu, naktī redzētu sapni! Tu esi nosapņojis, ka tev kāds vīrs sākumā draud ar rungu, bet vēlāk piešķir ordeni. Kas bija šis vīrs? Tu apdomājies, tu saskati viņā sava drauga, sava tēva vaibstus, taču viņā ir vēl kaut kas savādi neparasts — sievišķīgs: kaut kas viņā tev atgādina māsu, iemīļoto. Un rungai, ar kuru viņš tev draudēja, bija izliekums, kas atsauca atmiņā nūju, ar kuru tu, būdams skolnieks, pirmo reizi devies garākā ceļojumā kājām, un pār tevi brāžas simttūkstoš atmiņu, un, ja tu vienkāršā sapņa saturu gribi paturēt un pierakstīt, kaut vai tikai stenografējot vai konspektējot, tad, vēl nenonācis līdz ordenim, būsi uzrakstījis veselu grāmatu, varbūt divas vai desmit. Jo sapnis ir lūka, pa kuru tu ieskaties savas dvēseles saturā, un šis saturs ir pasaule, ne vairāk, ne mazāk kā pasaule — visa pasaule no tavas piedzimšanas līdz šodienai, no Homēra līdz Heinriham Mannam, no Japānas līdz Gibraltāram, no Sīriusa līdz Zemei, no Sarkangalvītes līdz Bergsonam.

Un, gluži tāpat kā tavs mēģinājums pierakstīt sapni attiecas pret pasauli, kuru ietver tavs sapnis, tā autora darbs attiecas pret to, ko viņš gribējis pasacīt.

Gētes «Fausta» otro daļu nu jau gandrīz simt gadus mēģina izskaidrot kā zinātnieki, tā neprofesionāļi un ir atraduši tai visskaistākos un vismuļķīgākos, visdziļākos un visbanālākos skaidrojumus. Taču ikviena rakstnieka darbā, kaut arī nemanāma, paslēpusies zem virskārtas, ir šī vārdos neizteiktā daudznozīmība, šī «simbolu pārdeterminētība», kā saka jaunākā psiholoģija. Neiepazinies — kaut vienu vienīgo reizi — ar tās bezgalīgo bagātību un neiztulkojamību, tu saskarē ar jebkuru rakstnieku un domātāju esi savās spējās ierobežots, pieņem par veselu to, kas patiesībā ir maza daļiņa, notici skaidrojumiem, kas attiecināmi labi ja tikai uz virsējo slāni.

Pārvietošanās starp šīm trim pakāpēm, pats par sevi saprotams, ir iespējama katram cilvēkam ikvienā jomā. Tās pašas trīs pakāpes ar tūkstošiem starppakāpju var attiecināt uz arhitektūru, glezniecību, zooloģiju, vēsturi. Visur trešā pakāpe, kurā tu lielākoties esi tu pats, tev liegs lasīt un rakstīt, sagraus mākslu un pasaules vēsturi. Un tomēr, ja tev nebūs ne jausmas par šīm pakāpēm, tu baudīsi visas zinātnes un mākslas, lasīsi visas grāmatas vienmēr tikai tā, kā skolnieks lasa gramatiku.

 

No vācu valodas tulkojis Ingus Liniņš.

 

Teofrasts (372. – ap 287. g. p. m. ē.) — sengrieķu filozofs un dabas pētnieks.

Karls Majs (1842–1912) — vācu rakstnieks, neskaitāmu dēku romānu autors par indiāņiem.

Fridrihs Helderlīns (1770–1843) — vācu dzejnieks romantiķis.

Nikolauss Lēnavs (1802–1850) — austriešu dzejnieks romantiķis.

Anrī Bergsons (1859–1941) — franču filozofs ideālists, Nobela prēmijas laureāts literatūrā (1927).

Hermanis Hese

Burvja Bērnība. Hermaņa Heses autobiogrāfijaMani ir audzinājuši ne tikai vecāki un skolotāji, bet arī augstāki, slepeni un noslēpumaini gari, pie kuriem piederēja pat Pāns1, tikai mūsmājās viņš atradā

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!