Īrijas tautas pozitīvo balsojumu šī gada referendumā par abortu legalizāciju var uzskatīt par protesta balsojumu. Pirms dažiem gadiem īri nobalsoja arī par viendzimuma laulību legalizāciju. Pavisam nesen īri pieņēma lēmumu par grozījumiem Konstitūcijā, lai Dieva zaimošana vairs nebūtu sodāms noziegums. Tieši aborti un viendzimuma attiecības ir galvenās problēmas, ko mūsdienu katolicisms saredz sabojātajā tagadnē. Īrijai vajadzētu būt "tradicionālo" vērtību bastionam grēcīgajā Eiropā, un katoliskās baznīcas ietekmei uz sabiedrību būtu jābūt milzīgai. Bet īri negrib būt par tradicionālisma bastionu un pieņem lēmumus, kas ir pretrunā ar katolicisma dogmām. Viendzimuma laulību jautājumi un aborti neattiecas uz sabiedrības lielāko daļu. Bet balsstiesības ir visiem, un heteroseksuāļi balsoja par LGBT tiesībām, savukārt vīrieši – par sievietēm. Katolicisma citadele saduras ar "nāves civilizāciju". Dzīvība pret nāvi.
Būt par dzīvību ir skaisti: tas nozīmē sargāt cilvēkus, cīnīties par mieru, pret badu, pret nāves sodiem un vardarbību, par dzīvnieku tiesībām. Aizstāvēt dzīvību nozīmē kļūt par vegānu un nelietot pārtikā citas dzīvas būtnes. Par dzīvību var cīnīties dažādi, tāpat kā dažādi var saprast to, kas tad tā dzīve ir. Iesākumā būt par dzīvību nozīmēja būt pret karu un pret nāves sodiem. Vēlāk izpratne "būt par dzīvību" sašaurinājās līdz embriju "aizstāvībai". Tieši ar nosaukumu "Pro life" (par dzīvību) ir zināma embriju aizstāvības kustība, kas vispirms parādījās ASV starp kristiešiem fundamentālistiem. Vēlāk savu vārdu teica katoļi, un mūsdienās pasaules mērogā tieši katoliskā baznīca tiek saistīta ar "Pro life" kustību, bet protestanti fundamentālisti turpina dominēt tajā ASV. Mūsdienās "Pro life" apvieno dažādas organizācijas un grupas, kas savu galveno uzdevumu saskata cilvēcisko embriju aizsardzībā un cīņā pret abortiem. Vai "Pro life" skatījumā eksistē arī citas dzīvības formas uz mūsu planētas, ir grūti pateikt. Latvijā ir savas "Pro life" kustības vienības: katoliskā reliģiozā organizācija "Par dzīvību" un "Pro life" luterāņu atzars. Šīs organizācijas atbalsta gan reliģisko kopienu vadība, gan politiskie spēki, kas abortos saredz savas tautas demogrāfisko nodevību.
Mūsu sabiedrībā ieņemt anti-abortu pozīciju ir vieglāk, jo tā vienmēr šķiet pareizāka un tikumiskāka, it īpaši, ja aborts ir citu cilvēku problēma. Būt par dzīvību pēc būtības neko neprasa. Tikai runāt, rakstīt internetā, iespējams, lūgties. Vēl var kliegt un nosodīt citus, precīzāk – citas. Tavā pusē ir "dzīvība", reliģioza mācība, baznīcas autoritāte, Dieva griba un paštaisni cilvēki. Bet otrā pusē – briesmīgas sievietes padauzas, bērnu slepkavas un mocītājas, egoistes, kuras grib dzīvot tikai sev, dzimtenes un tautas nodevējas, kas negrib atražot Latvijas tautu. Šīs sievietes kļūst grūtas vienmēr tikai savas izvirtības dēļ, sava ļaunuma un savas bezatbildības dēļ. Citējot cienījamo pāvestu Francisku, tieši šīs sievietes vēršas pie algotām slepkavām, lai atrisinātu savas problēmas. Šo sieviešu liktenis ir viens – izdarīt abortu, vēlāk mocīties ar postaborta sindromu, kļūt neauglīgām, izdarīt pašnāvību un nokļūt ellē.
"Pro life" kustības izpratnē dzīvība sākas ar ieņemšanas brīdi un beidzas ar piedzimšanas brīdi. Cilvēki ir tikai tie, kas atrodas embrionālā stadijā vai terminālo slimību stadijās, citos veidos cilvēki neeksistē. Dažreiz svētas dedzības pilnie dzīvības aizstāvji ņem rokās ieročus, lai iznīcinātu cilvēkus, kas, viņuprāt, piedzimstot izveidojas kaut kā nepareizi. "Pro life" uzskata, ka embrijiem ir tādas pašas tiesības kā dzimušiem cilvēkiem, bet neuzskata, ka dažiem dzimušiem cilvēkiem ir tādas pašas tiesības kā embrijiem. Vispazīstamākais "Pro life" kristīgo teroristu grupējums ir "Dieva armija", kas darbojas ASV teritorijā. Grupējums lepojas ar saviem "svētajiem" varoņiem, piemēram, Paulu Hillu, kam tika piemērots nāves sods par divu cilvēku slepkavību. Ja cilvēki neatrodas embrija stāvoklī, tad tos slepkavot drīkst. Sievietes arī neatrodas embrionālā stāvoklī, un laikam jau nebūtu slikti tās par abortiem sodīt ar nāvi. Kā teica amerikāņu komiķis Dzordžs Karlins, "Pro life" pārstāvji ir vispirms ne par dzīvību, bet pret sievietēm.
Manuprāt, sievietes neveic abortus ar prieku un nesaredz abortos kontracepcijas līdzekli. Aborti nenotiek no labas dzīves vai izvirtības. Bet vainīgas vienmēr ir sievietes. Kādreiz, izsakot savas domas par prostitūciju, es uzrakstīju par vīrieša izgaišanu. Latvijā mums ir situācija, ka par prostitūciju soda tikai prostituētas sievietes, bet klienti vīrieši, baudas saņēmēji un sieviešu izmantotāji, kaut kur izgaist, to nav. Viņi izgaist likuma priekšā, policijas priekšā, sabiedrības priekšā. Likuma priekšā sodītas un sabiedrības nosodītas ir tikai sievietes. "Pro life" pasaule ir līdzīga prostitūcijas pasaulei, arī tajā vīrieši izgaist. "Pro life" nesaskata un neredz vīrieša atbildību un vainu abortos. Patiešām, neviens vīrietis abortu nav veicis, bet sievietes ir veikušas, tātad vainīgas ir tikai viņas. Sievietēm vajag par visu domāt, visu paredzēt, visu plānot, par visu atbildēt. Visas sekas tikai viņām. Visu lēmumu pieņemšana tikai viņām. Bauda abiem – tas ir labākajā gadījumā, sekas – tikai vienai. Visi lamuvārdi un apvainojumi slepkavībā – viņām. Nedzimušie "bērni" raksta vēstules māmiņām, bet ne tētiņiem. Nebūtu nekādu iebildumu, ja cilvēce atražotos partenoģenēzes veidā. Mēs paliktu stāvoklī bez vīriešu palīdzības. Šķiet, "Pro life" acīs tā arī notiek – mātītes vairojas pašas, tēviņu nav.
Bet, iespējams, sievietē tiek saredzēts Svētās Marijas tēls. Jāzeps nepiedalījās Jēzus ieņemšanā, Marija bija viena. Marija un Dievs. Ieņēma bez vīra, vīrieša, bez Jāzepa. Tā jau māca katoļi. Viena pati. Viņa un bērns. Dievišķa partenoģenēze, sieviešu lietas. Vēlāk viņa nepalika viena, Jāzeps viņu neatstāja. Neatstāja pēc Dieva iejaukšanās. Kad runāts tika par Dieva Dēlu, Dievs Jāzepu palūdza palikt, bet, kad tiek runāts par citu sieviešu bērniem, Dievs klusē. Varbūt "Pro life" var kaut kā vienoties ar Dievu, lai Dievs sarunātu ar vīriešiem dalīties atbildībā ar stāvoklī palikušām sievietēm. Marijai bija izvēle: ieņemt bērnu vai ne, Svētais gars neteica viņai: "Ups! Marija, tu jau stāvoklī! Un zini: Jāzeps tevi pametīs. Atvaino! Tiksi jau galā pati, ar dievpalīgu!" Ikviena sieviete ir stāvoklī ne Dieva, bet kāda vīrieša dēļ, tomēr baznīca pateiks, ka arī Dieva dēļ. Tāpēc tev neviens vārdu nav devis, tu jau patiesībā nekāda Marija neesi. Kāpēc "Pro life", kas balstīts uzskatos, kurus sludina vīrieši melnās kleitās, neko nevar pateikt vīriešiem biksēs?
Cīnītājiem ar abortiem vajadzētu mēģināt saprast, ka sieviete nav konteiners, kas satur sevī embriju. Tā nav mikroviļņu krāsns, kurā vīrietis ieliek sēklu un kurā pēc 9 mēnešiem uzsildīsies bērns. Mikroviļņu krāsnij nevar būt daudz tiesību. Īrijas Satversmē bija rakstīts: "Valsts atzīst nedzimušo tiesības uz dzīvību, pienācīgi ievērojot mātes vienlīdzīgās tiesības uz dzīvību." Skan skaisti, bet vai nav tā, ka Īrijas konstitūcijā embrija dzīve tika pielīdzināta sievietes dzīvei? Un vai nebija arī otrādi – sieviete tika pielīdzināta embrijam? Dīvaini, ka Īrijas referendumā nebalsoja embriji un tajā bija atļauts piedalīties sievietēm. Atšķirības starp tiem jau nav.
Uz sievietes ķermeni pretendē visi, sievietes ķermenis pieder vīram, tēvam, vīriešiem, bērniem, priesteriem, baznīcai, tautai un valstij, tikai ne pašai sievietei. Es nedomāju, ka kāds uzticēsies "Pro life" kustībai līdz momentam, kamēr tās biedri nesapratīs, ka sieviešu vainošana abortos nenesīs augļus, ka vajag uzrunāt arī vīriešus. Bet tad vajadzēs pieņemt arī to, ka vīrieši piedalās seksuālās attiecībās, ka sievietes nav Svētās Marijas un nevairojas partenoģenēzes veidā. Kā arī vajadzēs pieņemt to, ka mūsdienu ģimenes un attiecības ir kļuvušas dažādas un ģimenes, kur mamma ar tēti un desmit bērniem dzīvo mūžīgā laimīgā laulībā, kļuvušas par mazākumu. Ka vajag meklēt argumentus, kas nebalstās baznīcas mācībā, ka vajadzētu meklēt "Pro life" kustības pamatus un skaidrojumus ārpus kristīgās vēsts, kā arī saprast, ka bērna dzīve nebeidzas ar dzimšanu, bet turpinās arī pēc tās."Pro life" kustībai vajadzētu sākt runāt par seksu, par attiecībām, bet tas baznīcas cilvēkiem dažādu iemeslu dēļ būs ļoti grūti. Vajadzēs mainīt savu attieksmi pret kontracepciju. Latvijā abortu skaits samazinās, bet nešķiet, ka tas notiktu "Pro life" kustības darbības dēļ. Ir daudzi citi apstākļi, kurus vajadzētu pētīt un par kuriem domāt. Tāpat vajadzētu domāt par to, ka pieaug abortu skaits nepilngadīgām meitenēm. Ir lietas, par kurām vajadzētu stāstīt un mācīt no bērnības, bet mūsu valstī tas ne tikai nenotiek, bet tiek bremzēts. Un prolaifistiem vajadzētu uzņemties par to atbildību, jo viņi ir pirmajās rindās starp tiem, kas iestājas pret jebkādu veselības mācību. Šķiet, atbildības uzņemšanās par kaut ko nav tādu organizāciju stiprākā puse. Ar savu mizogīniju tās iet roku rokā ar augstāk minētajiem vīriešiem, kuri nav spējīgi uzņemties atbildību par savu rīcību un savām attiecībām.
Patriarhālā sabiedrībā vīrieša atbildība ir saistīta ar viņa spējām valdīt pār sievietēm un saviem bērniem. Tiklīdz sabiedrības struktūra mainās un parādās līdztiesības iedīgļi, vīrieši nav spējīgi uzņemties atbildību. Manuprāt, ja "Pro life" kustību patiešām interesētu embriju liktenis, tad tas viss arī tiktu darīts, bet izskatās, ka galvenie "Pro life" uzdevumi ir apkalpot baznīcās patriarhāta struktūras, lai turpinātu kontrolēt sievietes un viņu ķermeņus.
3