Skolēnu uzdotie jautājumi Paulam Bankovskim
 
Blogs
25.03.2018

Par dzimteni, vilkiem un bērnību. No dienasgrāmatām

Komentē
1
Saglabā

Amerikāņu televīzijas seriāla "Homeland" nosaukumu latviešu valodā var tulkot dažādi. Bez "dzimtenes" to droši vien varētu saukt arī par "tēvzemi", "dzimto pusi", "dzimto malu", "šo valsti" un gan jau vēl kādos citos vārdos. Seriāls veidots pēc Izraēlā tapušas Gideona Rafa sērijfilmas "Kara gūstekņi" jeb "Nolaupītie" motīviem, un šogad ASV TV kanālā "Showtime" tiek demonstrēta jau septītā seriāla sezona.

Domāju, ka galvenais iepriekšējo sezonu pievilcības noslēpums bija ne tik daudz Klēras Deinsas tēlojums CIP inspektores Kerijas Metisones lomā, cik seriālā atainoto notikumu pietuvinātība tagadnei. Vienalga, vai darbība risinājās Pakistānā, Irānā vai Sīrijā, nepameta sajūta, ka seriāla veidotāji tikai dažus soļus atpaliek no šeit un tagad pasaulē notiekošā, bet idejas nākamajām sērijām pasmeļas no dienišķajām ziņām vai to fonā virmojošajām sazvērestības teorijām.

Sestajā sezonā lietu kārtība mainījās, un līdz ar ASV prezidenta vēlēšanām skatītājs tika iesviests alternatīvā tagadnē, kurā darbojas interneta troļļu fabrikas un labējiem ekstrēmistiem piebalsojoši žurnālisti, tiek izplatītas viltus ziņas un malu malās uzpeld Krievijas intereses. Lai gan viss uzskaitītais diemžēl nu jau ir neatņemama daļa arī no mūsu ikdienas, seriāla ticamībai šo divu realitāšu – mūsu īstenības un īstenībai līdzīgās televīzijas pasaules – pārklāšanās par labu nenāk, un ne jau tikai tāpēc, ka mēs labi zinām – Baltajā namā patlaban nesēž pirmā ASV prezidente sieviete, bet Paši Zināt Kas.

Nepieciešamība stāsta stāstīšanas brīdī distancēt sevi no stāstā aprakstītā laika varbūt pat mūsos ir kaut kādā īpatnējā veidā iedzimta, ja vien vispār var pieļaut, ka laika sadalījums pagātnē, tagadnē un nākotnē ir kaut kas iedzimtības ceļā pārmantojams un visiem gandrīz astoņiem miljardiem pasaules iedzīvotāju kopīgs un pašsaprotams. Esmu pārliecināts: ja vien tiktu veikts statistisks pētījums par stāstos, romānos, varbūt arī poēzijas darbos izmantoto vēstījuma laiku, visizplatītākā būtu pagātne – pat tajos darbos, kuros runa nosacīti būtu par tagadni. Tagadnes forma būtu nākamā populārākā, bet visretāk rakstnieki būtu izvēlējušies rakstīt nepeteicīgajā nākotnes izteiksmē – pat zinātniskās fantastikas darbos vai vienkārši iztēlojoties notikumus tāltālā nākotnē.

Dzīvošana nepārtrauktā pagātnē un šīs nepārtrauktās pagātnes apzināšanās cilvēku padara ievērojami atšķirīgu no visām citām dzīvām būtnēm, kam šāda spēja nav dota. Lai kā mums varbūt arī gribētos to iztēloties, pagātnes atmiņās nemēdz gremdēties nedz karpa, nedz kaķītis. Tas gan nenozīmē, ka uzkavēšanās tagadnē cilvēkam allaž būtu viegla un tīkama, jo, kā nesen recenzijā par Ulda Vēgnera grāmatu "Tagad. Laika pieredzes filosofija" rakstīja filozofs Vents Sīlis: "No subjektīvās uztveres viedokļa tagadne atrodas visvājākajās pozīcijās." Var pat sacīt, ka lielu daļu no mūsu apzinīgās un acumirklīgās tagadnes veido jau notikuši pagātnes notikumi (kā reiz rakstīja, šķiet, Viljams Folkners, pagātne nav tikai kaut kas izbijis un aizmirstībā ieslīdzis, pagātne nepavisam nav pagājusi), taču tagadnē, saprotams, nepārtraukti pazib arī pa kādam uzplaiksnījumam no gaidāmās nākotnes, pašai tagadnei atstājot tik maz acumirklīgas vietas, ka reizēm tā paskrien garām neievērota.

###

Kā lasāms "The New York Review of Books" jaunākajā numurā, divi pētnieki – Reimonds Pjeroti un Brendija Foga – grāmatā "Pirmā pieradināšana jeb Cilvēku un vilku kopīgā evolūcija" piedāvājuši interesantu cilvēku un suņu priekšteču evolūcijas hipotēzi.

Tagadējā ASV Montānas štatā un Kanādā reiz dzīvojusī Melnkāju cilts (Nītsitapīksi) vilkus esot uzskatījusi par sabiedrotajiem, un šāds uzskats izpaudies gan gulēšanā uz vilku ādām, gan īpašās dziesmās, ar kurām vilki aicināti uz līdzdalību kopīgās medībās.

"Tā vien šķiet, ka daudzās Amerikas pamatiedzīvotāju kultūrās sastopami nostāsti par to, kā vilki un cilvēki dalās ar pārtiku un sadarbojas vēl citos veidos. Šo stāstu kopums Pjeroti un Fogai ļauj izteikt pieļāvumu, ka starp vilkiem un cilvēkiem pastāvējusi cieša un abpusēja sadarbība, kuras pamatā bija dalīšanās ar uzturu. Interesanti, ka šajos stāstos bieži vien vēstīts par vilkiem, kas palīdz sievietēm, un, pēc Pjeroti domām, vilkiem un vilku/suņu hribrīdiem pastāv dabiskas simpātijas pret sievietēm. Saskarsmē ar vīriešiem tās sastopamas krietni vien retāk." Pēc abu pētnieku domām, cilvēki un vilki ir bijuši savdabīgā veidā "nolemti" kopīgai evolūcijai, un vilki (vai pēcāk suņi) savai sugai raksturigās īpašības varētu būt iemantojuši cilvēku iespaidā, tāpat kā cilvēki – šo to mācījušies, ielāgojuši vai citādi patapinājuši no vilkiem/suņiem.

Šādā kontekstā jau pavisam citādi gribas uzlūkot gan seno avīžu ziņu par Madi un vilku, gan dažu tautasdziesmu:

Kliedzat, gani, brācat, gani,
Vilks aiznesa arajiņu!
Gana kliedzu, gana brēcu,
Vilks aiznesa kratīdams.

Vai arī:

Jānīšam bāliņam
Četras bēdas vasarâ:
Pirti kūra, tā nodega,
Sievu ņēma, ta aizbēga,
Vienu bērnu vilks aiznesa,
Otru pats noguleja.

Un vēl:

Vilciņš kauce, vilciņš rauda
Dūnaiņāja ezerā.
Nāc, vilciņ, maliņā,
Es tev došu melnu jēru.

 

###

"Pēc izglītības esmu politologs, bet patlaban, kamēr vēl meklēju darbu savā specialitātē, strādāju telpu uzkopšanas jomā," viņš teica. Šķiet, tas bija kāds no radio viktorīnas raidījuma "Lieliskais piecnieks" dalībniekiem, lai gan varbūt arī kādas citas pārraides viesis. Tikmēr ziņās atspoguļotā statistika mums mundri vēsta, ka bezdarba līmenis, lai arī vēl aizvien augstākais Baltijas valstīs, Latvijā tomēr turpina sarukt. Vai nu uz izceļojušo, vai pāragri mirušo rēķina Latvijā, salīdzinot ar tuvējām valstīm, ir zemāks jauniešu bezdarbs, toties gadu no gada tiek vēstīts, ka Latvijā ir īpaši daudz bezdarbnieku ar augstāko izglītību. It kā bez jebkādas saistības ar šīm ziņām citkārt ir ticis vēstīts, ka Latvijā procentuāli ir visvairāk augstskolās studējošo, taču šim faktam, kā noprotams, ar izglītības slikto kvalitāti (sūkstīšanās par to turpinās jau gadiem) nav itin nekāda sakara.

Nesen žurnālā "Reason" publicētā ekonomikas profesora Braiana Kaplāna eseja "Mācības koledžā ir savtīgas" gan mudina aizdomāties par to, ka viegli visiem pieejama, lēta un salīdzinoši kvaltatīva izglītība ne vienmēr uzskatāma par individuālu un kolektīvu ieguvumu, jo, kā viņš raksta (gan runājot par ASV izglītības sistēmu), "problēma ir nevis kvalitātē, bet gan pārmērīgā kvantitātē".

Kā liecina pētījumi, kas Londonas Karaliskajā koledžā veikti amerikāņu ģenētiskā psihologa Roberta Plomina vadībā, vismaz 50 procentus variāciju IQ (intelekta koeficienta) testos nosaka nevis iepriekš iemācītais vai pašu neatlaidībā apgūtais, bet gan ģenētiska iedzimtība. Savā ziņā to pašu reiz kādā intervijā pieminēja arī Valsts policijas priekšnieks Ints Ķuzis, kurš stāstīja, ka arvien biežāk par policistiem vēlas kļūt fiziski nesagatavoti un pat visai neapķērīgi jaunieši. Fizisko spēku un izturību vēl varot uztrenēt (šķiet, viņš lietoja vārdu "pievilkt"), bet iemācīt saprātīgumu – to nu gan ne.

###

Ceturtdien biju uz tikšanos ar skolēniem Rīgas Klasiskajā ģimnāzijā. Neesmu dzimis rīdzinieks, absolūti neorientējos Rīgas mācību iestāžu numuru elitē un nosaukumu hierarhijā un par šādu Purvciema skolu, kurā, kā pēcāk uzzināju, mācās vairāk nekā 1000 bērnu, uzzināju pirmoreiz. Visticamāk gan, ka nebiju par to dzirdējis arī tāpēc, ka tā ir "krievu skola" (tajā mācās arī citu mazākumtautību bērni), bet es sagadīšanās pēc esmu latvietis.

No ziņām varētu noprast, ka tā dēvētās krievu skolas Latvijā ir savdabīga frontes līnija. Vēl vakar tika vēstīts, ka "Saeima ceturtdien galīgajā lasījumā pieņēma grozījumus Izglītības likumā un Vispārējās izglītības likumā, kas paredz ar 2019./2020.mācību gadu mazākumtautību izglītības iestādēs sākt pakāpenisku pāreju uz izglītību latviešu valodā vidusskolu posmā". Tāpat nepārtraukti tiek ziņots, ka pret šo reformu dažādas sabiedriskās organizācijas šur un tur vīkša protestus.

Tikšanās ar latviešu rakstnieku nebija obligāta nodarbība, tomēr uz to ieradās kādi trīs desmiti 8.–11. klašu skolēnu, stundu uzmanīgi klausījās manis teiktajā un priekšā lasītajā, šo to pat pierakstīja, bet noslēgumā čakli uzdeva jautājumus. Tas viss notika latviešu valodā, mūzikas nodarbību kabinetā – pie sienas naivi tautiskā ierāmējumā bija valsts himnas teksts: "Dievs, svētī Latviju."

Nekāda frontes līnija nav redzama arī jaunajā Ivara Selecka dokumentālajā filmā "Turpinājums", kas kinoteātros visā Latvijā skatāma no 23. marta. Filmā līdzās četriem dažādās Latvijas malās mītošiem latviešu bērniem portretēts arī krievu puika Gļebs. Mājās ar vecākiem viņš sarunājas krieviski, bet pirmās klases skolas solā saskaita un atņem latviski. Kā jau nobeigtā mākslas darbā, katrs no pieciem bērniem, protams, ir vispārinājums, taču visi kopā viņi ļauj ieraudzīt harmonisku un cerīgu simtgadīgās Latvijas tagadnes un nākotnes ainavu, kurā allaž satraukt gatavie ikdienas ziņu virsraksti kļūst par aizmirstības miglā tītu pagātni jau savā parādīšanās brīdī.





Pauls Bankovskis

Pauls Bankovskis ir rakstnieks un publicists, vairāku romānu un stāstu krājumu autors. Šobrīd raksta romānu par pasaules vēsturi no ļoti tālā nākotnē dzīvojošu cilvēku skatu punkta, vaļasbrīžos nodarb...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
1

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!