Toms Ķencis
pirms 5 gadiem
jurniece
pirms 5 gadiem
Ernests Spics
pirms 5 gadiem
Reinis Rudzāts
pirms 5 gadiem
Jānis Daugavietis
pirms 5 gadiem
Jā, droši vien DZSV nav slikts valsts un tautas (daļas) sadarbības projekts, bet tas vienmēr var būt veiksmīgāks, iekļaujošāks utt.
Jā, 'unisons' nebija veiksmīgākais apzīmējums, bet jebkurā gadījumā katrs no mums (dziedātājiem) dzied tieši to pašu, ko visi pārējie manā balss grupā. 19.gs. latvieši to DZSV sāka demonstrēt, ka spēj būt gan disciplinēti, gan ar zināmām estētiskās varēšanas spējām. Draudīgs spēks, jo tā ir maigā + cietā vara :)
Jā, kopības sajūta Mežaparkā ir daudz lielāka nekā Rīgā uz ielas, bet tāda pati ir PV vai Deerhoof koncertā, kur atnāk tikai 'savējie'.
Niks Tas Pats
pirms 5 gadiem
Pēdējā rindkopa vairāk norāda uz raksta autora nezināšanām kā zināšanām, vismaz gadījumā, ja tas pretendē uz kaut kriksīti objektivitātes, kur nu vēl sociālantropoloģisku pētījumu. Nevaru arī atturēties no uzjautrināšanās par veselu 11 (!) rakstu izlasīšanu, tēmā, kuras vēsture pārsniedz 100 gadus!
Jānis Daugavietis
pirms 5 gadiem
Ernests Spics
pirms 5 gadiem
"Kuģim" noteikti taisnība par vienotību, lai gan laikam te jāraksta būtu vienprātību un saskaņošanos kopīgos ritmos. Tas vienvirziena process ir ļoti izteikts pārvaldes un pārvaldības kultūras ziņā. Te gan jāteic, ka zināms autoritārisms jau ir iestrādāts Svētku modelī. Varbūt tāpēc bez valsts komandējošā gara un prezidenta tēvišķiem (mātišķiem) žestiem nevaram.
Ceru, ka Svētki un vienas tautas daļas eiforija dos labus rezultātus ne tikai vēlēšanās un IKP pieaugumā, bet arī rosinās diskusiju par mūsu materiālās un nemateriālās kultūras vērtībām un to lietojumu ikdienā un neikdienisškās situācijās. Citādi mūsu Dziesmu un Deju Svētki var pārvērsties par pasākumu virkni, kur notriekt valsts naudu un savu laiku.
kuģis
pirms 5 gadiem
Lai gan pārsmest "pārāk daudz" autoritārisma Latvijas valsts struktūrās, pārvaldībā un kultūrpolitikā ir vienkārši smieklīgi. Visu atjaunoto neatkarīgo Latviju visās tās izpausmēs raksturo izteikts autoritātes trūkums un mazspēja. Bez autoritārā principa nav iedomājama neviena jēgpilna valsts reforma, sevišķi postpadomju vidē un kultūrtrēģeriski depolitizēta EUliberālisma apstākļos.
Ernests Spics
pirms 5 gadiem
Ja runa par DZSV kā kultūras produktu, tad KUĢIM pa lielam taisnība. Ja tomēr atgriežamies pie domas par tautas svētkiem, tad te ir jau spēkā citas likumības, kur autoritārajam principam nev tik liela nozīme un svētku vadību nav nepieciešams koncentrēt vienās rokās jebšu arī paši svētki notiek vienlaicīgi neskaitāmās vietās.
Jānis Daugavietis
pirms 5 gadiem
Ernests Spics
pirms 5 gadiem
DZSV un amatierkustībā kopumā piedalās neliela tautas daļa, ka vairāk jāuztraucas, lai sabiedrības vairākums neuzskata, ka amatieri ir tie, kas kopj kultūru visas tautas vietā, jo "mēs jau viņiem par to maksājam", kamēr pašiem gar latviskumu nav daļas. 100gades lielums šo lietu nedaudz noēno un ir ekonomiski procesi, kas veicina vairāku lokālu tautsaimniecības nozaru uzplaukumu, bet nelolosim ilūzijas, ka viss ir tik ideāli, kā izskatījās DZSV nedēļā.
kuģis
pirms 5 gadiem
Ko pilsoņiem māca visai valstij viena repertuāra izdziedāšana unisonā valsts organizētā un subsidētā procesā?
Tāpat autors nezkāpēc nekritiski visu laiku Dz.svētkus uzskata par vienvirziena no valsts puses bīdītu projektu, uz ko pavelkas masas, atkal ignorējot socioloģisku maksimu par pieprasījumu un piedāvājumu, un pat ne brīdi neapsverot varbūtību, ka tas tomēr ir divvirzienu process.
Jānis Daugavietis
pirms 5 gadiem
DZSV kā valsts projektu drīzāk uztver tie, kuri sāk vaimanāt tad, kad kāds, piem., es, piedāvā valstij izstāties no šīs spēles. Jo, lūk, tad DZSV miršot dabiskā nāvē...
kuģis
pirms 5 gadiem
Piesieties DzSv "latviskumam" un latviskumam vispār kā vienotības katalizātoram ir tas pats, kas piesieties Satversmei. Cienījamam autoram jāatgādina, ka savulaik (un pirms 28 gadiem, un šolaik) nedz vāciešus, nedz krievus, nedz žīdus, nedz ukraiņus, pat ne leišus utt neinteresēja nedz projekts "Latvija", nedz projekts DzSv. Loģiski, ka pēc valstiskuma nodibināšanās, zem valstisko struktūru pārraudzības pagāja daudzas nosacītas pašiniciatīvas vadītas norises kā DzSv, latviešu valodas kopšana, uzraudzība, ievērošana, kā arī vēl vesels lērums lietu, kā skolas, mediji utt. Tā gluži vienkārši notiek, kad neliela tauta uz kādreizējas impērijas un ietekmīga mazākuma dominances drupām rada savu suverēnu valsti (t.., noteiktu institūciju, struktūru un iestāžu kopumu), jo LV izveidošanās mērķis jau nebija tikai agrārā reforma. Vārdu sakot, grūti iedomāties kādu citu valsts/tautas vienotības smaguma un pievilkšanās centru kā latviskumu. Un pat ja tiešām elite un vidusškira tur spēlē kādu lomu - kāpēc gan ne, kāpēc lai tā būtu problēma? Latvijas valsts arī tikpat labi būtu reducējams kā elites/inteliģences un vidusšķiras interešu projekts. Bet, ak, jel, vai tad to vairāku desmitgažu garumā uzstājīgi neatkārtoja padomju historiogrāfija? (nedaudz piepalīdzot kreisā gala parlamentajiem sociāldemokrātiem)
Jā, bez šaubām, DzSv ir kļūdas un problēmas, piemēram, tās pašas cenas, komercializācija un pieejamība uz galvenajiem pasākumiem (tas nekas, ka ir gana daudz bezmaksas pasākumu, nemaz nerunājot par to, ka nekas netraucē pašiem ņemt dalību pašdarbības kolektīvos), pārāk lielā centralizācija utt., taču tam ar kaut kādām mistiskām šķiras interesēm ir ļoti pastarpināts sakars, un tas noteikti ir risināms. Jā, DzSv dzīvotu arī valstij atkāpjoties no klātbūtnes un organizācijas, un līdzekļu iesaistes (autors gan aizmirst, ka tie tomēr ir pašas tautas nodokļizēti līdzekļi, tauta pati sev pasūta kultūrnotikumus), bet to prasīt būtu tas pats, kas prasīt, lai valsts vispār atsakās no koncepta "kultūrpolitika". Jā, pārāk lielas kultūrpolitikas totalizācijas apstākļos ir risks, ka kultūra kļūst vairāk atkarīga no dotācijām un valsts naudas, nevis no pašu pašdarbnieku iesaistes, vēlmes un gribas. Bet arī šajā punktā var atrast pareizo samēru.
Pētījumi
10.08.2018
21
Par Dziesmu svētkiem un ideālo Latviju