Blogs
18.03.2018

Par dzeju un Amēlijas kauliem. No dienasgrāmatām

Komentē
0
Saglabā

Pēdējās nedēļas laikā sagadīšanās pēc klātienē iznācis kļūt par liecinieku tam, kā atdzīvojas dzeja. Nē, nepārprotiet, nav jau tā, ka tā nebūtu bijusi dzīva arī pirms tam, taču kaut kādi notikumi, cilvēku domas un žesti reizēm visu spēj tik ļoti iekustināt, ka labi pazīstamais ne no šā, ne no tā izskatās pavisam jauns un citāds, be nepazīstamais kļūst tuvs un saprotams.

Viens tāds gadījums bija ar Ingas Gailes dzeju. Šogad amerikāņu apgādā "Pleiades Press" izdots viņas dzeju krājums "30 Questions People Don't Ask" Ievas Lešinskas atdzejojumā, un pagājušajā nedēļā Rīgā, klātesot vairākiem no Lielbritānijas iebraukušiem žurnālistiem, Kaņepes Kultūras centrā notika grāmatas atvēršanas pasākums. Atdzejoto lasīja gan Ieva, gan Inga pati, šis tas tika nolasīts arī oriģinālvalodā, taču es pievērsu uzmanību tieši tam, kā skan tulkojumi. Ar kaut ko līdzīgu biju saskāries, arī pārlasīdams sevis paša rakstītā tulkojumus kādā no valodām, ko spēju izlasīt un saprast. Tieši pirms pāris dienām pienāca pēdējās korektūras stāstam, kas iekļauts šopavasar iznākošajā krājumā "The Book of Riga" (tiek izdots apgādā "Comma Press"), un kārtējo reizi par to dabūju pārliecināties. Lasot savu stāstu Martas Ziemeles angliskojumā, nepameta sajūta, kā būtu uz labi pazīstamu vietu vai lietu piepeši paraudzīties no cita un negaidīta skatpunkta. Šai lietā un vietā tu zini katru vissīkāko detaļu, tomēr šķiet, ka esi to ieraudzījis no jauna.

Domāju, līdzīgas sajūtas varētu pārņemt dzejniekus, pirmoreiz izdzirdot savus dzejoļus grupas "Sigma" jaunā albuma "Mitoloģijas" dziesmās. Pirms nedēļas notika albuma atklāšanas koncerts, un tajā grupas solists un dziesmu autors Jānis Ozoliņš pierādīja ne vien to, ka latviešu mūsdienu dzeja ir dziedama, bet daudziem skatītājiem un klausītājiem par pārsteigumu – arī to, ka tā ir izdejojama.

Trešais dzejas atdzīvošanās piedzīvojums notika Alvja Hermaņa iestudētajā Gunas Zariņas monoizrādē "Dieviņš pillā", kas veltīta dzejniekam Aivaram Neibartam jeb Ņurbulim. Lai gan pēc pirmizrādes biju dzirdējis gandrīz vienīgi sajūsminātas atsauksmes, atzīšos, izrādes sākuma daļā izjutu pret to pamatīgu pretestību, pat nespēju izskaidrot – kāpēc, jo it kā jau nekā netrūka: ne aktrises fantastiskās pārmiesošanās spējas, ne Hermanim tik raksturīgās scenogrāfijas, ne Ingus Baušķenieka dziesmu un paša Ņurbuļa tekstu (ar Neibarta dzeju līdz šim nebiju pazīstams, zināju vien to, ka viņš ir dziesmā pārtapušā dzejoļa "Ziņģe par bailēm" autors). Tieši tekstam arī izdevās caursist manus vārdos neizteiktos aizspriedumus, un tas notika brīdī jeb dzejolī par vecāsmātes sūnu purva sūnu Bībeli. Piepeši visi izrādi veidojošie elementi sakrita vienā veselā dzīvā organismā, dzeja atdzīvojās, un varbūt pat tai acumirklī tapu apskaidrots.

###

Londonā dzīvojušais Krievijas un Anglijas spiegu dubultaģents un viņa meita esot indēta ar Aukstā kara laikā, vēl 20. gadsimta 70. un 80. gados, PSRS slepenajās laboratorijās izstrādātu indīgu savienojumu, kam ticis dots vārds "Novičok" – "Jauniņais".

Iztēlojos indes laboratorijas reklāmas un mārketinga nodaļas sanāksmi kādā slepenā pilsētā 70. gadu vidū. Ap garu galdu sasēduši un smēķē kāds ducis nopietnu vīru, bet galda galā pie tāfeles viņiem savas idejas izklāsta kāds padomju Dons Dreipers (tas ir tēls no amerikāņu reklāmas industrijai veltītā seriāla "Mad Men").

"Pēc garām un nopietnām diskusijām savā pusē un atbilstoši mūsu noslēgtā līguma nosacījumiem," viņš saka, "esam nonākuši pie trim jaunā produkta nosaukumu virzieniem: neitrāli abstrakta, nopietna un jautra. Iepazīstināšu jūs ar visiem trim pēc kārtas."

###

Amerikāņu lidotājas Amēlijas Ērhartes pazušana ir viens no tiem vēstures notikumiem, kas gadu desmitiem nebeidz kairināt gan vēstures entuziastu, gan visu pārējo iztēli. Viņa bija pirmā sieviete, kas pie lidmašīnas stūres bija šķērsojusi Atlantijas okeānu. 1937. gadā viņa kopā ar navigatoru Fredu Nūnanu lidmašīnā "Lockheed Model 10-E Electra" devās lidojumā apkārt pasaulei, un kopš tā brīža neviens nedz viņus pašus, nedz viņu lidaparātu nav redzējis. Pēc vairākuma domām, lidmašīna avarējusi kaut kur Klusajā okeānā, netālu no Haulenda salas.

Nesen presē gan parādījās jauna Ērhartes pazušanas versija. 1940. gadā Nikumarori salā Kiribati ticis atrasts kāda cilvēka skelets. Pēc tā laika uzmērījumiem un cilvēkiem pieejamās zināšanas secināts, ka tās ir neidentificejama vīrieša atliekas. Skeleta kauli kopš tā laika esot gājuši zudumā, taču tagad pēc 1940. gadā veiktajiem kaulu mērījumiem izteikta hipotēze, ka šāds pieņēmums varētu būt bijis aplams. Organizācija ar nosaukumu Vēsturisko lidaparātu meklēšanas grupa (Group for Historic Aircraft Recovery) mērījumus nodevusi diviem antropologiem (Karenai Bērnsai un Rihardam Jancam no Tenesijas Universitātes), un tie secinājuši, ka tā tomēr, visticamāk, bijusi sieviete, turklāt ar izteikti lielām plaukstām. Dažos Ērhartes foto esot redzams, ka plaukstas viņai patiesi bijušas lielas, un tas ļāvis izteikt minējumu, ka, Ērharte, iespējams nav gājusi bojā okeānā, bet gan kā Robinsons – cenšoties izdzīvot uz vientuļas salas.

#

Kopā ar Jeļenu Glazovu, Andru Manfeldi un Raimondu Ķirķi piektdien piedalījos pasākuma "Femme Forte" Raiņa un Aspazijas mājā Baznīcas ielā. Pasākums tika veltīts Aspazijas jubilejai, kas būtu svinama 16. martā. Pirms savas prozas vai dzejas lasījuma bijām lūgti katrs pastāstīt par kādu spēcīgu sievieti. Sapratu, ka nevēlos sanākušos "iepazīstināt" ar jau zināmu vēsturisku personu, tāpēc mana izvēle bija kādā 20. gadu avīzē uziets stāsts par Madi Ziediņu: "Viņas tēvs pirmais apmeties Tilžas mežos un tur uzcēlis mājas. Reiz pusnaktī tēvs saucis Madi, kas gulējusi kūtiņas augšā, lai ceļas riju kult. Made, lecot no kūtiņas, uzlēkusi virsū vilkam, kas kasījis smiltis kūtiņas pasienā, lai tiktu pie aitām. Vilks pārbijies un ar meitu mugurā aizskrējis soļus 20, līdz pārbijusies meita nokritusi un tā paglābusies no briesmām."

Avīzē Made ar šo stāstu un ģīmetni bija iekļuvusi tāpēc, ka pēc atgadījuma ar vilku viņa bija nodzīvojusi vēl ilgu mūžu, un nu jau viņai apritēja 107 gadi. Simts gadi ir galējā robeža, ar kuru parasti iezīmējam laika nogriezni, ko iespējams aptvert viena cilvēka mūža garumā, un tāpēc droši vien īpašu vērību izpelnās ikviens, kam paveicies to pārvarēt. Šogad svinam Latvijas simtgadi, taču mums vairs nav neviena dzīva savas valsts dibināšanas acu liecinieka. Madei Ziediņai bija paveicies ne vien izsprukt sveikā no sastapšanās ar vilku, bet droši vien arī pieredzēt daudzas citas viņas līdzcilvēkiem vairs neaizsniedzamas lietas. Kāda bija celšanās naktī, kad vajadzēja doties kult riju? Un kā viņa atcerējās dzimtbūšanas atcelšanu? Neko no tā mēs, protams neuzzināsim, mums ir tikai šis stāstiņš un, visticamāk, viena vienīga Mades fotogrāfija, kas uzņemta jau vecumdienās. Tomēr par to ir interesanti domāt.



Pauls Bankovskis

Pauls Bankovskis ir rakstnieks un publicists, vairāku romānu un stāstu krājumu autors. Šobrīd raksta romānu par pasaules vēsturi no ļoti tālā nākotnē dzīvojošu cilvēku skatu punkta, vaļasbrīžos nodarb...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!