Tu esi atbildīgs par to, ko tu lasi. Palīdzi savākt 20 000 eiro līdz 16. novembrim.

 
Sabiedrība
27.07.2018

Par droši kontrolētu ēšanu

Komentē
0

Kāpēc ēst ir svarīgi

Aizejot ciemos, ir nepieklājīgi neēst. Nepagaršojot pa mazlietiņam no visa, kas atrodas uz galda, var visai viegli aizvainot galda (un mājas) saimnieci un līdz ar to arī saimnieku. Ja pie galda sēž vairākas saimnieces, obligāti ir jāpagaršo arī otrās saimnieces (bieži vecāsmātes) gatavotais (bieži pīrādziņi) un jākomentē ēdiens atsevišķi, protams, piesargoties, lai kādas saimnieces ēdmaņu neizceltu priekšplānā. Aizejot ciemos, nevajadzētu ēst pārāk maz, citādi kāds var noprast, ka ēdmaņa nav izdevusies. Aizejot ciemos uz vietu, kur tiek patērēts alkohols, visticamāk, arī pašam neizdosies izsprukt bez kādas glāzītes iztukšošanas. Ko tad tu tā nedzersi, ja visi dzer, neesi pat pie stūres.

Mēs dažkārt nemaz nenovērtējam, cik ļoti tāda pavisam vienkārša lieta kā ēšana un dzeršana mūs satur kopā. Kopējas maltītes atjauno ģimenes saites, un kopēja piedzeršanās līdz nemaņai atrisina ne vienu vien problēmu. Uzaicinot kādu kolēģi uz kopīgu pasēdēšanu otrā stāva kafejnīcā, var aizsākties draudzība. Neuzaicinot kādu uz blakuskvartāla ķīniešu pagrabiņu pēc darba, būs ļoti iespējams, ka pēc gada šis kāds jau strādās citā darbavietā, cerams, kolektīvā, kas viņu neizslēgs. Sociālā līmenī ēšana un dzeršana nekad nav nenozīmīgs akts. Ierodoties jaunā vietā, itin viegli iespējams iezīmēt savu vietu vai nevietu esošajā kolektīvā, paņemot var nepaņemot kūciņu no kopējās kastes. Pat nacionālā līmenī tam, ko ēd un kā ēd, ir liela nozīme, un katrs kārtīgs latvietis itin labi zina, ko ikdienā un svētkos ēd un ko neēd katrs kārtīgs latvietis. Un tieši tādēļ ēšana un dzeršana, kas ir saistīta ar katras sabiedrības, arī Latvijas sabiedrības kultūras pamatiem, ir ārkārtīgi kutelīgs temats. Un viss, kas ir saistīts ar ēšanas paradumu maiņu (līdzīgi kā ar atkritumiem, starp citu), ir vājprātīgi neērts. Tas, ko mēs sevī liekam iekšā, un tas, ko aiz sevis atstājam, ir tiešā veidā saistīts ar tām ētikas, estētikas sistēmām, kuras apzināti vai neapzināti pārstāvam, tām vērtību un morāles normām, kuras atspoguļojas mūsu pieņemtajos lēmumos un mūsu izdarītajās izvēlēs ik dienas. Tādēļ veģetārisms un vegānisms, iespējams, ir tāds kā jaunais punk. Tās ir pavisam jaunas ticīgo kopienas, kas izjauc sabiedrību pašā kodolā, nekaunīgi pieduroties pašiem tās fundamentiem, tam, ko mēs darām bieži un daudz, tam, ko mēs ēdam un kā mēs to ēdam.

Kāpēc ir svarīgi kontrolēt, ko ēd citi

Daži gadījumi, kas saista uzmanību, ir Ikšķiles Brīvās skolas lieta, pēdējā laikā plašsaziņas līdzekļos parādījušies raksti, kas veltīti vecākiem, kuru bērni pēkšņi nakts laikā ir pārtapuši par tādiem, kas nu nepieskaras ne gaļai ne piena glāzei, kā arī pats pēdējais – Dziesmu svētku – gadījums, kuru organizētāji bija strikti un ēdienkarti nemainīja. Es brīnos, ka neviena partija šīs sabiedrībā radušās bailes vēl nav iedomājusies ekspluatēt, vācot savu elektorātu oktobra vēlēšanām, jo bailes sabiedrībā ir radušās pavisam uzskatāmas. Un tas šķietami leģitimizē opciju, ka var taču arī aizliegt. Vismaz publiskajā telpā liekot visiem darīt ar saviem ķermeņiem tikai normatīvo, atkāpes nepieļaujot. Jo vienmēr ir sajūta, ka, pieļaujot vienu mazu atkāpi no ierastajām kultūras normām, kā lavīna sekos pārējās: burkāns gaļas vietā šodien, anarhija rīt. Blakus sociālajiem argumentiem ir arī individuālie, par kuriem ir jau rakstīts, bet es nebaidīšos mazliet atkārtoties. Arī individuālie argumenti, līdzīgi kā sociālie, ir saistīti ar ētiku. Ēst veģetāri vai vegāni nozīmē just empātiju pret dzīvniekiem, just atbildību pret vidi. Ēst veģetāri vai vegāni pie kopējā (gaļēdāju) galda nozīmē parādīt pārējiem, ka viņos nav ne empātijas, ne rūpes par vidi, ne līdzcietības pret dzīvnieku nāves aktu. Tas nav tik vienkārši kā nepatērēt glutēnu vai alkoholu, argumentējot ar veselības uzturēšanu. Tādēļ šajā gadījumā sabiedrību ir nobiedējis ne tikai jaunais vai citādais. Viss jaunais vai citādais, vai tā būtu ādas krāsa, sveša valoda, paradumi vai vizuālais izskats, liek justies nedroši, jo, dzīvojot kādā sabiedrībā, drošību rada tas, ka šī sabiedrība ir saprotama un paredzama. Rezumējot – dzīve vēl neparedzamāka un nedrošāka kļūst, ja kāds no malas sāk šķīdināt tās ētikas un morāles normas, kas līdz šim šķitušas pašsaprotamas un pierastas. Ētiski un pareizi mūsu sabiedrībā ir paēst labi un labi pabarot savu ģimeni. Kur tajā visā iederas auzu piens un tofu? Piedevām visbiežāk šīs jaunās ētiskās un morāles dimensijas izpētīt tiecas tieši jaunākās paaudzes cilvēki. Un tiem, kas dzimuši Latvijā 90. gados, par paaudžu konfliktiem nav daudz jāstāsta. Katru reizi, kad kāds jauns cilvēks "zina labāk", tas anulē bijušo paaudžu zināšanas un vērtības, radot traumu – nevajadzības un nevērtības sajūtu. 90. gados dzimusī paaudze īpaši labi sapratīs šo sajūtu, jo ir taču jācīnās ne tikai ar vecuma diversifikāciju, bet arī ar citu izpratni par 1) tehnoloģiju un 2) politekonomisko un sociālo realitāti. Iepriekšējai paaudzei nebija ne interneta, ne brīvas valsts, kas rada vēl lielāku sabiedrības noslāņošanos. Un pētniecībā šie apstākļi varētu tikt skatīti kā attaisnojoši, taču ārpus akadēmijas ir arī reālā pasaule, kurā visi apstākļi, attaisnojošie vai neattaisnojošie, rada sekas.

Kāpēc ir svarīgi kontrolēt, ko citi neēd

Sekas var būt interesantas. Pat ja sevī iekšā likšanas un savu galaproduktu nobēdzināšanas akti nebūtu tik cieši saistīti ar ētiskajām paradigmām, nebūtu vieglāk kādam iestāstīt, ka dažkārt drīkst arī cilvēkiem ļaut darīt tā, kā viņiem pašiem patīk: neatkarīgi no dzimuma, vecuma vai ādas krāsas. Ir grūti pastāstīt, ka tevi diskriminē, ja tu atbalsti pavisam jaunu, nepierastu ētikas modeli, kura eksistences vajadzībai vēl neviens nav tā īsti gatavs noticēt. Jo ir taču visi vecie modeļi, kas lieliski strādājuši arī līdz šim. Un, jā, protams, tas, ka šogad Dziesmu svētku mēģinājumu laikā kāds veģetārietis ieēda kādu sliktas kvalitātes sponsora X cīsiņu, tiešām nekādu būtisku kaitējumu nenodarīja. Ēšanā, kā iepriekš noskaidrojām, ir daudz politikas, ir gan uzvaras, gan zaudējumi, gan kompromisi un tie savas kultūras un sabiedrības miera labad ir jāpieļauj visiem, arī neierastākēdājiem. Ja negribi izjaukt ģimenes kopības sajūtu, apvainojot vecmāmiņu, pīrādziņu apēdīsi, arī būdams jau pieēdies līdz nelabumam, un, ja gribi iekļauties jaunajā darba kolektīvā, kopā ar citiem aiziesi pusdienas paēst uz ķīniešu pagrabiņu, pat tad, ja no domas vien par ķīniešu virtuvi tev metas nelabi. Taču valsts mērogā ar šādām lietām vairs nav tik vienkārši. Ir robežas tam, cik ļoti sabiedrība, lai cik stipri būtu tās kultūrā balstītie argumenti, drīkst iejaukties indivīda privātajās izvēlēs – ko darīt ar savu ķermeni. Tiesības ēst vienā vai otrā veidā ir līdzīgas tiesībām ziedot olšūnas. Publiski baidīties, ka, dodot otram šādas tiesības, tiks šķīdināta sabiedrība strukturālā līmenī, ir viens, taču aizliegt otram šo brīvību – darīt ar savu ķermeni lietas pēc saviem ieskatiem, pat ja tas nekaitē citiem, atsevišķos gadījumos var tikt uzskatīts par nedemokrātiskas sabiedrības pazīmi. Tā tiek arī dota zaļā gaisma tiem, kuriem ir tendence savas bailes no uzbrukuma mazināt, laikus dodot pretuzbrukumu.

Baiļu veicināšana sabiedrībā pārsvarā rada agresiju. Tādēļ, pirms pateikt stingru "nē", vienmēr ir derīgi uzdot sev jautājumu – vai tiešām otra vēlmi brīvi izvēlēties nerespektēt ir neizbēgami? Vai tomēr šī nevēlēšanās otram šādu brīvību sniegt ir tīrs, neracionāls aizspriedums, kam tikai paša bailes steidz piemeklēt visus pasaules argumentus, lai tikai leģitimizētu šo aizliegumu. Piemēram, konkrētajā Dziesmu svētku gadījumā jautājumus rada arī tas, ka, visiem nosakot vienotu ēdienkarti, izslēgti tika ne tikai dažādo pārtikas "kaprīžu" īpašnieki, bet arī dalībnieki ar "nopietnajiem" argumentiem, piemēram, dažādām pārtikas alerģijām. Vai "slimie", tāpat kā "kaprīzie", arī nav nekādi īstenie latvieši, kuriem atļauts piedalīties savas latviskās identitātes publiskā performēšanā? Protams, es ticu, ka šīs manas bažas ir nepamatotas un maģiskā metode, kas saucas "ārsta zīme", glābs cilvēkus no neticīgajiem arī šajā gadījumā. Iespējams, protams, ir arī tas, ka drīz jau mēs būsim nobijušies tik ļoti, ka drošības labad izslēgsim no sabiedrības visus aizdomīgi neiederīgos. Kā nekā – "kaprīzie" pēkšņi var sākt izlikties par "slimajiem" un otrādi, un tad cerības uz drošu, paredzamu sabiedrību tiks neatgriezeniski zaudētas pavisam.

Krista Anna Belševica

Krista Anna Belševica studē, raksta un dzejo.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0
Ziedo "Satori" darbībai!