Foto - Ilmārs Šlāpins
 
Blogs
30.04.2018

Par domām un darbiem. No dienasgrāmatām

Komentē
0
Saglabā

Rakstniecība kā pamatdarbs var izrādīties ļoti dārgs vaļasprieks, to jums apliecinās ikviens, kurš kādā dzīves posmā nolēmis ar sarakstīto ne vien papildināt tādu vai citādu literatūras vēsturi, bet arī savilkt galus, nopelnīt dienišķo maizi, piepildīt ģimenes budžetu, nomaksāt kredītu vai pat veikt regulāras iemaksas privātā pensiju fondā. Lai gan rakstīšanu latviešu valodā lasītāju nelielā skaita dēļ var uzlūkot par īpaši ekstrēmu sporta veidu, izrādās, naudas un sarakstīto apjomu attiecības ziņā tā nav nekas unikāls. "Kurš gan var atļauties rakstīt?" nesen esejā "Cik vērts ir vārds?" retoriski vaicāja rakstnieks Malkolms Heriss. Amerikāņu žurnālos honorāri neesot kļuvuši lielāki kopš 20. gadsimta 50. gadiem, un pat tādos izdevumos kā "The New Yorker" strādājošiem štata žurnālistiem netiekot nodrošināta veselības apdrošināšana, par ārštata autoriem nemaz nerunājot.

"Gandrīz pirms simts gadiem rakstnieks vārdā Rings Lārdners vēstīja, ka "labāk rakstīs žurnālam "The New Yorker" saņemot piecus centus par vārdu, nekā "Cosmpolitan" – par to pašu saņemot dolāru,"" rakstīja Heriss un piebilda, ka ir grūti iztēloties kādu citu profesiju, kurā vēl aizvien par faktiski identisku darbu pastāvētu tik liela saņemamās samaksas gradācija.

Ārštata autoru darba samaksai veltīts visai maz pētījumu, tāpēc ir grūti izdarīt kaut kādus salīdzinājumus, nonākt pie kaut kādiem secinājumiem. 2001. gadā ASV Nacionālā rakstnieku savienība tomēr šādu pētījumu bija veikusi, un tajā tika noskaidrots: lai gadā nopelnītu ap 50 000 dolāru (vidēja maksa par mācībām koledžā), autoram, kurš saņem 1 dolāru par vārdu, ik mēnesi ir jāspēj izdomāt, uzrakstīt un kādam pārdot vismaz 3000–5000 vārdu. Ņemot vērā inflāciju, mūsdienās viņam par šādu pašu vārdu apjomu būtu jāsaņem 1,4 dolāri. Vairums ārštata autoru līdz šādam apjomam nemaz netiek, un, kā noskaidrojis Heriss, lielākā daļa saņem 25–50 centus par vārdu, lai gan pati maksāšana par vārdu skaitu vairs neesot modē: vairums autoru samierinoties ar fiksētu summu par 1000–2000 vārdu apjoma rakstu, un šī summa esot aptuveni 500 dolāru. Tas ir naudas apjoms, ar kādu rakstītāji varēja rēķināties jau 1977. gadā, kad dolāra vērtība bija ievērojami augstāka un tātad vērtīgāks bija arī katrs vārds.

Pilnīgu ziņu par Latvijas ārštata autoru – rakstnieku, žurnālistu, scenāristu, reklāmas tekstu rakstītāju, tulkotāju u.c. – darba samaksu man nav, taču domāju, ka mūsu liktenis nav necik labāks un daudzi honorāri ir tādi paši kā pirms desmit divdesmit gadiem. Šur tur, iespējams, tās pašas summas, kas reiz tika izmaksātas latos, nemanot pārvērtušās eiro, bet rakstītāji to kaut kā nebūt piecieš, jo, kā redzējām no Ringa Lārdnera rakstītā, mūs uz priekšu dzen ne tikai naudā pārvēršami vārdi vai rakstu zīmes, bet arī tādas naudā neizmērāmas lietas kā atzinība, azarts un prestižs.

###

Reizēm gadās uzmācīgas domas, no kurām netiec vaļā, un tad tās dubultojas un trīskāršojas ar katru mēģinājumu no tām atbrīvoties. Tā kādudien, sēdēdams lidmašīnā vēl pirms pacelšanās, kā man pašam šķita, pamanīju spārnā plaisu. Ne jau lielu: kādus 15–20 centimetrus garu, toties tieši virs dzinēja. Tā kā šāda modeļa pasažieru lidmašīnām dzinēji ir piekarināti zem spārniem, tūdaļ pat savā prātā izgudroju, ka jau pēc tam, kad lidmašīna būs pacēlusies gaisā, dzinējs ar brīkšķi no spārna nolūzīs, un tad jau arī visa pārējā lidmašīna izjuks pa gabaliem.

Kā apstiprinot manas aizdomas par lidostas darbinieku un aviosabiedrības ļaužu nevērību, pa logu redzēju kādu vīriņu, kurš, ietērpts zaļā signālkrāsas vestē, domīgi apstaigāja lidmašīnu no visām pusēm un novērtēja tās stāvokli – bet tikai no apakšas jeb vēdera puses. "Vajag pakāpties un palūkoties arī no augšas," es gribēju viņam uzsaukt. "Vai tiešām jūs neredzat, ka spārnā ir plaisa?!" man gribējās kliegt. Bet es klusēju, un viņš, protams, nekur nepakāpās – tāpat apmierināts ar redzēto aizgāja savās gaitās.

Kaut kur reiz biju lasījis, ka daudzi no pasažieru aviopārvadājumos pieņemtajiem drošības noteikumiem un pasākumiem esot dzimuši tāpēc, ka tieši pasažieri esot visvērīgākie briestošas vai jau nobriedušas nelaimes vēstneši. Tāpēc, piemēram, nolaižoties ir obligāti jāatver logu aizbīdņi, jo kurš gan cits – ja ne allaž modrais pasažieris – pirmais pamanīs liesmu apņemtu dzinēju vai vēl kādu nebūšanu.

Saskaņā ar šo teoriju man būtu bijis uzreiz jāuzrunā kāda lidmašīnas stjuarte un plaisa jāparāda, taču kaut kas no šādas rīcības mani atturēja. Vispirms jau tās bija šaubas par to, vai tā maz ir plaisa. Nebija grūti iztēloties, kas notiktu, ja es būtu sacēlis trauksmi, bet izrādītos, ka nekādas plaisas tur nemaz nav un tas vienkārši ir kaut kāds eļļainu netīrumu pleķis. Reiss tiktu atcelts, visiem pasažieriem būtu jāizkāpj no lidmašīnas, tiktu izkrauta arī viņu reģistrētā bagāža. Daudzi no viņiem nokavētu savu tālākceļošanu ar savienotajiem reisiem, tāpat tiktu izjauktas neskaitāmas biznesa tikšanās vai varbūt pat uzņēmējdarbības veiksmes stāsti. Apdraudētas varētu tikt arī daža laba ģimeniskās vai vēl kā citādi privātās attiecības. Iespējams, salūztu pat kāda sirds vai liktenis. Un vainīgais grēkāzis visās šajās nepatikšanās būtu paranoiskais es. Muļķa es.

Tomēr tā varēja būt īsta plaisa, un tad lidmašīna tik tiešām kādā lidojuma brīdī varētu izjukt pa gabaliem. Izdzīvojušo šādā gadījumā, visticamāk, nebūtu, un nekāda lidmašīnas "melnā kaste" nepalīdzētu noskaidrot, ka patiesībā visu šo cilvēku un arī pats savas bojāejas vaininieks esmu bijis es, kas plaisu gan pamanījis, bet nav laikus par to nevienu brīdinājis. Šīs pārdomas vēl satraucošākas vērta fakts, ka tā bija viena no pavisam jaunajām lidsabiedrības lidmašīnām, un vai gan nav dzirdēts, ka jaunas un kārtīgi nepārbaudītas lietas reizēm mēdz salūzt vai sabojāties pat krietni vēl ātrāk nekā ilgu laiku un uzticami kalpojušās?

Pastāvēja vēl trešā iespēja – neviena cita nepamanītā plaisa tur varbūt bija, taču liktenīga tā izrādītos nevis šajā lidojumā, bet gan kādā no nākamajiem. Par notikušo es uzzinātu tikai no ziņu portāliem, un visu atlikušo mūžu varētu mocīties sirdsapziņas pārmetumos par liktenīgo neizlēmību.

Bet, kad lidmašīna laimīgi nolaidās Rīgas lidostā, ārā jau bija satumsis, nekāda plaisa vairs nebija redzama. Vai varbūt es vienkārši šādi mēģināju sevi mierināt un apklusināt savas sirdsapziņas balsi.

###

Vienā no Ināras Kolmanes jaunās un ļoti aizkustinošās filmas "Bille" epizodēm bērni pagalmā aprok bundžu ar dažādiem dārgumiem. Kā noprotams, depozīts paredzēts nākotnes vēsturniekiem – pat ja tie būtu šie paši bērni tikai dažas dienas vēlāk.

Par to, kā dzīvojuši ļaudis pagātnē, mēs esam ieraduši spriest pēc viņu atstātām cilvēcīgām pagātnes liecībām – trauku lauskām un atkritumiem, kauliem apbedījumos, rotām, ēku pamatiem u.tml. Krietni vien grūtāk kaut ko uzzināt ir par laikiem vēl pirms 300 000 gadiem, kad pie apvāršņa pirmoreiz parādījās Homo Sapiens, jo tā ir tik tāla pagātne, ka no tās nekādu liecību par saprātīgu būtņu eksistenci uz Zemes nav palicis. Taču, izrādās, pastāv pazīmes, pēc kurām ir iespējams izteikt vismaz pieļāvumu, ka vēl pirms mums uz Zemes varētu būt dzīvojušas viena vai pat vairākas citas industriāli attīstītas civilizācijas. Šādu minējumu pamatā ir mūsu pašu nepārtraukti atstātie nospiedumi uz planētas virsmas – piemēram, pēdas, ko atstāj intensīva mākslīgā mēslojuma izmantošana lauksaimniecībā, aizrautīga fosilo kurināmo dedzināšana un oglekļa dioksīda ražošana. Dažiem zinātniekiem šķiet, ka līdzīgas pēdas viņi redz arī iežu slāņos, kas noguluši vēl krietnu laiku pirms saprātīgā cilvēka parādīšanās.

###

Laimīgi nolaidies Rīgas lidostā, kāpu taksometrā un braucu uz mājām. Tumsā visgarām zibēja izgaismoti dažādu krāsu logotipi. Zināms, ka grafisko dizaineru vidū pastāv jēdziens "logotipu kapsēta" – ar to tiek saprasts laukums uz plakātiem vai citām virsmām, kurā nepieciešami tiek izvietoti visi pasākuma sponsoru un atbalstītāju logotipi. Nemanot vien par šādu logotipu kapsētu, kā šķiet, ir pārvērtusies visa Latvija vai vismaz Pierīga. Katrs visknipucītīgākais kantorītis vai veikaliņš ir bijis tik pašapzinīgs, ka spējis nolīgt grafisko dizaineri (vai viņam līdzīgu personu), kura uzdevums ir bijis radīt mazā "zīmola atpazīstamību" starp tādiem lielajiem brāļiem kā "Circle K" vai "BMW". Pieticība nepavisam nav modē, jo katrs šāds uzraksts naktī ir arī jāizgaismo, lai spīd pa gabalu, un tā nu viss mirdz ziļi zaļi sarkani baltās ugunīs.

Pauls Bankovskis

Pauls Bankovskis ir rakstnieks un publicists, vairāku romānu un stāstu krājumu autors. Šobrīd raksta romānu par pasaules vēsturi no ļoti tālā nākotnē dzīvojošu cilvēku skatu punkta, vaļasbrīžos nodarb...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!