Iežūpo šodien, iežūpo rītu,
Un, ja nav naudas – dos tev uz krītu.
Veidenbaums
Dzeru agdamu, kad ir beidzies kontā piķis
Līdz es konvulsijās raustos tā kā neirotiķis
Singapūras Satīns
To, ka latvieša cilvēks ar grādīgajiem dzērieniem ir stipri uz "tu", jau 18. gs. visai tieši un nesaudzīgi norāda vācbaltu publicists Garlībs Merķelis, kurš savā grāmatā "Latvieši" dzeršanas ligu izceļ kā "otru vispārēju latviešu tautas pazīmi". Šim netikumam Merķelis atrod cēloni latviešu nožēlojamajā dzimtcilvēku dzīves situācijā kā vienīgo iespēju aizmirst par savas niecības postu, un saviem lasītājiem uzbur patiesi apokaliptisku ainu: "Maigi uzupurēdamās, mātes dalās pasniegtajā degvīna glāzē ar saviem zīdāmajiem bērniem. Četrpadsmit gadu veci zēni un meitenes dzer degvīnu, nesaviebjot seju; un starp vīriešiem un sievietēm reti atradīsim tādus, kas nepiedzertos katru svētdienu, it sevišķi tad, kad viņi bijuši pie dievgalda." (Neaizmirsīsim, ka tieši vācu muižniecība izvērsa alkohola ražošanu un krogu kultūru nacionālā mērogā kā lielisku ienākumu gūšanas līdzekli, taču par zemnieku nodzeršanos viņi paši arīdzan dabūja sev kost pirkstos.) Merķelis, protams, var naivi cerēt, ka līdz ar dzimtbūšanas atcelšanu un latviešu nacionālās pašapziņas nostiprināšanos dzeršana no tautas gēna gaisīs kā dūmi, bet, kā labi zināms, ne nu gaisa, ne kā, latvju bāleliņi tāpat turpina dzert gan pēc brīvlaišanas, gan pēc 1905., gan pēc 1918. gada un visiem pārējiem svarīgajiem gadiem. Vēl pagājušā gada nogalē kādā intervijā pašmāju narkologs Jānis Strazdiņš skumji secina, ka latviešiem alkoholisms ir iedzimts un pārmantots vairākās paaudzēs, bet pati alkohola lietošanas kultūra esot ļoti zema. Tomēr nevajadzētu domāt, ka alkohola patērēšana latviešu vidū arvien tiek atstāta bīstamā pašplūsmā, atmetot viņiem ar roku kā bezcerīgam grēku vētrās kritušam dvēseļu mežam. Vācu mācītāji, kuriem esam lielu pateicību parādā par latviešu literatūras un valodniecības pirmsākumiem, iegulda krietnus pūliņus brandavīna un alutiņa slacītajās pļavās noklīdušo avju uzvešanā uz pareizā ceļa. Domājams, tieši no kristīgās tradīcijas atkarību nosodīšanā veidojas pamati pašu latviešu organizētai atturībnieku kustībai un pret alkoholu vērstajai sabiedriskajai domai, kas aizsākas līdz ar brāļu draudzēm un aktīvi turpinās 20. gadsimtā.
Pirms simt gadiem "Rīgas Latviešu Avīzes" 12. augusta numurā starp galvenokārt karam un politiskajām norisēm veltītajām ziņām publicēts arī ķīmijas studenta, vēlākā profesora un dažādu grāmatu autora Jāņa Krustiņsona raksts "Kāpēc denaturētais spirts nav dzerams?", kas, neraugoties uz tā šķietami zinātnisko ietvaru, vēlas atturēt apreibināties kāros tautiešus no pārsteidzīgas bojāejas, dzerot šķidrumus, kas paredzēti pavisam citiem mērķiem. 1918. gada augusts ir ļoti "karsts" laiks pasaules ģeopolitikā, tikko noslēgusies ļoti svarīgā Amjēnas operācija, kurā Antantei izdodas pārraut vācu armijas pretestību un mainīt kara gaitu (pateicoties tanku izmantošanai), tikmēr Krievijā pilnā sparā turpinās revolūcijas grieži. Līdz Latvijas valsts dibināšanai vēl atlikuši vairāki mēneši, taču rūpes par tautas veselību ir mūžam aktuālas. Krustiņsons savu vēstījumu iesāk ar skeptisku atziņu Merķeļa garā: "Mūsu dažādo tautu vidū ir daudz cilvēki, kuri tik stipri pieraduši pie reibinošiem dzērieniem, ka iztikt bez viņiem tie nav spējīgi. Degvīnam trūkstot, tie gatavi dzert visu, kas kaut cik ož pēc spirta." Pirmskara Eiropā alkohols ir ļoti lēts un viegli pieejams apreibināšanās līdzeklis, bet kara sākumā tā patēriņš strauji pieaug vispārējās psiholoģiskās spriedzes ietekmē, arī militārais personāls lieto alkoholu kā līdzekli drosmes iegūšanai un sajūtu notrulināšanai. Britu karavīri saņem tā saukto "ruma devu", aptuveni trešdaļu pintes katru nedēļu, lai palīdzētu izturēt drausmīgos apstākļus izrakumos. Franču karavīriem, protams, tiek piešķirta dienas vīna deva – parasti tas ir puslitrs visai zemas kvalitātes sarkanvīna. Vācu ierakumos kareivja norma ir puslitrs alus, 250 ml vīna vai 125 ml brendija vai degvīna. Mākslinieks Oto Dikss savu kara pieredzi raksturo šādiem vārdiem: "utis, žurkas, dzeloņstieple, blaktis, lādiņi, bumbas, izrakumi, līķi, asinis, šņabis, peles, kaķi, gāze, artilērija, mēsli, lodes, mīnmetēji, uguns, tērauds", bet Stefans Cveigs vēlāk piemetina, ka "bija iespējams karot bez sievietēm, bez munīcijas, pat bez nocietinājumiem, bet ne bez tabakas un nepavisam ne bez alkohola". Ne velti daudzi no mājās pārnākušajiem karavīriem kļūst par rūdītiem alkoholiķiem. Hemingveja romānā "Ardievas ieročiem" alkohola lietošana pieminēta teju katrā nodaļā, ko vainago galvenā varoņa – leitnanta Frederika Henrija – mīlestības pilnie ditirambi viskijam. Nerunāsim nemaz par Remarka varoņu hēdonismu labākajās carpe diem tradīcijās (vairāk gan raksturīgs darbiem par Otro pasaules karu). Pauls Beimers, romāna "Rietumu frontē bez pārmaiņām" galvenais varonis, kopā ar dienesta biedriem itin bieži iebauda alu, kas palīdz vīriem sajusties dzīviem un atslābināties. Artūrs Vanags no "Dvēseļu puteņa" uz viņu fona ir teju vai atturībnieks, kuram kaujas laukā sanāk nogaršot vien mazliet vāciešiem nočieptā ruma, kam uzreiz tiek veltīti atzinīgi vārdi: "Rums atveldzējis mūsu sagurušās sirdis un liek strāvot tīksmīgam sprindzīgumam cauri visiem locekļiem." Par alkohola radīto ietekmi uz kara gaitu uztraucas Lielbritānijā, Vācijā, Austroungārijā, Francijā un Itālijā, kur tiek veikti dažādi pasākumi un uzsāktas vērienīgas kampaņas alkohola patēriņa samazināšanai. Visradikālāko pieeju īsteno Krievija, kuras sastāvā tobrīd atrodas arī Latvijas teritorija, proti, jau 1914. gadā cars Nikolajs II izsludina prohibīciju un pilnībā aizliedz degvīna ražošanu un tirdzniecību. Tiek slēgtas 400 valsts darītavas un 28 000 alkohola veikalu (kas pamatīgi iesit pa Krievijas kabatu, nodokļu ieņēmumiem samazinoties par 30%), taču tas ir solis pretī katastrofai, jo iedzīvotāju vidū masveidā sākas alkohola darīšana mājās un dažādu iekšķīgai lietošanai neparedzētu vielu patērēšana. Krustiņsona raksts veltīts tikai vienai no šīs vērienīgās problēmas izpausmēm. Arī viņš norāda, ka izsludinātā prohibīcija ir vistiešākais iemesls tam, ka tauta dzer visādus draņķus: "Tikko kara sākumā degvīna izgatavošanu un pārdošanu krievu valdība aizliedza, pa bēniņiem un pagrabiem sāka rūgt kandža, bet it īpaši denaturētais spirts, kam līdz tam bija vienīgi tehniska nozīme, ieguva lielu piekrišanu dzērāju starpā." Krustiņsons iespējami vienkāršā valodā izskaidro lasītājiem atšķirības starp dzeramo spirtu un denaturēto spirtu, kā arī par pēdējā bīstamo ietekmi uz cilvēka organismu. Viņš norāda, ka tikpat bīstama dzeršanai ir arī politūra (laka koka priekšmetu pulēšanai) un odekolons, un, lai sniegtu labāku ilustrāciju sevis teiktajam, min arī konkrētu gadījumu no dzīves: "Oranienbaumā, Pēterpils guberņā, pie kādas tējnīcas atklāšanas saimnieks pacienājis savus viesus ar odekolonu. 20 cilvēki izdzēruši ceturtdaļspaini odekolona, un tās pašas dienas vakarā deviņi no tiem miruši." Šajā sakarā atmiņā ataust kāds Andreja Skaiļa stāsts, kura galveno varoni mīlīgi dēvēja par Puķaino, jo savā ēdienkartē viņš bija iecienījis vietējā ražojuma odekolonus ar dažādu ziedu aromātu.
Nopietnāka cīņa ar dzeršanu Latvijas guberņā sākas 19. gs. 90. gados, kad Rīgā, Jelgavā, Liepājā u.c. pilsētās tiek izveidotas pirmās atturības organizācijas. Asi pret žūpību 1905. gada revolūcijas laikā iestājas latviešu strādniecība. Arī lauku reģionos viena no prasībām daudzajās valdībai iesniegtajās petīcijās ir darīt galu vācu muižniecības alkohola ražošanas un tirdzniecības monopolam. Palīdzēt strādniekiem karā ar "zaļo pūķi" izvēlas filantrops Augusts Dombrovskis, kura uzbūvētais atturības biedrības nams "Ziemeļblāzma" tiek atvērts publikai jau 1904. gada augustā. Dombrovskis īpaši rūpējas par tautas izglītošanu, lai šņabja glāzes cilāšanu aizstātu ar kultūras patērēšanu, vairojot nacionālo pašapziņu un tautas emocionālo inteliģenci. Citas biedrības ir vairāk sociāli (atturības biedrības "Auseklis", "Rīts", "Apziņa"), evaņģēliski (Evaņģēliskā atturības biedrība, Rīgas evaņģēliskā "Zilā krusta" atturības biedrība) vai pārnacionāli, ārpus visiem pārējiem kritērijiem, (Vidzemes antialkoholiskā biedrība, Rīgas Labtempliešu sabiedrība) ievirzītas, taču kopumā to darbībai līdz Pirmajam pasaules karam ir visnotaļ niecīgs rezultāts. Dzeršanas posts šajā laika periodā parādās arī latviešu literatūras lappusēs, kur populārākās alkoholisma iniciētās traģēdijas laikam gan būs Blaumaņa radītie Edgara un Krustiņa dzīvesstāsti. Ievērojami skarbākos toņos šo tēmu apcer naturālisma literatūras iedvesmotie Augusts Deglavs un Andrejs Upīts. Viņu agrīnajos darbos alkohola iedarbībai uz cilvēka ķermeni un saprātu atvēlēta ievērojama nozīme, un īpaši šeit jārunā par Upīša romāniem "Sieviete" un "Zelts", kā arī Robežnieku cikla pirmo darbu "Jauni avoti". Deglavs ne tikai rakstīja par alkohola ietekmi uz strādniekiem un zemniekiem savā prozā, bet arī aktīvi iesaistījās pretalkohola biedrībā "Auseklis", izdeva tās rakstu krājumu un tulkoja latviski dažādas brošūras, piemēram, "Modernu strādnieku kustība un alkohola jautājums" (1914) un "Alkohols un strādnieka sieva" (1910). Tomēr ne visi pirmskara laikā atturībai veltītie izdevumi ir tulkojumi, un krietni interesantāki, protams, ir pašmāju autoru sacerējumi. Kā viens no senākajiem, spriežot pēc LNB kataloga, jāmin ievērojamā katoļu garīdznieka Nikodema Rancāna darbs ar visai pretenciozo nosaukumu "Dzeršana latviešu nelaime" (1910) – lai cik glaimojoši tas būtu, jāatzīst, ka latvieši nav vienīgie šīs nelaimes piemeklētā tauta. Rancāns izvēlas lasītāja iebiedēšanas taktiku, aprakstot, ka "katram dzērājam ir sarāvusies un nodzeltējusi āda, sarkans vai zils deguns, kucēna acis un tāds pat prāts. Dzērājs smird no tālienes. Te viņš ir resns, apaudzis ar taukiem, te izkaltis kā žagars". Arī dzērāja dzīves tēlojumam spalvas talants nav žēlots, iztēlojot, kā "dzērājs krīt nelaimē: paliek par slimu, nabagu un ubagu, jumti cauri, pats visiem parādā. Sieva novārgusi un nokaltusi, bērni pliki un neapmācīti, pie lūpām tik vien kauli un āda…". Savā brošūrā Rancāns detalizēti apraksta alkohola izcelsmi, iedarbību un izraisītās slimības, daudz baisu lappušu ar vēl baisākām ilustrācijām veltīts arī dzērāju bērniem, tālāk seko alkohola iespaidā pastrādāto noziegumu uzskaitījums ("dzeršana un nedarbi") un, protams, sīki un smalki aprēķini par Latgalē alkoholam notriektajām naudas summām un izdzertajiem litriem. Noslēgumā neiztikt arī bez Bībeles citātiem par dzeršanas nosodījumu. Cits autors – Alfrēds Lipe – izvēlas krietni mierīgāku retoriku savā brošūrā "Cilvēces lāsts jeb dzeršana un alkohols", ko pats izdevis 1913. gadā. Šeit nav ne baisu ilustrāciju, ne spilgtu tēlojumu, lielāks uzsvars uz sausiem faktiem, piemēram, varam uzzināt, ka Vidzemē 1912. gadā pārdoti 1 312 704 spaiņi valsts degvīna par 11 185 496 rubļiem. Lai arī visi šie pūliņi, vadoties pēc pašu autoru sniegtajiem datiem, nekādus būtiskus uzlabojumus nedod, jo alkohola patēriņš gadu no gada tikai aug, tieši Pirmā pasaules kara sākums un cara valdības ieviestā prohibīcija ir ievērojams lūzuma punkts pretalkohola kustībā. Krievijā "sausais likums" ir spēkā līdz pat 1925. gadam, tikmēr jaunizveidotajā Latvijas Republikā cīņa ar dzeršanu turpinās ar jaunu, vēl nebijušu sparu. Jau 1920. gadā valdība spriež, vai neizsludināt jaunu "sauso likumu", vadoties pēc amerikāņu parauga, tomēr beigās lemj par alkoholisko dzērienu regulēšanas likumu, kas pēc dažiem gadiem izaug par slaveno "Likumu par žūpības apkarošanu", kas pēc plkst. 22.00 aizliedz pārdot jebkādus dzērienus, kuros alkohola daudzums pārsniedz pusotru procentu; vienlaikus tiek nodibināts īpašs Žūpības apkarošanas fonds, kura darbību pārrauga Iekšlietu ministrija un Izglītības ministrija. Visbargāk pret dzeršanu valsts un sabiedrība vērsās Ulmaņa autoritārā režīma laikā, kas, iespējams, skaidrojams ne tikai ar iedzīvotāju lielāku pietāti pret varu, bet arī paša Kārļa Ulmaņa atturībnieka slavu. Viņš jau 1914. gadā esot mudinājis: "No dzeršanas lai atsakās visi skolotie un tie, kuri dzīvē ieņem tādu stāvokli, ka uz viņiem raugās un viņu priekšzīmei seko daudzi citi. Lai no dzeršanas atsakās tie, kuriem ir uzticēts kāds amats draudzē, skolā, biedrībā, pagastā vai pilsētā. Lai tēvi un mātes teic un māca saviem bērniem, ka dzeršana ir cilvēces posts."
No pagātnes atgriežoties mūsdienās, jāatzīst, ka spirta riņķojums latvieša organismā turpinās tikpat dabiski kā ūdens riņķojums vidē, alkohola patēriņam ar katru gadu arvien pieaugot un laiku pa laikam nesmādējot arī dīvainas dziras. Bieži vien pie mūsdienu latviešu neprasmīgās dzeršanas kultūras tiek vainoti piecdesmit padomju okupācijas gadi, kuru laikā – tiesa kas tiesa – tautieši ne tikai iemanījās prasmīgi patērēt stiprinātos vīnus (populārākais un lētākais legālais apreibināšanās līdzeklis, kas, teiksim, "Agdama" formā savu popularitāti nav zaudējis joprojām), bet apguva arī spējas iegūt spirtu no tehniskās līmes BF (tautā sauktas par "Borisu Fjodoroviču") un ietriekt māgā bremžu šķidrumu. Mazliet vēlāk 90. gadu brīvības eiforiju organismā palīdzēja uzturēt daudz un plaši pieejamais spirts "Royal" (dēvēts par "klavierēm"), kura litru melnajā tirgū varēja nopirkt par nieka pusotru latu. Bet pašbrūvētā alkohola darīšana un nelegālā tirdzniecība laikam gan bijusi dzīva visos laikos un pie visām valdībām. Arī Krustiņsona rakstītais apliecina, ka latvieša organisms pat pirms simt gadiem bija atvērts dažādiem eksperimentiem ar reibinošiem un potenciāli nāvējošiem šķidrumiem, un pietiek atminēties dažus vairāk vai mazāk traģiskus metilspirta lietošanas gadījumus pēdējās desmitgades laikā (smagākais 2013. gadā Jelgavā, kad mira seši cilvēki), lai skumji secinātu, ka nekur tālu savā apreibināšanās vēlmē kopš Merķeļa laikiem vis neesam izauguši. Taču, kā mēdz teikt, ir jātiecas pretim gaišajam, tāpēc noslēgumā lai optimismu un atturību palīdz vairot Seimaņa Putāna dzejolis "Atdzimšana", kas publicēts viņa savdabīgajā dzejas krājumā "Ļaunākais cilvēces ienaidnieks: pretalkaholiski dzejoļi tautai":
Tad tik atdzimsim,
kad byus uzvarāts
naidnīks lelōkais
inde: alkohols.
Tōdēļ visi, kas
ceiņas spējeigi,
nōkat ryndōs myus'
pret šū brīsmūni.
Stōstat jaunōtnei,
ka na varūnis
tys, kas pyrmū reiz'
dzer leidz dybynam.
Stōstat jaunōtnei,
ka taids – glēvulis,
kas nu glōzeites
navar atsateikt.
Tys tik varūnis –
styngru raksturu,
kō ļauns parodums
navar īspaidōt.
Par tū lelōks vēļ
varūņs tys, kas pats
nadzer, citim tū
īteic nadzert ar'.
Tad tik vōrdim byus
lelisks panōkums,
kad mes glōzeiti
poši nadzersim.
Pōrstōs ciļvēce
izdzimt tikai tod,
kod byus uzvarāts
nazvērs – alkohols.
4