Mums ir ierasts runāt par upuriem. Ja Dace tika piekauta, mēs teiksim "Dace ir piekauta", bet, ja Dace tika izvarota, mēs apgalvosim, ka "Dace ir izvarota". Abos gadījumos mums ir Dace un tas, kas ar viņu noticis. Abos gadījumos Dace ir upuris, un abos gadījumos mēs runājam tikai par viņu. It kā tas ir pareizi, jo upurim ir nepieciešams atbalsts un palīdzība. Bet sabiedrībā, kurā upuris bieži vien tiek vainots pie tā, kas ar viņu noticis, un atbildība par notikumu uzlikta uz upura pleciem, viss ir citādi. Sanāk, ka Dace kaut kur staigāja un nejauši tika izvarota vai iekļuva kautiņā. Viņai vajadzēja būt uzmanīgākai un nestaigāt tur, kur notiek "piekaušanas" un "izvarošanas". Tas, kas ar upuri notiek, kļūst par upura īpašību. Ir tāda sieviete Dace, un viņai ir īpašības. Pirmajā gadījumā īpašība ir tāda, ka viņa ir "piekauta", bet otrajā – viņa ir "izvarota". Viņai ir arī citas īpašības, piemēram, "Dace ir strādīga, ar humora izjūtu un piekauta" un "Dace ir skaista, enerģiska un izvarota". Dacei ir dažādas īpašības. Skaidrs, ja izvarošana ir Daces īpašība, tad Dace arī ir pie tās vainīga. Man, piemēram, tādas īpašības nav. Dacei ir. Cilvēks jau ir atbildīgs par to, kādas viņam ir īpašības. Vismaz tā ir ar daudzām īpašībām.
Izvarošana vai vardarbība savā veidā ir korelatīvi jēdzieni. "Korelatīvā jēdziena saturs tiek domāts tikai saistībā ar kādu citu priekšmetu. Šis nosacītais pāris savdabīgi ietilpst korelatīvā jēdziena saturā. Piemēram, jēdziena "vecāki" satura neatņemama sastāvdaļa ir doma par bērniem. Jēdziena "kukuļņemšana" attiecīgs denotāts eksistē tāpēc, ka pastāv kukuļdošana." [1] Nav jau tā, ka Dace izvaroja sevi pati vai ieskrēja ar galvu sienā. Piekaušana paredz to, ka ir kāds, kas piekauj. Izvarošana paredz izvarotāju. Piekaušana un izvarošana ir tikai tad, ja pastāv varmāka. Tādēļ teikums "Dace ir piekauta" ir nepilnīgs.
"Pēteris piekāva Daci" vai "Pēteris izvaroja Daci". Šeit parādās vēl viena persona. Persona, kuras dēļ Dace kļuva par upuri. Tieši Pēteris ir tas, kura dēļ Dacei paradījās īpašība "ir izvarota", un Pēteris ir tas, kura dēļ Dacei paradījās īpašība "ir piekauta". Tad daudzas lietas kļūst skaidrākas. Ar Daci viss bija kartībā līdz brīdim, kad Pēteris viņu izvaroja. Dace to negribēja, bet Pēteris gribēja un izdarīja. Dace negribēja tikt piekauta, to gribēja un izdarīja Pēteris. Vainīgs ir darītājs, un dīvaini, ka tik vienkārša doma ir tik grūti uztverama.
Dažreiz mēs kļūstam par objektiem. Situācijās, kad mūsu uzvedību, veselību un pat dzīvi nosaka citi, piemēram, kad iekāpjam lidmašīnā. Mēs nevaram ietekmēt pilotu, maršrutu. Pilots var būt vienīgais subjekts, un, ja viņš izlems izdarīt pašnāvību, ar lidmašīnu ietriecoties kalnā, pasažieriem nebūs iespējas ietekmēt viņa izvēli. Sēžoties lidmašīnā, mēs gribējām no punkta A tikt līdz punktam B. Mēs negribējām iet bojā. Tomēr labākajās upura vainošanas tradīcijās mums varētu teikt, ka lidmašīnas katastrofas upuri ir dīvainie cilvēki, kas pieņēma lēmumu sēsties lidmašīnā, kuras pilots izlēma izdarīt pašnāvību. Mums vajadzēja to paredzēt, saprast, paņemt izpletni, pārbaudīt pilota medicīnisko karti, nelaist pilotu lidot utt. Sekot lidojumam un, lidojot virs kalniem, lauzties iekšā pilota kabīnē, lai viņu apturētu. Galu galā, ir vilcieni un autobusi, un, ja dievs būtu gribējis, lai cilvēki lido, viņš tos radītu ar spārniem. Tātad tajā visā bija dieva griba.
Ja iepriekš rakstītais šķiet dīvains, tad runas par upuru vainu ir tieši tādas pašas. Līdzīgi ar citiem noziegumiem. Neviens cilvēks neiziet no mājas ar mērķi, lai ar viņu kaut kas notiktu. Neviena sieviete nevēlas, lai viņai uzbruktu. Sieviete precas ar vīrieti, jo viņa mīl šo vīrieti. Viņa neprecas, lai tiktu pazemota vai sista. Mēs gribam satikt cilvēkus, priecāties, draudzēties, bet mēs negribam ciest.
Seksuāla vardarbība ir saistīta ar personas gribu, ar darītāja gribu. Izvarotājs – seksuālais varmāka – vienmēr ir gatavs noziegumam. Es varu saprast cilvēku, kas, ieraugot svešu nepieskatītu mantu, pēkšņi saprot, ka viņam to vajag paķert. Mantas ir mantas, bet cilvēki ir cilvēki, un vardarbība pret cilvēku ir citādāka. Seksuāla vardarbība ir īpašs nozieguma veids. Lai cik dīvaini tas liktos, šis noziegums tikai daļēji ir saistīts ar seksualitāti, jo uzbudināts vīrietis var apstāties, "palīdzēt sev pats". Seksuāla vardarbība ir saistīta ar varu, ar varu pār citu, ar nelīdztiesīgām attiecībām starp dzimumiem. Un, kamēr mēs runāsim par to, ka "Dace tika izvarota", nekas nemainīsies. Vajag saukt lietas īstajos vārdos. "Pēteris ir izvarotājs un varmāka". Viņš ir vainīgs pie tā, kas notika ar Daci. Viņš ir atbildīgs. Viņš padarīja citu cilvēku par objektu un pielietoja savu varu pār upuri. Ko var darīt, lai apturētu Pēteri?
[1] Vedins, I. Loģika. Rīga: Avots, 2000, 48. lpp.
5