Viljams Bleiks "Ādams un Ieva atrod mirušo Ābelu", 1826.
 
Blogs
25.02.2019

Par citplanētiešiem un citiem zvēriem. No dienasgrāmatām

Komentē
0
Saglabā

Mākslīgā intelekta (vai vismaz daļēji mākslīgā intelekta) radīta literatūra nav nekāds jaunums. Jau pirms kāda laika uzvirmoja raizes un sašutums par interneta grāmatnīcu "amazon.com" pārpludinājušām "viltus grāmatām". Tie bija šauri specifiskām tēmām veltīti un parasti nesamērīgi dārgi izdevumi, kuros bija mehāniski apkopota vikipēdijā un citos publiski pieejamos bezmaksas resursos pieejama informācija. Šo grāmatu veidotāji un pārdevēji savu uzņēmējdarbību balstīja cerībā, ka pat viena, piemēram, smecernieku smeceru diametra īpatnībām veltīta un pārdota grāmata atpelnīs ieguldītās minimālās pūles un nesīs arī vērā ņemamus augļus.

Pirms pusotras nedēļas britu laikraksts "The Guardian" ziņoja, ka amerikāņu uzņēmēja un inženiera Īlona Maska atbalstītā bezpeļņas uzņēmumā "OpenAI" izlemts nepadarīt publiski pieejamu jaunāko mākslīgā intelekta programmu, kas paredzēta tekstu ģenerēšanai, jo šķitis, ka tā esot pārāk bīstama.

Jaunais uzņēmuma radītais mākslīgā intelekta modelis, kas nodēvēts par "GPT2", spējot radīt gan plašsaziņas līdzekļu ziņām, gan daiļprozai līdzīgus tekstus, un tie esot bijuši tik kvalitatīvi, ka programmas izstrādātājiem radušās bažas par iespējamu tās izmantošanu ļaunprātīgos nolūkos. Programmai pietiekot vien ar pāris ievada vārdiem vai teikumiem, un tā sākot "rakstīt" gan saturiski, gan stilistiski visai pārliecinošu tekstu, kuram nepiemītot līdzšinējo teksta ģeneratoru pieļautās tipiskās kļūdas – teksta vidū pazaudēta sākotnējā tēma vai aplama sarežģītāku teikumu struktūra.

Tā, piemēram, Džordža Orvela romāna "1984" pirmo teikumu "Bija skaidra, auksta aprīļa diena, pulksteņi sita trīspadsmit" "GPT2" turpinājusi šādi: "Braucu uz savu jauno darbavietu Sietlā. Iepildīju mašīnā degvielu, pagriezu aizdedzes atslēgu un devos ceļā. Iztēlojos, kāda šī diena varētu būt simts gadus tālā nākotnē. 2045. gadā es būtu skolotājs kādā trūcīga Ķīnas lauku apgabala skoliņā. Dienu es sāktu ar Ķīnas un dabaszinātņu vēsturi."

Kad programmai "iebarots" "The Guardian" raksts par Lielbritānijas izstāšanos no Eiropas Savienības, tā radījusi šķietami ticamu ziņu tekstu, kurā bijuši pat Džeremija Korbina "citāti" un premjerministres Terēzas Mejas spīkera šādas tādas atbildes uz žurnālistu jautājumiem, kā arī pieminēts Īrijas robežas jautājums.

Taču vissatraucošākais rezultāts ticis iegūts, kad programmai piedāvāts turpināt par viņu pašu rakstīto "The Guardian" ziņu rakstu. Tā tapis pašslavinošs un viltus citātiem piebārstīts teksts, kurā minēts, ka šādas mākslīgā intelekta sistēmas ir "cilvēces pēdējā un labākā cerība drošai eksistencei uz Zemes".

Tikmēr Latvijā itin sekmīgi jau kādu laiku darbojas pašiem sava mākslīgā intelekta programma – uzņēmuma "Tilde" un Kultūras informācijas sistēmu centra kopīgi izstrādātā mašīntulkošanas vietne "Hugo.lv". Kā liecina līdzšinējie novērojumi, latviešu valodas atveide Hugo padodas krietni vien labāk nekā "Google Translate".

 

###

Kains bija zemkopis, varbūt pat veģetāriešu vai vegānu priekštecis, bet Ābels darbojās ar lopiem. Ābela gaļīgais upuris, kā atceramies, Vecās Derības Dievam gāja pie sirds labāk nekā Kaina pienestie graudaugu, augļu, dārzeņu un sakņu valstības dāvesti. Likumsakarīgi būtu uzskatīt, ka brālis Ābels bija radis ne vien pie aitu ganīšanas un cirpšanas, bet arī pie kaušanas, dīrāšanas, asiņu notecināšanas un visām citām ar lopkopību saistītām padarīšanām, kas prasa zināmu atsvešinātību, varbūt pat aukstasinību un spēju uz vardarbību. Taču notika tā, ka tieši šķietami miermīlīgais Ādama un Ievas pirmdzimtais Kains aizkaitinājumā par viņam nodarīto netaisnību paķēra nez kur pa rokai gadījušos kaulu un nosita savu brāli.

Nesen iznākusi grāmata uz šiem senajiem un mītiskajiem notikumiem mudina paraudzīties jaunā gaismā. Ričards Vrengems grāmatā "Labestības paradokss jeb dīvainā vērtību un vardarbības saistība civilizācijas attīstībā" izvirza hipotēzi, ka civilizācijas un tās pamatā esošo vērtību pamatā varētu būt bijusi tieši nogalināšana, sodīšana ar nāvi un jo īpaši tā dēvēto alfa tēviņu iznīcināšana. "Darbs vēl aizvien nav pabeigts, bet tas ir ļoti iespaidīgs," grāmatas recenzijā minēts žurnālā "The New Yorker". Hārvarda universitātes primatologs un bioloģiskais antropologs Vrengems visu mūžu aizvadījis, pētīdams lielos pērtiķus, īpaši šimpanzes, bonobo un mūs pašus. Pirmā grāmata, kurā (sadarbībā ar Deilu Pītersenu) viņš jau rakstījis par sabiedrības attīstības un vardarbības saistību, bija 1996. gadā izdotais darbs "Demoniskie tēviņi jeb Pērtiķi un cilvēciskās vardarbības dzimšana". Abi pētnieki atklāja, ka tikai divām sugām – šimpanzēm un cilvēku mednieku-vācēju kopienām – nogalināšana raksturīga bijusi ne vien teritoriālu apsvērumu vārdā, bet arī kā resursu pārdalīšanas metode sabiedrību iekšienē. Pat ja teorija nav vēl pilnībā izstrādāta un pierādīta, tā jau izraisījusi visai plašu interesi. "Drosmīgā teorijā izteikts minējums, ka cilvēki pieradinājuši paši sevi," par grāmatu teikts jaunākajā žurnāla "The Atlantic" numurā. "Viens no izcilākajiem antropologiem rosina domāt, ka mūsu priekšteči kļuvuši par civilizāciju, nogalinot vardarbīgākos tēviņus."

Teorijas atslēga ir tieši bonobo pērtiķi, kas, lai arī tuvi radinieki gan šimpanzēm, gan cilvēkiem, ar vardarbības līmeni ievērojami atšķiras – viņi ir ievērojami miermīlīgāki. Vrengema hipotēze balstīta pieņēmumā, ka vardarbības izskaušana un nevardarbīgāko īpatņu tālāka krustošanās un vairošanās maina ne vien uzvedības ieradumus, bet arī būtņu ģenētisko uzbūvi (šajā ziņā slavenākais eksperiments, uz kuru viņš atsaucas, ir vēl 20. gadsimta 50. gados PSRS sāktais Dmitrija Beļajeva pieradināto lapsu pētījums). "Līdzīgi kā krievu zinātnieki iespēju vairoties atņēma niknākajām lapsām, arī mūsu senči nogalināja vīriešus, kas bija vainojami atkārtotā vardarbībā," raksta recenzents.

 

###

Pirms dažām dienām redzēju sapni: ar distanču slēpēm elegantā izveicībā slīdēju pāri apsnigušiem klajumiem, pāri pakalniem, cauri ielejām un mežu puduriem. Interesantākais šajā sapnī bija tajā ietvertā nerealitātes sajūta – apziņa, ka tas ir tikai sapnis un dzīvē tā nekad nav noticis un nenotiks, jo slēpošana ir kaut kas tāds, kas man riebies kopš agras bērnības. Šim riebumam ir vairāki izskaidrojumi. Viens ir tāds, ka slēpošana man visspilgtāk atmiņā palikusi ar salstošām rokām. Es nezinu, kāpēc, bet mammas adītie dūraiņi diez ko nesildīja, un fizkultūras stundas beigās pirkstus knapi spēju pakustināt, bet, atgriežoties siltumā, tie mežonīgi sala. Otrs izskaidrojums bija niknums. Daudziem klasē bija slaidas, no plastmasas gatavotas slēpes ar tā dēvētajām lamatiņām. Manas allaž bija platas un no koka, tām iesākumā bija brūnu ādas siksnu stiprinājumi, vēlākajās klasēs parādījās atsperes, bet vienalga slēpes bieži krita nost no kājām un nereti labāk slīdēja atpakaļ, nevis uz priekšu. Psihoanalītiķiem manu slēpošanas sapni droši vien nebūtu pārāk grūti interpretēt – es pats pietiekami labi apzinos, ka ir diezgan daudz lietu, kuras man absolūti nepadodas un ko es labāk nekad nemēģināšu.

 

###

Jau pirms gadiem trim presē parādījās satraucošas vēstis, ka zinātnieki, pētot sugu evolucionāro izcelšanos, varētu būt nonākuši pie atklāsmes, kā veidojusies cilvēku apziņa, taču runa varētu nebūt tikai par cilvēka apziņu, bet gan par bioloģisku īpatnību, kas piemīt daudzām dažādām, arī šķietami par mazattīstītākām uzskatītām sugām. "Kāda ir apziņas adaptīvā nozīme? Kad tā dzimusi, un kuriem dzīvniekiem tā piemīt?" retoriski tika vaicāts žurnālā "The Atlantic" publicētā rakstā. Uzmanības shematisma teorija (UST), kas attīstījusies pēdējo piecu gadu laikā, varētu sniegt atbildes uz šiem jautājumiem. Saskaņā ar šo teoriju, apziņa atrisina vienu no fundamentālajiem jautājumiem, ar kuriem nākas saskarties jebkurai nervu sistēmai, – jaunas informācijas nemitīgi ir pārāk daudz un to nav iespējams pilnībā apstrādāt. Smadzenēs ir attīstījušies ārkārtīgi izsmalcināti mehānismi, kas ļauj vienus signālus apstrādāt uz citu rēķina, un, saskaņā ar UST, apziņa ir šo procesu evolūcijas rezultāts.

Vienudien ienāca prātā, ka visparastākās brilles varētu būt tāds kā apziņas paplašinājums. Ja paša acis netiek galā ar redzēšanu tuvumā vai tālumā un cenšas daļu pasaules ainas paturēt miglā, brilles šos centienus kompensē un piepeši ļauj saskatīt vairāk. Par to aizdomājos, kad vienurīt piecēlos, uzliku brilles, it kā visu skaidri redzēju, tomēr šķita, ka brilles tā kā drusku spiež. Izstaigāju tualeti, virtuvi, kaut kādas istabas, atgriezos pie gultas un tikai tad sapratu, ka brilles nav manas, jo ir paredzētas tālredzībai. Acīmredzot manas tuvredzības vietā ir sākusi pienākt tālredzība.

Ja vien UST teorija ir patiesa – un tas vēl jānoskaidro – apziņa pakāpeniski izveidojusies pēdējā pusmiljarda gadu laikā un tā piemīt virknei mugurkaulnieku sugu. Šī nav īpaši nomierinoša vēsts, jo varētu izrādīties, ka apzinīgs ir gan valis, gan vista, par sivēnu, lapsu, suni vai kaķi nemaz nerunājot.

Pie šīs tēmas nesen pamudināja atgriezties raksts "Zinātnieki pilnīgi no jauna novērtē dzīvnieku apziņas spējas jeb Ko pētnieki mums spēj pavēstīt par to, kā citas radības uztver pasauli". Publikācijā uz šiem domāšanas strāvojumiem mudināts paraudzīties vēstures un reliģijas kontekstā – lasītājs tiek aizvests uz džainistu dibinātu putnu slimnīcu Indijā. Raksta autors kļūst par aculiecinieku kaķa saplēsta baloža ārstēšanai – putnam ir salauzts spārns – un pievērš uzmanību gleznojumiem pie sienas. Vienā no tiem redzams seno laiku ķēniņš, kas pa pils logu vēro, kā tuvojas asiņojošs balodis, kuru vēl aizvien vajā vanags. Ķēniņš balodim sniedz patvērumu, tādējādi saniknodams vanagu, un, lai remdētu tā dusmas par zaudēto maltīti, ziedo tam pats savu roku un kāju.

Ja salīdzinoši nesen džainistu "ne skudriņas nesaminu" attieksme pret citādām dzīvām radībām lielākajā daļā pasaules tika uztverta kā eksotisks untums, nu jau kādu laiku tai nopietnu uzmanību pievērš arī rietumvalstu zinātnieki. "Un runa nav tikai par tādiem acīmredzamiem piemēriem kā primātiem, suņiem, ziloņiem, vaļiem u.tml. Zinātnieki nu jau atrod iekšējo dzīvi citplanētiešiem līdzīgos kustoņos, kas attīstījušies visai attālos evolūcijas koka atzaros. [..] Daudziem pētniekiem nozīmīgākais noslēpums ir nevis jautājums, kuriem dzīvniekiem apziņa piemīt, bet gan – kuriem tās nav."

Zinātnieki nu jau esot daudzmaz vienisprātis, ka vismaz zīdītājiem piemīt kaut kāda līmeņa apziņa un tā slēpjoties smadzeņu garozā – vietā, kurā risinoties sarežģītākie domāšanas procesi. Tomēr mulsinoši, ka tādas vai citādas apziņas formas izrāda arī putni vai pat zivis, kam šāda smadzeņu daļa evolūcijas ceļā nebūt nav izveidojusies.

 

###

Šķiet, bez īpašas ievērības pasaulei paslīdējusi garām ziņa, ka astronomiem tikai otro reizi šādu mēģinājumu pastāvēšanas vēsturē izdevies uztvert atkārtotus radiosignālus no 1,5 miljardus gaismas gadus attālas galaktikas. Signālu avots, protams, atrodas visai patālu, taču vienalga kairinājis iztēli, jo "ir izteiktas spekulācijas, ka tas varētu būt gan zvaigžņu eksplozijas rezultāts, gan citplanētiešu vēstījums".

Pauls Bankovskis

Pauls Bankovskis ir rakstnieks un publicists, vairāku romānu un stāstu krājumu autors. Šobrīd raksta romānu par pasaules vēsturi no ļoti tālā nākotnē dzīvojošu cilvēku skatu punkta, vaļasbrīžos nodarb...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!