Photo by Heiko Haller on Unsplash
 
Blogs
20.08.2018

Par ceļiem. No dienasgrāmatām

Komentē
0
Saglabā

Šogad mūžībā aizgājušais Donalds Hols (1928–2018) ir arī latviešu lasītājiem diezgan labi pazīstams [1] un ārkārtīgi ražīgs dzejnieks, esejists un redaktors, kas, jādomā, atstājis paliekošas pēdas amerikāņu mūsdienu rakstniecībā. Viņš bijis pirmais žurnāla "The Paris Review" dzejas redaktors, kā arī viens no ASV Kongresa bibliotēkas dzejas nodaļas konsultantiem (Poet Laureate Consultant in Poetry to the Library of Congress). Pirms nāves viņš vēl paguva pabeigt savu pēdējo eseju krājumu: "Zaudējumu karnevāls jeb Piezīmes par tuvošanos 90 gadu vecumam." Žurnāla "The Paris Review" vietnē nesen tika publicēts šīs grāmatas fragments.

"Atlēts kļūst par profesionāli divdesmit gadu vecumā," Hols rakstīja. "Trīsdesmit gados viņš ir jau lēnāks, bet sīkstāks. Četrdesmit gados viņa identitāte, ar kuru viņš bija piedzimis un kas bija noteikusi to, kas viņš ir, jau kļūst par pagātni. Pamazām vien viņš ieslīgst piecdesmit gados, sešdesmit, septiņdesmit. Ikvienam, kuram piemīt kādas ambīcijas un kurš kļūst vecāks, ir jānonāk līdz brīdim, kad nepiepildīto ambīciju ir vairāk nekā piepildīto. Reiz, devies uz Holivudas veco ļaužu mītni satikt kādu draugu, es sastapu nepazīstamu, bet izskatīgu kundzi ratiņkrēslā, kas palēcās, kolīdz viņai tuvojos, un izsaucās: "Intervija! Esmu gatava intervijai!" Rakstnieks parasti strādā līdz pat mūža nogalei. Būdams astoņdesmit gadus vecs, es diezgan bieži piedalījos dzejas lasījumos, klausītāji aplaudēja un cēlās kājās, kad biju galā, un nerimās, iekams nebiju tos kušinājis. Protams, es paliku arī uz grāmatu parakstīšanu, bet pēcāk atgriezos savā viesnīcas numurā, labi apzinādamies, ka viņi tik dikti aplaudējuši vien tāpēc, ka mani vairs neredzēs nekad. [..] Cenšoties nomaksāt mājas kredītu, es septiņdesmito gadu beigās un astoņdesmitajos reizēm ik gadu publicēju pa četrām grāmatām. Tagad man nepieciešams mēnesis, lai izspiestu septiņus simtus vārdu. Un te nu tie ir."

###

Pirmā diena "Satori" vasaras nometnē Mazirbē, kur man jāvada publicistikas jeb dokumentālās prozas darbnīca. Uz to pieteikušies desmit dalībnieku, no kuriem deviņas desmitdaļas ir jaunas dāmas. Vairākas līdz šim pārsvarā mēģinājušas rakstīt dzeju, taču tagad ir apņēmības pilnas iemēģināt roku arī prozā. Sākums ir rosinošs, jo kāda darbnīcas dalībniece uzdeva, iespējams, vienu no nozīmīgākajiem ar dokumentālo prozu saistītajiem jautājumiem: "Ja tekstā viss tiek aprakstīts gluži kā dzīvē, ko gan darīt, lai aprakstītie cilvēki neapvainotos un neturētu uz tevi ļaunu prātu".

Tajā pašā dienā sāku lasīt Otomāra Kalpiņa atmiņu grāmatu "Sāļumā. Ragaciema jūras karaļa stāsts. Dzīve Rīgas līča piekrastes ciemos 20.–21. gadsimtā" (Rudītes Kalpiņas redakcijā. Rīga: Latvijas mediji, 2018). Redaktore grāmatas ievadā raksta: "Ragaciema, Lapmežciema un Bigauņciema iedzīvotāji Otomāra rakstījumā saukti pilnā vārdā. Vairākkārt pārliku, vai tos atstāt. Tomēr bez konkrētiem vārdiem atmiņām zustu tā atklātības šķautne, kuras dēļ tās, iespējams, vispār rakstītas – lai izstāstītu, kā bija patiesībā: kā to redzēja un saprata pusauga zēns, jauneklis, vīrs brieduma gados un vecumā. Pelni uz galvas tāpēc nevienam nav jākaisa, jo katrs var uzņemties atbildību tikai par sevi. Uz absolūtu patiesību šeit minētā laika un cilvēku attēlojumā nepretendē arī šī grāmata".

Manuprāt, Rudītei Kalpiņai te izdevies vienā rindkopā izteikt visu dokumentālās prozas būtību – nepazaudēt atklātības šķautni un izstāstīt, kā bijis dažādās un laika gaitā varbūt arī mainīgās patiesībās. "Vārdu un teikumu realitātē nepastāvēja nekādi ierobežojumi ne telpā, ne laikā," raksta Kalpiņa.

"Satori" nometnes tēma šogad ir "Debesis un elle". Man uzticētās darbnīcas dalībniekus mudināšu padomāt par priekšstatu, ka velns (vai Dievs) slēpjas sadzīviskos sīkumos. Protams, ja vien tiem vispār pievērš pienācīgu uzmanību.

###

Vēl pagājušajā mēnesī biju Dženovā un braucu arī pa šoseju A10, uz kuras bija nupat sagruvušais dzelzsbetona tilts. Savā ceļā to pat īpaši neievēroju. Padzirdot jaunākās ziņas par gandrīz 40 bojā gājušajiem, ir grūti pretoties savas apziņas vēlmei "prognozēt atpakaļgaitā", proti – iztēloties, ka starp tur nokritušajiem, saspiestajiem un bojā gājušajiem cilvēkiem varētu būt arī tu pats. Bažas par tiltu drošību man nav svešas, jo izjūtu tās ikreiz, kad stāvu automašīnu sastrēgumā uz Vanšu tilta. Nesen jau tika ziņots, ka sabrukušas vienas no tilta gājēju kāpnēm.

###

Vai pagātnē ir atrodamas kādas nebūt pazīmes, kas ļautu paredzēt, kuras vietas piedzīvos ekonomisku uzplaukumu un kuras – ieslīgs postā un trūkumā? Par šo jautājumu jau gadsimtiem ilgi galvas lauzījušī gan vēsturnieki, gan nākotnes pareģotāji jeb futurologi, taču nesen tam, iespējams, rasta uzskatāmā un izmērāmā informācijā balstīta atbilde. Un nē – tā nav saistīta ar bibliotēku vai universitāšu ģeogrāfisko izvietojumu vai turīgu augstmaņu ģeneoloģiju. Karls Johans Dalgārds un viņa kolēģi no Kopenhāgenas universitātes nolēmuši ielūkoties Romas impērijas laikā būvēto ceļu kartē, kas tapusi Hārvarda Universitātes Romiešu un viduslaiku civilizāciju digitālā atlanta projektā. Romiešu būvētie ceļi ir inženiertehnisks sasniegums arī no mūslaiku skatu punkta. Vairākās smilšu un grants kārtās būvētie un ar akmens plāksnēm klātie ceļi ap mūsu ēras 117. gadu bijuši ierīkoti ne tikai Eiropā, bet arī Tuvajos Austrumos un Ziemeļāfrikā, un to kopgarums sasniedzis 80 000 kilometrus. Daudzi no šādi nospraustiem maršrutiem ir saglabājušies līdz mūsdienām. Tagad izrādās, ka ievērojamas investīcijas infrastruktūrā laika gaitā ir atmaksājušās. Ja salīdzina seno ceļu kartes un satelītattēlus, kuros iemūžināts Eiropas pilsētu izgaismojums naktīs, ir skaidri redzama korelācija. Vēl pētnieki sadalīja Eiropas karti ģeogrāfiskā platuma un garuma grādos izmērāmos kvadrātos, un salīdzināja Romiešu ceļu tīklu ar mūslaiku iedzīvotāju skaita blīvumu un šobrīd izmantoto ceļu izvietojumu, un arī tad bija novērojama uzskatāma sakritība – jo vairāk labu ceļu, jo augstāks attīstības līmenis arī citās jomās.

###

Vikipēdijas šķirklī par mājas circeni izlasīju, ka "kukainim nepieciešams siltums virs 15°C visu gadu, tāpēc kukainis dzīvo mājās un siltās māju kāpņutelpās". Mājas circeņi kādreiz esot bijuši plaši izplatīti, bet "pēdējos gados par [to] izplatību un sastopamību trūkst datu. Latvijas Entomoloģijas biedrība 2002. gadā mājas circeni pasludināja par Latvijas gada kukaini. Tajā gadā tika datēti 20 novērojumi". Ziemā uz laukiem parasti nebraucam, un kur tajā laikā māju siltumu atrod mūsu mājas circenis, nudien nezinu, taču vakar vakarā to atkal redzēju un dzirdēju. Viņš sēdēja virtuves vidū uz grīdas un brīdi pa brīdim iečikstējās. Izlasīju, ka "dzied jeb sisina tikai circeņu tēviņi. Tiem ir īpašs sisināšanas orgāns – liela vēna, kas segta ar zobiņiem, atgādinot ķemmi. Tā apņem katra spārna pamatni. Skaņa rodas, ar viena spārna virsējo plakni velkot gar otra spārna zobaino pamatni. Sisināšanas brīdī tēviņš sēž ar saceltiem un izplestiem spārniem. Turklāt saceltie spārni pastiprina skaņu kā akustisko sistēmu membrānas. Pieņēmums, ka circeņi sisina, trinot kājas, ir maldīgs mīts". Šodien ir otrā "Satori" nometnes diena. Vēlu vakarā atgriezos mājās, un virtuvē uz grīdas mani sagaidīja jau divi sisinoši circeņi...

###

Ārsts un literāts Miervaldis Birze (1921–2000) man galvenokārt palicis atmiņā nevis ar saviem stāstiem ("Viens ābols" laikam bija skolas obligātās literatūras progrāmmā), bet gan ar apbrīnojamā regularitātē 90. gadu sākumā iznākušajiem dienasgrāmatu apkopojumiem. Reiz, kad vēl aktīvi piedalījos gadskārtējo Prozas lasījumu organizēšanā, Birzi man palaimējās sastapt arī klātienē. Lasījumu pasākums norisinājās restorānā "Andalūzijas suns". Šķiet, arī tur Birze lasīja fragmentus no savām dienasgrāmatām. Tobrīd man nebija ne jausmas, ka arī man pašam dienasgrāmatas formā fiksēti vērojumi kādudien kļūs par pienākumam līdzīgu vaļasprieku vai vaļaspriekam līdzīgu pienākumu.

###

Jau nedēļu mājās no Islandes. Tam vajadzētu būt pietiekami ilgam laikam, lai pieredzētais atmiņā pagūtu nogulsnēties, un virspusē paceltos nozīmīgākie iespaidi. Un nē, atmiņā paliekošākais piedzīvojums nav vaļa vai zirga gaļas nogaršošana, bet ledāji, kas neizkūst pat īsajās Islandes vasarās, tomēr neatlaidīgi turpina gadu simtos un tūkstošos mērāmo ceļu no kalnu galiem pretī okeānam, kura ūdeņos pārtop par lēni rūkošiem aisbergiem. Ja vulkāni un burbuļojoši avoti ir kaut kāds eksotiskas aktivitātes iemiesojums, ledāji vienkārši bezkaislīgi un stindzinoši slīd lejup, kūst un pēcāk izgaro, lai varētu atkal pie mums atgriezties.

###

Dienasgrāmatā, šķiet, jau reiz rakstīju par autoriem, kas savās grāmatās centušies visiem neticīgajiem aprādīt, ka pasaulē nebūt ne viss kļūst arvien sliktāks, un patiesībā ikdienā notiekošo būtu jāuzlūko par virzību arvien lielāka labuma virzienā. Tomēr šiem autoriem netrūkst arī pretinieku, kas sludina, ka viss notiekošais ir viens vienīgs noriets, bet tas, kas nāks, – vienalga, vai tas būtu globāls terorismu uzbrukums, vai kodolkarš – pilnīgi noteikti būs sliktāks par šeit un tagad valdošo tagadni. Par diviem tādiem pesimistiskiem nelaimes putniem nesen varēja lasīt laikrakstā "The New York Times". Viens ir Rojs Skrantons, kas grāmatā "Mēs esam nolemti. Un ko tagad?" zvana ar ekoloģiskām problēmām cieši saāķētus apokalipses zvanus, otrs ir Jūdžins Takers ar grāmatu "Nebeidzamā rezignācija". Takers optimistiski (vai pesimistiski) prognozē, ka cilvēku dzimums izmirs ap 3000. gadu, un, kā raksta grāmatas apskatnieks Džons Viljamss, to ir vērts paturēt prātā, ja nu jums ir bijuši kādi nopietni plāni nākamajai nedēļai.

[1] https://www.rigaslaiks.lv/zurnals/viena-parasta-diena-9511

https://www.rigaslaiks.lv/zurnals/augskambaris-9516

https://www.rigaslaiks.lv/zurnals/pa-logu-437

https://www.rigaslaiks.lv/zurnals/nesmeket-596





Pauls Bankovskis

Pauls Bankovskis ir rakstnieks un publicists, vairāku romānu un stāstu krājumu autors. Šobrīd raksta romānu par pasaules vēsturi no ļoti tālā nākotnē dzīvojošu cilvēku skatu punkta, vaļasbrīžos nodarb...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!