Ar bērniem
07.02.2018

Par caurumiņiem sirdī

Komentē
0

Par Mihaela de Koka sarakstīto un Kristīnes Ārtsenas ilustrēto grāmatu "Kā vecmamma vislaik samazinājās", apgāds "Pētergailis", 2017

Pēdējos gados vairāki latviešu apgādi ir laiduši klajā bērnu grāmatas, kurās drosmīgi un atklāti tiek runāts par nāvi. Divas no tām pērn ieguva Jāņa Baltvilka bērnu literatūras balvas: Māra Runguļa spoku stāsti "Pastaiga mirušo pilsētā" ("Liels un mazs", 2016) ar Kristiana Brektes makabrajām ilustrācijām un vācu rakstnieces Anetes Mīrsvas garstāsts par zēna un suņa pēdējiem kopīgajiem piedzīvojumiem "Samsona ceļojums" ("Jāņa Rozes apgāds", 2017). Apņēmīgi septiņgadīgi puišeļi izvadīja vecu vīru pēdējā gaitā arī latviski tulkotajā zviedru rakstnieka Ulfa Starka grāmatā "Proti svilpot, Juhanna?" ("Liels un mazs", 2016), zaudējuma baiļu zemās notis ieskanējās arī zviedrietes Rūses Lāgerkrancas grāmatā "Dzīve Dunnes skatījumā" ("Zvaigzne ABC", 2017) un vēl citās.

Pagājušā gada beigās šīm grāmatām piepulcējās vēl viena – Mihaela de Koka sarakstītā un Kristīnes Ārtsenas ilustrētā "Kā vecmamma vislaik samazinājās" ("Pētergailis", 2017), kuru no nēderlandiešu valodas tulkojusi Inese Paklone. Grāmata specifiski koncentrējas tikai uz šo vienu tēmu un notikumu – tuva cilvēka zaudējumu no bērna skatījuma, tāpēc liekama gan daiļliteratūras, gan padomu literatūras plauktā. Arī pie mūsu ģimenes šī grāmata nonāca laikā, kad atvadījāmies no vectēva un kopā ar sešgadīgo dēlu meklējām vienkāršas un skaidras atbildes uz mūžīgajiem jautājumiem par to, kas notika, kur viņš palika un kā mēs dzīvosim tālāk ar vectēvu, kura nav.

Meklējot atbalstu padomu literatūrā, es guvu apstiprinājumu tam, ka par nāvi ir jārunā gan savā starpā, gan ar bērniem – nekas nav sliktāks par klusumu un neziņu, kas bērna iztēlē var radīt groteskas formas un vainas apziņu. Par nāvi ir jāsaka patiesība, lai cik skarba tā būtu: cilvēks nomira, un viņš nekad vairs nebūs kopā ar mums. Sākumā nevajag runāt metaforās, jo sevišķi ar maziem bērniem, nevajag teikt "aizbrauca tālu" vai "aizmiga uz mūžu", jo tas bērnam var radīt bailes no ceļojumiem un miega, likt gaidīt mirušā atmošanos. Bērniem ir jāļauj atvadīties, apzināties šo faktu un raudāt. Bet tālāk, lai sadzīvotu ar šo pieredzi un atmiņām, palīdz dalīšanās savās sajūtās un citu cilvēku un bērnu stāstu uzklausīšana, kā arī daiļliteratūra – ne tāpēc, ka tajā būtu atbildes, bet gan tāpēc, ka tā ļauj reaģēt un pašam formulēt savu attieksmi.

Dzīvojot Centrāleiropas valstīs, biju ievērojusi, ka bērnu literatūras sadaļā šāda tipa literatūra bērniem ir plaši pieejama. Visbiežāk tie bija lakoniski stāstiņi par atvadīšanos no mājdzīvnieka, kāda veca meža zvēra pēdējām dienām, sirsnīgas atzīšanās vectētiņam vai vecmāmiņai, nopietni dialogi ar bēdīgu draugu, poētiskas sarunas ar zvaigznēm, putniem, mākoņiem vai izglītojoši, psihologu sastādīti jautājumu un atbilžu krājumi zinātkārajiem bērniem. Šajā klāstā Mihaela de Koka "Kā vecmamma vislaik samazinājās" būtu ļoti laba izvēle– tā ir lakoniska, personiska, poētiska, mazliet filozofiska, vienlaikus gan skumja, gan sirsnīga un krāsaina.

Tas ir dzejprozas darbs, kuru tulkotājai Inesei Paklonei ir izdevies gludi pārnest latviešu valodā. Īsi, aprauti teikumi, mijas ar izvērstākiem aprakstiem, imitējot bērna naivo, vienkāršo runu apvienojumā ar spēju dziļāk ieskatīties savās sajūtās, kā arī atgādinot emocionālu saviļņojumu vai pat šņukstus.

Teksts ir ļoti metaforisks un vienlaikus ar reālistiskām detaļām: vecmāmiņa uz vecumu kļūst mazāka gan burtiski, gan hiperbolizēti – tā kļūst tik sīka, ka viņu var paņemt saujā, un vēl mazāka, un, kā uzzinām grāmatas beigās, šī samazināšanās bijusi nepieciešama, lai vecmāmiņa varētu ievietoties un palikt dzīvot meitenes sirds kambarī, tādējādi šķērsojot realitātes un nerealitātes robežu. Arī grāmatas vāka noformējumā izmantota reāla un precīza centimetru skala – kā realitātes atskaites punkts, no kura sākas šie neticamie notikumi. Laiks tajos vairs nav lineārs – vecmāmiņas atmiņai pasliktinoties, mēs vairs nevaram droši zināt faktus, piemēram, kad tieši nomira vectētiņš un kurš brīdis ir smagākais. "Ziemassvētkos man vectēva pietrūkst visvairāk", "pavasarī man vectēva pietrūkst visvairāk", "rudenī man vectēva pietrūkst visvairāk" – tā ik pa laikam apgalvo vecmāmiņa. Tādējādi nozīmi zaudē konkrētais nāves iestāšanās brīdis, aiziešana un dzīvošana it kā kļūst par vienotu procesu. Bērns pieņem šādu loģiku, arī bērna atmiņas vienmēr nav konsekventi sakārtotas, bet darbojas impulsīvi un sakāpināti. Iespējams, šī kopīgā iezīme arī ir pamatā ciešajai tuvībai starp vecmāmiņu un mazo meiteni.

Visjaukākais aspekts grāmatas tekstā, manuprāt, ir personiskās un intīmās detaļas, dziesmas, mīļvārdiņi, kuru nozīmi parasti zina tikai tuvi ģimenes locekļi, un tās parāda bērna un vecvecāku ciešo saikni, piemēram:

"Un tad vectēvs [vecmāmiņai] teica:

Mans rozītis:

ja es viņam acīs veros –

kļūst sasārtis.

Kad vecmamma par to stāstīja, viņa atkal sāka sarkt."

Ļoti iedarbīgi ir arī tiešie un naivie vecmammas jokainās uzvedības un klaiņošanas apraksti, kas reālistiski atbilst demences pazīmēm.

Mazliet nepārliecinoša man šķiet otrā plāna personāžu – puķu veikala nama kaimiņu – parādīšanās stāstā: tie tiek pieteikti, taču viņiem nav būtiskas lomas sižetā, izņemot ierašanos uz atvadu balli. Kā pieaugušam lasītājam, man liekas, par biežu atkārtojas mazliet banālais salīdzinājums "it kā kāds ar mazu nazīti tev sirdī urbinātu caurumiņus", taču tas, šķiet, darīts apzināti, jo bērns varbūt atpazīst šo sajūtu krūtīs, kā arī stāsts mērķtiecīgi virzās uz saraudināšanu – lai atbrīvojas siltās asaras, sirds "atkrakšķ vaļā sirds" un tajā var ielīst vecmāmiņa.

Iedarbīguma ziņā grāmata "Kā vecmamma vislaik samazinājās" liekas tuva pašpalīdzības literatūrai, taču tai neapšaubāmi ir arī literārā vērtība. Grāmata saraudināja un atviegloja mani, sešgadīgo dēlu tā atstāja mazliet vienaldzīgu, viņš it kā nenoticēja stāstam par samazināšanos, lai gan apgalvoja, ka ir ievērojis – veci cilvēki kļūst mazāki un līkāki. Viņš atpazina sāpīgo sajūtu sirdī, domājot par mūsu pazudušo kaķi, bet tā neesot "kā ar nazīti". Par vectēva nāvi viņam bija daudz izzinošu jautājumu – vai viņam beidza pukstēt sirds? Kas paliks pāri no dedzināšanas? Vai mēs to redzēsim? Iespējams, viņam vairāk šajā brīdī būtu piemērota enciklopēdiska rakstura grāmata.

It kā mēģinot sevi pārliecināt, dēls daudzas reizes pārjautāja, vai tiešām vectēvs nomira un viņa vairs nav. Joprojām ik pa laikam pārliecinoši atkārto "viņš bija, un nu vairs viņa nav", lai mēs nepieļautu domu, ka viņš nav sapratis. Dēls piedalījās bērēs, mēs ielikām vectēvam zārkā mīļāko konfekti, bērns nebaidījās no zārka, arī kopējā atmosfēra bija gaiša un atbalstoša. Bet sava stāsta par to, kur viņā ir palicis vectēvs, šķiet, dēlam vēl nav. Varbūt tukšuma sajūta iestāsies, kad aizbrauksim uz laukiem un tur būs viena brīva vieta pie galda, pietrūks balss un pleca, pret kuru atspiesties, un tad to vajadzēs aizpildīt.

Skaidrs ir ir tikai tas, ka, cilvēkam beidzoties, pāri paliek mīlestība un tā var pieņemt visdažādākās formas – sirsniņas vai cauras kanniņas, ceļa, mākoņu, vēja, dziesmu vai Dieva – tiem, kas tic. Kristīgā sabiedrībā stāsts bija viens – par debesīm –, sekulārā un daudzveidīgā sabiedrībā šie stāsti variējas. Man joprojām šķiet svarīgi, lai stāsti par nāvi nebūtu tik ļoti atrauti no stāstiem par dzīvi, lai tie nebūtu jāmeklē īpašos plauktos tikai tad, kad nomirst kāds pazīstams, it kā dzīve būtu tikai pasakas ar labām beigām un supervaroņiem, kas vienmēr atdzīvojas.


Santa Remere

Santa Remere ir publiciste, tulkotāja un “Satori” redakcijas locekle. Raksta par laikmetīgo mākslu spektrā no teātra līdz fotogrāfijai, kā arī interesējas par bērnu un jauniešu kultūras piedāvājumu.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!